A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail by Bill Bryson

Šo grāmatu es jau reiz esmu izlasījis savā pirmsblogošanas periodā. Tas bija brīdis, kad sev atklāju Braisona grāmatas un lasīju tās visas pēc kārtas. Neskatoties uz faktu, ka grāmata manā īpašumā ir jau vairāk kā desmit gadus, viņa nav no tām, kuru es vēlētos nobāzt bēniņos pažobelē pie vienreiz lasāmajām. Šai grāmatu plauktā vieta vienmēr ir atradusies. Tā nu vienu vakaru viņas vāciņš mani atkal uzrunāja, un es viņu paņēmu izlasīt vēlreiz.

Grāmatas autors atgriežas ASV pēc divdesmit gadu prombūtnes un nolemj atkal atgūt dzimtenes sajūtu izstaigājot Apalaču taku visa tās garumā. Plāns ir visnotaļ ambiciozs, jo taka stiepjas 2’100 jūdžu garumā cauri četrpadsmit štatiem no Džordžijas līdz Menai. Vēl vairāk – viņa visu laiku iet caur mežiem. Ja cilvēks ir pietiekoši uzņēmīgs, viņš var atrauties no civilizācijas uz ilgu laiku. Braisons īsti nevēlas vienatni, un tādēļ viņam pievienojas sens draugs Kacs. Kacs ir nepārspējams ceļabiedrs. Un uz takas sastaptie ceļotāji arī nav parastie ikdienišķie cilvēki.

Cik es zinu, šī grāmata ir izdota arī latviešu valodā ar nosaukumu “Skarbās takas vilinājums”. Katram, kurš reiz ir lasījis Braisona darbus, viņa stils būs pazīstams. Katras nodaļas sākumā viņš izstāsta par vietas vēsturi, slaveniem cilvēkiem un atgadījumiem. Atgadījumi parasti tiek izvēlēti pēc to interesantuma nevis pēc nozīmes. Tālāk viņš raksta par taku, tās dabu, saviem piedzīvojumiem un pārdomām. Liela vērība tiek veltīta citiem uz takas sastaptajiem cilvēkiem. Te ir cilvēki, kuri mūždien apmaldās, sportiskie, kuri visus šķēršļus pārvar bez piepūles, cilvēki, kuri labprāt visus pamāca, kā darīt lietas pareizi.

Lasās tāpat kā visas Braisona grāmatas – ar aizrautību. Ir grūti nolikt malā, jo stāstījums ievelk lasītāju, un pēc pārdesmit lapaspusēm tu jau sāc apdomāt, cik īsti maksā biļete uz ASV, un vai tev gadījumā nav lieks pusgads vienam garākam pārgājienam. Braisona grāmata savulaik pamudināja mani aizdoties uz Austrāliju, līdz ASV pārgājiena dēļ es gan vēl neesmu spēries. Droši vien, ka arī nekad nesaņemšos, jo takas garums ir diezgan liels, un tur tāpat ir vēl daudz kā cita, ko apskatīt.

Interesanti bija palasīties arī par ASV lauku reģiona problēmām. Daļa no Apalaču takas ne vienmēr ir bijusi bagāta ar mežiem. Salīdzinoši daudzi no šiem mežiem ir visnotaļ jauni un aizņem kādreizējās lauksaimniecības zemes. Tāpat deviņdesmitajos, kad Braisons taku apmeklēja, vēl nebija īsti skaidrs, kāda ir kopējā takas attīstības filozofija. Vai viņa tiks labiekārtota, vai ļaus tai pārvērsties pa džungļiem. Dikti jau nu Braisons sūkstījās par smukajām meža pļaviņām, kuras lēnām pārņem mežs un vietām taka ir drūma vieta, kurā abās pusēs slejas koki un nekā cita nav ko redzēt. Domāju, ka tagad infrastruktūra noteikti ir būtiski uzlabojusies, jo fitness taču tagad ir modē un nevar būt, ka to ASV ir palaiduši garām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk ceļojumu grāmatas, nedaudz vēstures un sastapt netipiskus cilvēkus, tad droši ķerieties vien šai grāmatai klāt, nenožēlosiet!

The Road to Little Dribbling: More Notes From a Small Island (Notes From a Small Island #2) by Bill Bryson

Esmu no tiem, kas ar nepacietību gaida Braisona jaunāko grāmatu. Ja viņš uzraksta kaut ko par vēsturi vai zinātni – izcili! Ja stāsta par saviem ceļojumiem, arī labi. Vispār Braisons ar savām grāmatām noteikti ir ierosinājis vismaz vienu no maniem ceļojumiem. Šaubos vai bez Sunburned country izlasīšanas es būtu atvēzējies braukt uz Austrāliju. Šī grāmata iznāca jau pērnā gada oktobrī, taču iegādājos tikai janvārī. No sākuma gaidīju e-grāmatu, taču tā bija daudz dārgāka par grāmatu cietajos vākos. Tā kā Braisonu krāju, tad nolēmu ar elektroniskajām versijām neniekoties, bet ņemt papīru.

Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadu, kopš Braisons apceļoja Apvienoto Karalisti un uzrakstīja par to grāmatu ar lielu ironiju un iesmīkņāšanu par salas ļaudīm un to paražām. Neskatoties uz to, briti šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, un daži pat uzskata, ka tā vislabāk ataino viņus. Nu Braisons ir ieguvis Lielbritānijas pilsonību un viņš vēlas apskatīt savu jauno tēvzemi no jauna. Lai grāmatas nepārklātos, viņš mēģina izvairīties no iepriekšējā grāmatā apmeklētajām vietām.

Galvenais satraukums bija par to, vai tikai Braions uz vecumu nav izšāvis visu pulveri. Nebūtu jau arī nekāds brīnums, ka autoram ar laiku aptrūktos joki, sāktu atkārtoties vai vienkārši pārvērstos par vecu īgņu. Gadās jau visādi. Taču izlasot par kādu mazpilsētu, kurā vienīgā piedāvātā izklaides ir kafijas dzeršana, vērojot baložu kakāšanu, sapratu, ka vismaz sirdī autors joprojām ir jauns. Un šķita, ka viss ir kārtībā, taču ar laiku ielasoties nācās secināt, ka viss tomēr nav labi. Protams, acīgumā un trāpīgumā Braisons ir pakāpi pārāks par mūsu Timrotu, tomēr lasot diezgan bieži sastopami teksti no sērijas – agrāk tā nebija, viss ir tik dārgs, es esmu vecs. Tas nedaudz akumulējās un uz beigām sāka piegriezties.

Nav jau tā, ka Britu salās vienīgais ko redzēt ir kakājoši baloži. Katra mazpilsēta izceļas ar kaut ko savu. Šo atšķirīgo un interesanto autors labprāt pavēsta savam lasītājam. Viņš atrod interesantas vietas, kuras atrodas it kā tepat blakus, bet tai pat laikā labi paslēptas. Tā var būt bāka, kas ievesta iekšzemē pāris kilometrus, dzelzceļa tilts, kurš nemaz nav redzams pasažieriem, taču tiem trīsdesmit tūristiem, kas viņu redz pa gabalu, tas izskatās visnotaļ iespaidīgi. Autors var mierīgi veltīt nodaļu aprakstot agrāko laiku psihiatriskās slimnīcas, kad ārsti un radinieki vēl rūpējušies par slimnieku labsajūtu. Nemaz nepieminēšu daudzās grāmatu veikalu piesaukšanas. Šķiet, ka Braisons tāpat kā es, pirms došanās uz svešu vietu no sākuma noskaidro, kur tur atrodami grāmatu veikali.

Ko es varu pārmest autoram, tad tā ir Skotijas nepieminēšana. Nav jau tā, ka nav vispār, kādas padsmit lapaspuses tai ir veltītas, taču apraksti ir diezgan nabadzīgi, apmeklētās vietas viegli ieskicētas, un tās ir tikai kādas trīs. Vispār grāmatas beigas šķita steigā uzkriceklētas, laikam grāmatai bija ierobežots apjoms, vai kādi rakstīšanas termini pienākuši. Pēc izlasīšanas radās tāda nepabeigtības sajūta., šķiet, ka autoram būs beigusies tinte.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles. Ja ir paticis Braisons līdz šim, tad patiks arī šī, lai gan par labāko autora darbu es šo grāmatu nesauktu. Lasot sajūtas ir kā pa kalniem, vietām izlien agrākais Braisons ar saviem jokiem vietā un nevietā, vietām autors nolaižas līdz vienkāršam īgnumam. Ir vērts lasīt kaut vai to nodaļu dēļ, kurās autors atradis kādu Britu salās apslēptu dārgakmeni, un entuziastiski stāsta par vietas vēsturi un nākotnes perspektīvām.

Around the World in 50 Years: My Adventure to Every Country on Earth by Albert Podell

Šīs grāmatas autors ir izdarījis to, ko noteikti vēlas lielākā daļa no mums – apceļot visas pasaules valstis. Nav ko noliegt, arī es laiku pa laikam aizdomājos par to, cik tad būtu jauki pabūt katrā pasaules nostūrī, apmeklēt katru valsti. Pie reizes redzētu to, kā cilvēki dzīvo citur, un gūtu jaunus iespaidus. Tādēļ ieraugot šo grāmatu, nopirku to vāka un anotācijas dēļ vien.

