Navigate / search

Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam by Dončo Popazovs, Jūlija Popazova

Ar Džū pāri Atlantijas okeānam

Arī šo grāmatu es izlasīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas ietvaros. Bērnībā mani grāmata tā arī neuzrunāju, nudien nevaru atminēties, ka būtu viņu lasījis. Nekas labs nāk ar gaidīšanu. Grāmatu es izlozēju gadījuma skaitļu ģeneratorā. Nezinu, kas notiek, bet, ja nostājos pie šīs sērijas grāmatu plaukta, es nespēju izvēlēties ko lasīt nākamo. Acis aizslīd uz sēriju Fantastikas pasaulē, no kuras es būtu gatavs lasīt praktiski visu. Taču neko darīt jāpabeidz viens projekts un tad varēs ķerties pie nākamā.

Bulgāru ceļotāju populāra grāmata, kurā Ikdienas piezīmju veidā attēlots pētniecības brauciens vienkāršā glābšanas laivā no Gibraltāra pāri Atlantijas okeānam līdz Kubai 1974. gadā, Abi ceļotāji — vīrs un sieva — brauciena laikā veica plašu pētījumu programmu un parādīja īstu drosmi un vīrišķību.

Visas šīs ekspedīcijas notiek pēc vienotas shēmas. Entuziasti izvirza kādu hipotēzi un vēlāk mēģina to pārbaudīt praksē. Popazovi izvirza hipotēzi, ka cilvēks pie vajadzības var glābšanas laivā šķērsot okeānu, pat ja uz tās nav nekā ēdama, iztiekot no planktona. Te gan uzreiz ir jāveic vesela kaudze ar piebildēm. No glābšanas laivas standartā viņiem bija tikai korpuss, masts un buras tika pārbūvēti. Arī pārtika un ūdens tika uzņemti pietiekami daudz, lai kritiskā gadījumā izbadējušies viņi varētu noturēties maksimāli ilgi.

Man visinteresantākā daļa bija ekspedīcijas plānošanas un gatavošanas process. Mūsdienās, kad katrai dzīves situācijai ir savs specializēts aparāts, speciāli ietērpi un citas fīčas. Te lai izvilktu jūrā viņi ņem līdz drēbes no skapja, konservus nopērk veikalā, Ūdeni iekonservē rūpnīcā par blatu. Braukā ar Reno, kuram hroniski plīst riepas un bērnu nodod institūtā uz ceļojuma laiku, lai pieskata mediķi.

Pats ceļojums ir diezgan atklāta dienasgrāmata un var tikai apbrīnot, kā divi cilvēki ap diviem mēnešiem var notupēt tik šaurā laivā nevienu reizi pa īstam nesakašķējoties. Tas būtu pāri maniem spēkiem un iespējams tādēļ es šādās avantūrās nepiedalos. Cik var noprast viņiem nav īpaši paveicies un pirmās desmit ceļojuma dienas uz Kanāriju salām paiet vētrā. Tā kā visu laiku kādam jātur stūre un jādežūrē, tad nesanāk nedz izgulēties nedz paēst, tas rada ceļotājos depresiju. Lai viss būtu vēl labāk viņi atklāj ka konservi ir neēdami un iekonservētais minerālūdens ir sabojājies termiskās apstrādes procesā. Šinī brīdī es noteikti tītu makšķeres uz māju pusi, bet šiem nekas brauc vien tālāk.

Kopumā dienasgrāmata ir visnotaļ interesants lasāmais bez nopietnas piedzejošanas, noteikti jau nedaudz vēlāk pieslīpēta, bet abi autori raksta diezgan saskanīgi un interesanti. Neviens nemēģina pūst taures par savu varoņdarbu, vienkārši burā un ēd negaršīgo zooplanktonu. Dončo ir patiesi priecīgs, ka viņam no Gibraltāra ir izdevies ne tikai tikt pāri okeānam, bet arī sasniegt paziņoto beigu punktu Santjago Kubā. Tas nudien ir lielības vērts, jo glābšanas laivas manevra spējas ir visnotaļ ierobežotas un ne visas straumes nes pareizā virzienā. No neinteresantajām daļām bija Dončo ūdensgabali par labu sabiedrību, kurus viņš it kā sacerējis, lai stāstītu savai sievai un kliedētu garlaicību.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kārtējo reizi pierāda, ka nonākot nelaimes situācijā, nekrist panikā un domāt racionāli. Ja neatstiepsies pirmajās stundās, tad visticamāk izvilksi vēl pāris nedēļas, atkarībā no ūdens pieejamības. Un pa šādu laika sprīdi var paveikt diezgan daudz.

