Heroes Die (The Acts of Caine #1) by Matthew Woodring Stover

Šo grāmatu es saņēmu kā dāvanu grāmatblogeru Ziemassvētkos, paldies Andrim! Līdz izlasīšanai gan man pagājuši gandrīz desmit mēneši, bet – kas lēni nāk, tas labi nāk.

Ankhanas zemēs viņš ir pazīstams kā Kains. Kains ir nogalinājis daudzus valdniekus, bandītus un varoņus. Ar viņu ir jārēķinās katram pretiniekam, jo nogalināšana ir tā lieta, kas viņam padodas vislabāk. Uz Zemes visi viņu pazīst kā Hari Michaelson, izklaides industrijas zvaigzni, kura piedzīvojumus Ankhanā skatās miljardiem cilvēku. Taču reiz abas viņa dzīves savienojas vienā. Viņa sieva Pallas Rill noslēpumaini pazūd Ankhanas nomalē. Viņas izglābšanai Kainam ir jāveic šķietami neizpildāms uzdevums.

Brīdinu jau laikus, ka apraksts būs pilns ar maitekļiem, bet nekas tāds, kas pateiks priekšā, kā grāmata beigsies.

Ankhana ir mūsu pašu alternatīvā Zeme, tās iedzīvotājiem viņa ir tikpat reāla kā mums savējā, tā pat atrodas tepat. Tikai viņa vibrē citā frekvencē. Zinātnieki ir atklājuši metodi, kā, paaugstinot savas pasaules objektu svārstības frekvences laiktelpā, pārvietot tās uz alternatīvajām realitātēm. Lielākā daļa no tām ir neapdzīvotas, bet Ankhana ir viena no apdzīvojamām. Tajā mīt daudzas rases, un vēl nav zvanīts, ka cilvēki būs dominējošā. Un ko gan darīt atklājot šādu pasauli? Protams, pārvērst to par skatītāju izklaidi. Aktieris te ir ļoti nopietna profesija, te viņiem neiedod scenāriju un nepārfilmē visu, ja kas neizdodas. Te Aktieris trenējas gadiem ilgi, veido pats savu leģendu, un ja paveicas izsisties, viņam parādās skatītāji. Ja Aktieris mirst, viņš mirst pa īstam, un tieši tas piesaista skatītājus.

Kains ir varonis šā vārda visbarbariskākajā nozīmē. Kains kā Aktieris ir totāls monstrs, viņš nogalēs katru, kurš ne tā uz viņu paskatīsies, viņš arī iznīcinās visus, kas stāvēs priekšā viņa mērķim. Tas ir tas, ko viņā mīl skatītāji (protams, vēl viņi mīl dabiskos Kaina doma pavadošos iekšējos monologus, kas apraksta situāciju). Viņš ir piedalījies katrā nozīmīgākajā Ankhanas pasaules notikumā, kad kāds ievērojams monarhs mirst, Kains ir tas, kas stāvēja blakus pie gultas ar asiņainu nazi rokā. Un kāpēc gan, lai tā nebūtu, Kains taču ir Aktieris! Viņam Ankhanas pasaule ir tikai skatuve, kur veikt savus piedzīvojumus. Zemes iedzīvotājiem Ankhana ir tikai viens liels realitātes šovs, kurā mirst gan tās iedzīvotāji, gan Aktieri.

Ja man būtu Kains jāieliek grāmatu protagonistu tēlu topā pēc viņa vēlmes upurēt visus, lai izpildītu savu uzdevumu, tad līdz Kinga Rolandam no Tumšā torņa viņam vēl ir tāls ceļš ejams. Sava mērķa vārdā viņš tomēr vēl nav gatavs upurēt pilnīgi visu. Bet neskatoties uz Kaina nežēlību, autors tomēr spēj izraisīt lasītājā simpātijas pret viņu. Manī personīgi pievilka viņa mērķtiecība un princips nekad nepadoties. Skaidra lieta, ka šāds varonis paģērē, ka visa grāmata ir piesātināta ar diezgan tiešiem asiņainu notikumu aprakstiem. Vārdus Jūs, lūdzu un paldies šeit arī būs visai grūti atrast, toties, shit, fuck, cunt būs biezā slānī.

