Navigate / search

A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller

canticle for leibowitz

Šis nu ir viens garstāsts, kuru es laiku pa laikam pārlasu. Patiesībā šādu godu nemaz tik daudzas grāmatas nav izpelnījušās. Šī grāmata ir sarakstīta piecdesmit gadus atpakaļ, laikā, kad neviens cilvēks nevarēja būt drošs par rītdienu. Tas bija aukstā kara pats sākums, kad daļa valstu jau savā rīcībā bija ieguvušas kodolieročus un šķita, ka tas ir tikai laika jautājums līdz kodolkara sākumam.

Šis darbs sastāv no tādām kā trīs savstarpēji saistītām novelēm, kur katra veltīta kādai no civilizācijas attīstības fāzēm. Cilvēce ir pārdzīvojusi kodolkaru, pēc tā sekojošo badu un vajāšanas. Šajā procesā tā ir zaudējusi gandrīz visas savas zināšanas, jo pirmajos pēckara gados cilvēki visā vainoja politiķus un zinātniekus. Risinājums bija pavisam vienkāršs, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tika dedzinātas visas grāmatas un iznīcināti lasītpratēji. Rezultātā par pirmskara laikmetu atmiņas saglabājās visai fragmentāras. Tomēr ne viss ir tik traki, kā izskatās, svētā Leibovica ordenis dara visu iespējamo, lai saglabātu pagātnes liecības cilvēcei līdz brīdim, kad tā atkal spēs saprast grāmatās rakstīto.

Pirmā novele veltīta laika periodam sešsimt gadus pēc kodolkara un kādam jaunam mūkam Francisam, kas tīri nejauši atrod bumbu patversmi, kurā iespējams slēpusies pati Leibovica sieva, tiek uzieti arī pāris rasējumi, kas jau paši par sevi ir nenovērtējams dārgums, cilvēki vēl nedaudz zina seno angļu valodu, bet vēsture eksistē tikai kā leģendas.

Otrā novele veltīta pēckara civilizācijas renesansei. Ir nedaudz attīstījusies zinātne, tiek veikti pētījumi, un daži cilvēki ir gatavi saprast uzkrātās pagātnes zināšanas. Protams, ka Leibovica Ordenis ir gatavs dalīties ar savām zināšanām, tomēr tā pārstāvji diezgan skeptiski raugās uz to nākotnes pielietojumu.

Pēdējā novele veltīta cilvēcei, kad tā jau sākusi iepazīt zvaigznes. Diemžēl viss notiek tāpat kā iepriekšējo reizi, cilvēki neko nav mācījušies un Lucifers atkal apspīd Zemi. Cilvēki cieš no radiācijas, upuriem tiek dota iespēja izvēlēties labprātīgu eitanāziju, un Ordenis saprot, ka viņiem vairs nav ko darīt uz Zemes.

Lai arī viss stāstījums notiek tādā kā katolicisma pasaules uzskatā, un kā jau kārtīgam mūku ordenim pienākas, daudz tiek runāts par Dievu un cilvēka vietu viņa radītajā pasaulē, viņa tiesībām uz zināšanām, bet neprasmi savaldīt savu pašiznīcināšanas procesu.

Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm, lai arī autors nav augstās domās par cilvēces domu izdzīvot, grāmata dod vielu pārdomām. Ir arī interesantas personāžs Lācars, nemirstīgais, kurš pa zemi staigā jau kopš Jēzus laikiem un šad tad mums tiek ļauts ieskatīties viņa pasaules uztverē.

The Earwig’s Tail: A Modern Bestiary of Multi-legged Legends by May R. Berenbaum

earwig tail

Kā jau var redzēt pēc nosaukuma, šī grāmata ir veltīta kukaiņiem, nedaudz arī zirnekļiem. Būtu jau diezgan neprātīgi domāt, ka ir iespējams sarakstīt veselu grāmatu veltītu spīļastēm. Nē, es neizslēdzu, ka kāds spīļastu entuziasts ir sarakstījis veselas monogrāfijas veltītas šai tēmai, bet diez vai tās ir domātas plašākai publikai.

Tātad, ja tevi ikdienā uztrauc jautājumi: Kādēļ kamene lido, lai gan tā teorētiski nemaz nevarētu lidot? Vai tiesa, ka uz sienām manāmajiem garkājainiem zirnekļiem ir tik spēcīga inde, ka varētu nogalināt cilvēku, bet par laimi viņa zobi (heliceras) nespēj pārkost cilvēka ādu? Kā pasauli redz kukaiņi un vai viņi redz cilvēku kino? Vai tiesa, ka pēc atombumbas uzmešanas dzīvi paliktu tikai tarakāni? Uz kuru pusi nokrīt piedzērusies skudra? Un kāpēc anglosakšu zemēs cilvēki uzskata, ka spīļastes mīl ielīst cilvēku ausīs?

Grāmata solījās būt diezgan interesanta dažādu „pilsētas leģendu” krātuve un analīze. Nav jau tā, ka augstākminētie jautājumi mani ikdienā īpaši nomocītu, bet tie pieder pie tās grupas, uz kuriem es labprāt uzzinātu atbildes. Tomēr, lai arī nodaļu nosaukumi ir izdomāti labi un arī problemātikas izklāsts sākas tā neko, izskatās, ka autorei spēks ir bijis tikai pirmajām pāris nodaļām. Uz grāmatas vidu autore bieži vien mīl novirzīties no tēmas, apcerēt savu dzīves gājumu, uzskaitīt interneta forumos izlasīto un stāstīt visu ko citu, tikai ne atbildi uz jautājumu, cik ilgi tarakāns var nodzīvot bez galvas. Tas nedaudz kaitina. Radās tāds iespaids, ka autore spiež uz apjomu. Visādi citādi grāmata ir pilna ar bagātu faktoloģisku materiālu un sarakstīta saistoši, tomēr no šīs grāmatas droši varētu divas trešdaļas mest ārā, un grāmata tikai iegūtu.

Ja Tevi interesē kukaiņi un zirnekļi, tad ir vērts padomāt par šīs grāmatas lasīšanu, ja šī lieta neinteresē, tad var arī nelasīt. Grāmatai gan ir viens liels pluss viņa ir pārbagāta ar leģendām un, tā kā es neesmu audzis ASV, tad lielu daļu no kukaiņu leģendām nemaz nezināju. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

PS. Kamenes lido, jo leģendā piesauktā formula der tikai planieriem, drozofilu izredzes izdzīvot pēc atombumbas ir augstākas par tarakāniem, tarakānu sugu ir tik daudz, ka, iespējams, kāda arī dzīvo bez galvas deviņas dienas, un vienīgā iespēja dabūt ausī spīļasti ir gulēt mitros pagrabos uz grīdas, piespiežot ausi pie tā pagraba stūra, kurā jau dzīvo spīļaste.

E=mc2: A Biography of the World’s Most Famous Equation by David Bodanis

E=mc2

Kurš gan zinātnes popularizētājs spēj paiet garām Einšteinam un viņa vienādojumam – neviens. Arī šis puisis to nav spējis. Pats gan atzīst, ka rakstīt vēl vienu Einšteina biogrāfiju būtu diezgan muļķīgi, tādēļ viņš nolēmis uzrakstīt paša vienādojuma biogrāfiju.

Šis, iespējams, ir viens no atpazīstamākajiem vienādojumiem pasaulē, lai gan daudzi (vismaz ASV) atzīst, ka viņiem nav ne jausmas, ko tā kombinācija īsti nozīmē. Iespējams, ka pie viņiem tā arī ir. Sākumā mūs autors iepazīstina ar to, ko nozīmē katrs no vienādojuma simboliem, tie kas vēl nezina var uzzināt „=” zīmes vēsturi, kāpēc ātrums jāceļ kvadrātā un kas īsti ir masa jeb m. Tālāk tiek īsti izstāstīta atombumbas izgudrošanas vēsture, tā kā par šo lietu lasu jau n-to reizi, man tā bija tikai zināšanu atsvaidzināšana, bet atzīmēšu – sarakstīts labi.

Autoram ir ķēriens rakstīt par cilvēkiem un viņu personībām. Vietām gan apgalvojumi izskatās ņemti no dzeltenās preses, bet tie mums vismaz parāda lielos zinātniekus kā cilvēkus nevis kā augstākas būtnes, par kurām zinām tikai dzimšanas un miršanas gadus. Beigas veltītas vienādojuma nozīmei zvaigžņu spīdēšanā, smago elementu rašanās procesā, un melnajos caurumos.

