Nenoliedzami esmu Umberto Eko fans, tādēļ, ieraugot grāmatnīcā viņa pērnā gadā iznākušo eseju krājumu par salīdzinoši nelielām naudiņām, pirku to nost uzreiz. Man vienmēr ir patikušas viņa rakstītās esejas, tajās autors vienmēr ir spējis paskatīties uz pavisam ikdienišķām sabiedrības norisēm no nestandarta skatu punkta.
Šajā grāmatā ir apkopotas četrpadsmit esejas, kas tapušas pēdējo desmit gadu laikā. Pirmā un, manuprāt, vislabākā no tām ir “Inventing the enemy” – tiem, kas lasījuši “Prāgas kapsētu” būs uzreiz skaidrs, ka Eko ienaidnieks kā nācijas un personas formētājs ir svarīga lieta mūsu sabiedrībā. Nekas nepalīdz mums tik skaidri definēt savus mērķus un vienoties uzskatos kā ienaidnieks. Pats ienaidnieks var būt jebkas, galvenais ir, lai viņš būtu.
“Treasure hunting” – arī aizskāra manu dvēseli. Braucot ceļojumos es ar interesi vienmēr apmeklēju baznīcas, lai apskatītu vietējos svēto pīšļus. Paši pīšļi paši par sevi jau ir tikai vien apkaltušas ķermeņu daļas vai pa kādam krusta gabalam. Jo neba viņi paši par sevi ir svēti, ticība ir tas, kas tos tādus padara. Man, protams, nav tik dziļas zināšanas Itālijas baznīcu relikviārijos kā autoram, bet šo to no viņa piesauktā esmu redzējis. Sapratu, ka man vēl obligāti jāapskata Jāņa Kristītāja galva no laikiem, kad viņam bija četrpadsmit gadi.
“No Embryos in Paradise” – par abortiem un dvēselēm. Par to, kā pirmdzimtais grēks nonāk no vecākiem auglī, un kad pēc katoļu baznīcas domām rodas dvēsele. Izskatās, ka Akvīnas Toma idejas īsti neiet kopā ar baznīcas pašreizējo nostāju, tāds labs un asprātīgs gabals. Tomēr šī diskusija nekādi netuvina mūsu dvēseles pestīšanai.
“Censorship and Scilence” – atkal par Berluskoni kontrolētiem mēdijiem un par to, kā ar troksni noslēpt patiesību. Par to, ka cilvēki ir kļuvuši tik stulbi, ka uzticas žurnālistiem savā vietā atlasīt vērā ņemamās ziņas. Cilvēki vienkārši vairs neprot izvērtēt ziņu svarīgumu, vadās pēc pieņēmuma, ja to publicē, tas ir svarīgi. Neskatoties, ne kurš, un ne kāpēc ziņa tiek rakstīta.
“Imaginary Astronomies” – par viduslaiku kartēm, par to, ka zemes lodveida forma nekad nav bijis noslēpums, par dobās zemes piekritējiem un citām tikpat aizraujošām astronomijas vēstures niansēm.
“Why the Island is never found” – viduslaikos ar navigāciju bija pavisam traki, un ne vienmēr reiz atklātu zemi varēja atrast pēc tam. Līdz hronometra ieviešanai ar šo lietu bija pavisam traki. Tad nu neliels ieskats mītiskās salās, kartogrāfijas un navigācijas problēmās.
“Thoughts on Wikileaks” – par šoku, ko piedzīvo sabiedrība, uzzinot, ka visi viņu valdību lielie noslēpumi, patiesībā ir vispārzināmas lietas, kuras cilvēki pārrunā virtuvē.
Kopumā labs lasāmais. Daļa no esejām mani uzrunāja ne pārāk – par Ullisu, Dantesu. Varbūt neesmu literatūrā tik dziļi iekšā, lai spētu rast interesi lasot neskaitāmus citātus no dažādu autoru darbiem un saprast to kultūrvēsturisko kontekstu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Eko interesantie un dziļie domu gājieni, kas nav rauti no zila gaisa, bet ir rūpīgi izsvērti.