Šī grāmata ir par vienkāršu cilvēku, kas savā dzīvē ir paveicis divas lielas lietas. Uzstādījis rekordu ar garāko ar auto veikto ceļojumu apkārt pasaulei. Pa ceļam iekuļoties mīnu laukā, izbēgot no linča tiesas Pakistānā un zaudējot trīs no pieciem ceļotājiem. Otra lieta ir katras pasaules valsts apmeklēšana. Neskatoties uz karadarbību, revolūcijām, epidēmijām, cunami, zemestrīcēm, un smilšu vētrām. Viņš ēdis visu – no vecas kamieļa gaļas līdz dzīva pērtiķa smadzenēm. Ar saviem spilgtākajiem piedzīvojumiem viņš dalās šajā grāmatā.

Pirmās stāstījuma nodaļas atspoguļo vareno autoceļojumu, tur ātri tiekam izvesti cauri Ēģiptei, Indijai un Pakistānai. Ēģiptes iedzīvotāju attieksme pret tūristiem, šķiet, tā arī ir palikusi nemainīga. Pakistānas un Indijas robežu viņi šķērsoja nopietna konflikta sākumā, tādējādi iekuļoties nopietnās nepatikšanās. Pēc šī ceļojuma viņam sava mūža gaitā īpaši nepiedomājot bija izdevies apceļot ievērojamu valstu skaitu darba un atpūtas ietvaros. Un tikai uz vecumdienām viņam ienāca prātā īstenot visu valstu apmeklēšanu. Grāmatas otrā daļā ietilpst pēdējo valstu apmeklējuma piedzīvojumi. Tā kā uz beigām ir atlikušas tikai problemātiskās valstis, tad arī piedzīvojumi ir visinteresantākie.

Lasītājam, kas visur saskata sieviešu apspiešanu, šī grāmata noteikti nepatiks. Autors savas mīļotās maina kā zeķes, un sevi pasniedz kā liels meitu ģēģeri. Autoram ceļojumā papildus grūtības pakāpi sagādā arī tas, ka viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis. Pasaulē joprojām ir atrodamas pietiekoši daudz valstu, kurās šāda izcelsme ir nopietns šķērslis vīzas iegūšanai. Taču katrai problēmai var atrast savu risinājumu.

Rakstīšanas stils ir nedaudz saraustīts, autors līdz grāmatas vidusdaļai eksperimentē ar stāstījuma veidu. Tiek izmēģinātas dažādas formas no notikuma atstāsta līdz mazām esejām. Beigu beigās autors nostabilizējas uz būtiskāko piedzīvojumu aprakstīšanu, un tas arī ir vislabākais veids, kā rakstīt par vudu priesteri, kas piestrādā par tūrisma gidu.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev sapratu pāris lietas. Es noteikti vairs negribu apmeklēt visas pasaules valstis. Šis mērķis man ir nomiris. Es sapratu, ka tādas valsts apmeklēšana, kurā notiek pilsoņu karš vai aktīva karadarbība ķeksīša īsti neattaisnojas. Tāpat autors sagrāva manus priekšstatus par klusā okeāna salām. Man tagad ir sarakstiņš ar salām, kuru apmeklējumu es esmu izsvītrojis no potenciālajiem galamērķiem. Tajā ietilpst arī mana bērnu dienu sapņu zeme Nauru. Uz to aizkulties ir tikai nejēdzīgi dārgi, bet vistrakākais ir fakts, ka no viņas tu prom tiec tikai pēc nedēļas, un arī tas nav garantēts. Tāpat es plānoju izvairīties no Āfrikas valstīm. Esmu cinisks reālists, es negatavojos maksāt naudu, lai brauktu skatīties kā vietējie iedzīvotāji mirst badu, slīgst bezcerībā un ubago naudu iztikai. Vietas, kur baltais cilvēks tiek uzskatīts par staigājošu bankomātu, mani tracina. Visām pārējām valstīm gan vēl ir cerība, ka es tur iegriezīšos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, būtu bijis labi, ja autors būtu vairāk aprakstījis tās valstis, kuras viņš apmeklēja starp autoceļojumu un brīža, kad viņam ienāca galvā doma apmeklēt visas pasaules valstis. Par Latviju te nav praktiski nekā. Ja patīk ceļot un lasīt citu ceļojumu aprakstus, var droši lasīt. Nav Braisons, bet tuvu tam.

Icons of England by Bill Bryson

Braisona grāmata nelasīta man mājās nostāvēja veselus trīs gadus. Tas tā nebūtu noticis, ja vien Braisons būtu tās autors, nevis tikai sastādītājs. Grāmatas ideja ir pavisam jauka, daudzi desmiti (deviņdesmit četri, ja gribam būt precīzi) Anglijas rakstnieki, katrs uzrakstījuši īsu stāstiņu, par viņuprāt Anglijas galveno ikonu. Ko tādu, kas varētu iekrist sirdī ne tikai viņiem, bet arī citiem planētas Zeme iedzīvotājiem. Galvenais grāmatas mērķis ir vēlreiz pavēstīt, ka ir labi, ja cilvēks neaizmirst savu zemes vēsturi un, ka ne vienmēr viss vecais ir aizmetams un aizstājams.