Šai grāmatā faktoloģiskais materiāls ir daudz labāk sagatavots par iepriekš lasīto „Electric Universe”. Neliels mīnuss ir tas, ka visas zemsvītras piezīmes saliktas grāmatas beigās un par to eksistenci mēs uzzinām izlasot grāmatu līdz beigām, varēja jau vismaz salikt kā footnote, lai var izlasīt uzreiz, nevis pēc tam mēģināt saprast, kur kas attiecas.

Kopumā grāmata vērtējama kā izklaidējoši populārzinātniska. Ja esi nolēmis iegūt padziļinātas zināšanas par relativitātes teoriju, tad šo var mierīgi nelasīt. Ja vēlies lasīt izklaidējošus stāstus par zinātnes vēsturi un zinātniekiem, tad šī ir īstā. Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Nedaudz par vienkāršu, bet izlasīt ir vērts.

Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner

Uranium

Kā jau katru vasaru, daļu no sava laika veltu informācijas uzņemšanai par kodolieročiem un kodoltehnoloģijām, pērn lasīju par plutoniju, nu pienākusi kārta urānam. Grāmatu iepirku tiklīdz tā iznāca, autors jau bija pazīstams un sagaidīju, ka saturs man vilties neliks.

Grāmata sarakstīta šim autoram tradicionālā stilā. Viņš ceļo pa pasauli, apmeklē vietas, kas saistītas ar urāna ieguvi, tehnoloģiju attīstību un vēsturi. Tātad lasot grāmatu iegūstam gan labus ceļotāja piedzīvotā aprakstus, gan bagātīgu faktoloģisko materiālu. Autors ģeogrāfiski mūs aizved uz Čehijas St. Joachimsthal, kur urāna rūda jeb pechblende bija pazīstama jau no viduslaikiem kā sudrabu pavadošais minerāls. Te, domājams, PSRS ieguva savai atombumbai nepieciešamo urānu. Nedaudz tiek pastāstīts arī par šo raktuvju strādnieku (ieslodzīto) dzīvi un likteņiem. Uz Kongo Demokrātikskās Republikas urāna raktuvēm vietu, kura saucas Shinkolobwe, starp citu, vai zinājāt, ka Kongo ir pašiem savs kodolreaktors, no tā gan ir nozagti daži urāna stieņi, un, lai arī pašas raktuves skaitās oficiāli slēgtas, nelegālā urāna rūdas ieguve turpinās.

Interesants fakts, kuru nezināju, ASV vienu brīdi bija īsts „urāna drudzis” sešdesmitajos gados, kaut kas līdzīgs „zelta drudzim”. Savulaik ASV analītiķi arī uzskatīja, ka pasaulē urāns reāli ir iegūstams tikai Kongo un ASV, citur tā neesot. Tiek apmeklēta arī Austrālijas Rangers Mine. Šī nodaļa man īpaši gāja pie sirds, jo savulaik esmu šo vietu apmeklējis pats, lielāko daļu no pieminētā biju redzējis pats un galvenais, ka autors tur bija bijis tikai neilgi pēc manis, pat viens otrs stāsts no gida jau bija dzirdēts.

Protams, netiek aizmirsta arī kodolieroču izstrādes vēsture gan ASV, gan PSRS, netiek aizmirsta arī Ķīna, Indija un Pakistāna. Nedaudz apcerēta apokalipse un daži interesanti fakti par Los Alamosas eksperimentiem – izrādās daudzas lietas darītas uz dullo, pāris reizes zinātniekiem nekontrolēta kodolreakcija gandrīz sākusies uz laboratorijas galda (piemēram, uz galda sakrauti klucīši ar bagātinātu urānu tuvu kritiskajai masai, kāds zinātnieks nedaudz pārliecies šai kaudzei pāri, viņa ķermeņa ūdens sācis atstarot neitronus un gandrīz izraisījis ķēdes reakciju, situācija glābta ar roku izārdot urāna kaudzi), sperot gaisā pirmo atombumbu visi ir satraukušies vai gadījumā netiks aizdedzināta visa zemes atmosfēra. Laba nodaļa ir arī veltīta urāna tirdzniecībai un biržai, tagad urāns atkal ir modē un cenā.

