Šī grāmata tika iepirkta ļoti sen atpakaļ un, iespējams, ir vistālāko ceļu mērojusī uz manu grāmatu skapi. Grāmatu nopirku savā Austrālijas apceļošanas reizē, pilsētā, kuru sauc Alice Springs. Mēs tur apmeklējām muzeju, kas veltīts Austrālijas lidojošajiem ārstiem. Tā kā Austrālija nebūt nav mazāka par Eiropu, un cilvēki ir gatavi dzīvot visnomaļākajos nostūros, kur līdz tuvākajam veikaliņam var nākties mērot pat trīssimts kilometrus, tad bija jāizdomā veids kā šiem sniegt medicīnisko palīdzību. Tā nu tika ieviestas mobilās ātrās palīdzības uz lidmašīnu bāzes. Diezgan sakarīgs veids kā ātri nokļūt un evakuēt nelaimes gadījumos cietušos un smagi saslimušos. Tā kā valsts pat tur nespēj nodrošināt pietiekamu finansējumu, tad daļa no naudas tiek saziedota. Muzejā arī varēja iegādāties dažādu atribūtiku, zinot, ka tava iztērētā nauda nonāks kā ziedojums viņu kasē.

Grāmatā ir apkopoti daudz un dažādi stāsti par lidojošo dakteru interesantākajiem atgadījumiem. Stāstītāji ir gan ārsti, māsiņas, piloti vai vienkārši kāds ciema stāstnieks. Parasti aizņem trīs vai četras lapaspuses. Daži no stāstiem ir patiešām smieklīgi un/vai interesanti. Piemēram, par pilsētiņas morgu, kurš diemžēl patlaban nevar uzglabāt nomirušo, jo ir piekrauts pilns ar Ziemassvētku alu. Par vīru, kurš nejauši sašauj pats savu nieri un gaida ārstu vairāk kā desmit stundas. Jo viņa radio ir izlādēta baterija, un lādētājs ir uz velosipēda bāzes. Karstumā lādējot viņa sieva noģībst un džekam jāpārņem viss process savās rokās. Ir arī daudz idiotisku atgadījumu, kur totāls lunis cenšas pārbraukt no Adelaidas uz Kērnsu pa taisno, neņemot līdzi ne dzeramo ūdeni, ne paiku, ne degvielu un pat ne rezerves riteņus. Beidzas tas viss ar četrām dienām bez ūdens un antifrīza dzeršanu. No sākuma ārsti ir satraukušies, jo etilēnglikols var atstāt iespaidu uz smadzenēm (vispār uz aknām un nierēm arī), bet uzzinājuši kā cilvēks šajā situācijā nokļuvis, nosprieduši, ka viņam nav bijis smadzeņu no sākta gala.

Daži stāsti ir reāli anekdošu atstāsti, nesaprotu, kā autors vispār ir viņus iekļāvis grāmatā. Piemēram, stāsts par čūsku, kas iekož kādam vietējam lopkopim krānā. Bet kopumā ļoti laba grāmata, kas ļauj saprast kā rit dzīve Austrālijas nomaļākajos apgabalos un, ka cilvēka spējām padarīt sev galu patiešām nav robežu. Kaut vai pielejot ateju ar benzīnu, lai izkvēpinātu no tās čūsku, tad uz pāris minūtēm aiziet pēc sērkociņiem, kas piemirsušies. Un beigās uzspert visu pasākumu kopā ar sevi gaisā. Kas mani pārsteidza, bija pilnīgs krokodilu trūkums, vai nu cilvēkiem tur ir tā jāstrādā, ka neatliek laika bakstīt krokodilus, vai arī līdz visiem krokodilu upuriem var no Dārvinas ar ambulance izbraukāt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un skaidra lieta, ka bez radiosakariem vai satelīttelefonu Austrālijas retāk apdzīvotajos štatos nav ko darīt.

Autora mājas lapa apskatāma šeit.