Anglijai svarīgās ikonas ir visdažādākās. Kādam tas ir lauku ceļš, citam purvs, putnu dziesmas vai ķieģeļu tilts. Godīga spēle un, protams, krikets. Labi kaimiņi vai vecie ceļi. Visas šīs lietas viņuprāt būtu nododamas nākamajām paaudzēm un saglabājamas tādas, kādas viņas ir. Daļa autoru iegrimst bērnības atmiņās un atminas kādu braucienu uz pilsētu vai īpaši interesantu aitu vērošanu. Daļa no viņiem ir imigranti, un tad tiek salīdzināta dzīve pirms un pēc. Daži (tie man patika vislabāk) izvēlas kādu vēsturisku objektu un nedaudz pastāsta par to.

Kopumā grāmata varētu aizraut īstenu angli, kas pēc tējas dzeršanas vēlas izlasīt nedaudz par savu tēvzemi. Vispār jau viņiem tās vietas un lietas, kas definē Angliju, nemaz tik daudz neatšķiras no Latvijas. Mums jau arī patīk lauku vidū augoši koki, meži un akmeņi. Varbūt mums nav tāda vājība uz kaļķakmeni un tendences visur ganīt aitas. Taču lielākā daļa no angļu ikonām ir tik ikdienišķas un vispārpieņemtas lietas arī mums te, Latvijā, ka rodas jautājums, kas tur īsti tai Anglijā notiek? Vai tiešām viņi visi tur pārvēršas honkongiešos, kas pat pa ielu staigā skatoties tikai savā telefonā? Cik noprotu vēsturiskos monumentus viņiem saglabā likumdošana, jā, gadsimtu gaitā daudz kas ir zaudēts, bet daudz ir arī saglabāts. Savukārt kāda klusa nostūra aizsardzību pret vēja ģeneratoriem diez vai būs iespējams panākt.

Grāmatas lielākā problēma ir katra autora stāsta īsums, no lapaspuses līdz divām ar pus. Skaidra lieta, ka ne visi ir tik izcili īso stāstu stāstītāji. Un, lai arī daži stāsti ir sentimentāli un aizkustinoši, tomēr mana sirds nebija tik plaša veseliem simts stāstiem. Kā jau stāstiem pienākas, te ir ievads, tad tiek nosaukta Anglijas ikona, ja paveicas, par to sarakstītas pat trīs rindkopas, un tad jau jāsāk rakstīt smuks nobeigums (vēlams tāds poētisks, ar sāpi par aizgājušajiem laikiem). Ar laiku stāsti mani sāka atklāti garlaikot. Nācās sevi motivēt, sak nekas, nekas, viens no desmit ir tīri lasāms. Atklāti sakot, grāmatu izlasīju tikai tādēļ, ka reiz par viņu biju izdevis naudu, skopums un mazohisms vienā iepakojumā. Vienīgais patiesais prieks no šīs grāmatas izlasīšanas bija tās pēdējās lapaspuses pāršķiršana.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet īpaši lielas jēgas no tā, manuprāt, nebūs. Ja vēlies aiztaupīt sev laiku, tad tikpat daudz informāciju iegūsi vienkārši izlasot satura rādītāju.

One Summer: America 1927 by Bill Bryson

Lai arī Braisons nenoliedzami ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, man tomēr bija pārsteigums, kad ieraudzīju šo grāmatu. Man ikdienā nesanāk atrast laiku sekot līdzi saviem top rakstniekiem un gaidīt viņu jaunākās grāmatas. Es par tām uzzinu tīri nejauši, lielākoties pāris dienas pēc iznākšanas. Labi vēl, ka goodreads man vismaz reizi mēnesī atgādina par pārējo manis lasīto autoru jaunajiem darbiem.

Kas tad īsti ir ar to 1927. gada vasaru Amerikā? Ja ticam Braisonam, tad šī bija vasara, kas ļāva ASV izvirzīties priekšā pasaulē visās jomās. Lindberga lidojums uz Eiropu pacēla Amerikas aviāciju nebijušos augstumos, pārspējot visus Eiropiešu sasniegumus kopā ņemot. Skaņas kino ieviešana radīja pavisam nebijušu kinoindustrijas attīstību. Televizors arī parādījās šajā gadā, lai ar uzreiz populārs nekļuva, bet bija skaidrs, ka radio dominancei ir atradies konkurents. Federālā Rezerve sadarbībā ar Eiropas baņķieriem pieļāva kļūdu un izraisīja vēl nebijušu krīzi akciju tirgos. Al Kaponem šī bija pēdējā vasara, kad viņš vēl grozījās slavas augstumos. Misisipi upes baseins pieredzēja tādus plūdus, kādi līdz šim nebija redzēti. Šajā gadā Henrijs Fords beidza ražot T modeli un nosolījās neapvainot ebrejus. Anarhisti spridzināja savas bumbas uz nebēdu. Un, ja kādam vēl bija pavisam garlaicīgi, tad viņš varēja aiziet pie kāda Ņujorkas hoteļa apskatīties Shipwreck Kelly, kurš pāris nedēļas sēdēja 50 pēdu augsta karoga masta galā. Ak, jā, aizmirsu pieminēt beisbola leģendu Babe Ruth, kurš šajā gadā uzstādīja home run rekordu.