Šodien atkal piedzīvojumiem bagāta diena – brauciens pa austrumu piekrasti. Rītu sākam ar braucienu no le Tampon uz St Joseph pa kalnu ceļu. Ļoti interesants, bet salīdzinoši lēns brauciens – mazi miestiņi un pa vidu cukurniedru lauki. Protams, ka neizpaliek līkumaini ceļi. Matīsam tas tā ne visai, bet tā kā vēl ir rīts, tad puika nepiktojas. Ernestam ir rīta guļa, tāpēc viss mierīgi. Pirmā pieturas vieta ir Langevin ūdenskritums, kas ir viens no Reinjonas must see. Ļoti skaists ūdenskritums ar daudzām tērcītēm; no bildēm šķita, ka nav visai augsts, bet dzīvē tiešām deviņstāvu mājas augstumā. Diemžēl nofotografēt ar standarta kameru to ir praktiski neiespējami, jo nav īsti vietas, kur atkāpties, lai visu dabūtu kadrā. Savukārt dažas tērcītes galīgi nesniedz to iespaidu, ko vajadzētu. Apbrīnojam, ka daži cilvēki pat nebaidījās peldēties zem ūdenskrituma. Pēc tam dodamies minipārgājienā pa upīti uz leju. Patiesībā jau ejam pa asfaltētu ceļu, lai atrastu kādu baseiniņu, kur nopeldēties.
Peldvietu gan neatrodam, bet apskatāmies, ko vietējie stāda ģimenes dārzos. Pārsvarā jau banānkokus. Un, kad ķekars sāk gatavoties, tam uzliek zilu maisu virsū. Kāds tam iemesls, tā arī neuzzinām. Bija arī daži ananāsi un citi labumi, kurus mēs īsti nespējām identificēt. Dodamies atpakaļ pa šauro ceļu, kur vienā posmā ir tāds serpentīns, ka pirms katra līkuma jāuztaurē, citādi var kādam uzskriet virsū. Par laimi ceļš nav pārslogots – tikai vietējie un tūristi, kas dodas uz ūdenskritumu.
Nākamais objekts ir Cap Mechant jeb ļaunais rags. Ar auto var piebraukt gandrīz pie pašas jūras, bet turpat atrodama arī ļoti skaista palmu birzs. Mūs jau brīdina par sievieti, kas nāks klāt un brīdinās par to, ka velns ir pārņēmis pasauli, un tiešām – nepaiet ne minūte, ka viņa jau ir klāt. Kaut kā vaļā tiekam, jo nekomunicējam ar viņu.
Bet pozitīvais – jūras viļņi sitas pret klintīm un šļakatas ir pamatīgas. Varētu vērot visu dienu, cik augstu kuram vilnim izdosies uzsist. Matīss reāli sabīstas no okeāna un skrien atpakaļ uz mašīnu. Neko darīt, vectēvs dodas pakaļ. Ernestam atkal ļoti patīk.
Kad viļņu spēles apskatītas, pienāk laiks uztankoties. Piedāvājums ir izmēģināt kreolu virtuvi. Turpat netālu ceļa malā ir ēstuve, kur izvēlamies cūkgaļu ar pupiņām un rīsiem. Teikšu godīgi, nebiju lielā sajūsmā. Laikam garšvielu dēļ. Bet vietējā citronu limonāde Cot gan iepatikās. Limonādi ar tik īsu sastāvdaļu sarakstu gandrīz pilnīgi bez E nav nemaz tik viegli atrast. Kola, protams, arī netika aizmirsta, lai varētu ceļojumu turpināt.
Lai gan es uzskatīju, ka mums vajadzētu doties atpakaļ, lai izvairītos no bērnu histērijām, neviens man netic, ka tādas būs, un pierunā doties tālāk uz austrumiem. Austrumu puse ir tā, kur vulkāns ir īpaši aktīvs un ik pa laikam maina salas reljefu ar jaunu lavas devu. Ceļš iet cauri pavisam svaigiem lavas laukiem, kur knapi kāda papardīte izdīgusi. Tad ir tādi posmi, kas ir senāki, kur jau var redzēt krūmus. Katrā ziņā ceļš pēc katra izvirduma tiek atjaunots. Tā kā sijā lietus un migla, tad ārā no mašīnas nekāpjam. Aiz lavas laukiem piestājam pie baznīcas, kuras durvju priekšā lava brīnumainā kārtā ir apstājusies. Pēc tam kādu stundu pavadām pludmalē ar nosaukumu Anse des Cascades. Par pludmali klasiskā izpratnē to grūti nosaukt, jo visa jūras mala ir klāta ar lieliem akmeņiem, bet turpat pie jūras ir stāvas klintis, no kurienes tek nelieli ūdenskritumiņi. Pa vidu iestādīta palmu birzs, kas kļūst par skriešanas trasi un fotografēšanās vietu uz kādu pusstundu.
