Navigate / search

Ceļojums pa Austriju I

  1. jūnijs (Jūrmala – Legnica)

Šogad, plānojot ceļojumu uz Austriju, nolēmām īrēt busiņu Latvijā. Tā kā esam deviņi braucēji, tad uz atbilstoša izmēra busiņu sanāk visnotaļ ievērojama ekonomija, kas mierīgi nosedz gan papildus degvielas un viesnīcu un arī lidojuma izmaksas. Vienīgais resurss, kas netiek lietderīgi izmantots, ir laiks, to sanāk pakāst vismaz četras diennaktis. Beigu beigās nolēmām, ka četri brauksim ar busiņu, bet pieci (pārvarā bērni) lidos ar lidmašīnu. Lidotājus mēs vēlāk savāksim Vīnes lidostā.

Svētdienas rītā mierīgi paēdu brokastis, tā kā man nav autovadītāja apliecības, tas man nav jābrauc uz nomu pēc busiņa no agra rīta, varu mierīgi bumbulēt. Busiņš ir klāt deviņos, salādējam iekšā mantas, visu pārčekojam, vai nav kas aizmirsts un vai kāds lielāks koferis nepaliks mājās. Kad šķiet, ka viss ir salādēts, cilvēkiem ienāk prātā noskaidrot, kā attaisīt Ford Transit kapotu. Man kā nespeciālistam, tāda ideja šķiet dīvaina, kādēļ tas vispār ir jādara, kad kas notiks, tad ar domāsim. Man cilvēki piestāsta daudz par dzesēšanas un logu mazgājamiem šķidrumiem un to papildināšanas nepieciešamību ceļa apstākļos. Okei, pareizo atslēgas caurumu atrodam praktiski uzreiz. Bet tā kā daļēji esam pieraduši pie dažādiem skārienjūtīgiem ekrāniem, tad paiet zināms laiks līdz pielec, ka to atslēgu vajag no visa spēka pagriezt nevis pie pirmās pretestības kasīt pakausi un štukot ko citu. Lai darbs nebūtu bijis lieks, tad tiek papildināts logu mazgāšanas šķidrums. Lieki piebilst, ka vairāk kapots netika virināts, pat ne demonstrācijas nolūkos.

Šoferis

Kad nu visi ir savīkšķījušies, sakāpjam busiņam un dodamies ceļā. Ceļa plānošana tiek uzticēta Ivaram. Ivars gan jau ir vecs. Tas rada zināmas šaubas, ka Polijā viss būs slikti, bet es turu muti un cenšos turēt savas domas pie sevis. Vispār es esmu slikts ceļa biedrs, un nevaru vien nobrīnīties, kādēļ mani vispār vēl kāds ņem līdzi. Man patīk kritizēt, mācīt, stāstīt, kā ir pareizi, izteikt šaubas un nelaikā nokaitināt labus cilvēkus. Lai vismaz pārbraucienu laikā nekristu lieki uz nerviem, es esmu paņēmis līdzi grāmatas. Sēdēšu un lasīšu.

Tā lasot par Oceolu izbraucu cauri visai Latvijai, pat lāga galvu nepacēlis. Galvu paceļu tikai tad, kad mūs Lietuvā apstādina policists. Šoferis bišķi nervozs, jo “iespējams bija “nedaudz” pārsniedzis ātrumu”. Šim policistam ir nevis radars, bet binoklis. Acīmredzot ceļ autozagļus, pienāk klāt un paprasa uz kurieni dodamies, uzzinājis, ka uz Vīni, atmet ar roku, brauciet!

Pie Lietuvas Polijas robežas piestājam, lai izstaipītu kājas, nav jau tā, ka man dikti vajadzētu. Taču Oceola jau izlasīts, un apraksts jau arī pabeigts. Izstaipu kājas, nedaudz iekožam un dodamies tālāk. Polijā mūs aptur muitnieki, taču uzzinājuši, ka dodamies uz Vīni, ļauj braukt tālāk. Es sāku domāt, ka Vīne, iespējams, ir kāds slepenais koda vārds.

