Navigate / search

Ceļojums uz Saravaku Vienpadsmitā diena

24. augusts

Kučinga

Šorīt mums ekskursija atkal sākas septiņos. Aizejam brokastīs, nu jau saprotam, ka galvenais ir aizsist vietu, kur sēdēt. Tad pieēdamies un, skat, sākas ekskursija. Mūsu gidu Karelu satiekam viesnīcas lobijā, šis mums ierāda busiņu. Bez mums no šīs viesnīcas ir vēl četri braucēji – ģimene no Velsas.

Braucam uz Bako nacionālo parku un runājam par čūskām. Karels ir nedaudz apsēsts ar to čūsku lietu, grib zināt, vai Latvijā čūskas ir indīgas un, ja ir, tad cik. Tad mēs apspriežam čūsku kodumu nianses – sausie kodieni un īstie kodieni. Kāpēc jaunās čūskas nemāk kontrolēt indes izvadi un citus serpentārija sīkumus. Borneo čūskas ir indīgas, bet ne tik, lai veselam cilvēkam uzreiz būtu jāžāvē airi. Lielākoties pamokās un ir okei, bet nu visām līst klāt ar’ nevajag. Lielākā problēma esot krokodilli, jo te pat pilsētas apkaimē varot uzrauties uz soltiju laivas lielumā. Karels saka, ka gandrīz katru mēnesi kādu krokodils aiznesot, un ja ne nogalinot, tad vismaz sakožot. Es nupat nočekoju, jā, vidēji gadā viņiem te 8,2 uzbrukumi.

Runājot esam tikuši līdz Bako laivu stacijai, kas ir arī neliels zvejniekciems. Karels pieparkojas, paņem no mums visiem pases un dodas pie kases. Tad atgriežas un palūdz, lai mēs paši sarakstot pases datus pareizajās ailītēs. Velsieši mūs apgaismo, ka vajag uztaisīt pases kopiju, lai katrā maksas tualetē nav jādod īstā pase. Maija saraksta datus, mēs ar Matīsu ievērtējam kafejnīcas kolas cenas. Kafejnīcā lielākoties tusē vietēji laivinieki, kas te izpilda taksometra lomu, jo uz parku nemaz citādāk nevar nokļūt.

Kad visas formalitātes nokārtotas, Karels mums sameklē divas laivas un varam doties nelielā 20 minūšu izbraucienā pa Sungai Tabo uz pašu parka centru, kur tad sāksies mūsu pārgājieni. Izbraucienam nav ne vainas, laivinieks kapā, cik vien laiva velk un varam skatīties zvejniekciemu un tīklu izkāršanas uzpariktes. Esam bēguma laikā un viss izskatās sabūvēts uz pāļiem. Laivas te ir motorolleru vietā.

Tā paša bēguma dēļ mūs nemaz uz parka piestātni nevar aizvest un nākas izkāpt bēguma atsegtā pludmalē. Pludmale smuka un dikti apdzīvota, pilna ar krabīšiem, kuri, ieraugot cilvēkus, skrien slēpties savās alās, skrien, protams, sāniski un viena spīle lielāka par otro. Tā kā te ir nacionālais parks, tad gliemežvākus lasīt var, tikai jāatmet atpakaļ jūrā.

Lēnām aizvelkamies līdz centrālajai administrācijas ēkai. Tur noskalojam kājas, ierīvējamies ar pretinsektu šķidrumu. Karels mums stāsta, ka te var uzrauties uz smilšu mušām, viens mūsu grupas pārstāvis jau vakar uz tām ir uzrāvies un nodemonstrē, kā izskatās sakostas kājas. Episki, gandrīz kā Jaunzēlandes Te Namu. Mūsu pirmais pārgājiens caur džungļiem vedīs mūs uz mangrovju mežu.

Sākam pie vietējām tūristu mājiņām un uzreiz apstājamies, jo vienā kokā var redzēt probuscis mērkaķīti. Tas gan ir uzrausies augstu kokā, bet es uzzinu, ka mērkaķa gremošana esot līdzīga kā govij – viņš nedrīkstot ēst daudz saldus augļus citādi, tautas valodā runājot, uzpūšas un atdod galus.

Ejam pa taku un atkal apgūstam vietējās koku gudrības, no nivan palmas var būvēt labas laipas un piestātnes, ilgi saglabājas ūdenī, tajās lapās var ietīt rīsus, šis ir labs jumta materiāls un, ja auglis ir pārgatavojies, tad to ir apēduši gari.

Tad mēs nonākam līdz čūskai, tā zaļā krāsā un guļ uz koka zara. Karels saka, ka guļot jau divas nedēļas, var redzēt – tūristi tam zaram ir izdzinuši apkārt veselu taku. Tad dēļu grīda beidzas un jāiet pa īstu taku. Tagad jāskatās, lai nesamin termītus, kādu simtkāji. Karels mēģina ieraudzīt vēl kādu mērkaķi, bet mērkaķu šodien nav.