Tātad uzzināju šo to jaunu par pašu urānu, priecēja, ka daudz teksta netiek veltīts atombumbu izgatavošanas vēsturei, tikai interesantākās daļas (tas gan tīri personīgi, jo es jau pāris labas grāmatas par atombumbu vēsturi savulaik esmu izlasījis), daudz faktu un saistošs izklāsts, plus vēl vietu piesaukšana, kuras esmu apmeklējis es pats. Skaidra lieta, šai grāmatai pienākas 10 no 10 ballēm. Mīnuss ir tāds, ka viņa ir pieejama patlaban hardcover versijā, tas viņas cenu paaugstina uz ~20 USD, bet iztērētā naudiņa būs tā vērta.

The Nuclear Jihadist by Douglas Frantz and Catherine Collins

medium_jihadist

Pilnais nosaukums „The Nuclear Jihadist: The True Story of the Man Who Sold the World’s Most Dangerous Secrets…And How We Could Have Stopped Him”.

Droši vien katrs no mums šo to zina par ASV „Manhetenas projektu”, nedaudz mazāks ļaužu daudzums ir informēts arī par PSRS atombumbas izstrādi. Tomēr reti kurš ir interesējies, kā pie kodolieročiem tikusi Ķīna, Indija, Pakistāna, Izraēla, DĀR un Ziemeļkoreja. Šī grāmata tika izvēlēta ar cerību aizpildīt šos robus manās zināšanās.

Galvenais grāmatas fokuss ir „Islama bumbas” rašanās vēsture un tās galvenais iniciators A.Q.Khan, pakistānietis, kas daļu no sava mūža veltījis zinātniskajam darbam Nīderlandē. Kurš no parasta klerka pacēlies līdz Pakistānas nacionālā varoņa līmenim, dodot Pakistānai kodolieročus.

Otrs aspekts ir starptautiskās sabiedrības reakcija uz notikumiem Pakistānā, CIP, ANO, IAEA (International Atomic Energy Agency) un kāpēc nekas netika darīts, lai apturētu kodolieroču izplatību. Diezgan pamatīgi tiek atklāta ASV dubulto standartu politika, slepeno dienestu informācijas sagrozīšana un IAEA bezspēcība.

Grāmatas nosaukums ir nedaudz maldinošs, nekur grāmatā netiek pierādīts, ka pakistāniešu bumbas tēvs A.Q.Khans ir džihadists. Viņa motivācija ir nedaudz cita – slava un nauda. Tomēr autoru vai izdevniecību var saprast, nosaukumam ir jābūt uzmanību piesaistošam un tas grāmatas saturu nevērtīgāku nepadara. Pats A.Q.Khans veiksmīgi izgatavojis Pakistānai kodolieročus nolēma ar sasniegto neaprobežoties, bet piedāvāt kodoltehnoloģijas, iekārtas, izejmateriālus un savu iepirkumu tīklu arī jebkurai citai ieinteresētajai pusei un ieinteresēto iepirkties viņa „Nuclear Wal-Mart” netrūka.

Nedaudz ironiski, bet kad plašā pasaule uzzināja par Pakistānu kā valsti ar kodolprogrammu, A.Q.Khan sacīja:

„Many suppliers approached us with details of the machinery and with figures and numbers of instruments and material they had sold in Almelo, in the true sense of the word, they begged us to purchase their goods. And for the first time, the truth of the saying, „They will sell their mothers for money”, dawned on me.”

Ir skaidrs, ka no 1979. gada nekas nav mainījies, Eiropas un ASV uzņēmumi joprojām ir gatavi pārdot kodoltehnoloģijas, lai tikai būtu nauda.

Pats personīgi ieguvu nedaudz pilnīgāku sapratni par mūsdienu kodolvalstu reālijām, lielākoties Irānas kontekstā. Ieguvu arī informāciju kā valsts, ja vēlas, tiek pie kodoltehnoloģijām. Atbilde ir ļoti vienkārša, tas caur starpniekiem nopērk no Eiropas un ASV uzņēmumiem. Viss šis process var notikt tik konspiratīvi, ka piemēram Lībijas variantā, IAEA līdz pat brīdim, kad Kadafi paziņoja par kodoltehnoloģiju nodošanu IAEA, viņiem pat nebija ne jausmas, ka Lībijai ir kodolprogramma. Ir skaidrs, ka drīz vien arī Irānai savā īpašumā iegūs kodolarsenālu (šis gan ir diskutējams jautājums ar daudziem nezināmiem aspektiem).

