Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju VI

Šodien atkal esam izlēmuši izmest līkumu pa Luāras ieleju, tikai šoreiz brauksim nedaudz uz citu pusi. Pirmā mūsu pieturvieta ir Candes-Saint-Martin, neliela pilsētiņa Saumur virzienā, aptuveni 40 kilometrus no Tūras. Kāpēc uz turieni braucam? Tāpēc, ka uz bildēm tā izskatās visai smuka vieta.

Pa ceļam vienīgais ievērības cienīgais objekts, bez pašas Luāras upes ir atomelektrostacija. Tik tuvu AES vēl nebija nācies būt, divi lieli skursteņi, korpusi ar reaktoriem, bet, kas atrodas bumbveida mājā, nezinu, liktu uz vadības centru. Tvaiku AES saražo iespaidīgos apjomos.

Aizbraukuši uz Candes-Saint-Martin, ieraugām norādi, kas apsola uzvest mūs skatu punktā. Domājam, ka šis skatu punkts ļaus mums aplūkot pilsētu no augšas, tomēr tā vis nav. Celiņš mūs ved kalnā, cauri dažādām vietējo iedzīvotāju sētām. Sētas tādas nekoptas un izskatās, ka pilsētiņa no pārapdzīvotības necieš. Dažas labas (puspuvušas patiesībā) šķūņa durvis izskatās nav vērtas vaļā kopš piecdesmitajiem gadiem.

Uzkāpjot augšā mums paveras skats uz Luāras ieleju un vietu, kur Indra ietek Luārā un AES no vienas puses un uz kempinga laukumu no otras puses. Skats ir tā neko un kā jau agrā rītā galvenie tūristu bari vēl nav sabraukuši. Pasēdējuši pārdemit minūtes un atpūtinājuši kājas, sākam nokāpšanu. Kāpšana lejā ir daudz grūtāka, jo nesen lijušais lietus padarījis bruģi slidenu. Neviens nenokrīt un aizejam uz pilsētiņas otru malu. Pilsētiņa ir kaut kur kilometru gara, vietējie iedzīvotāji maizi pelna ar divām tūristu atrakcijām.

Vizināšana ar zirgiem pa upmalas šoseju, kas garantē autobraucējiem pārvietošanos ar 10 km/h un vizināšana ar baržām vai liellaivām, kas garantē atpūtu uz ūdens bez airēšanas. Izskatās, ka šīs izklaides labi pie sirds iet vācu tūristiem. Mēs nedaudz pastaigājam pa pilsētiņas ieliņām, atrodam baznīcu, bet iekšā neejam. Autostāvvieta ir pilna ar antīko automobiļu kluba agregātiem, laikam viņiem te notiek kāds pasākums, jo šīs mašīnītes mums sekos visas dienas garumā.

Uzreiz projām braukt negribas un nedaudz laiku pavadām stāvot uz tilta un skatoties uz pilsētiņu pa gabalu, tā izskatās smukāk. Iespļauju upē, lai noteiktu straumes ātrumu, diezgan strauja.

Nākošais pieturas punkts mums ir pilsētiņa Saumur. Saumur ir izdomāts apskatīt pili un pilsētiņas centru. Pa ceļam iemetu acis ceļvedī un izrādās, ka Saumur ir vēl viens pievilcīgs apskates punkts Musée des Blindés. Latviski sakot, tanku muzejs. Protams, ka mums ar Atvaru visādas pilis un vecpilsētas nobīdās otrajā plānā. Un par apskates punktu numur viens kļūst Tanku muzejs. Ivaram šis muzejs ir svešs, tā kā nākas vadīties pēc zīmēm. Iesākumā gan piebraucām pie auto muzeja kļūdas pēc.

Nedaudz par pašu muzeju, Saumur jau no laika gala ir bijusi franču kavalērijas bāze. Vēlāk, kad pakavus aizstāja kāpurķēdes, Saumur kļuva par tanku divīziju dislokācijas vietu. Muzeja sēta vien izskatījās daudzsološi, pilna ar tankiem, gan otrā pasaules kara veterāniem, gan jaunajiem – mūsdienu.

Protams, ka ilga domāšana šeit bija nevietā un devāmies uz pašu muzeju. Papriecējuši acis ar suvenīru bodes tanciņiem, nopērkam biļeti un fotografēšanas atļauju, dodamies uz izstāžu zālēm. Muzejs ir slavens ar to, ka viņiem bez agrīnajiem franču tanku modeļiem, kas paši par sevi ir unikāli, ir arī vienīgais Konigs Tiger, kurš joprojām darbojas. Tanki tur ir atrodami daži ne dažādi. Nelielam ieskatam Tiger, Tiger II, Schneider CA1, Leopardi, ARL 44, KV-1, T-34 utt.

Uzzināju arī daudz kā jauna, jo viens ir šķirstīt grāmatas ar tanku bildēm, bet pavisam cits ir apiet viņam riņķī, visu nopētīt un palūrēt iekšā pa lūku. Jā, tankos kāpt iekšā nedrīkstēju. Muzejā arī kļuva skaidrs, kāpēc ar vārdu ‘tanks’ prātā nāk vācieši. Vācu tanki tiešām atbilst vārdam Tanks.

Muzejā noblandījāmies vairāk kā divas stundas. Nezinu kā citiem, bet es biju sajūsmā. Bet visas lietas jau ar laiku beidzas un nācās vien doties tālāk. Izdomājam, ka jāpaēd un, cerībā atrast makdonaldu pa ceļam, dodamies uz Saumur pili.

Pils ir smuka, iekšā vairs pilīs neejam, laikam ir izveidojusies neliela alerģija. Makdonalds šajā virzienā arī neatradās. Toties no pils apkārtnes var labi pārredzēt pilsētas daļu, kas atrodas otrā Luāras krastā, iespējams, ka pie viņiem to sauc par Pārluāru. Ieskrietuves apkārtnē ir ļoti jau nu dārgas un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

Man kaut kā galvā klikšķis, ka obligāti jāēd maķīti, laikam saule pa karstu un zīmols iecepis smadzenēs. Mēģinot uzzināt adresi, tiek zvanīts cilvēkiem ar interneta pieeju, lai google apskatās. Abi apzvanītie apgalvo, ka neko nevar atrast, lai gan nupat ierakstot Mcdonalds in Saumur, man atradās adrese uzreiz. Ņēmām talkā Ivaru un pēc nelielas meklēšanās maķis atradās. Tur iekodām īpaši neveselīgu un kalorijām bagātu pārtiku un devāmies prom.

Tagad sanāca nedaudz braukt pa to pašu ceļu atpakaļ, lai nonāktu Chinon, kas ir pilsētiņa ar pili cietokšņa veidā. Cietokšņi vēl alerģiju neizraisa. Cietoksnis tradicionāli atrodas kalna galā ar skatu uz upi. Upe gan šoreiz saucas Vienna. Jā, arī šajā pilī ir dzīvojuši karaļi un arī šajā pilī reiz viesojusies Žanna d’Arka. Žanna vispār izskatās savulaik ir mīlējusi pa pilīm tusēties. Pils protams gadsimtu gaitā nolaista un renovācija sākta tikai tagad. Tas nozīmē, ka skatu uz pilsētu var baudīt tikai gida pavadībā ar kasku galvā. Tā kā no franču gida jēgas nekādas nebūtu, kur varam blandāmies paši.

Interesanta nodarbe ir kāpaļāšana pa torņiem, tajos ir vēsi un ir interesanti redzēt, kur trepes aizved. Kādas pusstundas laikā visi torņi izložņāti, d’Arkai veltītais muzejs apskatīts, pat slavenais viduslaiku pulksteņmehānisms novērtēts, ja godīgi nekā īpaša, puspuvuši baļķi un sarūsējuši zobrati. No cietokšņa mūriem redzama arī Trebuchet replika, tas tāds agregāts ar kuriem nepieciešamības gadījumā var graut aplenktās pilsētas mūrus.

Šajā vietā mēs pazaudējam Atvaru, viņš ir nolēmis iepazīties ar pils vēsturi pilnībā un studē visus plakātus par pils vēsturi un uzbūvi, neizlaižot nevienu. Nekas nākas pagaidīt. Tad velkamies no kalna lejā un laižam uz nākamo pili.

Azay-le-Rideau tā saucas nākamā pils, būvēta uz salas Indras upē. Izklausās gandrīz kā Latvijā. Plāns bija vienkāršs aizbraukt un pa gabalu apskatīties, iekšā neejot. Ideja kā māja, izpildījums nesanāca. Aizbraucām uz pilsētiņu, nolikām mašīnu stojankā, bet vietu no kuras “uzmest aci”pilij neatradām. Iekšā iet un maksāt negribējās. Tā nu gar žogu pastaigājuši devāmies atpakaļ lai dotos uz Villandry.

Kas izglītotam cilvēkam jāzina par Villandry pili? Tas, ka tur ir ļoti gaumīgi dārzi, ja grib paspīdēt var vēl pieminēt, ka šeit reiz tikās Ričards Lauvassirds ar Filipu II, ka šo pili pēc revolūcijas Breton dzimtai konfiscēja, vēlāk Napaleons uzdāvināja to savam brālim. Bet tas viss ir nieks salīdzinot ar dārziem. Mani jau ar smuku koku izkārtojumu tik viegli neparaus, bet šeit gan viss bija pa pirmo zorti. Var tikai pabrīnīties, ko prasmīgs dārznieks spēj izveidot no krūmiem, kāpostiem un salātiem. Vislabāk dārzs, protams, izskatās no augšas.

