Čainas Mjevila grāmatas man lielākoties patīk. Nevaru pat atcerēties kādu, kas nu nepavisam nepatiktu. Autors pārsteidz ar savu fantāzijas lidojumu un spēju atsevišķas problēmas apskatīt no tik dīvaina skatupunkta, ka grūti iedomāties, no kurienes viņš vispār ņem šādas idejas. Šo grāmatu es nopirku kādā Singapūras vai Dubajas grāmatu veikalā, īsti vairs neatminos. Grāmata plauktā stāvēja kādu laiku un gaidīja savu kārtu.

Beszel pilsētā inspektors Tiadors Borlu izmeklē kādu slepkavību. Pilsētā tiek atrasts ārzemju studentes līķis. Slepkavība sākumā šķiet pavisam ikdienišķa, problēmas sākas ar mirušās identitātes noskaidrošanu un turpmākā notikumu gaita atklāj aizvien dīvainākas lietas. Inspektoram Borlu nākas meklēt blakus pilsētas Ul Qoma detektīvu palīdzību, jo noziegums, šķiet, ir pastrādāts tieši tur.

Vispār ir grūti pateikt ko jēdzīgu par šo grāmatu, neatstāstot visu notikumu gaitu vai neizplūstot globālos pārspriedumos. Vienu var pateikt droši – izcils detektīvs, kas noris sašķeltā sabiedrībā. Beszel un Ul Qoma ir atsevišķas pilsētas tikai uz paīra. Patiesībā viņas atrodas viena otrā. Viena un tā pati iela var piederēt abām pilsētām. Arī ēkas pilsētās atrodas viena otrai blakus, un tādu īstu vienas pilsētas anklāvu nemaz ēkas un iedzīvotājus. Abu pilsētu rezidenti var iet viens otram blakus un apzināti neredzēt viens otru. Tas tiek iedresēts no bērnības, jo Pārkāpums (Breach) tiek bargi sodīts. Tu nedrīksti speciāli lūkoties uz kaimiņpilsētu, tas ir sodāms Pārkāpums, tādēļ neredzēšana ir būtiska dzīves daļa. Kas sevī ietver arī nedzirdēšanu un nesaošanu? Sabīsties no kaimiņpilsētas mašīnas trokšņa – tas ir Pārkāpums! Par Pārkāpumu soda, kas notiek ar sodītājiem, neviens nezina, bet par to labāk skaļi nerunāt.

Šī ir visdīvainākā pilsēta, kādu man ir gadījies iepazīt. Var jau redzēt, ka Berlīne un Jeruzaleme ir ņemta par pamatu, taču visas nianses ir uzpūstas līdz absurdumam. Par to, ka, šķērsojot robežu, tu ieej un izej pa vienām un tām pašām durvīm, taču ieej Tu no Beszel, bet iznāc Ul Qoma. Un attiecīgi neredzi vairs savu dzimto pilsētu, bet redzi ko jaunu un svešu. Tas šķiet dīvaini tikai pirmajā acu uzmetienā, jo grāmata jau rosina padomāt par paša dzīvi. Cik daudz ir tādu lietu, kuras mēs labprāt neredzam, pat neizliekamies, ka neredzam, bet apzināti ignorējam? Tie var būt attiecīgi sabiedrības slāņi vai kādas rases pārstāvji, tie var būt veseli pilsētas rajoni. Un neredzam mēs to visu pat ne tāpēc, ka tas būtu ar likumu noteikts Pārkāpums, mēs to izvēlamies paši. Jo reizēm ieraudzīto ir neiespējami atredzēt, un tad tu esi pazudis cilvēks.

Visa stāsta daļa par divām pilsētām vienā, dažādiem ekstrēmiem tās elementiem un iespējamo kontroles mehānismu ir ļoti pamācoša un interesanta. Nekas tā nenodrošina pastāvošās kārtības nodrošināšanu kā apzinīgi, tradīcijām uzticīgi pilsoņi. Tādi kas baidās no slepenā spēka, kas nodrošina Pārkāpēju sodīšanu. Kas saviem bērniem māca neredzēt blakus esošos, ja vien tie izskatās citādi un pieder citiem. Ir arī nedaudz par to, kā tas ir pēkšņi redzēt pilnīgu, visu neko neatredzot, un kā tas izmaina pasaules skatījumu.

Arī detektīvs pats par sevi ir kvalitatīvi sarakstīts – gan Brolu, gan viņa blakus pilsētas kolēģis Qussim Dhatt ir tipiski skarbie varoņi. VIņi rīkojas likuma ietvaros, taču neievēro to burtiski. Viņus vairāk uztrauc kopējais labums un problēmas saknes atrašana, nevis ķert ciet pirmo aizdomās turamo. Detektīvs ir visa stāsta pamats, uz kura bāzes lasītājs tiek lēnām iepazīstināts ar šo pilsētu pilsētā. Jeb, kā domā galīgi aptrakuši konspirāciju teoriju piekritēji, ka vienā telpā eksistē veselas trīs pilsētas. Atvērtā pasaulē nav jēgas censties atminēt vainīgo, var to darīt kā prāta vingrinājumu, bet uz lielām sekmēm neceriet. Taču atrisinājums būs loģisks un skaidri saprotams.

Vienu vārdu sakot – lasiet, nenožēlosiet! 10 no 10 ballēm. Sen nebija nekas tik oriģināls lasīts par visnotaļ nozīmīgu tēmu- daļēju savas apkārtnes un līdzcilvēku izcenzēšanu, svešā ignorēšanu un nespēju paskatīties uz lietām kopumā.