Uz “Ra” pāri Atlantijas okeānam by Jurijs Senkevičs

UZ Ra Pāri atlantijas okeānam

Lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nevarēju noturēties, nepaņēmis palasīt šo grāmatu. Bērnībā viņu jau esmu lasījis un kā par brīnumu neko no tās neatcerējos. Nē, es jau atminos, ka Jurijs Senkevičs bija PSRS galvenais ceļotājs, un savu popularitāti viņš iemantoja tikai pateicoties savam braucienam ar „Ra”. Tajā viņš piedalījās kā ārsts un PSRS pārstāvis, visu pasākumu vadīja Tūrs Heijerdāls.

Grāmata «Uz «Ra» pāri Atlantijas okeānam» adresēta ļoti plašam lasītāju lokam. Autors Jurijs Senkevičs, kuģa ārsts uz «Ra I» un pēc tam uz «Ra II», grāmatas veidošanā izmantojis braucienos rakstītās dienasgrāmatas. Darbs «Uz «Ra» pāri Atlantijas okeānam» pirmām kārtām ir hronika, kas sīki jo sīki vēstī par ekspedīciju, ko organizēja nenogurdināmais ceļotājs Tūrs Heijerdāls. Ekspedīcijas mērķis bija pierādīt, ka ceļojumi pāri Atlantijas okeānam bijuši iespējami jau senos laikos. Jurijs Senkevičs ne vien dzīvi un valdzinoši apraksta notikumus — viņš spriež par šiem notikumiem, balstoties uz faktiem, izdara vispārinājumus, viņu it sevišķi interesē psiholoģijas problēmas, uzvedības normas un savstarpējās attiecības nelielā internacionālā kolektīvā, kas sarežģītos apstākļos veic kopēju uzdevumu.

Teiksim godīgi, pēc šīs grāmatas izlasīšanas es sapratu, kādēļ iepriekšējā reizē lasītais ir pagaisis no atmiņas. Lai arī anotācijā lasītajam tiek solītas interesantas lietas, tomēr autora rakstīšanas stils nav no tiem spožākajiem. Man ir pāris iebildes. Pirmā – autors cenšas iebāzt vienā grāmatā gan ceļojumu ar Ra I, gan ar Ra II. Paralēlie stāstījumi un savstarpējā salīdzināšana rada nelielu jucekli un reizēm ir grūti saprast, par ko tagad ir runa. Nelīdz pat autora izvēlētais kursīvais fonts. Otrkārt autora stāstījums ir tik pieslīpēti precīzs un pareizs, ka nedaudz pazūd pats autors. Tik tālu par vājajām vietām grāmatā.

Stiprās vietas ir pats piedzīvojums, nav nekāds joks doties uz papirusa plosta pāri Atlantijas okeānam. Visi ceļotāji zina, ka ar laiku plosts nogrims un ar to rēķinās. Patīkami, ka Tūrs pierādīja, ka okeāna šķērsošana pat ar akmens laikmeta tehnoloģijām praktiski ir iespējama ar eksperimentu, nevis ar spriedelējumiem. Es gan pats sliecos uz ideju, ka lai arī, iespējams, ēģiptieši ceļoja uz Ameriku, to ietekme uz kultūras attīstību bija minimāla. Vietām autors publicē savas dienasgrāmatas fragmentus, un tie ir superīgi, te vairs nav spriedelējumi un apceres, bet tā brīža emocijas. Žēl, ka viņš izšķīrās par labu teksta pulēšanai tā vietā, lai ieblieztu visu savu dienasgrāmatu.

Nenoliedzams bonuss ir autora kā ārsta un cilvēku psiholoģijas pētnieka novērojumi. Par to, kā izvirzās līderi formālie un neformālie, kā izveidojas dažādas grupas un cik liela nozīme ir tam, lai līderis iekļautos katrā no šīm grupām. Par to, cik liela nozīme ir bijusi Tūra personībai un spējai motivēt un organizēt ceļojuma dalībnieku. Par to, kā brauciena laikā pamazām mainās dalībnieku prioritātes, kā entuziasmu aizstāj rutīna, izlien sīkie kašķīši, veidojas apātija un īgnums. Šeit cepuri nost, autora novērojumi ir trāpīgi un vietā. Tas gan reizēm rada iespaidu, ka lasām praktiskās grupu psiholoģijas rokasgrāmatu, bet ir tā vērts. Autors arī daudz nekļūdās cerot, ka viņa veiktie novērojumi reiz palīdzēs kosmosa ekspedīciju komplektēšanā.

