Ar haosu man pirmo reizi nācās saskarties rakstot savu bakalaura darbu. Patiesībā haoss bija tā pašā pamatā. Darbs tika veltīts tehniskajai analīzei un galvenais pieņēmums bija, ka cenu rindai ir piemērojama Takkensa teorēma un tādēļ tās var būt tehniskās analīzes objekts.

Šī grāmata skaitījās dižpārdoklis laikā, kad es vēl pat nemācījos vidusskolā, divdesmit gadus atpakaļ. Tad haosa teorija beidzot tika izskaidrota plašākam lasītāju lokam, kurus iespējams nomāca jautājumi, kas ir atraktors, kas ir fraktālis, kas ir 2,7 dimensija. Grāmatas autors bija apņēmies izskaidrot haosa dabu parastam lasītājam un izskaidrot tā nozīmi tautsaimniecībā. Izdevās tas viņam tik labi, ka grāmatu ir izdevuši vairākas reizes, kopējam metienu skaitam pārsniedzot miljonu.

Izlasot grāmatu top skaidrs, ka pasaulē valda nevis kārtība un determinēti procesi, bet gan haoss. Grāmata aptver tikai haosa teorijas rašanās pirmās desmitgades, tas ir laika posmu no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, diezgan liels uzsvars tiek likts tieši uz pašiem haosa teorijas pamatlicējiem, mēs varam uzzināt interesantus dzīvesstāstus un pāris interesantus faktus. Es nemaz nezināju, ka eksistējusi arī tāda lieta kā analogie kompjūteri, kas savos darbības principos neizmanto tranzistorus, bet bijuši pietiekoši advancēti, lai tos izmantotu nelineāru sistēmu pētniecībā.

Kā haotisku sistēmu piemēri tiek apskatītas bioloģiskas sistēmas (sirds ritmi, dzīvnieku populācijas izmaiņas), metroloģiskie  modeļi (no tiem jau visa tā haosa teorija sākās ar visu Lorenca atraktoru priekšgalā), fizikas modeļi (svārsta uzvedība izliektā magnētiskā laukā, šķidruma dinamika, zvaigžņu kopas elementu savstarpējā mijiedarbība). Tā nu tu cilvēks lasi un saproti, ka nav iespējams atbildēt pat uz tik vienkāršu jautājumu, cik gara ir Latvijas krasta līnija no Rīgas līdz Kolkai, viss ir atkarīgs no tā cik garu metrmēru tu lieto.

Kopumā ļoti laba lasāmviela, jāņem vērā arī tas, ka runājot par haosa teoriju vispār uz to atsaucas praktiski jebkura populārzinātniskā grāmata. Vienīgais grāmata mīnuss, tā ir nedaudz haotiska kā jau grāmatai par haosu pienākas. Ideju attīstība nav īsti sakārtota vēsturiskā secībā, tādēļ sanāk tāda kā lēkāšana starp daudzu haosa teorijas attīstītājiem. Tev cilvēkam šķiet, ka nu jau par Mandelbrotu viss ir izrunāts, bet nekā pēc pāris nodaļām viņš parādās atkal, bet nu jau desmit gadus agrāk, nekā iepriekš. Tas reizēm nedaudz mulsina. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Pie reizes arī sapratu, kas tad tiek domāts ar zinātnes paradigmu mainīšanu.