Arī šeit bija labirints, jau labāks nekā Chenonceau, augstāks un sarežģītāks. Acīmredzot, lai bērni apmaldījušies nepazustu, žogā ierīkoti caurumi, šortkati, īstiem sliņķiem un šmaukļiem. Pa dārzu dzīvojāmies kādu stundu un tad diezgan noguruši devāmies atpakaļ uz Tūru.

Viesnīcā kā jau ierasts aizgājām uz baseinu, paēdām vakariņas, noskatījos futbolu un likos uz auss.

Neliela blandīšanās pa Franciju IV

Šodien mums plānā ir atstāt La Rochelle un veikt pārbraucienu uz Tūru (Tours). No rīta brokastīs apēdam, kas vēl ēdams palicies, savācam mantas un dodamies čekoties ārā no viesnīcas. Tur Maija franču valodā veic pārrunas ar viesnīcas administratori. Es no visa dialoga nesapratu pat kopējo jēgu un palaidu garām to vietu, kurā man jādod sava kredītkarte, lai samaksātu. Tā kā man dabūja piebakstīt.

Iesēdušies mašīnā devāmies Poitiers pilsētas virzienā. Šajā pilsētiņā atrodas viens atrakciju parks, vārdā Futuroscope. Latviski – Nākotnes rādītājs. Futuroscope apkārtnē pārbūvēti ceļi un Ivars, tos nezinādams, mūs pieved pie kaut kāda žoga un iesaka griezties pa labi. Mēs atkal redzam, ka ar Ivaru pašu nav diez ko labi, braucam atpakaļ uz ceļa un vadāmies pēc zīmēm.

Kā īsti latvieši esam tur ieradušies jau diezgan paagri. Franču nav daudz, laikam vēl mājās ēd kruasānus ar sieru. Samaksājam apmeklējuma maksu 30 eiro un tagad esam tiesīgi šeit tusēties visu dienu. Parciņš uzbūvēts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un daļēji joprojām ataino tā laika futūrisma ideja.

Tā kā es šādos pasākumos nekad nebiju bijis, man likās pasākums tā neko. Pirmais, ko ievēro, ir dažāda paskata un ģeometrisku daudzskaldņu formā sabūvēta mājas. Likās – oho, nu tik būs. Nekā jau tāda tur patiesībā nebija. Katra māja sevī ietilpināja kaut kādu atrakciju. Lielākā daļa no atrakcijām ir IMAX kino skatīšanās uz liela ekrāna.

Pirmais pasākums, ko apmeklējam, sola mums atklāt jūras un putnu noslēpumus, patiesībā tā ir 20 minūšu gara IMAX filmiņa, nez kāpēc biju iedomājies, ka tā būs 3D un brīnos kādēļ mums neizsniedz attiecīgas brilles. Pavisam šādu atrakciju ir pāri trīsdesmit.

Nākamais pasākums, kurā iekūlāmies, bija planetārija simulācija, veda ceļojumā pa kosmosa ārēm. Ak jā, piemirsu pateikt viss notiek tīrā franču mēlē, tā kā no teiktā saprotu tikai vārdus saule, zvaigznes, galaktika, precesija un paralakse.

Tad manis ietekmēti visi dodas uz nākotnes dzīvnieku simulāciju. Biju jau par to bukletos vakar saskatījies un domāju, ka tas būs kaut kas mega kruts. Laikam lasot būšu bijis galīgi bērna prātā, protams, interaktīvais ceļojums tā neko, jaunās tehnoloģijas 3D zvēru projekcija, putneļi, kas sēž tev uz plaukstas, bet nav tas, ko gaidīju.

Tālāk sekoja vēl visādi pasākumi, kas saistās ar vārdiem 4D kino, kratās krēsli, pūš acīs ūdeni, mugurkaulam ir ko norauties. Atmiņā iespiedies kāda jauna cilvēka ceļojums uz savām kāzām, viņa galvenais palīgs, koka rūķis ar hroniskām iesnām, kas no ekrāna šķauda tev ģīmī. Nezinu, laikam nebiju noskanojumā, bet frančiem gan šis šķita ļoti labs joks, labi, ka ar tortēm nekur neviens nemētājās.

