Izlasīju pie Lasītājas par grāmatiņu, kas saistīta ar aviācijas industriju un lidošanu. Tas man atgādināja, ka man pašam mājās par šo tēmu stāv veselas divas grāmatas nelasītas. Nospriedu, ka ir pēdējais laiks tām ķerties klāt un sākt lasīt. Grāmatas autore pati strādā par stjuarti sākumā veidoja podkāstus par dažādiem interesantiem un smieklīgiem notikumiem dažādās aviolīnijās ar pasažieriem, komandu un priekšmetiem, kas atgadījušies reisā. Kad nu notikumu bāze bija savākta pietiekami liela, autore izdeva šo grāmatu. Tā kā pašam sanāk lidot visai bieži, tad šādas grāmatas man vienmēr ir izraisījušas interesi.

Kā jau katrs cilvēks var noprast pēc personīgās pieredzes, smieklīgi atgadījumi lidmašīnā var notikt tikai saistībā ar – tualeti, dīvainu bagāžu, ēdienu un kapteiņa paziņojumiem (ja ir noveicies un kapteiņa murmināšanu tiešām var saprast). Tad vēl izrādās ir smieklīgi atgadījumi, kurus mēs nepamanām, tie notiek pilota kabīnē vai pie stjuartiem virtuvē. Lielākā daļa no šiem notikumiem, šķiet, ir risinājušies laikā kad aviolīnijas vēl bija terorisma nesamaitātas. Un apkalpe debīlu pasažieri varēja pasūtīt bekot, nebaidoties par tiesas prāvām un milzu kompensācijām. Galvenais uzsvars šeit, protams, tiek likts uz tualetēm un tualetes apmeklēšanas kultūru. Izrādās indusi mīl kāpt uz poda ar kājām, jo viņi nav pieraduši pie Eiropas izgudrojuma. Gadoties, ka dažiem pasažieriem pods ierauj iekšā veselu kleitu un ir iespējams veikt triku, kura rezultātā pods iesūc veselu atritinātu tualetes papīra rullīti.

Tad vēl, protams, ir dzīvnieki bagāžā. Citi deklarēti, citi ne. Interesanti bija palasīties par no mugursomas izmukušām žurkām, oposumiem, kaķiem un suņiem. Ja godīgi nekad neesmu spējis saprast cilvēkus, kas vazā līdzi savus mājlopus. Tad nu tie nabagi visu apčurā, apkakā un nesēž savā vietā. Vēl ir kašķīgi pasažieri, kuriem nekad nav labi, māmiņas, kas nejēdz saviem bērniem paņemt līdzi maināmas drēbes un pamperus. Reizēm kāds atdod galus reisā. Reizēm piloti ir īsti jokdari (šie gabali man šķita ņemti no sešdesmitajiem gadiem), kas samētā dažādas detālas pa salonu un pēc tam staigā lasīdami skrūvītes un iesaista pasažierus.

Grāmata sarakstīta interesanta, daži no stāstiem ir patiešām smieklīgi, citi savukārt ne visai. Kopumā lieku 8 no 10 ballēm. Pašam ir nācies redzēt gadījumu, kad pie nolaišanās kādam nabaga epileptiķim sākas lēkme un stjuarti reāli nezina ko darīt.