Navigate / search

The Prisoner of Heaven by Carlos Ruiz Zafón

The Prisoner of Heaven by Carlos Ruiz Zafón

Nu ko, ja jau „Vēja ēnu” un „Eņģeļa spēli” esmu izlasījis, tad kādēļ gan  novērsties no sērijas jaunākā garadarba. Lai piedod man Safona daiļrades cienītāji, bet es nespēju viņa darbos saskatīt ģenialitāti. Normāli darbi, kas reizēm pavelk uz meksikāņu seriālu cienīgiem sižeta pavērsieniem. Toties lasās ļoti labi, grāmatas spēj aizraut līdzi lasītāju.

Kā jau to minējuši daudzi, šī grāmata nav lasāma atsevišķi no iepriekšējiem darbiem, jo tā sasaista kopā abas pirmās grāmatas. Galvenais varonis mums joprojām ir Daniels Sempere, grāmattirgotāja dēls un viņa draugs Fermīns. Lielākā daļa grāmatas tiek veltīta tieši Fermīnam. Mēs daudz ko uzzinām par viņa pagātni. Uzzinām arī nedaudz par to, kā gājusi bojā Daniela māte un, kas patiesībā notika ar rakstnieku, kurš pārdeva dvēseli velnam, Dāvidu Martinu.

Fermīna stāsts pēc būtības ir „Grāfa Monte Kristo” rimeiks. Cilvēks nonāk cietumā, laiku pa laikam viņu iekausta, cietuma vadība piespiež viņu sadarboties, kameras biedrs zaglis, kas noslēpis lielu laupījumu, blakus cellē traks rakstnieks ar saviem kukaiņiem galvā. Veiksmīga bēgšana pēc pārbaudītas metodes. Tas aizņem lielāko grāmatas daļu. Pagātnes grēciņi šajā grāmatā panāk Fermīnu, bet nekādu dižo iespaidu tas neatstāj. Vienīgais grāmatas devums lasītājam un fiktīvajai Barselonai ir jauna nelieša ieviešana – Mauricio Valls.

Es teiktu, ka šī ir visšvakākā no visām sērijas grāmatām. Grāmatai, kā jau tas ierasts, nav nobeiguma, noslēpumi paliek neatrisināti un nāksies vien skriet uz bodi pēc nākošās grāmatas. Arī Aizmirsto grāmatu Kapsēta izskatās ievilkta grāmatā ar varu. Vienkārši tā lai būtu, lai cilvēkiem būtu kas pazīstams un varētu atsaukties uz Markesa atmosfēru, nekas tagad var piesaukt arī Dimā, jo muka tak no cietuma.

Lai cik tas paradoksāli nebūtu, nenožēloju, ka grāmatu nopirku. Pieskaitītu šo pie vieglas un izklaidējošas literatūras, kas atmodina bērnības atmiņas, par spiegu stāstiem ar revolucionāriem un tirāniem. Ar noslēpumu šoreiz ir tā pašvaki, un arī Fermīna stāsts nav nekas īpaši jauns un pārāk lielu pienesumu sērijai nedod.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja nav izlepis, un lasītas abas iepriekšējās grāmatas. Ja neizlasīsi noteikti nāksies to darīt, kad iznāks ceturtā grāmata. Jācer, ka Safonam kvalitāte un sižeta pārdomātība uzlabosies, un vismaz nākamās grāmatas būs labākas par šo.

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Domāju, ja jau reiz esmu sācis to Safonu lasīt, tad izlasīšu visu, kas viņam ir, un miers. Neteikšu, ka viņa iepriekšējā grāmata „Vēja ēnā” būtu atstājusi uz mani graujošu efektu, bet nolēmu savas smadzenes ar nekādu nopietno lasāmvielu nenoslogot.