Grāmatas galvenā sižeta attīstība rodas tad, kad Ankhanas esošais valdnieks Ma’elKoth, kas ieguvis savās rokās praktiski neizsīkstošu maģisko spēku, uzzina par Aktieriem. Pat viņam, nežēlīgam autokrātam, kas iedomājas sevi par dievu esam, šis koncepts šķiet vājprātīga ideja. Tas, ka kāda cita pasaule varētu izmantot viņus savai izklaidei. Nogalināt valdniekus, izraisīt pilsoņu karus un tikai tādēļ, lai kaut kur pāris miljardiem cilvēku nebūtu garlaicīgi. Un to visu dara cilvēku, kuru tehnoloģijas ir daudz pārākas par Ankhanas pirmsindustriālo attīstības fāzi. Pret Aktieriem tiek uzsāktas medības. Tas lasītājam liek arī aizdomāties par mūsdienu televīzijas šoviem. Varu saderēt, ja kāda televīzija spētu ko tādu izveidot, nāvi uz ekrāniem skatītos vai visi planētas iedzīvotāji. Mums taču tik ļoti patīk skatīties karu onlainā jau no Pirmā Līča kara laikiem, ka grūti būtu atturēties. Kas gan ir zombiju surogātseriāls salīdzinot pret īstenību. Šajā jomā man par cilvēci nav nekādu ilūziju, jo pasākums būtu reālistiskāks un nežēlīgāks, jo vairāk skatītāju tam atrastos.

Cilvēki uz Zemes savukārt dzīvo kontrolētā kastu sistēmā. Sabiedrības noslāņošanās ir sasniegusi maksimumu. Strādnieki strādā necilvēcīgos apstākļos, Investori investē, Biznesmeņi nodarbojas ar ražošanu, un Izklaidētāji nodarbojas ar cilvēku izklaidi. Piedzīvojumi paralēlajā zemeslodē ir tas, kas ļauj valdošajai šķirai novērst plašus nemierus sabiedrībā, jo tehnoloģijas piedāvā pilnīgu klātbūtnes efektu. Kad tu skaties Kaina piedzīvojumus, tad tu arī esi Kains. Kaina tēlotājs Haris arī šeit pamanās salekties ar savu Studijas pārstāvi Arturo Kollberg, apsūdzot to Aktieru nogalināšanas mēģinājumā un iepinot savos iekšējos monologos dažādus uz sacelšanos mudinošus citātus.

Grāmatas centrālais un galvenais tēls ir Kains, un prieks, kas autors viņu nav atstājis kā cilvēku ar zobenu rokās. Kaunam/Hari ir arī dota iespēja izaugt no sava aukstasinīgā slepkavas tēla. Viņi tajā ir tā iejuties, ka ir pilnīgi aizmirsis, ka problēmas var risināt arī citādi. Taču apstākļiem mainoties, Kains spēj adaptēties un apspēlēt visus. Pallas Rill un Kaina kopdzīves problēmas mani lāgā nepārliecināja. Nu labi, sieva grib, lai vīrs izmainās, lai piedzīvojumos slepkavo mazāk un aizdomājas arī par citiem. Lai arī autors viņu pasniedz kā ideālisti, tas tomēr ir baltiem diegiem šūts. Arī Pallas nebaidās smērēt rokas un slaktēt cilvēkus pa labi un pa kreisi.

Grāmata kopumā ir tāds skarbais fantasy, daudz hit and slash elementu, nopietna maģija un koalīcijas. Neskatoties uz savu apjomu, izlasās vienā elpas vilcienā, autors prot uzturēt spriedzi visas grāmatas garumā. Šo grāmatu var lasīt gan kā nežēlīgu bojeviku, gan kā visnotaļ labus stāstu par sabiedrību un manipulāciju ar to. Lieku 10 no 10 ballēm. Man gan ir aizdomas, ka turpmākie Kaina piedzīvojumi varētu nebūt tik labi kā pirmie.

The Beach by Alex Garland

Šo grāmatu es esmu saņēmis kā dāvanu blogeru Ziemassvētku pašapdāvināšanās procesā. Bet tā kā man ir caura galva, es ne par ko nespēju atcerēties, kurš man to iedāvināja. Lūdzu dāvinātāju man atgādināt par sevi! Es pārraku visus grāmatu blogus un nespēju noteikt dāvinātāju.

Filmu, kas balstīta uz šo grāmatu, noskatījos 2000. gadā, kad tā iznāca uz lielajiem ekrāniem. Nevarētu teikt, ka tā man dziļi iekristu sirdī, sirdī iekrita filmas mūzika. To nu gan es cītīgi klausos vēl šobaldien. Bet nu pienāca laiks izlasīt arī pašu grāmatu.