Ir vērts lasīt kaut vai tādēļ, ka tā savā laikā bija klasika. Tās autors piedalījās ceļojumā, par kuru lielākā daļa padomju iedzīvotāju varēja tikai sapņot. Tūra piemērs sākot ar Kon-Tiki un beidzot ar Ra radīja veselu bumu okeāna šķērsošanas mēģinājumos un pierādīja, ka seno laiku cilvēki bija daudz mobilāki, nekā līdz šim domāts. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Aiz borta pēc paša gribas by Alēns Bombārs

Aiz botra pēc paša gribas

Arī šī grāmata ietilpst “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijā. Nolēmu izlasīt kaut ko par ceļojumiem un piedzīvojumiem. Kaut ko tādu, kurā autors nebūtu ieciklējies uz komunisma uzvaru visā pasaulē. Bombāra grāmata man piedāvāja šādu iespēju.

Grāmatas autors uzzinājis, ka katru gadu kuģa avārijās bojā iet ap 200’000 cilvēkiem (tas bija piecdesmito gadu sākums), nolēma noskaidrot, cik liela vispār ir varbūtība izdzīvot kuģa katastrofā. Viņa savāktie dati liecināja, ka pat tie cilvēki, kas pēc katastrofas atraduši kādu peldlīdzekli, iet bojā daudz ātrāk nekā teorētiski izsīkst viņu organisma rezerves. Tas, autoraprāt, liecināja par to, ka izdzīvošanā svarīgi ir ne tikai tas, ka tu esi paēdis un padzēries, bet arī cilvēka psiholoģiskais stāvoklis. Tādēļ autors saņēmās uz nopietnu eksperimentu – pierādīt, ka cilvēkam ir iespējams izdzīvot pat tad, ja viņš atrodas okeāna vidū bez pārtikas un ūdens. Eksperiments tika veikts ar cerību, ka viņa varonīgais piemērs iedvesmos kuģa katastrofā cietušos ļaudis un psiholoģiski ļaus viņiem noturēties līdz glābšanas kuģa ierašanās brīdim. Tā nu sākās viņa ceļojums vienatnē pāri Atlantijas okeānam no Nicas līdz Barbadosai.

Kas tad ir autora izdzīvošanas noslēpums? Pirmkārt, viņš bija sagatavojis nopietnu teorētisko bāzi. Izkalkulējis, ka cilvēks drīkst dzert jūras ūdeni aptuveni 0.8 litrus diennaktī, bet ar vienu nosacījumu, jūras ūdeni cilvēkam jāsāk lietot pirms viņa organisms ir paspējis atūdeņoties. Pārējo ūdens devu viņš plānoja saņemt izspiežot to no noķertajām zivīm. Vitamīnu deficītu viņš nolēma kompensēt ar planktonu, tas, izrādās, satur C vitamīnu. Otrkārt, pareizās laivas izvēle. Autors Atlantijas okeānu šķērsoja ar vienu no pirmajiem Zodiac tipa laivu modeļiem. Treškārt, ir jābūt totāli ķertam un pārliecinātam sevī.

Skaidra lieta, ka pasaule autora sasniegumu uzņēma ar dalītām jūtām. Daļa apsveica, daļa uzskatīja viņu par krāpnieku. Kāpēc par krāpnieku? Tādēļ, ka pārsimt kilometrus no Barbadosas pēc piecdesmit trim ceļā pavadītām dienām, pārtiekot tikai no jūrā saķertām zivīm un lietusūdens, viņš uzrāpās uz garāmejoša kuģa klāja nomazgājās un pabrokastoja. No šī brīža viņš sevi skaitās diskreditējis. Es gan īsti nesaprotu aplicēju motivāciju, jo ceļojuma mērķis bija izpildīts. Tika pierādīts, ka katastrofā cietušam cilvēkam ir iespējams izdzīvot piecdesmit dienas paša spēkiem un bez līdzpaņemtas pārtikas un ūdens (vismaz Atlantijas okeānā noteikti). Nosodīt šādu cilvēku var tikai tāds, kurš pats neko nedara un savu dzīvi pavada pie televizora. Vai arī tāds kā Lindemans, kurš nolēma notestēt Bombāra metodi uz savas ādas, taču viņam blakusefekti no jūras ūdens bija daudz nopietnāki nekā Bombāram. Var jau teikt, ka viņam okeāns un klimats arī bija cits. Beigu beigās Lindemana metode uzvarēja.

