Navigate / search

Cīņa par uguni by Žozefs Ronī vecākais

Cīņa par uguni

Pērnā gada septembrī izlasīju „Alu lauvu”, lieki piebilst, ka biju sagandējis vēl vienu savu bērnības atmiņu. Nu „Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas maratonā pienāca kārta šai grāmatai. Grāmatas notikumi risinās pirms „Alu lauvas” episkā ceļojuma, un vispār vajadzēja sākt ar šīs grāmatas lasīšanu.

Ulamru ciltij ir sākušās grūtas dienas un vēl grūtākas naktis. Viņu plānotais uzbrukums kaimiņu ciltij ir pilnīgi izgāzies. Tā vietā, lai apslaktētu kaimiņu vīrus un pievāktu viņu sievas, ulamriem pašiem nākas ņemt kājas pār pleciem. Cilts ir pamatīgi noplicināti, zaudējumi iespaidīgi. Pēc vecā Gūna datiem vīri ir atlikuši 20%, sievietes 30% un bērni 10%. Bēgšana pa purviem ir diezgan nepateicīgs pasākums. Taču vistrakākā lieta ir tā, ka pa burzmu ir zaudēta uguns. Ja bērnus cilts vēl spēs atražot, tad uguns ir jāatgūst par katru cenu. Cilts vadonis Faums izsludina konkursu, tas kurš atnesīs ciltij uguni dabūs viņa meitu Gamlu. Piesakās divi pretendenti. Nao Leoparda dēls, kas stalko meiču jau labu laiku un Ago Sumbra dēls, kuram jau ir pāris sievas, kas pēc autora vārdiem dzīvo drausmīgā verdzībā. Faumam pēc būtības ir vienalga kurš uzvarēs, viņam vajag uguni.

Tā kā ulamriem līdz sērkociņu izgudrošanai vēl priekšā daudzi gadu tūkstoši, visvienkāršākais veids to iegūt ir, nosperot kādai citai ciltij. Nao nav nekāda īpašā plāna, viņš ir īsts dabas bērns, paņem līdzi divus čomus Namu un Gavu un dodas ceļā. Cilts kurai nospert uguni ir jāatrod, bet garlaikoties nenākas. Laiku pa laikam Nao salecas ar kādu vietējās faunas pārstāvi, un beigās visu izšķir cīņa. Pret Nao viltību un milnu reti kas var turēties pretī. Pēc katras cīņas Nao pasaka savu vienrindnieku, kas visiem liek saprast, kurš te ir saimnieks:

„Nao … ir nogalinājis četrus karotājus kzammu apmetnē un vēl četrus vajātājus!”

Skaidra lieta, ka uz tādiem uzbraucieniem var atbildēt tikai ar kaucieniem un akmens metieniem. Lieki piebilst, ka Nao citādu reakciju nemaz negaida. Nams un Gavs stāstījumā piedalās tikai kā piektie riteņi. Viņi vienmēr iekuļas kādā ķezā, un Nao tādēļ nākas nedaudz pasvīst. Viens pats viņš uguni būtu atdabūjis ap nākamās dienas pusdienas laiku, bet ar šādiem palīgiem pasākums aizņem bezmaz vai gadu.

Galveno personāžu personības ir tikpat daudzšķautņainas kā Nao apdedzinātā runga. Paēst, izlūkot apkārtni un Nao gadījumā pāris reizes padomāt par Gamlu. Visi kā viens ir suicidāli, kas pie iespējas metīsies virsū jebkuram zvēram vai svešai ciltij. Tie ir no džekiem, kas nenāks klāt un neprasīs, vai nevar iedot uguni. Viņi pārgriezīs visiem rīkles, pievāks uguni un izspārdīs ugunskura ogles. Pēc tam muks no vajātājiem un brīnīsies, kas pie velna tiem uznācis, ka tik neganti dzenas pakaļ. Rodas arī iespaids, ka tikai Nao cilts ir vienīgā kas smādē cilvēku gaļu, visas pārējās ir kā trakas uz sev līdzīgo gaļu. Pie tam nevis rituālajos, bet gastronomiskos nolūkos. Dīvaini, jo olbaltumvielu trūkums viņiem īsti nav novērojams.

Nao ir vājība, viņam patīk pieradināt dzīvniekus. Šajā grāmatā mēs uzzinām par diviem veiksmīgiem pieradināšanas gadījumiem. Tīģeris un mamutu bars. Mamuti cik zināms no dabas ir draudzīgi radījumi, ja tiem saplūc leknu zāli un trīsreiz dienā pabaro. Tad no tiem var izdresēt pat kaujas mamutu komandu. Ar tīģeriem ir grūtāk, tie papriekš ir praktiski jānosit un tad jāpalīdz viņiem atveseļoties.

Jautāsiet, bet kā ir ar Sumbra dēlu Ago? Ago ir īsts viltnieks, stratēģis un negantnieks. Bet par viņa likteni nestāstīšu, lai nesamaitātu lasāmprieku citiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, nevajag gaidīt neko vairāk kā notikumu atstāstu, kas pasniegts no akmens laikmeta cilvēka skatupunkta. Tekstā ir iekļuvuši pāris anahronismi, piemēram, spainis, bet kam negadās skrienot pa nakti ar uguns grozu konstatēt, ka lietus gāž kā ar spaiņiem.

Alu Lauva by Žozefs Ronī vecākais

Alu lauva

Bērnībā man šāda veida grāmatas par pirmatnējo cilvēku dzīvi dikti patika, izlasīju, šķiet, visas, kas bija pieejamas. Šī nebija izņēmums. Tādēļ, lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas projektā viņa ātri vien sagaidīja savu kārtu.