ēstūzis

Polijā līdz Varšavai mums ceļš uz priekšu virzās visai braši. Ceļš tas pats zīmes rāda, kas vairāk vajadzīgs. Ivars arī lielākoties ceļu zina. Visnotaļ veiksmīgi izdodas pat tikt cauri Varšavai. Nē, nu sastrēgumi un luksofori nekur nav pazuduši, bet nekas traģisks. Bēdīgi sākas braukšana uz Lodzas pusi, ivaram pēkšņi nav ne mazākās saprašanas par esošajiem ceļiem. Braucam pēc sentēvu metodēm, skatāmies ceļazīmes. Reizēm atbildīgākajos brīžos neviens nepievērš uzmanību ceļazīmēm, jo diskutē vai mēģina saprast Ivara norādījumus. Gadās, ka laikus nenogriežam uz pareizās maģistrāles izejas, un nākas izmest padsmit kilometrus lielu līkumu. Tad vēl nedaudz pārkāpjam maģistrāles lietošanas noteikumus apbraucot kasi, lai apgrieztos, par to nākamajā kasē samaksājam 10 EUR lielu sodu. Te nu es sāku prātuļot par kartēm, navigācijām un vecām kartēm. Mans sarkasms netiek ņemts vērā, un saprotu, ka labāk mums visiem būs, ja atradīšu ko lasāmu. Izvēlos Touch.

Lai ar kā tur nebūtu, līdz Lodzai uz vakarpusi esam tikuši. Izbraukt viņai cauri paņem vēl kādu stundu, taču mēs atrodam maģistrāli, kas ved uz Vroclavu, un viss atkal ir kārtībā. Vienīgais ir jau diezgan tumšs. Vroclavas benzīntankā uztankojamies, uzēdam vietējos cīsiņmaizes izstrādājumus un dodamies meklēt Legnicu. Ivars, šķiet, ir adekvāts, un sekojam viņa padomam. Tas ved mūs caur centru, un sākumā viss ir normāli, līdz atklājas, ka ielas šeit ir mainījušas virzienu. Nekas, nākas atkal vadīties pēc ceļazīmēm. Vispār jau uz Ivaru mēs vairs daudz nepaļaujamies, benzīntankā nopirku savam sirdsmieram atjauninātu Polijas ceļu karti.

Katafalks

Lai ceļš neliktos vienmuļš, tad uz Vroclavas – Legnicas šosejas ir uzrīkota migla, nedaudz var just tuvos rapša laukus. Uz ceļa ganās dažādi lopiņu, un arī mēs gandrīz bortā dabūja mežacūķi. Labi, ka auto ir izdomātas bremzes. Legnicā pašiem par brīnumu viesnīcu atrodam naski. Iekšā tikšana gan ir caur iepirkšanās centra foajē, kas nozīmē apsarga pamodināšanu, lai tiktu līdz liftam. Busiņam viesnīcas garāžā vieta neatrodas, par augstu. Administratore iesaka noparkoties turpat blakus pie benzīntanka. Atrodam vietu blakus katafalkam, paņemam vērtīgākās lietas un dodamies uz viesnīcu gulēt.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem IV

23. maijs

Šodien plānots vislielākais ejamais ceļa gabals. Dosimies uz ciemu ar nosaukumu Oberjoch un no tā ar kājām uz Unterjoch un atpakaļ. Kopumā noejamais gabals ir nedaudz pāri vienpadsmit kilometriem. Es personīgi domāju, ka pa divām stundām šādu gabalu var mierīgi nokātot, jo galu galā plānotais reljefs ir praktiski līdzens.

Brauciena sākumā Matīss ņem un nolūzt, ko gan var gaidīt no puišeļa, kurš cēlies jau sešos, loģiski, ka ap deviņiem vajag nosnausties atkal. Līdz Oberjoch no mūsu apartamentiem ir kādi piecpadsmit kilometri, no kuriem kādi četri ved par kalnu serpentīnu. Šodien, izskatās, ir kaut kādas retro automobiļu dienas, jo lielākā daļa pretimbraucošo auto bija antīkie. Nē, nevienam velosipēdistam uz velosipēda uzsietas fauspatronas neredzējām.