Darbība tāpat kā iepriekšējā grāmatā noris Barselonā, notikumi rit no divdesmitā gadsimta sākuma līdz četrdesmit piektajam gadam. Grāmatas galvenais varonis Davids Martins, lielāko daļu savas bērnības ir bijis bārenis, un viņa ģimeni ir aizstājusi kādas Barselonas avīzes darbinieki. Sāk viņš kā izsūtāmais zēns, un beigās viņam jau ļauj publicēt savus stāstus turpinājumos. Pamazām viņš kļūst par rakstnieku, kurš publicējas zem pseidonīma, un ir visai populārs mistisko lubeņu žanrā. Tā nu tas turpinās līdz vienu dienu kāds svešinieks palūdz Davidu noslēgt līgumu ar viņa izdevniecību un sarakstīt grāmatu, kas izmainīs visu pasauli, radīt jaunu reliģiju.

Nevaru teikt, ka grāmatas sižets būtu kaut kas oriģināls. Lasot es domāju, labi, atkal kārtējais rakstnieks pārdod savu dvēseli velnam par simttūkstoš frankiem. Tēma ir tik nodrāzta, ka patiesi vēlējos, lai tad autors pastāsta to stāstu tā, kā vēl neviens nav stāstījis. Ir pozitīvas lietas no pārdabisku spēku iepīšanas stāstā, tas ļauj sižetā iepīt neloģiskas un neracionālas lietas bez jebkāda pamatojuma. Un autors pie šī paņēmiena atgriežas visai bieži.

Pārējais teksts ir piepildīts ar autora kvēlo mīlestību pret sievieti, kura viņu neprec. Ikdienu un sena noslēpuma risināšanu. Ir iekļauti pāris meksikāņu seriāla cienīgi pagātnes atgadījumi. Sižeta uzbūve līdzīga autora iepriekšējam darbam. Pamatā notikumi risinās tagadnē, un paralēli autors pamazām atklāj notikumus, kas notikuši netālā pagātnē un tieši ietekmē galvenā varoņa dzīvi. Tad vēl tiek iekļauti spriedelējumi par teoloģiju un cilvēku attieksmi pret jaunām reliģijām. Ko reliģijā meklē cilvēki un kā ar tās palīdzību manipulēt ar sabiedrību. Ko tad jaunais rakstnieks savā grāmatā tur saraksta mēs tā arī neuzzinām, pasūtītājam rakstītais patīk autors no tā baidās. Man gan visas šīs pamācības un kritika vairāk izskatījās kā Ostapa Bendera izveidotais „ТОРЖЕСТВЕННЫЙ КОМПЛЕКТ. НЕЗАМЕНИМОЕ ПОСОБИЕ ДЛЯ СОЧИНЕНИЯ ЮБИЛЕЙНЫХ СТАТЕЙ, ТАБЕЛЬНЫХ ФЕЛЬЕТОНОВ, А ТАКЖЕ ПАРАДНЫХ СТИХОТВОРЕНИЙ. ОД И ТРОПАРЕЙ” no „Zelta teļa”.

Grāmatas beigas man lika vilties vēl vairāk. Kā jau tas pienākas, beigās galvenais varonis nokārto visus rēķinus gan ar labvēļiem, gan ar pāridarītājiem. Tomēr radās priekšstats, ka autors grāmatu ir rakstījis pašam īsti nezinot, kā šo grāmatu jēdzīgi pabeigt. Acīmredzot noteiktais lapaspušu limits jau sasniegts, bet visi vēl dzīvi skraida riņķī. Tad ar steigu tiek ieviesta līķu sliede, kur cilvēki tiek nogalēti vai padara sev galu bez nekādas īpašās motivācijas, beigts un autoram par vienu personāžu mazāk. Nobeigums ir haotisks un dīvains. Tas, ka autors neko neizskaidro vēl būtu nieks, cilvēkiem ir galva lai paši domā. Trakākais ir tas, ka viss ir tik sasteigts.

Nu, bet epilogs, tas ir kronis visam, negribu te rakstīt spoilerus. Kādam romantiskāk noskaņotam lasītājam vai lasītājai, tas, iespējams, liktu noraust asaru, man tas lika šaubīties par cilvēces antagonista garīgo stāvokli.

Kopumā grāmatas sižets ir paredzams un rada tāda liela farsa iespaidu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, laba smadzeņu košļene. Joprojām nav nekas manāms ne no Eko, ne Kinga, ne Borhesa. Tāda action grāmatiņa ar mistikas piešprici un daudz personāžiem, kuri viens no otra kaut ko slēpj.

