Navigate / search

Neredzamās pilsētas by Italo Kalvīno

Pilsētas

Pat nezinu, kam pateikties par šīs grāmatas izlasīšanu, ieraksts, uz kuru gatavojos atsaukties, acīmredzami ir lasīts kādā paralēlā realitātē, bet bez tā es šai grāmatai tā arī nekad nepieķertos. Kurš gan pirktu grāmatu ar kaut kādu džeku uz vāka, kuram rokās nav pat zobena, vai vismaz pusplika sievišķa? Speciāli aizgāju uz izdevniecības bodi, pāris minūtes meklēju, jo zināju tikai nosaukumu, un atradis neticēju, ka grāmatai par pilsētām var būt tāds vāks.

Pasaule ir brīnumu pilna, bet ne visiem ir lemts šos brīnumus skatīt savām acīm. Arī varenajam Hubilajam valsts lietas aizņem pārāk daudz laika, lai aplūkotu savu impēriju, tādēļ viņš klausās ievērojamā ceļotāja Marko Polo stāstus par tām vietām, kuras tas apmeklējis, par kurām dzirdējis, un iespējams, izdomājis. Šeit lasītājam ir iespēja iepazīties ar šīm Marko Polo aprakstītajām pilsētām, un kas zina, varbūt atrast ko pazīstamu.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzo slāņos, katram pēc vajadzībām un katram pēc spējām. To var lasīt kā fantastisku pilsētu tūrisma aprakstu. Sapņot arī pašam kādreiz aizbraukt uz pilsētu, kas atspulgā kopē pati sevi vai to, kura balstās uz zirnekļa pavedieniem. Autors šādiem lasītājiem palīdz, ļoti bieži aprakstā tiek pastāstīts, kā līdz konkrētai pilsētai nokļūt, trīs dienas pāri tuksnesim, vai ejot pret austrumu vēju. Tiek doti pat pilsētu nosaukumi ,un nekas nepadara pilsētu reālāku kā tās vārds.

Var aizdomāties par pilsētām kā tādām, jo katra cilvēka apziņā eksistē tikai viena vienīgā pilnīgā pilsēta. Tā, pret kuru tiek salīdzināts viss redzētais un sajustais. Visas pārējās pilsētas ir tikai šīs prātā konstruētās pilsētas atspulgi, jeb kā moderni būtu teikt, daudzdimensionāla objekta četrdimensiju ēnas. Man grāmata lika padomāt par saviem ceļojumiem un pilsētām, kuras esmu apmeklējis. Pēc kā es tās esmu vērtējis, ko no katras esmu paņēmis līdzi. No kuras man atmiņā palikuši baznīcu torņi, kura pamanījusies aizķerties ar vecpilsētas mūri, gadās jau arī pa kādai, no kuras atmiņā palikuši vien garāmejot noklausīti dialogi vai futūristiska tualete. Jo vairāk pilsētas tu apmeklē, jo vairāk vari tuvoties savas ideālās pilsētas rekonstrukcijai.

No otras puses, iespējams, nekur nemaz nevajag nedz braukt, nedz meklēt, viņa pilsētas jēdziens jau katram pašam ir galvā, un jauni iespaidi to var aizmālēt un pazudināt. Hubilajs ir varens vīrs, un viņam nemaz nebūtu iespējams apmeklēt kādu pilsētu, jo viņa paša svīta ir pilsēta par sevi. Šajā ziņā viņam nemaz nav iespējas redzēt citu perspektīvu un atliek vien paļauties uz citu stāstiem. Agrāk tas bija dikti modīgi, ja paskatāmies, kaut vai viduslaiku atlantus ar pilsētu ainavu grafikām un tās siluetiem. Pat sēžot uz vietas cilvēks, ja pacenšas var saprast un atrast vietu pasaulē. Galu galā, mēs katrs esam savas pasaules centrs, mērs un atskaites punkts. Arī pats Hubilajs, kad ir noklausījies pietiekoši daudz stāstus, apgūst stāstīšanas mākslu.

Urķīgākam prātam noteikti nepatiks visas šīs gaisīgās atsauces uz ideālo pilsētu un gribēsies saprast, kas tad ir autora pilsēta. Nevajag satraukties, atbildi uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem te mierīgi var atrast. Ja vien grāmata ir pietiekami bieza un pietiekami poētiski uzrakstīta, tajā var atrast visu, ko vien vēlies.