Aizbraukuši stāvvietā, konstatējam, ka Matīss vēl guļ un nolemjam viņu nemodināt. Uzēdam saldējumu, aizstaigājam līdz globālai kartei. Pusi no laika Maija pavada man ieskaidrojot, ka manis ieraudzītā taka nemaz nav tā, pa kuru mēs iesim. Kaut ko atkal esmu sajaucis kartēs. Beigās mums apnīk gaidīt, uzmodinām Matīsu, ieliekam sēdeklītī un pārgājiens var sākties.

Allgeu 504

Gājiens sākas visai braši; ejam gar asfaltēta ceļa malu pa asfaltētu taku, un pēc puskilometra pazaudējam norādes. Dīvaini, kā uz taisnas takas var nomaldīties. Izejam lielākas šosejas malā. Mēģinām paprasīt padomu vietējiem, tiem tradicionāli nav ne jausmas, ka te ir kaut kādas tūristu takas. Beigās izdodas atšifrēt, ka esam netīšām takas gabalu, kuram mums bija jāparāda Vācijas purvu biotopa daudzveidība, esam nogriezuši pa taisno. Tad nu viss pēkšņi kļūst skaidrs, kātojam pāri šosejai un ejam gar tās nomali.

Allgeu 548

Tā tas turpinās kādu kilometru, līdz taka ieved mūs mežā. Meža taka savukārt izrādās ir bijis vietējas nozīmes sālsceļš kaut kādā tur viduslaiku periodā. Nezinu, kā tur izskatījās tajos laikos, tagad tur ir nedaudz grantēts meža ceļš. Nevienu ēzelīti apkrautu ar sāls maisiem tur sastapt neizdosies. Mēs ar Matīsu atraujamies, stāvam un gaidām pārējos, atraujamies un gaidām. Takai ir viena interesanta fīča, tā mūs ieved Austrijas teritorijā un pēc kāda laika atgriežas atpakaļ Vācijā. Ak jā, bergbliki un alpenbliki ir diezgan labi, un, galvenais, mežā nav ne odu, ne knišļu, ne citu pokemonu.

Kuļamies, kuļamies pa mežu un atkal priekšā šoseja, mēs ar Matīsu šķērsojam ceļu un nonākam pie taku krustojuma, ir iespējami veseli trīs kustības turpināšanas virzieni. Ņemam pirmo, šī taka mūs izved cauri mājas sētai un atpakaļ uz šoseju, nav slikti, jo arī pārējie gājēji beidzot ir klāt. Kopīgi apspriežamies un izvēlamies citu takas atzaru, tas ir pareizais.

Allgeu 515

Vieta, pa kuru tagad ejam saucas Tobel, takas sākumā apraksts, pa saules nepaspīdētu ceļu, kas vedis cauri tumšiem mežiem un bijis visai nekomfortabls ceļotājiem. Ko lai saka – vai nu meži kļuvuši retāki vai cilvēkiem gaišākas acis – parasts meža ceļš gar strautmalu (vietām). Mēs ar Maţīsu dodamies tālāk savā tempā, sveicinām pretimnākošos vāciešus vai austriešus ar hajiem, grusgotiem vau gutentāgiem, kā nu kuro reizi uznāk luste. Citiem tiek arī pa labdien, pārmaiņas pēc.

Mūsu nākamais pieturas punkts ir teļu aploks, kas aizšķērso mums ceļu, pagaidām pārējos un forsējam aploku, pa ceļam mēģinām noglaudīt kādu teliņu. Vispār jau tas nav prāta darbs līst pie nezināma teļa to glaudīt, bet šie izskatījās tādi mierīgi un neprotestēja. Tad nu vienotā barā devāmies tālāk, pēc pārsimts metriem sasniedzām vienu no takas landmārkiem – mazu kapelu, kurā bez pāris beņķiem bija atrodamas arī Jēziņa un pāris svēto statuetes.