Te var izlasīt, ko par šo grāmatu domā citi grāmatu aprakstnieki Spīgana un Dainis.

 

Vēja ēna by Ruiss Safons Karloss

Vēja ēna by Ruiss Safons Karloss

Bija pienācis kārtējais brīdis, kad nevarēju izlemt, ko lasīt tālāk. Nejauši uzdūros Daiņa aprakstam, kurā bija cildināta kāda šī autora grāmata. Autors tika salīdzināts pat ar Stīvenu Kingu. Skaidra lieta, ka ko tādu nevarēju palaist garām. Parakājos internetā un secināju, ka “Eņģeļu spēle” nebūt nav tas labākais darbs, un šī esot galvas tiesu pārāka. Parasti jau gan cenšos izvairīties no darbiem, kas satur tik romantiskus nosaukumus (uzraujoties uz neromantiskiem un tikpat dumjiem), pārkāpu pāri savam lepnumam un sāku lasīt. Jāpiezīmē gan, ka spāņu valodu neprotu un lasīju to krievu valodā.

Grāmata ir par kādu puisēnu vārdā Daniēls Sempere, kuru tēvs aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš kā respektabla grāmattirgotāja dēls varēja izvēlēties vienu savu grāmatu, kuru lasīt un sargāt. Puisēns izvēlas sev grāmatu “Vēja ēnā”, kuru sarakstījis Hulians Karaks (Julián Carax). Izlasot grāmatu puisēns vēlas uzzināt kaut ko nedaudz vairāk par šīs grāmatas autoru, tomēr tas nav tik viegli. Viņa dzīvē uzrodas noslēpumains svešinieks, kas ir gatavs maksāt par grāmatu lielu naudu. Grāmatā ris divi paralēli sižeti: viena ir paša Daniēla dzīve ar viņa mīlestībām, ikdienu un draugiem. Otra ir noslēpumainā autora dzīve – tāda, kādu to Daniēlam izdodas atklāt savā izmeklēšanā. Pamazām tajā tiek iesaistīti visi Daniela draugi un parādās arī nopietni ienaidnieki. Visa darbība noris Barselonā Franko valdīšanas laikā.

Biju lasījis, ka grāmatas autors ir pielīdzināms Borhesam un Eko. Diemžēl nācās vilties, ja pietiek vien ar to, lai aprakstot grāmatu labirintu tevi pielīdzinātu Borhesam, tad man nav ne jausmas, kas tie ir par kritiķiem un vai viņi maz lasa vairāk par pirmo un pēdējo nodaļu. No Eko te arī nebija ne vēsts, nekādas īpašās viltīgās vēsturisko notikumu interpretācijas vai sazvērestības. Grāmata mani vairāk mudināja atminēties bērnu dienā skatītos meksikāņu seriālus ar nebeidzamajām mīlas dēkām, mīlas trijstūriem, likteņa ironijām un sižeta dublēšanos katrā no paralēlajām līnijām.

Neredzēju grāmatā neko šausmīgu vai mistisku, grūta dzīve pēc pilsoņu kara un viena indivīda maniakālas novirzes es par tādām neuzskatu. Nenoliegšu sākums bija daudzsološs. Tā kā esmu pabijis Barselonā, tad bija interesanti palasīties, kā tur viss izskatījās četrdesmitajos gados. Kopumā grāmata ir lasāma – tāds viegls gabals un patīkama pārmaiņa pēc zinātniskās fantastikas, biju cerējis uz nedaudz lielāku misticisma devu, leģenda par pamesto villu man deva viltus cerības, ka pirmā grāmatas puse ir tikai tāds ievads un ka es vēl nebūt neesmu uzminējis vīra maskā identitāti. Diemžēl tā nebija un tas radīja vilšanos.

Kopā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Ir jau arī interesanti personāži, sevišķi patika optimistiskais izbijušais špiks Fermīns ar savām dzīves gudrībām. Bet tā grāmatā vairāk ir uzsvars likts uz dažādām mīlestības izpausmēm (platoniskā, aklā, ilgstošā, vecāku, aizliegtā).

Barcelona VI

12. februāris

Šodien izlidošana uz māju pusi, jāceļas visai agri ap kādiem sešiem pēc viņu laika. Pamodušies, dodamies uzēst brokastis, tad savācam mantas un kāpjam iekšā mašīnā. Lai tiktu līdz lidostai jābrauc nedaudz pāri pa simts kilometri. Sākums pa maģistrāli iet visai raiti, taču, kad Ivara vadīti iekuļamies Barselonas nomalē, tad sākas sastrēgumi, ne švakāki kā Rīgā. Tā nu viss process sabremzējas un pēdējos padsmit kilometrus līdz lidostai veicam stundas laikā. Pa ceļam gan uzpildījām degvielu, lai nebūtu sodi jāmaksā.

Pie lidostas atklājās, ka Ivars nezin kur var braukt un kur nevar. Iekuļamies maksas stāvvietā, tad kādas 10 minūtes meklējam, kur var samaksāt, lai tiktu ārā. Beigu beigās pakāsuši 20 minūtes un 20 eirocentus, esam iznomātāju stāvvietā. Noliekam mašīnu un dodamies uz lidostas pusi. Atvars paliek nokārtot formalitātes ar mašīnas izīrētājiem. Izrādās, ka esam pārsnieguši atļauto kilometru normu.

Lidostā slaistāmies kādas divas stundas. Pie vienas no check-in kases noskaidroju, kur mums jāiet. Todien biju īpaši dumjš un pats nekā nevarēju saprast, ka Terminal B var būt lielāks nekā es domāju. Iečekojamies un dodamies uz norādītiem izlidošanas “vārtiem”. Pa ceļam iepērku šādus tādus suvenīrus. Ticis lidmašīnā, atklāju, ka man vienam pašam ir visa sēdrinda, forši!
Read more

Barcelona V

11. februāris

Ceļamies visai agri ap 7:00 un ejam brokastīs, mums atkal tiek noprasīts, no kuras istabas esam, un liek uz lapeles parakstīties. Ēdiens tieši tāds pats kā iepriekšējā rītā, īpaši negaršo, bet paēst var. Tad nu paēduši dodamies ceļā.

Rīts izskatās reti draņķīgs migla, nomācies, drēgns. Teikuši Ivaram, lai rāda ceļu un braucam uz pirmo pieturas punktu – Cardonas pili. Braukšanas laikā mašīnā sāk reāli svīst ciet logi, manā pusē. Protams sākas vecie joki par nespēju noturēties neiedzerot. Liekot roku uz sirds varu apgalvot, ka visi apvainojumi bija nepatiesi, stiprākais dzēriens, ko biju dzēris saucās Coca-cola. Braucot pa ceļu ievērojam, ka parādījies ievērojams fūru daudzums, ar kuru apdzīšana ir Atvara galvenā izklaide. Procesā nedaudz tiek aplikts arī nabaga Polo, kura rāviens neesot tik labs kā Passat utt. un utjp.

Nonākot Cardonas pils tuvumā, laiks nav uzlabojies, tā pati migla un drēgnums. Sagaidot Spānijā sauli un siltumu, nemaz nebiju neko siltu paņēmis līdz, labi ka uzkrāti nedaudz tauki, kas pasargā dzīvībai svarīgus orgānus. Palūkojušies no lejas uz cietoksni, nolemjam braukt vien augšā. Ivars gan saka, ka tur ceļa nav, nekur mēs netikšot, lai griež riņķī. Neviens viņu neklausa un iebraucam pašā pils pagalmā. Noliekam auto un sākam izpētīt apkārtni.
Read more

Barcelona IV

10. februāris

No rīta ceļamies diezgan agri un ejam brokastīs. Man šķita, ka tik knapas brokastis vēl nevienā viesnīcā neesmu redzējis. Paēst jau varēja, bet laikam esmu izvēlīgs. Tad vēl man brokastīs lika parakstīties uz kaut kādas lapeles. Izrādās, ka šajā viesnīcā standartā brokastis nav iekļautas, bet ja vēlies ēst, tas tev maksā 30 eiro. Mums par laimi brokastis jau bija cenā, to gan es noskaidroju tikai vakarā.

Read more

Barcelona III

9. februāris

No rīta paēduši brokastis, omlete joprojām nebija mainījusi savu krāsu, izčekojāmies no viesnīcas un devāmies uz Park Guel. Man no rīta jau bija ienākusi galvā doma, ka ar to Barcelona Card mums būs problēmas. Nopirkuši mēs bijām 2 dienu, uz kartes uzrakstīts datums, tātad arī agregāti identificē pēc datuma, kas nozīmē ka kartes “useful life” priekš mums bija tikai vienu reālo dienu. Nonākuši metro par to arī pārliecināmies. Nekas nākas pirkt parasto biļeti. Biļešu automāti gandrīz tādi paši kā Singapūrā un pie reizes tiekam vaļā arī no smagās sīknaudas.

Read more

Barcelona II

8. februāris

No rīta ceļamies agri, ne jau tādēļ, ka baigi gribētos ēst, bet lai varētu visu paspēt. Pirmais, ko izdaru, izlienu uz terases un safotografēju Barselonu no devītā stāva augstumiem saullēktā. Pie reizes arī vizuāli identificēju objektus līdz kuriem šodien jānokļūst. Tad nedaudz pasmejamies par spāņu balkoniņiem, kuri apvienoti ar tajos samesto priekšmetu kopu izskatās pēc izgāztuves. Tad protams ejam brokastīs. Brokastis ir okei, nekas izcils, bet paēst var. Vislielākās aizdomas izsauc omlete, kurai ir zaļgana nokrāsa. Edijs izsaka aizdomas, ka tas tādēļ, ka omlete cepta izmantojot veca suņa taukus. Ja jau suņa tauki, tad veselīgi, pagaršoju, nē – garša ar nav laba.
Read more

Barcelona I

Prologs

Kaut kad oktobrī bija dzimusi ideja aizceļot uz valsti, kurā es neesmu bijis. Izskatot lidsabiedrību piedāvājumus, sākotnējo ideju – Lisabonu noraidīju un izvēlējos Barselonu. Tagad atlikās tikai atrast līdzbraucējus. Tie man atradās veseli trīs Atvars, Aija un Edijs. Edijs vēlāk uzstāja, ka līdzi jāņem arī Ivars. Ivars Spānijā esot bijis, lai ar pasen, bet toties esot to izbraukājis krustām šķērsām, zinot katru sētas suni. Spiedienam padevos un ņēmām līdzi arī Ivaru. Laiks speciāli tika izvelēts februārī, lai nav karstuma un citu tūristu. Savas nolaidības dēļ „aizmirsu” pasūtīt viesnīcu Barselonā, kad janvārī attapos, tad atklājās, ka Barselonā notiek kaut kāds mobilo telefonu lietām veltīts kongress un viesnīcas iespējams dabūt tikai pirmajām divām ceļojuma dienām, pārējās trīs maksātu jau astronomiskas summas. Tad nu savā plānā iekļāvu Žironu (Girona) un Andoru. Garu stiprinot izlasīju grāmatu par Barselonas vēsturi un no paša Onkuļa saņēmu vērtīgu padomu apmeklēt Cosmocaixa muzeju.

Read more

No Barselonas

Tā nu bija sanācies, ka blogā ieraksti nebija gandrīz nedēļu. Iemesls pavisam triviāls, es blandījos pa Kataloniju. Tad nu tika apmeklēta Barselona, Girona, Vic, Tossa de Mar, Montsserata, Figueres, Cardona un protams pundurvalsts Andora (toties tax free). Kā jau ļaudis mani bija brīdinājuši spāņi, angliski praktiski nerunā, tad nu jau pirmās dienas vakarā biju šo mēlē ielauzījies skaitīt un pieklājības frāzes. Visumā bija forši, silti un saulaini pavadīta nedēļa. Vienīgais, kas pārsteidza spāņu braukšanas stils, mauc vēl trakāk kā Latvijā. Uzraksīšu arī ceļojuma aprakstu ar visām bildēm.

PS. Saulainu laiku uz Latviju atvest neizdevās, Dāņi muitā atņēma 🙁