Braisons prot rakstīt par jebko, vismaz man tā šķiet. Visas viņa grāmatas izlasās nepiedienīgi ātri, un beigās tu attopies ar tādu faktu gūzmu galvā, ka paiet zināms laiks, lai to visu sagremotu. Šī nav klasiska vēstures grāmata, jo autors pievēršas tikai interesantām lietām, tādām, kas piesaista lasītāja uzmanību. Tādēļ tiek aprakstīti skandalozi notikumi, spilgtas personības un viņu ķīviņi. Piemēram, sausais likums”, kas vēl bija šajā laikā spēkā autoram dod neizsmeļamu materiālu, no kura pagrābties gan informāciju par korupciju, nāves gadījumiem no nekvalitatīva alkohola, gan visai nopietnu analīzi, kā tas ietekmēja kriminālās pasaules nostiprināšanos.

Centrālais grāmatas tēls ir Lindbergs un viņa lidojums. Tā vai citādi, autors pamanās lielu daļu ar notikumiem sasaistīt ar Lindbergu. Te viņš ir apmeklējis kādu beisbola spēli, te apmeklējis plūdu skartos rajonus, spriedelējis par eigēniku un sludinājis nacisma idejas. Pārējās apskatītās slavenības nobāl viņa priekšā, ja nu vienīgi Henrijs Fords spēj konkurēt ar savu netradicionālo pasaules uzskatu. Ar to grāmatas daļu, kas raksta par beisbolu ir jābūt ļoti uzmanīgam. Lai arī es neko nesajēdzu no beisbola, apraksts bija tik lipīgs, ka sāku apsvērt ideju vismaz pāris spēles noskatīties, bet par laimi pēc pāris dienām tas pārgāja.

Ja godīgi, es būtu priecīgs, ja Braisons sarakstītu šādu grāmatu par visiem Amerikas vēstures gadiem, es viņas visas arī izlasītu. Šī viennozīmīgi ir viena no interesantākajām vēstures grāmatām, kuru es esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt pat tiem, kuriem vēsture absolūti neinteresē, izlasiet, būs interesanti.

In a Sunburned Country by Bill Bryson

Šis manuprāt ir otrais labākais Austrālijas ceļojumu apraksts, kuru es jebkad esmu lasījis. Pirmais, protams, ir manis paša radītais ceļojuma apraksts. Bet lai vai kā, tieši šī grāmata mani iedvesmoja doties ceļojumā uz Austrāliju.

Šajā grāmatā autors ir apkopojis iespaidus par saviem Austrālijas ceļojumiem. Cilvēkiem, kas jau ir lasījuši Braisona grāmatas viņa rakstīšanas stils ir pazīstams. Tajā personiskie iespaidi mijas ar apmeklētās vietas vēsturi, šad tad tiek izdarīti interesanti apkārtējo cilvēku novērojumi. Ja labam stāstam vajaga piemeklēt piemērotus faktus, tad arī no tā autors nevairās.

Autors ir izbraukājis ar mašīnu un vilcienu, lielu daļu no Austrālijas lielajām apdzīvotajām vietām un viņs ne tikai brauc, bet arī pēta apmeklēto vietu vēsturi un visu interesanto pavēsta savam lasītājam. Citādi diez vai es uzzinātu par Kanberas tapšanas vēsturi un leģendu par zelta klinti Austrālijas tuksnesī.

Šeit tiek spiests uz to, cik Austrālija patiesībā ir bīstama zeme, gandrīz katra radība var tevi nogalēt kādā sāpīgā veidā. Te ir gan indīgas čūskas, gan zirnekļi, upēs mīt krokodili un okeānos medūzas. Austrālija ir arī vesels kontinents, gandrīz tikpat liela kā Eiropa, tai pieder bagātīgi dabas resurs, tomēr tā atrodas tik tālu, ka ziņās parādās dizgan reti. Nu labi, izņēmums bija Olimpiskās spēles un tās nedēļas, kad viņiem kaut kas notiek ar Quantas lidmašīnām. Visādi citādi mēs pat nezinām,kas ir pašreizējais Austrālijas premjerministrs.