Kopumā laba grāmata, interesanti uzrakstīta. Autors smalki paskaidro, ko un kādēļ darījis, Neslēpj savu izmisumu, kad kļūdoties aprēķinos viņš pāris dienas gaidīja zemi. Vienu lietu gan viņš nepasaka, kas ir tā organiskā līme, ar kuru viņš salīmēja savu laivu. Viena lieta gan ir skaidra, viņa izdzīvošanas idejas mūsdienās pārāk efektīvas nebūtu. Tagad okeāni ir izzvejoti tukši, un diez vai būtu iespējams iegūt tādus lomus makšķerējot no laivas. Toties mūsdienās desalinatori ir daudz kompaktāki un efektīvāki, tāpat kā GPS navigācija un citas lietas, par kurām Bombāram atliktu tikai sapņot. Tāpat nākas apbēdināt autoru, jo vismaz latviski izdotā grāmata nu nekādi neder kā izdzīvošanas rokasgrāmata kuģa katastrofā. Te nav nekādu knifu un pamācību cilvēkam, kas tikko ierāpies glābšanas laivā un sapratis, ka jānoturas pārdesmit dienas. Tik vien kā uzzināt, ka tas vispār ir iespējams. Cik es nopratu galvenais ir mācēt izgatavot peldošo enkuru, skatīties lai laivā netiktu noberzts korpuss, nebrīnīties ja pēc pāris nedēļām tev sākt šķist, ka dažas lietas laivā tev vēl ļaunu. Par sliktu nenāktu arī zināšanas par attiecīgā okeāna straumju virzieniem un vējiem atkarībā no sezonas. Toties mierīgi var ignorēt sauszemes attāluma noteikšanas metodes, kas balstītas uz novērotajiem putniem.Taču grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs un godīgs piedzīvojuma apraksts.

Atlantic: Great Sea Battles, Heroic Discoveries, Titanic Storms and a Vast Ocean of a Million Stories by Simon Winchester

atlantic winchester

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar šī autora darbiem. Relatīvi nesen es izlasīju viņa grāmatas par vulkāniem un par OED sastādīšanu. Šo grāmatu iepirku līdzko tā parādījās manā amazon.com rekomendāciju sarakstā.

Grāmata, kā jau var noprast, ir veltīta visam, kas vien ir bijis kaut kādā veidā saistīts ar Atlantijas okeānu. Grāmatas autors, lai atvieglotu sev stāstu klasifikāciju, grāmatu ir sadalījis septiņās nodaļās. Katra nodaļas ideja ir ņemta no slavenā Šekspīra cilvēka dzīves iedalījuma septiņās daļās. Pirmā nodaļa mums stāsta par Atlantijas okeāna izcelsmi, pēdējā par tā iespējamo bojāejas scenāriju. Pašā grāmatā gan uzsvars netiek tik ļoti likts uz okeāna ģeofizikālajām īpašībām, bet uz cilvēkiem un civilizācijām, kas dzīvoja un dzīvo pie šī okeāna krastiem.

Grāmatā, iespējams, nav tūkstošiem dažādu stāstu, bet kādi pāris simti noteikti. Tiek apskatīta Amerikas kontinenta atklāšana (pirmie tomēr bijuši vikingi), vergu tirdzniecība (šad tad man ir ienākusi galvā doma iepirkt atsevišķu grāmatu par šo cilvēces vēstures aspektu), okeāna robežas noteikšanas problēmas, slavenas jūras kaujas, kas tur notikušas, slavenu kuģu bojāejas, pasažieru un kravu plūsma pār to, nozvejas problēmas (grāmatas autoram vājība ir mencas), globālā sasilšana (patikās, ka netika atreferētas A.Gora ģeniālās idejas), Golfa straume, jūras briesmoņi un daudzi citi ar okeānu saistīti aspekti. Ņemot vērā to, ka autors tomēr ir Rietumu kultūras pārstāvis, tad viss skatījums ir attiecīgi no šī skata punkta.

Kopumā, izcils lasāmgabals, ja vēlies uzzināt īsi un koncentrēti cilvēces vēsturi un interesantākos notikumus, kas notikuši šajā okeānā. Stāsti vietām šķita aizraujoši, ka nevarēja ne atrauties. Viena nodaļa gan neatbilda manai gaumei, tā bija veltīta mākslai un dzejai, kas veltīta Atlantijas okeānam. Teikšu godīgi, to es izlasīju pa diagonāli, mani šis aspekts neieinteresēja.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka šī būs tā grāmata, kuru pēc kāda laika izvilkšu no plaukta lai atkal izlasītu. Interesantākais stāsts man personīgi, bija par jautājumu – vai indiāņi ir atceļojuši uz Eiropu pirms Kolumba un vai par šo faktu ir saglabājušās kādas vēsturiskas liecības?