Kad liekais tvaiks nolaists, tad dodamies tālāk uz St Anne pilsētu, kas slavena ar savu baznīcu, kur vietējie skolēni apgleznojuši katrs pa vienam ķieģelītim. Klāt arī vakars, un dodamies pa salas vidus ceļu atpakaļ uz mājām. Tas aizņem vēl kādu 1.5 stundu, un mājās nokļūstam ap 19.30, gandrīz visu šo laiku dziedot Ernestam visādas dziesmas. Tautasdziesmas nekad nenāk par skādi atkārtot.
Tieši uz gulētiešanas laiku arī sākas histērijas no pārguruma. Matīss kliedz, ka guļot viņu šūpo, un viņš gulēšot tikai mašīnā. Abi ar vectēvu dodas uz mašīnu iemigt un ar trešo piegājienu puiku izdodas aiznest no mašīnas uz gultu, kur viņš noguļ visu nakti. Domāju, ka tā bija laba mācība tiem, kas neticēja, ka bērnu nedrīkst visu dienu vazāt pa kalnu ceļiem.
Šī ir grāmatiņa no The Mythos sērijas, kurā slaveni rakstnieki pārstāsta kādu mītu ar saviem vārdiem. Lieki būtu piebilst, par kādu mītu runa ir šajā grāmatā.
Marijai piedzimst dvīņi; vienam tiek dot vārds Jēzus, bet otram Kristus. Jau no bērnības Jēzum ir tieksme iekulties dažādās nepatikšanās, no kurām viņu lielākoties glābj Kristus. Bērnība paie,t un abu brāņu ceļi šķiras. Jēzus sāk ceļojoša sludinātāja dzīvei , bet viņa brālis Kristus strādā tēvu saimniecībā.
Viņu uzksati par reliģiju atšķiras. Jēzus sludzina Debesu valstību un Pasaules galu tūlīt un tagad, Kristus pārstāv viedokli, ka reliģijai ir jābūt labi organizētai un tās pārstāvjiem ir jācenšas veidot pasauli labāku. Kristus uzskata, ka Viņš cītīgi pieraksta visu ko dara Jēzus, bet tikai visur mēģinot ielikt savu redzējumu, jo lietas jau jāskatās nevis no tā kā bija, bet gan no vēsturiskās perspektīvas. Vienīgās problēmas rada dažādi dīvaini izteikumi, kurus atceras visi ļaudis un kurus nav vēlams mainīt.
Grāmatu uzskatu par labu domu eksperimentu par to, kā no kādas sektas pirmsākumiem ir radusies kristīgā ticībā tāda kāda tā ir tagad. Ar vēstures grozīšanu, tekstu pārrakstīšanu un visas varas nodošanu baznīcai. Grāmatā Jēzus diskutējot ar Kristu jau ieskicē, ka radot šādu organizāciju neizbēgami tā kļūs samaitāta ar bagātību, tā meklēs ārējos ienaidniekus, lai novērstu uzmanību no savām problēmām.
Īsteni ticīgie šajā gramatā saskatīs vienas vienīgas ģeķības, jo autors diezgan nopietni nodarbojas ar Dieva dēla zaimošanu. Arī nevainīgā ieņemšana grāmatas kontekstā vairāk izskatās pēc jauna meitieša pavedināšanas, paķerot to uz muļķi.
Grāmatā darbojas arī noslēpumains svešinieks, kas varētu būt gan pats Sātans, bet tik pat labi arī Sauls vai vēlāk Pāvils. Tieši viņš nostiprina Kristū ideju par baznīcas iedibināšanu, pārliecina viņu notēlot augšāmcelšanos un vēl pāris citas vēsturei noderīgas lietas.
Kopumā grāmata ir ļoti labs lasāmais gabals, un iesaku izlasīt visiem, kas uz evanģēlijiem grib paraudzīties no nedaudz cita aspekta. Lielas izmaiņas jau reālajā stāstā nav veiktas ir tikai pāris modifikācijas, kas visu padara nedaudz citādu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Ja gribat zināt, kādēļ čūska dabūja ciest par Sātana nedarbiem, kādēļ Dievs nolēma apslīcināt visus zemes cilvēkus, kādas problēmas Bībeles lasītājam sagādā patriarhi – ilgdzīvotāji, monumentālais ebreju 40 gadu ceļojums pa Sinajas pussalu, kā pareizi izturēties pret sievietēm, kā sadedzināt zelta teļu, kara vešanas pamatprincipus, jaundzimušo apkaušanas, kas notiek, ja nejauši piegrūžas Derības šķirstam, notikums ar runājošo ēzeli? Tas un vēl daudz kas cits atrodams šajā grāmatiņā. Lai lasītājs neteiktu autoram: „Ak tu tā Kunga zaimotājs un ģeķis”, katram stāstam ir dota atsauce uz Bībeles tekstu.
Grāmatas autors īstajā vārdā Gabriēls Antuāns Žogans Pažess (1854-1907) savulaik veica diezgan nopietnu eksperimentu 12 gadu garumā (vismaz tā stāvēja rakstīts grāmata priekšvārdā), lai apgāztu Katoļu baznīcas nemaldīgumu, izdomājot dažādus brīnumus un maldinot pat pašu pāvestu. Darbā gan ir jūtama pamatīga Voltēra ietekme.
Šī ir padomju laikos izdota grāmatiņa, tāda kā humoristiska Bībeles skatījuma atainošana. Cilvēks, kas tiešām ir nopietni lasījis Bībeli, domājot loģiski līdzi, ar laiku sāks pamanīt dažādas pretrunas un dīvainības. Protams, es šeit nerunāju par cilvēkiem, kas Bībeli lasa Svētā Gara vadīti, tas jau ir cits stāsts. Tā kā es grāmatas nekādās vadībās parasti nelasu, tad dažādi Bībeles joki man iespiedās atmiņā jau no bērnu dienām. Pusaudža gados manās rokās pirmoreiz nonāca šī grāmata, tas bija vesels atklājums – visi Bībeles „prikoli” apkopoti vienā vietā ar jautriem komentāriem.
Tā nu iegājās, ka reizi pāris gados šo grāmatiņu pārlasu. Jāatzīst, ka tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, sāku pamanīt vietas, kur autors pats manipulē ar faktiem, nedaudz tos sagroza. Arī viņa paša pērnā gadsimta sākuma zināšanas vairs neatbilst mūsdienu līmenim, bet tas nekas, interesanti ir joprojām.
Grāmatai kopumā dodu 9 no 10 ballēm, laba izklaidei, bet par nopietnu ateisma grāmatu nenosauksi, trūkst vēsturiskās perspektīvas analīzes, visi spriedumi tiek izteikti balstoties tikai uz 19. gadsimta reālijām, kas mūsdienās tomēr nevienmēr ir aktuālas.
No rīta pamostos no sētnieku radītajiem trokšņiem, šamie tīra ielu pie viesnīcas. Šodiena mums sanāk pēdējā Šveicē. Man personīgi jau vairs nekur negribas doties un labprāt tītos mājās, bet ja jau atbraukts, tad jāapskata viss pa maksimumu.
Tā nu ap pulksten pusdeviņiem esam ārā no hoteļa un dodamies apskatīt Berni. Iepriekšējā vakarā tumsā neko daudz neredzējām. Iesākumā aizejam uz vienu no tiltiem, to, kas tuvāks viesnīcai. Upīte nav nekāda lielā, toties tilti sabūvēti smuki ar arkām un labi iederas pilsētas ainavā. Redzēju arī interesantu fenomenu, sētnieks slauka ielu, uz ietves mētājas sasistas pudeles. Parasta rīcība ir sētnieks saslauka visu liekšķerē un kaut kur izber. Bernē šis sētnieks vēsā mierā pudeļu stiklus slauka uz braucamās daļas. Es vēl viņa vesti nopētīju vai gadījumā nav kāda autoriepu servisa reklāmas šilte.
Kārtējā Diskzemes sērijas grāmatiņa un diemžēl jāatzīst arī pēdējā, kuru vēl nebiju izlasījis.