Grāmatu izlasīju jau trešo reizi, vēlējos pārlasīt autora iespaidus par Ziemeļu teritoriju un salīdzināt tos ar savējiem. Ne visur es viņam piekrītu, bet galvenajā lietā gan mūsu domas saskan. Uluru uz bildēm, lai arī kruts, nemaz nav salīdzināms ar Uluru dabā, tas ir kaut kas pavisam cits. Nevaru arī saprast, kā viņš pie Stjuarta koka nav redzējis paša Stjuarta atstātos iniciāļus, tie tak ir pa pus koku. Nevar jau izslēgt, ka tos pēčāk iegriezis kāds vietējais, lai uzlababotu tuvējā bāra reputāciju. Tāpat arī zirnekļi un čūskas tur nebūt nav visur, vajag vienkārši skatīties, kur sper savu kāju.

Tātad bagātīgs interesantu dabas un vēstures faktu kopums, kas nedaudz atšķaida autora paša piedzīvoto ir pietiekoši, lai šī grāmata izpelnītos 10 no 10 ballēm. Cilvēki, kas lasa ceļojumu grāmatas, šo jau droši vien jau ir izlasījuši, bet tiem, kuru vēl nav paspējuši, silti iesaku.

At Home by Bill Bryson

Jā, patiešām, Bils Braisons atkal ir sarakstījis grāmatu, kas nav veltīta viņa ceļojumu iespaidiem. Šoreiz tā ir par vietu, kurā cilvēks pavada lielu daļu no savas dzīves – par mājām. Kā atzīstas viņš pats, tad viņam ir bijusi uzrakstīt vēsturisku apskatu, kā radušās daudzas lietas un jēdzieni, tikumi un paražas, kuras ikdienā sastopami mūsu mājās. Diemžēl informācija ir bijusi tik bagātīga, ka nācies darbu sašaurināt un iekļaut ar mājām un to saistīto lietu vēsturi tikai par pēdējiem 150 gadiem.

Par darba pamatu viņš ir paņēmis vecu māju, kurā viņš pats patlaban dzīvo un, vedot cauri visām mājas istabām un telpām, mēģina pastāstīt, kā halle no galvenās telpas mājā ir kļuvusi par vienkāršu priekšnamu, kādēļ Drawing room nav nekāda sakara ar zīmēšanu un kāpēc Study lielākoties bija liels pieliekamais. Stāstot par bērnistabu mums tiek vēstīts par bērnu dzīvi viduslaikos, stāstot par virtuvi mēs uzzinām par ēšanas paradumiem, guļamistabā mums stāsta par gulēšanas paradumiem, seksu, blaktīm un matraču materiāliem. Grāmata sarakstīta standarta Braisona stilā, interesanti un aizraujoši, sākot lasīt, nav iespējams novērsties.

Te gan ir jāatzīmē, ka ne vienmēr saistība ar apskatāmo telpu un stāstu ir tieša. Reizēm man šķiet – pat nekāda. Piemērām, nodaļā, kas veltīta pagrabam mēs uzzinām vairāk par kanālu būvi ASV nevis par pagrabu izcelšanos. Vai nodaļā, kas veltīta guļamistabai, mēs diezgan daudz laika pavadām lasot par apbedīšanas paradumiem deviņpadsmitā gadsimta Anglijā. Bēniņi vispār bija veltīti Darvina teorijām un K.Marksa idejām. Tomēr visām šīm novirzēm no tēmas ir viens pluss, viņas ir tik interesantas, ka grāmata no tā sliktāka nepaliek.

Interesanti arī, ka daļu no grāmatām, uz kurām balstīta šī grāmata es jau esmu lasījis un pat rakstījis apskatus savā blogā. Tādēļ varu droši apgalvot, ka daļa no iegūtās informācijas man nebija jauna, drīzāk gan informācijas atkārtošana. Tomēr cilvēkam, kuram nav laika lasīt grāmatu par katru tēmu atsevišķi, šī grāmata varētu kalpot kā labs kopsavilkums un ietaupīt laiku, kas būtu nepieciešamas kādu pārdesmit grāmatu izlasīšanai.

Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē jautājumi, kādēļ dakšiņai ir četri zari nevis divi, kāpēc frančus savulaik sauca par „skurstenī mīzējiem”, un kādēļ lielākā daļa no baznīcu pamatiem ir tik dziļi iegrimuši zemē. Cerams, ka šo grāmatu arī iztulkos latviešu valodā.

The Lunatic Express: Discovering the World . . . via Its Most Dangerous Buses, Boats, Trains, and Planes by Carl Hoffman

Man personīgi vienmēr ir bijis visai grūti atrast grāmatu veltītu ceļojumu vai piedzīvojumu aprakstiem, kas man šķistu izlasīšanas vērta. Viens no labākajiem autoriem man šajā žanrā šķiet Bill Bryson, viņš savos stāstos mīl iepīt apmeklēto vietu vēsturi un bagāto faktoloģisko materiālu. Nav slikts arī Paul Theroux ceļojumi, viņš gan bieži vien izklausās pēc īgņas un baltā cilvēka, kas vēlas, lai visi dzīvotu kā Rietumu valstīs.