Pašās beigās tiek ieskicēta arī nākotne un tiek prognozēts, ka pie kodolieročiem tiks Vācija, Dienvidkoreja, Japāna, Saūda Arābija, iespējams arī Argentīna, Ēģipte un Brazīlija. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, par bagātīgo informatīvo materiālu un problēmas pacelšanu globālās sabiedrības līmenī.

Plutonium: A History of the World’s Most Dangerous Element by Jeremy Bernstein

Plutonium by Jeremy Bernstein

Grāmatiņu biju noskatījis jau no tās iznākšanas brīža, reizēm man tā likās tomēr nedaudz pa dārgu priekš tik plāna garadarba, reizēm aizmirsu pārsviest no sava wishlista grozā un reizēm tā nebija pieejama. Tad nu nesen tomēr grāmatu pasūtīju. Nav jau tā, ka domāju attīstīt kodolieroču ražošanu Latvijā, bet lieta tomēr interesē.

Grāmatas autors – Harvardā mācījies fiziķis un lielu daļu grāmatā aprakstīto personu pazinis personīgi. Kā jau var noprast pēc nosaukumu, stāsts ir par plutoniju, metālu, kuru mūsdienās izmanto atomieročos. Autors grāmatā ir vēlējies atrast tādu kā vidusceļu, lai pārāk neieslīgtu tehniskās detaļās, bet tai pat laikā radītu lasītājam skaidru priekšstatu par to kāpēc plutonijs-239 tautsaimniecībā ir izmantojams kodolieročos. Tādēļ lasītājam tiek sniegtas dažādu fiziķu, Bora, Rengtena, Kirī un citu biogrāfijas un atklājumu, kurus tie veikuši nozīme.

Patiesībā biogrāfijām ir veltīta grāmatas lielākā daļa, pašam plutonijam ir veltītās pēdējās trīs grāmatas nodaļas. Nenoliegšu, ka visas iepriekšējās nodaļas ir domātas nespeciālista izglītošanai, lai šis saprastu, kas ir ātrais un lēnais neitrons, pussabrukšanas laiks, kritiskā masa, kodolreaktora uzbūve, lantanīdi, aktinīdi utt.

Man personīgi vislabākās šķita tieši pēdējās nodaļas, kurās uzzināju daudz kā jauna par transurāna elementu ķīmiskām īpašībām un pats galvenais, kas nosaka tieši šādas ķīmiskās īpašības. Neteikšu, ka visā iebraucu simtprocentīgi, bet domāju, ka kopējo domu uztvēru.

Grāmata diemžēl nederēs tiem, kas sapņo uzbūvēt atombumbu savā garāžā, sniegtā informācija ir nepietiekama. Par dažādu konfigurāciju plutonija bumbu kritisko masu sniegtā informācija ir aptuvena. Autors gan iedrošina, ka ASV esot izdevies uzlaist gaisā arī plutonija bumbu, kas bijusi veidota no reaktora ņemta un speciāli neattīrīta plutonija. Efekts neesot tas, bet pietiekams. Urāna bumbu ir izgatavot vieglāk un lētāk. Tās izgatavošanai nepieciešamais urāns izmaksās tikai 2,4 miljonus USD, kamēr plutona bumba maksās visus 157 miljonus USD. Ja Latvijai nebūtu jābūvē Dienvidu tilti un Gaismas pilis, sen jau būtu kļuvuši par kodollielvalsti.

Tiek apskatīti arī radioaktīvo atkritumu glabāšanas aspekti. Problēmas ar speciālistu novecošanu, plutonija 239 pussabrukšanas periods ir 24 000 gadu, bet visu šo laiku tas kaut kur jāglabā. Un arī pēc tam tas kļūst par U-235 (vismaz lielākā daļa), kura pussabrukšanas periods ir vēl ilgāks.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autors neskatoties uz mazo lappušu skaitu, ir spējis pateikt daudz un iezīmēt atomieroču radīšanas metalurģiskās, ķīmiskās un fiziskās problēmas un procesus. Iesaku izlasīt visiem, kuri šo to vēl atceras no ķīmijas un fizikas stundām (to sadaļu kas veltīta kodolfizikai).