Ap šo laiku man jau bija nobriedis plāns, par visu varu gribēju aizvilkties uz pasākumu, kur rāda jūras dzelmi 3D. Pa ceļam vēl piedalījies dejās ar robotiem, izskatījas pēc pārbūvēta mehāniskā pacēlāja ar pāris kardāna krustiņiem, kas ļauj cilvēku griezt uz riņķi 360 grādus šad tad atstājot ar galvu uz leju un gandrīz salaužot sev žokli pie asākiem rāvieniem, beidzot esam klāt. Līdz šovam vēl padsmit minūtes.

Un ko tu iedomājies visiem ceļabiedriem pēkšņi sagribas ēst, vot tūlīt un tagad vajag iet paēst. Pat Maija, kura nupat manā acu priekšā noēdusi šokolādes batoniņu apgalvo, ka vēl stundu bez ēšanas viņa vienkārši neizturēšot. Ja godīgi, tad es nedaudz apvainojos, bet ko darīt – ejam ēst.

Protams, ēšana jau ar nebūs tāda, ka metīsies iekšā pirmajā ēstūzī – tie tur ir pāri pa desmit. Atvars izvirza ideju, ka vajag iet uz turieni, kur ēda tie sīkie. Visiem tā liekas laba doma un kādas 20 minūtes meklējam to vietu, tā atrodas parka otrā malā. Ēdnīca tāda paša kā pie mums Padomju Savienības laikos vai parastā korporatīvā tagad. Kaut kādu paiku salasu, paņemu kolu un par diezgan brangu naudu esmu ticis pie pieticīgām pusdienām. Salātus esmu izvēlējies dīvainus un atlieku uz beigām, kartupeļu frī ar zivi gan ir okei. Maija ēd kaut kāda nenosakāma putna kāju sinepju mērcē, zinot, kur putni mīl kasīties, man tie nekad nav garšojuši.

Tagad, kad esam paēduši, neviens nemaz negrasās iet atpakaļ uz 3D jūras šovu. Papriekš mēs paceļamies panorāmas tornī, līdzīga uzparikte baudīta jau Singapūrā, tikai te ir vēsāks, nedaudz zemāks un blakus sevi ar dziesmām neuzmundrina ekskursijā atbraucis strādnieku kolektīvs. Skats jauks uz pašu parku, pārējie 180 grādi no skata domāti tiem, kam patīk pļavas un lielveikali.

Tad Maija ar Aiju iedomājušās, ka jāiet uz atrakciju Vertigo, tā kā augstuma simulācija nu ejam ar. Mani noinstruē franču valodā kā jālieto acīm perpendikulāri novietotais spogulis utt., tad ieraugot manu ģīmi pajautā vai es vismaz saprotu angliski, nemeloju, saku, ka saprotu un esmu spiests noklausīties pamācību vēlreiz. Lai neteiktu neko vairāk, atrakcija reāli sūkā. Nekādas augstuma sajūtas manī tā neradīja. Tad vēl pa ceļam izglābām Atlantīdu un beidzot tikām pie 3D zivīm.

Niršanā jūras dzīlēs, bija tā neko, protams es ar dzīlēm biju sapratis dziļūdens radījums, nācās samierināties ar parastiem koraļļu rifu iedzīvotājiem. Bet nu gribēto biju dabūjis un pēc tam nekas mani aizraut vairs nespēja, pat dresētais sunītis Aibo ne. Vēl kādu laiku pasēdējuši un pablandījušies nolemjam doties uz Tūras pusi. Pa ceļam ieejam suvenīru bodē, godīgi sakot nav ko ķert. Vienīgā ievērības cienīgā lieta bija A3 lapas lieluma kalkulators.

Kāpjam mašīnā un atklājas, ka Ivars nemaz nezina mūsu viesnīcas adresi; ievadam aproksimāciju un dodamies ceļā. Pa ceļam vēl noskaidrojas, ka viesnīca nav pašā Tūrā, bet gan piepilsētā Joue-les-Tours. Tikuši līdz vietai, kur Ivaram vairs ticēt nevar, vadību uzņemos es un aizvedu visus galīgi pretējā virzienā. Tad pār mani nāk apskaidrība, šad tad gadās, atrodu pie IP mūsu viesnīcu un pēc 10 minūtēm esam klāt.

Viesnīcā mūs, bauru pēctečus, nometina pagrabstāvā, kuram tikai neliels lodziņš. Nekas, toties viesnīcā ir baseins. Šovakar gan nevienu tas neinteresē, jo notiek spēle Horvātija pret Turciju, esmu licis uz Horvātiem, pēc spēles varu iet mierīgi gulēt.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XI

2007. gada 3. jūlijs (Katherine -> Tennant Creek)

Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.

Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.

Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.

Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.

Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.

Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.

Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.

Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.

Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.

Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.

Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – astotā diena.

Turpinājums sekos …