„Small Gods” ir viena no nopietnākajām šīs sērijas grāmatām, un savā ziņā ir atšķirīga no pārējā Diskzemes cikla. Omnia ir teokrātiska valsts, kuru pilnībā pārvalda priesteri. Kā jau kārtīgai teokrātiskai valstij pienākas, tā nes savu ticību visai pasaulei. Zeme ir apaļa un griežas ap sauli, ķeceriem, kas tic Diskam uz bruņurupuča muguras, pasaulē nav vietas.
Šīs grāmatas galvenie tēli ir māceklis Brutha (cilvēks ar fenomenālu atmiņu), Vorbis (kvizīcijas galvenais pārstāvis) un Om – Omnijas galvenais un vienīgais dievs, kas nez kāpēc ir nokļuvis vienacaina bruņurupuča formā. Kā jau kārtīgā grāmatā par praviešiem, lielākā darbības daļa norisinās tuksnesī. Katrs no šiem personāžiem vēlas sasniegt savus mērķus. Vorbis iegūt varu Diskzemē un izplatīt Om reliģiju, Om atgūt savu agrāko varenību, vienīgi Bruth vienkārši patiesi tic savam dievam.
Arī pats grāmatas nosaukums „Small Gods” nes sevī divējādu nozīmi. Viena acīmredzamākā ir Om, dievs, kurš palicis tikai ar vienu pielūdzēju un ir tieši pieskaitāms mazajiem dieviem. Otra, ne tik tieša, ir Om baznīcas priesteri, kuri ticību dievam ir aizstājuši ar ticību baznīcas institūcijai, baušļiem un priesteriem un tagad viedo paši savu realitāti iznīcinot visu, kas ir pretrunā viņiem. Om priesteriem dievs vairs nav vajadzīgs, tas būtu pārāk neparedzams, labāk ir noteikti likumi un ticība dieva kalpiem. Jo, ja Om to nevēlētos, viņš taču šādu lietu nepieļautu, vai ne?
Om mēģina izprast kā viņš no varena vērša, kas samin neticīgos ir kļuvis par parastu bruņrupuci, dievam ir vajadzīgi ticīgie, bez tiem viņš ir tāds pats kā triljoniem citu mazo dievu, tāds kuriem neviens netic.
Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem viņš un Brutha dodas līdzi Vorbis iekarotāju armijai uz Ephebe, kas ir filosofu pilsēta. Ephebia ir Seno Atēnu prototips, pareizāk sakot Atēnu, kādu mēs to iedomājamies, pilsēta pilna ar filosofiem, kas pliki skraida apkārt bļaudami: „Eureka!!!”. Ephebe dzīvo arī slavenā darba „The Turtle Moves” autors Didactilos. Šis darbs ir Omnias ķeceru pamatgrāmata un jaunās ticības simbols.
Šī grāmata ir reliģijas kritika, taču viņa ļauj saprast, ar ko atšķiras ticība dievam no likumu ievērošanas, bailēm no elles un rituālu ievērošanas. Grāmata ir viena no labākajām visā sērijā 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.
Belief shifts. People start out believing in the god and
end up believing in the structure.”
“I don’t understand,” said Brutha.
“Let me put it another way,” said the tortoise. “I am your God, right?”
“Yes.”
“And you’ll obey me.”
“Yes.”
“Good. Now take a rock and go and kill Vorbis.”
Brutha didn’t move.
“I’m sure you heard me,” said Om.
“But he’ll . . . he’s . . . the Quisition would-”
“Now you know what I mean,” said the tortoise. “You’re more afraid of him than you are of me, now.
Abraxas says here: `Around the Godde there forms a Shelle of prayers and Ceremonies and Buildings and Priestes and Authority, until at Last the Godde Dies. Ande this maye notte be noticed.'”
Šis nu būs pavisam vienkāršs uzdevums, kuram nekādi lieli aprēķini nebūs nepieciešami.
Kādā miestiņā vietējās baznīcas priesteris katru svētdienu vada Svētdienas skolu, kur bērneļiem māca katehismu. Tomēr tā kā ciematiņa iedzīvotāji nav diez ko aktīvi kolektes metēji, Svētdienas skola notiek tikai četras reizes mēnesī. Gadījumā, ja kalendārajā mēnesī ir piecas svētdienas, tad Svētdienas skolas telpas tiek izīrētas tamborētāju pulciņam pa 10 latiem.