Ričards – profesionāls bekpakeris, viņa ceļojumu areāls ir Dienvidaustrumāzija. Taču atrast tādu īstu cilvēku neskartu dabas stūri paliek arvien grūtāk. Tūristi ir kā siseņi, kas jebkuru skaistu dabas nostūri laika gaitā pārvērtīs par tādu pašu hoteļu kompleksu kā visas citas vietas. Vieta zaudē savu unikalitāti, un īstie bekpakeri, tie, kas skrien tūristu vilnim pa priekšu, meklē jaunas neskartas paradīzes. Ričards tīri nejauši iegūst informāciju par vienu tādu Pludmali, vēl vairāk – viņam ir karte.

Grāmata rakstīta domājot mazlasītājiem. Tās nodaļas ir ļoti īsiņas, bet daudz. Zināms, ka nekas tā nemotivē lasīšanu kā šķietams lasīšanas ātrums. Tas arī piedod sižetam atīstības ātruma pieaugumu, kas šajā gadījumā ir perfekta izvēle. Jo grāmatā jau nekādi spraigie notikumi nenotiek.

Galvenais varonis Ričards ir profesionāls dīkdienis, kas labprāt ceļo pa pasauli ar mazu budžetu. Viņš sevi vismaz savā prātā ir pacēlis pāri parastajam tūristam, kas bez komforta nedodas ne soli. Ričards var mierīgi dzīvot lētos hosteļos un ne par ko neuztraukties. Viņa galvenais vilinājums ir atrast ko tādu, ko tūristi vēl nav sagandējuši. Viņam paveicas – tā ir Pludmale kādā nomaļā salā.

Pludmali rakstnieks mums cenšas pasniegt kā tādu Ēdeni, kurā cilvēki dzīvo mierā un saticībā. Pludmales komūna ir superefektīvs kolhozs, kur daļa audzē augļus, daļa zvejo un pārējie dara palīgdarbus. Lasot kopienas dzīves aprakstu, man gribējās iebļauties SVIESTS!!! Cilvēks ceļo ellē ratā, lai atrastu neskartu vietu un dzīvotu tajā. Tā vietā, lai atstieptu sev līdz konservus un grāmatas sešiem gadiem un slaistītos līdz nemaņai, viņš nodarbojas ar naturālo saimniecību un pārtikas vākšanu. Pārtikas sagatavošanā viņi salīdzinot ar bušmeņiem ir absolūti neefektīvi, un ar to nodarbojas visu dienu. Nopietni – visi bekpekeri pēkšņi sevī atrod zivju harpunētājus un nodarbojas ar to mēnešiem ilgi. Un viņiem tas liekas okei. Ko tad viņi saņem par saviem darbiem komūnas labā? Smilšainu pludmali bez neviena tūrista, okeānu, brīvas svētdienas, marihuānu un taizemiešu mafiju salas otrā pusē.

Komūnas vadības stils ir autoritārs. Ar vadīšanu nodarbojas Sal, viņa caurām dienām to vien dara kā domā par saviem komūnas biedriem. Normāli iekārtojusies, vienu vārdu sakot, reizēm ir noderīgi, ja tu esi kādas vietas pirmatklājējs. Ričardam šāda iekārta tīri labi patīk, rukā no rīta līdz vakaram, un ļauj lai straume viņu nes. Taču viņam ir pāris noslēpumi. Viņam ir alter ego Daffijs, ar to viņš risina saistošas sarunas. Daffijs uzskata, ka Ričards patiesībā ir Vjetnamā. Tas nenoliedzami piešķir sižetam nelielu asumu un neprognozējamību.

Grāmatas autors Pludmales komūnu izmanto kā tādu sabiedrību ilustrējošu daļiņu. Par to, kā Tu esi sabiedrībai vajadzīgs tikai tik ilgi, kamēr tu esi bez problēmām. Tavas problēmas nevienu neinteresē, Pludmalē visiem ir jābūt laimīgiem. Negatīvismu labāk ir pierakt vai nolikt tur, kur neviens viņu neredz. Tam, protams, palīdz regulāra zāles pīpēšana (nesaprotu kā viņi tur vispār darbam motivējas) un komunicēšanas par neitrālām tēmām.

Grāmata ir par to, kas notiek, ja šādā pašnorobežotā pasaulē pēkšņi ielaužas problēmas un sākas nelaimes. Par to kā cilvēki, kuri visi domā tikai par sevi, patiesībā nav nekāda komūna, bet tikai uz brīdi kopā salasījušos cilvēku bariņš. Viņi kopā ir dzīvojuši pāris gadus, bet viens par otru nekā tā arī nezina. Viņi nespēj organizēties krīzes situācijai. Arī Ričards nav nekāds izņēmums, redzot ilūzijas sagrūšanu viņš un vēl pāris biedru vienkārši paņem “pēdu”. Tādi nu viņi ir bēg paši no sevis vairāk nekā no citiem. Pludmale ir tikai vieta, kur aizmirsties, viss pārējais ir tikai attaisnojums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujošs lasāmais. Sarakstīta tā, lai katrs pats varētu atrast tajā, ko vien vēlas. Galvenais neiedziļināties detaļās, nesākt racionalizēt ceļotāju motivāciju un meklēt pretrunas autora rakstītajā. Noteikti labāka par filmu.

An Astronaut’s Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

Šo grāmatu saņēmu grāmatblogeru Ziemassvētkos no Sysiphus, iekļāvu to savā izlasāmo sarakstā un nu, kad gads jau pāri pusei, ķēros klāt un izlasīju.

Pulkvedis Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield) jau no bērnu dienām ir vēlējies kļūt par astronautu. Apstākļi viņam nav bijuši īpaši labvēlīgi, pirmkārt, viņš ir Kanādas pilsonis, un kanādieši, kā zināms, paši nekur nelido. Otrkārt, lai kļūtu par astronautu, ir jāiztur milzīga konkurence. Treškārt, pat ja esi kļuvis par astronautu, tas nenozīmē, ka reiz nonāksi kosmosā. Krisam ir paveicies, viņam neiespējamais ir kļuvis par iespējamo, kosmosā viņš ir pabijis veselas divas reizes, kopā pavadot zemes orbītā ap 4000 stundām. Tas nudien ir iespaidīgs rādītājs pat astronautam. Par to, kā to paveikt un, kas jādara, lai kļūtu par astronautu, autors ir sarakstījis šo grāmatu.

Atzīšos, kā jau katram no mums, arī man bērnībā gribējās kļūt par kosmonautu. Tas bija starp ģeologa un arheologa fāzēm. Taču tad uzzināju, ka par pilotiem cilvēkus ar redzes traucējumiem neņem, un šo ideju atmetu. Tomēr interese par kosmosu un kosmonautiem man ir saglabājusies joprojām.

Ja ticam grāmatā rakstītajam, tad kļūt par astronautu nemaz nav tik viegli. Ne katrs cilvēks būs gatavs veltīt visu savu dzīvi mācībām. Astronautam, atrodoties kosmosā, katra kļūda var būt liktenīga, un tādēļ viņam ir jābūt spējīgam reaģēt uz katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Kā uzskata grāmatas autors, par dzīvi priecāties ir labi un vajadzīgi, bet tai pat laikā vienmēr vajag izvērtēt iespējamās problēmas. Tas, iespējams, izklausās nedaudz paranoiski, katru reizi iekāpjot liftā, pie sevis izstrādāt rīcības plānu, ko darīt nelaimes gadījumā, bet astronautiem šāda īpašība iet tikai labumā. Lai viss neaprobežotos tikai ar hipotētiskiem scenārijiem, īstam astronautam ir jāpiedalās dažādās situāciju simulācijās. Piemēram, uz Zemes simulējot kosmosa stacijas aizdegšanos, astronauti tiek notrenēti tā, ka spēj saglabāt vēsu prātu pat situācijā, kad uguns ir nosvilinājis visu kosmisko staciju. Viņiem tiek iemācīts ātri nošķirt būtiskas lietas no nebūtiskām, un pats galvenais izvairīties no lēmumiem, kas padarītu situāciju vēl sliktāku.

Interesants ir arī grāmatā aprakstītais nulles princips. Cilvēks ir nulle, ja viņa devums lietas labā nerada nekādus sarežģījumus pārējiem, nepasliktina situāciju un paveic darbu. Mīnus viens ir tad, ja tava rīcība vai uzvedība pasliktina kopējo situāciju. Lielākoties tā izpaužas kā nekompetence. Katram cilvēkam ir jātiecas kļūt par plusiņu, bet tam nav jābūt pašmērķim un labāk ir palikt nullītei, nevis centībā kļūt krutākam pakļaut riskam savu komandu. Tā sakot, cilvēki jau paši ar laiku sapratīs, kurš ir kompetents un kurš ne.