Ilgu laiku nebiju iegādājies nevienu ceļojumu grāmatu. Ja godīgi, tad pie šīs grāmatas mani piesaistīja tieši nosaukums un grāmatas anotācija. Autors solījās mums apstāstīt savus piedzīvojumus ceļojot ar pasaules bīstamākajiem transporta līdzekļiem. Viņš ir nolēmis apbraukt apkārt visai pasaulei un izmantot viseksotiskākos un bīstamākos pārvietošanās līdzekļus.

Ar to eksotiku jau nu, protams, bija tā kā bija, dominēja autobusi, vilcieni, prāmji un lidmašīnas. Bīstamību piedeva diezgan zemie drošības standarti, jo ne jau par velti daudzām aviokompānijām lidojumiem Rietumu valstīs tiek liegti. Sākums gan diez ko ekstrēms neliekas – brauciens ar Greyhound autobusu no Vašingtonas uz Toronto. Varbūt priekš vidusmēra amerikāņa tas ir ekstrēmi.Bet tālāk gan autors vilties nelika, lidojums ar Kubas aviolīnijām, brauciens ar Dienvidamerikas kalnu autobusiem, brauciens ar Dienvidamerikas upju prāmjiem, brauciens ar Kenijas mikroautobusiem, Āfrikas vilcieni, Senegālas prāmji, Indijas vilcieni, brauciens ar benzīnvedēju cauri Mongolijai un daudz kas cits.

Par katru transporta līdzekli autors mums dod papildus informāciju, kādēļ tas viņam šķiet bīstams, sniedz nelielu ieskatu iepriekšējo katastrofu vēsturē. Dažreiz mēģina izskaidrot arī šīs bīstamības iemeslus. Izskaidrojums jau ir loģisks, jaunattīstītajās valstīs cilvēki neceļo, viņiem vienkārši vajag transportu, lai pārvietotos uz darbu. Pieprasījums ir, bet naudas, lai nodrošinātu drošības standartu ieviešanu dzīvē, nav. Tādēļ arī, dodoties uz darbu Indijā, Tev ir visas iespējas izšķaidīt savu galvu pret ceļmalas stabu, Senegālā braukt ar prāmi, kas paredzēto 500 pasažieru vietā ved 2100, vai Kolumbijā ar autobusu, kura šoferis nav gulējis pāris diennaktis. Autors ne tikai mums izstāsta, ko redzējis, viņš arī sarunājas ar pārējiem ceļotājiem, lai saprastu viņu pasaules uztveri, uzzinātu viņu dzīves stāstu un pavēsta mums uzzināto.

Kopumā grāmatu vērtēju kā labu un dodu 10 no 10 ballēm. Vēlams izlasīt cilvēkiem, kas interesējas par to pasaules daļu, par kuru neraksta tūristu ceļvežos. Par parasto ne-rietumvalstu ļaužu ceļošanas iespējām un tradīcijām pārējā pasaulē.

Šeit ir apskatāms autora blogs.

The Ascent of Rum Doodle by W.E. Bowman

Patiesībā šo grāmatu atradu visai nejauši, kārtējo reizi nevarēju izdomāt, kādu grāmatu vēl varētu izlasīt, un tīri nejauši uzdūros Sivēna bloga ierakstam, kurā viņš vēstīja par nesen uzzinātu grāmatu. Tā nu par viņu uzzināju arī es, un ieraudzījis, ka Bill Bryson tai pat uzrakstījis ievadvārdus, nopirku bez liekas domāšanas.

Autors ikdienu vadīja kā inženieris, bet vakarus veltīja rakstīšanai. Grāmatiņu pirmo reizi izdeva 1956. gadā, bet plašu ievērību tā arī neieguva. Tomēr pavisam nepamanīta tā arī nepalika un guva panākumus alpīnistu un polārpētnieku lokā. Nav jau nekāds brīnums, grāmata taču ir par alpīnismu. Pareizāk gan būtu teikt, neliela parodija par alpīnistu piedzīvojumu aprakstiem.