Cik šādas svētdienas ir gadā un cik lieli ir maksimālie iespējamie ienākumi no tamborētāju pulciņa?
Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.
Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.
Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.
Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!
Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.
Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.
Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.
Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.
Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.
Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.
Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.
Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.
Pilnais nosaukums – “American Theocracy: The Peril and Politics of Radical Religion, Oil, and Borrowed Money in the 21stCentury”
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir par reliģijas pieaugošo ietekmi ASV valdībā. Sarakstīta gan 2006. gadā, nopirku viņu jau 2006. gadā, bet laika izlasīt sanāca tikai tagad. Autors visu mūžu ir nodarbojies ar republikāņu politikas kritiku un rūpēm par ASV valdības tuvredzīgo politiku. Paša autora mājas lapa ir šeit.
Grāmatas pirmā daļa tiek veltīta ASV energoresursu atkarībai no Tuvajiem austrumiem. Autors izklāsta vēsturiskos faktus, kā tas ir noticis un nonāk pie secinājuma, ka ASV valdība lielākoties ir rīkojusies nevis stratēģiski, bet gan risinot tikai īstermiņa problēmas. Rezultāts ir tāds, kāds viņš ir, ASV ir spiesta uzturēt savu militāro klātbūtni Tuvajos Austrumos, lai nodrošinātu sev nepārtrauktu naftas piegāde. Tai pat laikā ASV iedzīvotāji patērē divas reizes vairāk energoresursu kā vidējais eiropietis. Patreizējā ASV valdībā ir tik dziļi iestigusi naftas biznesa interesēs, ka vairs nespēj (negrib) situāciju mainīt.
Otra daļa tiek veltīta kristīgās reliģijas pieaugošajai ietekmei ASV valdībā. Bušs ir pirmais ASV prezidents, kurš publiski atzinis, ka ir no jauna piedzimušais kristietis. 2000 -šo gadu sākumā bija skandāls par to, ka par vidi atbildīgais cilvēks uzskatīja, ka tuvojas pastardiena un par kaut kādu ekoloģiju rūpēties ir bezjēdzīgi. Par ASV valdības plānu sociālo aprūpi pilnībā nodot reliģisko organizāciju pārziņa, par teleevanģēlistu ietekmi uz vēlētājiem. Tas viss kopā sasummējas uz zinātnes stagnāciju, fatālismu un neadekvātu pasaules uztveru. Autors uzskata, ka baznīcas nošķirtība no valsts jau ir zudusi.
Trešā daļa tiek veltīta ASV monetārajai un fiskālajai politikai. ASV no ražotāja ir kļuvusi par finanšu pakalpojumu sniedzēju. Lielākā daļa ieņēmumu rodas no kredītprocentiem, dažādiem eksotiskiem hedžēšanas instrumentiem un lielā mērā deregulētu banku sektoru. Tek kritizēta A.Greenspan politika, visu laiku samazinot aizņemšanās likmi, kas uzpūšot hipotekāro un patēriņa kredītu burbuli. Tas viss rada šķietamu pārticību, kurai nav nekāda seguma.
Lasot grāmatu, sapratu, ka autoram ļoti patīk vilkt vēsturiskās paralēles. Galvenās pielīdzināmās vēstures impērijas un to krahs ir Spānija, Holande un Britu Impērija. Šādai pieejai neizbēgami rodas tendence pārāk ekstrapolēt notikumu attīstību uz pašreizējo situāciju, kas var finālā radīt maldīgus secinājumus. Jā, autors no šīs ekstrapolācijas nevairās un vienīgais pamatojums ir līdzības, uz kurām tad arī tiek veikti it kā loģiski spriedumi. Autors kā galvenos vaininiekus saskata republikāņus un viņu saistību ar sektantiem, bankām un naftas magnātiem.
Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, fakti interesanti, lasīšana būs interesanta tikai tiem, kurus šīs lietas interesē. Tomēr analīze sanāk tāda viendimensionāla, visur tiek vainoti republikāņi. Problēmas tiek identificētas, tomēr iespējamie risinājumi sniegti netiek. Vispārīgus apgalvojumus un acīmredzamas patiesības, diez vai var saukt par plānu B.
Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.
Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.
Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.
Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.
Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.
No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.
Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.
Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.
Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.
Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.
Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.
Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.
Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.
No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.
Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.
Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.
Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.
Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.
Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.
Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.
Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.
Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.