Allgeu 539

Te Matīsam sagribas ēst, un viņam tiek izbarots banāns, te viņam arī vairs negribas sēdēt tēta mugurā, un viņš pārvācas pie mammas. Tā kā ir pagājušas jau divas stundas un mēs vēl nemaz neesam pusceļā man nemaz nav šaubas, ka Matīsam drīz viss būs piegriezies. Mēs vēl takas malā pirms Unterjoch papusdienojam kādu pusstundu un tad dodamies tālāk. Te tāds labs iekārtots spēļu laukums ar slīdkalniņu un šūpolēm. Nūjotājiem- iesācējiem izlikta arī pamācība kā pareizi jānūjo. Jāatzīst, ka ņūjotāju uz takas netrūkst. Viņus var sastapt visur, jāatzīst gan, ka akrobātiskos trikus, kas rādīti pamācībā, neviens no viņiem neveica. Matīsam piemetās niķis un kādus divus kilometrus viņš vienkārši niķojas, raud un bļauj. Tā nu viņa raudāšanas pavadījumā izgājām cauri Unterjoch, paši jau esam vainīgi, viņa pacietība ar nav bezizmēra.

Allgeu 547

Kaut kur pie Unterjoch ciematiņa (varbūt pilsētas) robežas, Matīss aizmieg un tādu aizmigušu tad viņu nesu atlikušos četrus kilometrus uz stāvvietu. Sastaptajiem tūristiem Matīsa gulēšana savā sēdeklītī likās ļoti amizanta, nekas, rīt ejot pārgājienā viņš vēl izpelnīsies no pretimnācējiem iesauku kleines Musikant. Skaidra lieta, ka autostāvvietā Matīss pamodās un viss bija kārtībā. Nospriežam, ka šodien nekur vairs nedosimies un atgriežamies apartamentos, paēdam vēlas pusdienas. Mājas saimnieks šodien nodarbojas ar vakar pļautā siena žāvēšanu, ik pa laikam pārgrābj lauku.

Allgeu 563

No mūsu apartamentu loga vērojam paraplānistu lidojumus, vienubrīd viņi tur ir kādi padsmit. Matīss un Maija nolemj doties uz akvaparku, es nedodos nekur un palieku mājās. Pēc kādām pāris stundām viņi atgriežas, Matīss gan ir nolūzis. Puika esot ņēmies pa bērnu baseinu kā traks, viņam vienkārši beigusies enerģija. Tik vien beigās spējis kā izkaukt noskatītu gumijas pīlēnu komplektu. Patiesībā vienkārši savācis iepatikušos mantu un vairs nav laidis vaļā.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem III

22. maijs

Šodien mums vajadzētu doties uz Austriju. Laiks ir foršs, paēdam salādējam līdzņemamās mantas un dodamies. Matīss šorīt ir diezgan kašķīgs, nekas viņam nepatīk un brauciens mašīnā noris viņa koncerta pavadībā. Puika grib gulēt, bet aizmigt nevar. Izmēģinām visu iespējamo, nekāda rezultāta. Dodamies vien tālāk ar cerību, ka gan jau aizmigs. Beigās jau aizmieg ar kaut kur pie Oberstdorfas.

Allgeu 345

Austrijas daļa, kuru plānojam apmeklēt, ir visai interesanta vieta. Kalnu ieleja, lai arī atrodas Austrijas sastāvā, no Austrijas puses nav pieejama. Labi, alpīnistiem un kalnu kazām, problēmas noteikti nebūtu, bet vietējā pārtikas veikala sagādniekam gan. Tā nu vienīgā ieeja viņu ielejā ved caur Vācijas teritoriju. Drošības pēc mēs esam paņēmuši līdz pat pases (vismaz man tā šķiet). Pasu kontroles jau nekādas nav.

Allgeu 394

Vietas nosaukums ir Kleinwalsertal, un vēl precīzāk Baad. Tur ir plānots izmest nelielu līkumu gar kalna malu, paskatīties Alpenblikus un doties tālāk. Atrodam automašīnu stāvlaukumu ielejas galā, samaksājam par parkošanos, pagaidām Matīsa pamošanos un dodamies mežā iekšā. Sākotnējais galamērķis Baerenhuette. Huettes Alpos ir tāda interesanta lieta. Cilvēki kaut kur kalnos uzbūvē mājeli, ieinkorporē tajā ēdnīcu, izdzen taku uz tuvāko lielceļu un gaida klientus, kas kalnu skatu nomocīti labprāt vēlētos iedzert kādu kapiju un uzkost pa virsu Weisswurstu ar sinepēm.