Šī ir no tām, kuru nebūtu ieteicams raut cauri no vāka līdz vākam. Citēšu Vili Kasimu: “Ideāla tualetes lasāmviela, jo citādi vari ievilkties un izšauties cauri visām nedaudzajām lappusēm, paliekot ar caurvēja sajūtu.” Pilnībā piekrītu viņa novērojumiem. Te ir vērts piebremzēt, izlasīt pa vienam vai diviem stāstiem. Var lasīt pēc kārtas, var arī atšķirt jebkuru uz laimi. Liela būs vilšanās tiem, kas sagaida no šīs grāmatas Marko Polo ceļojumu turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Tuskaroras noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Tuskarora

Arī šo grāmatu nopirku lietoto grāmatu plauktā. Tas vēl bija Padomju laikos. Jau tad cilvēki nez kāpēc nesa uz nocenotajām grāmatām savus fantastikas krājumus. Nopirku viņu Dundagas grāmatu veikalā, nemaz nezinu, vai tas vēl tur pastāv. Nopirku, jo nebiju tādu lasījis, izlasīju jau pa ceļam autobusā. Tagad nolēmu pārlasīt, bērnībā šķita tāda interesanta grāmata par dzīļu izpēti.

Grāmatas centrālā tēma ir jūras dzīļu iekarošana. Padomju zinātnieki sāk būvēt savas pirmās dziļūdens stacijas ar mērķi atkarot cilvēcei visu okeāna šelfu. Izpētīt tajā mītošās būtnes un, iespējams, sākt domāt par zemūdens pilsētu celtniecību. Padomju pusē šo pasākumu uzrauga Voļins. Arī amerikāņiem ir šādas pašas idejas, un konkurence dzen šo ideju uz priekšu. Viss ir jauki līdz brīdim, kad no Tuskaroras bāzes pazūd divi pētnieki. Paceļas jautājums, vai vērts turpināt riskēt ar pētnieku dzīvēm? Varbūt pagaidīt līdz tehnoloģiskās iespējas ir panākušas ideju.

Tāds labs piedzīvojumu romāns par Padomju zinātnieku sasniegumiem. Vēl neatklātiem dzīļu noslēpumiem. Ideja par to, ka cilvēce Mēness virsmu pārzina labāk nekā savu jūru reljefus tiek ekspluatēta uz pilnu klapi. Nav slikta arī starptautiskās mafijas iejaukšana visa šajā piedzīvojumā. Rodas gan jautājums, kā filipīniešu ģēnijs, lai ar cik izglītots viņš nebūtu, spēja aizsteigties priekšā visām lielvalstīm. Varbūt tas tā kā mājiens tā laika valdības pārstāvjiem, ka okeanogrāfijā tiek par maz investēts, un drīz pat ne tikai kapitālisti visus apsteigts, bet pat mūsdienu pirātiem būs labāki rīki par PSRS.

Pārlasot tagad neteikšu, ka mana bērnu dienu sajūsma būtu bijusi ļoti pamatota. Labs zinātniskās fantastikas darbs, Padomju cilvēki paši labākie, ārzemnieki ar nav sliktie, bet nu zināt kapitālisti. Ļaunie ir dažādi sindikāti, bijušie prinči un fašisti. Tungs – ģēnijs, bet ar izkropļotu morāli (par viņu gan nekā daudz mēs tā ar neuzzinām). Voļins vienmēr nosvērts, nekur nesteidzas un tiek izmantots tikai, lai parādītu okeanogrāfu pasauli caur viņa ikdienu. Visi tādi biedriski un draudzīgi, necieš kolēģus – izlīdējus un neprašas, bet ļauj, lai dzīve tos pašus izmāca.

Bērnu dienās šī grāmata pamudināja izlasīt “ Sauli jūras dzelmē”  un visu, kas Apvāršņa sērijā par šo tematu bija pieejams. Tā kā varētu teikt, šīs grāmatas auditorija bija pusaudži. Šodienas bērnam gan tur būtu daudz vairāk nesaprotamā nekā saprotamā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vietām atgādināja A.Klarka darbus, tam jau ar nebija sveši dziļūdens briesmoņi un cilvēku neziņa par tiem. Nezinu vai pārlasīšu vēl kādu reizi. Vispār jau šķiet, ka bērnu dienu grāmatas labāk būtu nepārlasīt un dzīvot pārliecībā, ka tās bija superīgas.