Tātad Rum Doodle ir pasaulē augstākais kalns, kas slejas 40’000 ar pusi pēdas virs jūras līmeņa. Ilgu laiku tas ir palicis neiekarots, bet tad Rum Doodle Committee nolēma, ka ir laiks rīkot ekspedīciju, kuras uzdevums būtu uzkāpt šajā virsotnē. Šis uzdevums tiek uzticēts alpīnistam amatierim vārdā Binder, kura stāstījums tad arī ir šī grāmata. Viņa komanda sastāv no Tom Burley – atbildīgais par pārtiku, Christopher Wish –zinātnieks – centīsies visur noteikt ūdens vārīšanās temperatūru un līdzi ņems pāris tonnas instrumentus, Donald Shute – fotogrāfs un kinooperators, lielāko laiku pavadīs cenšoties nofilmēt kāpienu, Humphrey Jungle – radists un takuzinis, spēj apmaldīties uz līdzenas vietas, Lancelot Prone – tulks un atbildīgais par nesējiem, Ridley Prone – skābekļa eksperts un ārsts. Ak jā, un vēl 30’000 nesēji un pavārs vārdā Pong, kura ierašanās nometnē vien ir spēcīgs stimuls, lai alpīnisti dotos augstāk kalnā.

Alpīnisma jomā nekāds speciālists neesmu, esmu izlasījis kādas piecas grāmatas, kur aprakstītas ekspedīcijas uz dažādām kalnu virsotnēm. Pats kalnos esmu tāds svētdienas staigātājs, blandos pa standarta tūristu takām un no augstuma nedaudz baidos. Pat aizkūlies līdz Austrālijas centram, Uluru tā arī neuzkāpu. Izrādījās, ka šim akmenim uzskriet varu tikai līdz pusei 🙂 .

Grāmatu gan vērtēju kā labu un lasāmu, kaut kas līdzīgs „Trīs vīri laivā”. Diezgan labs angļu humoriņš, naivais centrālais tēls ekspedīcijas vadītājs, kas visu laiku cenšas uzturēt možu garu. Labprāt iztaujā komandas biedrus par viņu līgavām un tic visam stāstītajam. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem.

Grāmatai veltītā mājas lapa.

Shakespeare: The World as Stage by Bill Bryson

Šī autora grāmatas es parasti nopērku un izlasu līdz ar to parādīšanos veikalos. Cītīgi grāmatu lasītāji jau zinās, ka Bryson raksta ļoti labas ceļojumu grāmatas, kur apskatāmās vietas apraksti tiek papildināti ar kolorītiem personāžiem un vietu vēstures apskatiem. Reizēm man šķiet, šis autors labu stāstu ar patiesību nemaitā. Protama lieta, „Short history of nearly everything” esmu izlasījis jau vismaz trīs reizes. Bet redzot šo grāmatu iznākam, man viņu iegādāties nebija nekādas vēlmes. Domāju – mani jau Šekspīrs neinteresē vispār. Tā nu viņa palika nelasīta un nepirkta līdz brīdim, kad sēdēju Kopenhāgenas lidostā vispār bez lasāmvielas.

Grāmata sarakstīta tipiskā Bryson stilā – interesanta un pārbagāta ar faktiem. Izrādās, ka par vienu no izcilākajiem lugu rakstniekiem britu vēsturē mēs zinām praktiski neko. Mēs pat nezinām, kā viņš izskatījās, ko viņš īsti ir darījis, kāds ir bijis viņa raksturs, nezinām pat kāds ir pareizā viņa vārda pareizrakstība. Ir saglabājušies tikai daži dokumenti ar viņa parakstu un katrā uzvārds tiek rakstīts savādāk. Tā kā grāmata ir vairāk par laiku, kurā Šekspīrs dzīvoja. Paga, teiksiet, un kur tad radušās daudzās Šekspīra biogrāfijas, ja jau mēs par viņu neko nezinām? Atbilde ir pavisam vienkārša – arī biogrāfiju autoriem fantāzija strādā pietiekami labi, lai tukšumus produktīvi aizpildītu.

Grāmatā mums godīgi pastāsta zināmos faktus un tad izvērš dažādu papildus informāciju. Tā nu izlasot grāmatu, es uzzināju daudzas interesantas lietas par sešpadsmitā gadsimta beigu Londonas dzīvi un teātri. Izrādes notika tikai diena laikā, bet tas netraucēja teātri baudīt strādniekiem, kuriem oficiālais darbalaiks bija divpadsmit stundas bez pārtraukumiem. Šekspīra lugas līdz mūsdienām nonākušas gandrīz visas pateicoties viņa kolēģu pūlēm. Lugas gan izskatās diezgan pamatīgi rediģētas. Testamentā sievai Šekspīrs novēlēja otru labāko gultu. Laba ir arī grāmatas beigu daļa, kas aplūko dažnedažādas sazvērestību teorijas, kurās tiek apgalvots, ka Šekspīra lugas ir rakstījuši pavisam citi cilvēki.

Kopumā kā jau visas Bryson grāmatiņas, saistoša un ātri vien izlasās no vāka līdz vākam. Literatūrzinātniekiem droši vien liktos pa īsu, bet man bija pašā laikā. Grāmatai 10 no 10 ballēm.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …