Navigate / search

Dark Banquet: Blood and the Curious Lives of Blood-Feeding Creatures by Bill Schutt

Dark banquet

Grāmatas nosaukums šoreiz pasaka visu priekšā. Tā mums vēsta par dažādiem dzīvniekiem, kuriem galvenais pārtikas avots ir asinis. Tradicionāli tiek apskatīti sikspārņi, dēles, gultas blaktis, ērces un candiru (Vandellia cirrhosa). Odi, blusas un utis tika pieminēti tikai garāmejot. Tā kā autors savulaik specializējies tieši sikspārņu jomā, tad jāsamierinās ar faktu, ka trešdaļa grāmatas tiek veltīta tieši sikspārņiem vampīriem.

Uz pasaules atrodamas tikai trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek no asinīm, un autors nevienu no viņām neatstāj nepieminētu. Izrādās, ka vampīriem ir visai grūta dzīve, viņiem jāēd regulāri vismaz reizi diennaktī, ja pāris ēdienreizes tiek izlaistas, tad šis var nomirt no bada. Arī asinis nav nekāda pateicīga ēdamviela, tajā ir daudz ūdens un sāls, kas nabaga sikspārņa nieres noslogo pa visiem simts procentiem.

Dēles arī ir visai interesants dzīvnieks, un savulaik, ja cilvēks vēlējās sākt dēļu ķērāja karjeru, viņam nekā daudz nevajadzēja – ūdenstilpne ar dēlēm un atrotītas bikšu staras. Dēles skaitījās labs palīgs universālajai medicīnas procedūrai – asins nolaišanai. Asins nolaišana palīdzēja pret visu, drudzi, galvassāpēm un pat slikta garastāvokļa kliedēšanai. Vēlāk gan dēles krita nežēlastībā, un to praktiskais pielietojums kļuva minimāls. Tagad gan viņas nedaudz savas pozīcijas ir atguvušas kā palīdzes rekonstruktīvajā ķirurģijā. Ja cilvēkam piešuj atpakaļ pirkstu, tad ir problēmas savienot visus sīkos asinsvadus. Tas savukārt palielina iespēju, ka asinis no piešūtās ķermeņa daļas neatplūdīs un asinsrite tiks traucēta. Tad nu dēles šo atplūdi regulē.

Ar gultas blaktīm man par laimi nav nācis saskarties. Izrādās, ka tās ASV sāk atgūt savas zaudētās pozīcijas, pateicoties lietotu gultas matraču tirgum. Tās arī ikdienā cilvēkam acīs nelien, bet atnāk ciemos pa nakti, trīs reizes paēd un noslēpjas. Par ērcēm interesantākais man šķita tieši iekošanas mehānisma apraksts, kas diezgan labi izskaidro faktu, kādēļ ērces ir tik grūti izraut.

Kā papildus bonuss grāmatā atrodama arī īsa medicīnas vēsture, kas saistīta ar asinsrites izpēti, asins pārliešanu un agrīnajām ķirurģijas metodēm. Ja ko tādu lasi pirmo reizi, tad šķitīs diezgan interesanta lieta. Sevišķi patikās sadaļa, kur vienu vīru mēģināja izārstēt no sievas sišanas un kaimiņu māju dedzināšanas, laižot asinsritē pienu. Cilvēks pavēma, pačurāja asinis un nomierinājās. Diemžēl pēc vairākkārtīgas procedūras atkārtošanas viņš neizdzīvoja.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, sikspārņi nav slikta lieta, bet blusas jau nu ar vajadzēja pieminēt.

At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch

Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.

Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.

Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.

Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.

Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.

Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.

Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.

Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.

Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.

Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.