Pārgājiena taka sākumā ved gar pilnībā izmūrētu kalnu upi. Upe, jāatzīst, izskatās neslikti, ēnā iešana arī patīkama. Matīsam jautrs garastāvoklis, puika dūdo, ievērtē mazus ūdenskritumiņus, īsts paraugpuika. Uz takas nav praktiski neviena paša gājēja, sāku jau domāt, ka šī nu ir tā vieta, kuru nūjotāji vēl nav paspējuši apsēst. Iemesls izrādījās nedaudz triviālāks, vienkārši ir pārāk agrs, lai visudsmēra birģerim būtu iekāriens doties kalnos.

Allgeu 417

Kopumā nokātojām kādas divas stundas . Pirmo gājiena daļu Matīsu nes Zigfrīds, otro es. Bez kalniem interesanti ir ieraudzī t veco labo krievu Ņivu. Visticamāk jau, ka eksporta variants. Šo taku var mierīgi klasificēt kā vieglu, bet ar labiem skatiem, ceļveži nav mūs piemānījuši.

Ejam atpakaļ uz mašīnu un nosprieduši, ka var aizbraukt vēl uz kādu pastaigu taku, nav pat vēl pusdienas laiks. Kā nākamā perspektīvā mums ir izvēlēta taka netālu no mūsu dzīves vietas (labi kādu 10 kilometru attālumā). Aizbraucam uz pilsētiņu nosauktu par Olferschwang. Atrodama takas sākumu un dodamies ceļā.

Allgeu 435

Pareizāk sako,t ceļā dodamies mēs ar Matīsu. Matīss ielādēts stumjamos ratiņos un ir nolūzis. Pārējie kaut ko čammājas pie mašīnas. Nospriežu, gribēs gan jau panāks un dodos prom. Virzība gan apstājas vietā, kur man, ja skatās pēc kartes, būtu no asfaltēta celiņa jāuziet uz govju taku. Domāju, šis tak ir rundvegs, tad jau labāk iešu uz otru pusi un atpakaļceļā nākšu pa to govju taku. Pie manis pienāk pāris vāciešu, kas arī lāga nevar saprast, kur iet. Samelojos, saku, ka nesaprotu vācu valodu nemaz, lai atšujas. Pagaidu pārējos, arī viņiem nav nekādas vēlmes celt augšā mazo un nest viņu pa pļavu.

Ceļs ved diezgan stāvus kalnā un stumjot rateļus nekāda apkārtskatīšanās nesanāk. Vairāk skatos uz rateļu riteņiem un domāju, cik gan stulbam ir jābūt ratiņu izgudrotājam, kas ļauj tā ritentiņiem griezties brīvi izvēlētā virzienā pie pirmā akmens vai bedres. Ak jā, asfalta ceļš ātri beidzās, sākās zemesceļš, kas ved cauri mežam ar visai stāvu kāpumu.

Allgeu 451

Mežā panākam vāciešus, kuri domā, ka es vāciski neprotu. Zigfrīds sāk ar viņiem sarunu, viens no viņiem ekonomikas profesors, izrāda lielu interesi par Latviju, izprašņā visus makroekonomiskos datus, un saka – slikti jums tur iet. Te nu pamožas Matīss, atklāj, ka tiek stumts rateļos un nolemj pakoncertēt. Koncerts gan beidzas līdz ar ratu aizvākšanu no viņa redzesloka, iepakots sēdeklītī viņš jūtas daudz labāk. Labāk gan ne uz ilgu laiku, jo pēc kāda kilometra viņam viss bija piegriezies, jeb pareizāk sakot puika bija noguris. Tā kā bijām sasnieguši kārtējo Hutti domājām padzert kādu kapeju un nedaudz iekost, bet nekā restorāns paredzēts tikai Huttes klientiem. Neko sev, pirmo reizi tādu prikolu redzēju. Paēdām līdzpaņemto pārtiku uz frīsbija iznomāšanas kioskā. Iznomātājs bija paņēmis pusdienlaiku. Matīss diemžēl skandalējās visu laiku un plānus nācās mainīt, devāmies pa īsāko ceļu atpakaļ Olferschwang.

Allgeu 467

Olferschwang autostāvvietā fiksi salecam mašīnā un dodamies uz saviem apartamentiem. Vakarā Maija un pārējie devās skatīties saimnieka lopiņus un tuvāko apkārtni. Es nedevos nekur, vai tad nu es govis un kazas neesmu redzējis.