Uns un Zurs ir akmens laikmeta cilvēki. Abi ir hominīdi, bet nāk no dažādām ciltīm. Zurs – vahu cilts loceklis, saukts par cilvēku bez pleciem. Ir apķērīgs un spēj plānot, taču viņa cilts ir gājusi bojā. Uns – ulamru cilts pārstāvis ar intelektu neizceļas, drīzāk suiciāls tips. Pasauli uztver pēc stiprāks vājāks principa. Pats ne no kā nebaidās, bet paļaujas uz Zura spriedumu. Abi jaunieši ir nolēmuši atklāt savai cilti jaunu medību laukus un dodas tālā ceļā. Ceļā viņi uz­sāk cīņu ar zobenzobu tīģeri mahairodu un milzu žņau­dzējčūsku, sadraudzējas ar meža ļaudīm un paglābj vi­ņus no kareivīgās asinskārās uguns ļaužu cilts, pieradina milzīgo alu lauvu, kas savukārt ne vienu reizi vien nāk palīgā jaunekļiem.

Grāmata ir sarakstīta ļoti vienkāršā valodā. Teikumi īsi un galvenie varoņi nekādi. Viņi ir autora instruments, lai izrādītu lasītājam aizvēsturisko akmens laikmeta pasaule. Teksta lielāko daļu sastāda dzīvnieku nosaukumi. Toz Uns ar Zuru vai nu vēro no tālienes, vai arī cīnās pret tiem. Plēsēji visi kā viens te ir iecienījuši hominīdu gaļu, un katrs lielāks kaķveidīgais labprāt viņus apēstu. Bet Unam ir nopietna milna, tā ka nav par ko uztraukties. Ne sliktāk par kaķveidīgajiem cilvēkus medī arī atsevišķas ciltis. Vai tas nepieciešams rituāliem, vai kādiem citiem pasākumiem autors mums nepastāsta. Taču viņš ir gatavs dzīt veselus deviņus šīs cilts locekļus cauri savannai, lai medītu pāris cilvēkus. Un tas neskatoties uz to, ka ēdamā tur čum un mudž. Tagad, kad esmu daudz salasījies antropologus, varētu autoram aizrādīt, ka viņa uzskats par eksokanibālismu ir visnotaļ virspusīgs.

Uns un Zurs nav radījumi, kuriem lasītājs varētu just līdzi, viņiem galvā ir tikai pāris aprautas domas, un iekšējā pasaule arī ēst  – gulēt līmenī. Zurs gan reizēm domā par zvaigznēm un štuko, kas kurina visus tos ugunskurus. Pasaules atskaites punkts viņiem ir citu cilts locekļu sasniegumi. Ja kāds ir pieradinājis mamutus – super, bet, kad Zurs pieradina alu lauvu, viņš vismaz sev šķiet pārāks par visiem citiem cilts locekļiem. Uns savukārt sajūt savu vērtību nositot mahaidoru. Tai pat laikā, kad abi jaunieši tiek pie skuķiem (Vilku mātes ciltij uguns ļaudis bija apkāvušas visus džekus), viņi nez kādēļ sāk runāt par kāzām, plānot notikumus pusgadu tālā nākotnē. Te gan pie vainas noteikti ir autora problēmas ar seksa iekļaušanu grāmatā, laiki nebija tie. Jā, es zinu, ka primitīvo cilšu precību rituāli mūsu cilvēkam liktu saķert galvu un šādā lietā nemaz neielaisties. Bet te šis nenoliedzami interesantais aspekts aprobežojas ar parastu uzsišanu pa krūtīm un pasludināšanu par sievu.

Kā jau lielākajai daļai no bērnības grāmatām, arī šī pēc pārlasīšanas atstāja tikai skumjas. Teikumi īsi, sižets nekāds. Darbība vairāk ir aprakstoša nekā vēstoša vai analizējoša. Atbilstība vēsturei ir tik minimāla, ka grāmatu droši var likt pie fantāzijas žanra. Loti pašvakas fantāzijas. Ja nevelk nostalģiju pēc bērnības un nevēlies sagandēt savu labo iespaidu par bērnības grāmatu, turies no viņas pa gabalu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet vai vajag?

The Life and Times of the Thunderbolt Kid: A Memoir by Bill Bryson

Grāmatiņā Bils Braisons, jā tas pats, kas sarakstījis “Short history of nearly evrthing”, stāsta par savu bērnību ASV piecdesmitajos gados. Kā jau visas viņa grāmatas, šī ir sarakstīta ar labu humora devu un ir ļoti interesanta.

Apskatīti tiek visi dzīves aspekti no bērna redzespunkta, kino apmeklēšana, skola, mašīnas, televīzija, bērneļu savstarpējās attiecības. Viss protams tiek nedaudz pārspīlēts, lietojot izteicienus 1000 bērni utml. Savu bērnību autors vadījis Des Moins Aiovas štata galvaspilsētā, ar abiem vecākiem, kas strādājuši par reportieriem. Patīkami, ka katra nodaļa sākas ar citātu no avīžu izgriezuma, kas ļauj lasītājam noprast tā laika tendences. Piemēram nēģeru puikam piespriests nāvessods par 1.95$ nolaupīšanu, bērni aizdedzina savus vecākus, jo pēc viņu ieskatiem mājas arestu garums nav samērojams ar nodarījumu, komunistu vajāšana utt.

Domājams, ka šī grāmata ir tā vērta, lai katrs, kam ir interese, to izlasītu. Es jau zināju, ka Bila ceļojumu grāmatas “Walk in the Woods”, “Notes from small island”, “Sunburned country” ir labākās savā žanrā, bet izrādījās, ka arī šādā žanrā viņš raksta ļoti labi. Vērtēju 10 no 10 ballēm.