Beidzot esam līdz mangrovju mežam, nu, pludmale ar mangrovēm. Bako, starp citu, nozīmē sarkanā mangrove. Te bēguma iespaidā var redzēt labas lietas, hermītktabis tēlo gliemezi un, kad viņam šķiet, ka neviens neredz, šeptē uz jūru. Mudskipperi (zivis, kas vēl nav kļuvušas par vardēm) pārstrādā dūņu un nemaz no cilvēkiem pārāk nebaidās. Tepat aug arī kukaiņēdājaugi, ne trismetrīgi kas var apēst cilvēkus kā manās bērnības grāmatās, bet sienāzim pietiek.

Paskatāmies un dodamies atpakaļ, pa ceļam apmeklējam pāris alas, apskatām vietējos samus un vardi. Tā teikt, pilns komplekts, dzeguzē mūs neaizkūko un nāves briesmas mums nedraud. Atpakaļceļā, kad gandrīz esam jau pie takas sākuma, beidzot pamanām probuscis mērkaķīšus. Tie šoreiz nekautrējas, bet ņemas pa koku galotnēm kā tanki. Beigās pāris arī ieraugām. Matīss aizskatās un, mēģinot atrast vēl labāku skatu punktu, nejauši noveļas no takas ar tādu troksni, ka visi mērkaķi paņem vagu. Gids nav dikti priecīgs.

Bet kas to būtu domājis, lai skatītos šos mērkaķus nemaz nevajadzēja nekur iet? Tepat pie mājām sēž kokos un žļembā lapas, skaties, cik gribi. To tad arī darām.

Kad mērkaķi apskatīti un nevienam vairs interesi neizraisa, dodamies uz vietējo kafejnīcu papusdienot. Karels mums iesaka apdomāt variantu, ka atpakaļ nenākam ar kājam, bet noīrējam laivas, kas mūs sagaidis pludmalē takas galā un vēl aizvizinās uz smilšakmens klintīm jūrā. Mēs apsolām pēc pusdienām Kerangas kafejnīcā viņam paziņot savu verdiktu. Uzreiz jau ir skaidrs, ka šajā karstumā un mitrumā mēs noteikti negribēsim nākt atpakaļ ar kājām un piecdesmit ringiti ir tikai desmit eiro uz četriem cilvēkiem.

Paēdam un speramies uz nākamo taku, te mums ir cerības ieraudzīt sudrabastes makakus. Karels mūs par viņiem ļoti brīdina, šie vienmēr staigā pa trim, ja redzot vienu, tad ir vēl kādi. Rokās labāk neko neturēt un vispār censties no viņiem izvairīties.

Protams, uz takas redzam kārtējos probuscis mērkaķus, šoreiz tie pusdieno pie tālas klinšu sienas. Apskatāmies vietējo sīkkrabju populāciju, kas mēģina pievilināt krabju meičas, vicinot savu spīli, vietām redzami nelieli kautiņi. Un tad velkotis gar klintsmalas taku, es pamanu slaveno makaku, šim mērkaķim nudien i nenāk prātā baidīties no cilvēka, viņš mūs nopēta, mēs viņu, bet katram savas lietas darāmas un dodamies tālāk.

Tiekam līdz pludmalei un tur mūs patiešām jau gaida dažas laivas. Pludmalē gan pavadām kādas desmit minūtes un ūdens te ir dikti silts. Skats arī smuks, tad kāpjam laivās un dodamies skatīties slavenos ģeoloģiskos veidojumus.

Sea stack ir parastas smilšakmens klintis kuras erozijas rezultātā lēnām ieguvušas interesantu formu, apbraucam tās ar laivu un dodamies atpakaļ uz Bako ciematiņu. Samaksāju laiviniekam, un secinu, ka te notiek kaut kāds pasākums. Visi uzpucējušies baltos uzvalkos un kaut ko atklāj. Karels atbild, ka nākot vēlēšanas, un tad jau vietējie deputāti vienmēr atradīs ko atklāt. Biļešu zāle pārpildīta un tiek teikta runa. Mēs dodamies uz autobusiņu, bet mūs pārtver vietējās pašpārvaldes pārstāvis un nofotografē mūs tautas vajadzībām.

Tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu un ekskursija izrādās divas stundas garāka nekā mums Borneo adventures bija apsolījusi. Labi, ka neko nebijām ieplānojuši. Tā kā rīt mums ir reiss uz Singapūru, iečekojamies un reģistrējamies Singapūras imigrācijā. Tā kā negribu vēlāk uz nevienu pukoties par nesaņemtiem epastiem, trūkstošiem svītru kodiem, tad visu aizpildu pats. Aizejam paēst, tad neliela psastaiga pa ķīniešu kvartālu un galvenās ielas suvenīru bodēm.

Suvenīru bodes pa lielam ir kopijas reizēm šķirt, ka pat pārdevējs ķīnietis ir viens un tas pats, neatšķiras viena no otras, bet šādus tādus niekus nopērkam. Ārā lietus gāž kā ar spaiņiem un nākas pārvietoties no vienas nojumes uz otru. Tad dodamies uz lielveikalu pie viesnīcas un uz istabu pakot mantas. Rīt no rīta mums agrais reiss uz Singapūru.

%d bloggers like this: