Navigate / search

Mans lidojums uz Gambiju by Herberts Cukurs

Mans lidojums uz Gambiju

Tā kā esmu dzimis un audzis Gambijā (Latvijas), tad ieraugot šo grāmatu grāmatveikala plauktā, man uzreiz bija tā jānopērk. Galu galā no mūsu Gambijas īstajā ir pabijis tikai mans brālis. Te ir viņa ceļojuma apraksts uz Gambiju. Gan jau arī es tur reiz aizdošos.

Herberts Cukurs savulaik kļuva slavens visā pasaulē ar savu lidojumu no Rīgas uz Gambiju. Tas bija laiks, kad aviācija vēl bija bērna šūpulī, un šāds ceļojums pat ar vairākkārtējām nosēšanās reizēm bija risku pilns, un dabūt galu nebija nekādu problēmu. Pirms viņa šādu pat lidojumu bija uzsācis Pūliņš, bet tas avarēja jau ceļa sākumā. Tas radīja Cukuram papildus problēmas, jo neviens nevēlējās finansēt šādu jau reiz izgāzušos pasākumu, tādēļ nācās lidojumu uzsākt pa kluso, lai nekļūtu par nievu un apsmieklu objektu.

Jāatzīst, ka viņa C3, lai ar’ izcili konstruētai lidmašīnai, bija viens nopietns trūkums – nebija kārtīga motora. Lidojumu uzsākot lidmašīnai ir vecs Renault motors, kuram bieži trūkst jaudas, un gandrīz ikkatrā aerodromā viņam ir nepieciešams kapitālais remonts. Bet visu cieņu lidotājam un lidmašīnas konstruktoram, šī lieta viņu nemaz neatturēja no sava projekta realizācijas.

Par pašu ceļojuma aprakstu, jāatzīst, tas ir uzrakstīts saistoši pat mūsdienu lasītājam. Autors nenoliedzami dod priekšroku frančiem, tie viņam arī ir īsti palīgi šajā pasākumā. Angļi savukārt viņā rada vilšanos, sevišķi tie, kas administrēja Gambijas aerodromu. Galvenais risks, izņemot avarēšanu, bija nonākšana arābu (mauru) gūstā. Tie tajos laikos specializējušies lidmašīnu notriekšanā un pilotu gūstīšanā.

Interesanti, ka arī visas melno afrikāņu ciltis tika uzskatītas par slēptajiem kanibāliem. Par dažiem Gambijas un Senegālas apgabaliem stāstīja briesmu lietas. Cik tur bija patiesības, nezinu, bet autors bija pārliecināts, ka šie dabas bērni spēs viņu arī apēst. Lai gan no otras puses pret iezemiešiem šis izturējās demokrātiski un bez nekāda augstprātīguma.

No otras puses, autoram nebija nekādas informācijas par vietu, uz kuru viņš dodas. Ko gan citu varētu teikt par cilvēku, kurš malārijas apsēstos džungļos dodas šortos, bez moskītu tīkla un riktīgiem zābakiem! Skaidra lieta, ka malāriju viņš dabūja un, lai ar hinīns ir laba lieta, bet pat mūsdienās to pilnīgi izārstēt, šķiet, nav iespējams.

Vispār jau šķiet, ka ja ne lidmašīnas motora tehniskās problēmas, tad lidotājam viss tas pasākums būtu bijis viens vienīgs plezīrs. Bet nu šajā jomā viņam bija melnā strīpa Renault nobira pēc Gambijas sasniegšana,s un vietā nopirktais Džipsijs ar bija rūpnīcas brāķis, kas rija eļļu uz nebēdu.

Kopumā grāmatai 9 no 10 ballēm, lasīt visiem, kuriem patīk ceļojumi, šis būs interesants divdesmitā gadsimta sākuma skatījums par aviāciju, Āfrikas tautām un zudušo Kurzemes koloniju Gambiju.

Betty In the Sky With a Suitcase: Hilarious Stories of Air Travel by the World’s Favorite Flight Attendant by Betty N. Thesky

Izlasīju pie Lasītājas par grāmatiņu, kas saistīta ar aviācijas industriju un lidošanu. Tas man atgādināja, ka man pašam mājās par šo tēmu stāv veselas divas grāmatas nelasītas. Nospriedu, ka ir pēdējais laiks tām ķerties klāt un sākt lasīt. Grāmatas autore pati strādā par stjuarti sākumā veidoja podkāstus par dažādiem interesantiem un smieklīgiem notikumiem dažādās aviolīnijās ar pasažieriem, komandu un priekšmetiem, kas atgadījušies reisā. Kad nu notikumu bāze bija savākta pietiekami liela, autore izdeva šo grāmatu. Tā kā pašam sanāk lidot visai bieži, tad šādas grāmatas man vienmēr ir izraisījušas interesi.

Kā jau katrs cilvēks var noprast pēc personīgās pieredzes, smieklīgi atgadījumi lidmašīnā var notikt tikai saistībā ar – tualeti, dīvainu bagāžu, ēdienu un kapteiņa paziņojumiem (ja ir noveicies un kapteiņa murmināšanu tiešām var saprast). Tad vēl izrādās ir smieklīgi atgadījumi, kurus mēs nepamanām, tie notiek pilota kabīnē vai pie stjuartiem virtuvē. Lielākā daļa no šiem notikumiem, šķiet, ir risinājušies laikā kad aviolīnijas vēl bija terorisma nesamaitātas. Un apkalpe debīlu pasažieri varēja pasūtīt bekot, nebaidoties par tiesas prāvām un milzu kompensācijām. Galvenais uzsvars šeit, protams, tiek likts uz tualetēm un tualetes apmeklēšanas kultūru. Izrādās indusi mīl kāpt uz poda ar kājām, jo viņi nav pieraduši pie Eiropas izgudrojuma. Gadoties, ka dažiem pasažieriem pods ierauj iekšā veselu kleitu un ir iespējams veikt triku, kura rezultātā pods iesūc veselu atritinātu tualetes papīra rullīti.

Tad vēl, protams, ir dzīvnieki bagāžā. Citi deklarēti, citi ne. Interesanti bija palasīties par no mugursomas izmukušām žurkām, oposumiem, kaķiem un suņiem. Ja godīgi nekad neesmu spējis saprast cilvēkus, kas vazā līdzi savus mājlopus. Tad nu tie nabagi visu apčurā, apkakā un nesēž savā vietā. Vēl ir kašķīgi pasažieri, kuriem nekad nav labi, māmiņas, kas nejēdz saviem bērniem paņemt līdzi maināmas drēbes un pamperus. Reizēm kāds atdod galus reisā. Reizēm piloti ir īsti jokdari (šie gabali man šķita ņemti no sešdesmitajiem gadiem), kas samētā dažādas detālas pa salonu un pēc tam staigā lasīdami skrūvītes un iesaista pasažierus.

Grāmata sarakstīta interesanta, daži no stāstiem ir patiešām smieklīgi, citi savukārt ne visai. Kopumā lieku 8 no 10 ballēm. Pašam ir nācies redzēt gadījumu, kad pie nolaišanās kādam nabaga epileptiķim sākas lēkme un stjuarti reāli nezina ko darīt.