Navigate / search

Trīspadsmit Amerikas by Lato Lapsa

DG_Lapsa_vaks_drukai

Nevarētu teikt, ka esmu izlasījis pilnīgi visas Lato Lapsas grāmatas par ceļojumiem, bet lielāko daļu noteikti. Tādēļ, ieraugot šo grāmatu veikala plauktā, man nebija nekādu jautājumu, pirku vien nost.

Šajā grāmatā autors apmeklē Dienvidamerikas valstis, un cik noprotams, pat tēmējis uz Antarkdīdu. Šis nav arī standarta ceļojuma apraksts pa dienām: darīju to, redzēju to. Nē, šāda veida fragmentiņi te gan pavīd, bet šķiet, ka galvenais autora mērķis ir bijis pavēstīt par šo valstu (Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla) cilvēkiem, viņu pasaules uztveri, dzīvi un vēsturi.

Tiem, kas jau iepriekš lasījuši kādu no šī autora ceļojumu grāmatām, stils būs pazīstams. Lasītājam tiek pasniegtas visnegaidītākās vietējās kultūras šķautnes. Šīs grāmatas centrālais temats ir revolūcijas. Tas arī ir saprotams, jo neviena pasaules daļa nav tik slavena ar saviem revolucionāriem un revolūciju biežumu. Lato lapsa mēģina, cik nu iespējams izzināt, kas tieši ir tas, kas šos cilvēkus pavelk ticēt pustrakiem revolucionāriem un iet viņiem līdzi cīņā. Kas interesanti, viņš nav sevi ierobežojis ar standarta vispārzinām vēstures faktu apkopošanu. Te dzīvīgumu piešķir vietējo iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana. Un kā jau pienākas, viedokļi ir visdažādāki no, teiksim, Čegevaras glorificēšanas līdz apsaukšanai par idiotu. Un kurā grāmatā vēl izlasīsi autentisku Čavesa bēru apmeklējuma aprakstu?

Ciešā saistībā ar revolūcijām ir arī cīņa pret ASV dominanci, dabas resursu apguves kompānijām un to, ka lielākoties vietējos iedzīvotājus par bagātiem nenosauksi. Streiki un to apspiešanas metodes, diktatori un genocīds pret kādu valsts iedzīvotāju daļu ir ne tikai vēsture, dažās valstīs tā joprojām ir tagadne. Un, kas ir visskumjākais, pasaulei lielākoties ir vienalga, kur nu pasaulei kaimiņciema iedzīvotājam ar. Bet nav jau tā, ka te lasāms tikai par skumjo un šausmīgo, te ir arī par šīs pasaules daļas cilvēku mūžīgo optimismu, neskatoties ne uz ko. Un, protams, cerību uz kārtējo revolūciju, kas visu noliks savās vietās.

Kā jau ierasts, grāmatas beigās ir autora padomi kā pareizi uzvesties ceļojot pa šo reģionu, kādas lietas ņemt vērā un par ko padomāt. Nav jau pasaulē tā, ka tevi tūristu uzreiz centīsie galināt nost vai aplaupīt, bet kaut kādu piesardzību tomēr vajag ievērot. Grāmatas vienīgais mīnuss tā beidzas par ātru, un tu attopies ar interesantu faktu kaleidoskopu galvā. Lieku 8 no 10 ballēm.

ВСЕЛЕННАЯ НЕУДАЧНИКОВ by Роман Злотников, Сергей Мусаниф

Vselennaja neudacnikov

Kārtējais krievu fantastu fast food. Grāmatas galvenais varonis Alekss, žurnālists bezdarbnieks, dažādu apstākļu sakritību dēļ nonāk Belizā. Tur pāris mēnešus atpakaļ sākušās interesantas lietas, naktī spīd džungļi, bet dīvaino gaismu izcelsmes avotu nevienam nav izdevies noskaidrot. Galvenais varonis vēloties uzzināt, kas tad īsti par lietu, nonāk diezgan attālā nākotnē. Nākotne nebūt nav tāda, kādu varonis ir iedomājies. Tā patiesībā nekur tālāk tehnoloģiju attīstībā par mūsdienām nav tikusi, ja nu vienīgais kosmosa apguves jomā. Tā kā nākotnes cilvēkiem nav īsti skaidrs, ko darīt ar pagātnes ūnikumu, viņu vienkārši nogrūž kosmiskā bomžatņikā, kuras nosaukums ir tāds pats kā grāmatas.

Ko lai saka, nav pat tipiska Zlotņikova grāmata, impērisko filozofiju nedaudz atšķaidījis otrs autors, bet kuru daļu kurš rakstījis, īsti atšķirt nespēju. Koprezultāts ir diezgan viduvējs. Grāmatas divas trešdaļas nekas lāga nenotiek, galvenais varonis peld pa straumi bez mērķa un plāniem ar nākotni. Vienkārši risinās darbība pašas darbības pēc. Sākumā lasot sevi mierināju, ka iespējams tiek gatavota skatuve kaut kam grandiozam, bet nekā – aplauziens. Ja galvenajam varonim kļūst pa visam grūti, tad no krūmiem tiek izstumtas klavieres (negaidīts sižeta pavērsiens), un viss var turpināties tālāk. Visvairāk izbrīna, ka nav pat normāla action (tas parasti ir raksturīgs grāmatām, kurām nav nekā cita ar ko lepoties), gan Musafins, gan Zlotņikovs, parasti ar šo lietu neskopojas.

Spoileris. Ak jā, beigās Alekss lai audzinātu raksturu iestājas armijā, no kuras izgājis učebku un paostījis pulveri tūlīt arī dezertē, jo skaitās tak oficiāli miris.

Tātad grāmatelei, citādi pat nenesās prāts nosaukt, šo veidojumu ar diviem vākiem un aprakstītām lapaspusēm, maksimums varu dot 4 no 10 ballēm. Ļoti laba lasāmviela braucot vilcienā, staciju nenokavēsi, lasīšana netraucēs skatīties ārā pa logu. Patiesībā es domāju, ka izdevniecība ir nolēmusi mūsu grūtajos laikos sākt profitēt uz pazīstamiem autoriem. Zlotņikovs pēdējā laikā kā pa celmiem no normālām grāmatām uz totāliem lubu gabaliem (pie tam pēdējos darbos sācis sevi uzskatīt par imperiālisma sludinātāju un nemaz necenšas savu sprediķu tekstus salāgot ar sižetu). Musafins tāds viduvējs bojeviku rakstītājs. No pēdējiem darbiem Zlotņikovam vērā ņemams ir tikai Gron cikla turpinājums. Tomēr izdevniecībai ir savas idejas un šo visai vārgulīgo kompilējumu izdevusi veselos 25’000 eksemplāros.