Izlasot nodaļas par astronautu apmācību un atlasi, secināju, ka ja cilvēkus sūtīs uz Marsu, tad varbūtība, ka komandā astronauti viens otru nogalēs vai vismaz sakausies ir niecīgi maza. Viņi visi ir trenējušies kopā, un viens otru pazīst kā savus rada gabalus. Un pie tam viņu diena ir tā pārpildīta ar eksperimentiem un darbiem, ka šādiem niekiem viņiem vienkārši neatliek laiks.

Lasot grāmatu sākumā man vienubrīd radās nelāgas aizdomas, ka šī būs cilvēka, kas izsities dzīvē mācību grāmata, kā izsisties citiem. Varbūt ar nelielu lielības devu, kā es kļuvu par astronautu par spīti visam. Bet nekā, autors izrādījās patiešām sirsnīgs cilvēks, nevis kāds egoistisks ar panākumiem apsēsts vienpatnis. Neskatoties uz savu milzu sapni, viņš tomēr augstāk vērtē savu ģimeni, jo bez tās atbalsta viņš visticamāk nebūtu neko sasniedzis. Un tai grāmatā tiek veltīti daudzi pateicības vārdi. Autora grāmatā nav praktiski nekādas lielības, drīzāk es teiktu pat pieticība, autoram nav viss pasniegts uz paplātes, viss ir panākts rūpīga un neatlaidīga darba rezultātā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils astronauta karjeras apraksts no paša astronauta. Bez izpušķojumiem un nevairoties no skarbās realitātes. Neslēpšu, ka autors savā pusē mani iedabūja aprakstot tualetes apmeklēšanas procesu kosmosā. Grāmatas nosaukums, manuprāt, ir ironija par to, ka astronauts tik daudz laika pavada gatavojoties lidojumam, ka viņam ir nepieciešama grāmata par to kā uzvesties uz Zemes nonākot neastronautu sabiedrībā.

The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) by Brandon Sanderson

Šī grāmata man stāv iedāvināto grāmatu plauktā, bet pēc pusstundas meklēšanas tā arī nespēju atrast, kurš viņu man ir iedāvinājis. Iespējams, ka meklēju slikti un tikai tādēļ neatradu. Kopumā grāmata man stāvēja amazonē iepirkta jau no janvāra. Nedaudz biedēja tās biezums, lai gan, kas tad mūsdienās ir tūkstoš lapaspuses?

Rošāra ir sena pasaule, un visam dzīvajam uz tās ir jāpielāgojas skarbiem apstākļiem. Šeit regulāri notiek stipras vētras, kas aiznes prom un iznīcina visu, kas gadās ceļā. Tādēļ lokālā fauna ir pielāgojusies, te nekas nav pastāvīgs, koki spēj ievilkt stumbrā savus zarus un lapas. Lielākā daļa no dzīvniekiem ir iekalti bruņās. Pilsētas lielākoties tiek būvētas vietās, kur tām par aizvēju gādā kalni. Un vēl te ir maģija, tāda, kas ļauj pārvērst akmeņus maizē, jebkuras emocijas vai ķermeņa stāvokļa izmaiņas rada izmaiņas arī maģijas laukā, un tās var izpausties kā sīkas, acumirklīgas būtnes. Un, šķiet, ka varenajām vētrām ir tiešs sakars ar maģiju. Šeit pasaule ir palikusi uz feodālisma sliekšņa. Pār valstīm valda prinči un karaļi, viņu galvenā atšķirība ir spožas acis Shardblades un Shardplates. Tās ir atliekas no sen aizmirstiem laikiem, kas ļauj to valkātājam kļūt praktiski neuzvaramiem. Taču tuvojas Mūžīgā vētra, tāda, kas iznīcinās pasauli pilnībā.

No sākuma domāju, ka grāmata būs tipiskais “varoņa ceļš”, vispār jau nekļūdījos, tipisks gan viņš ir, bet ļoti reti gadās to lasīt tik labā izpildījumā. Jā, grāmata ir bieza, bet te nav nekā lieka, viss te pieminētais ir vietā un rada pilnīgāku priekšstatu par Rošāras pasauli un iedod papildus detalizāciju. Te praktiski nav ceļojumu aprakstu, kur kaujas notiek uz katra ceļa pagrieziena. Varoņa komandas veidošana gan notiek, un pat vairākas reizes, bet uz standarta elfiem un rūķiem te var necerēt, te lietas notiek daudz skarbāk. Arī klavieres no krūmiem netiek stumtas ārā, te autors saprot, ko raksta. Viņš varoņus neiedzen situācijā, no kuras izpestīt var tikai brīnums.

Kaladins ir parasts tumšacainis (acu krāsa te ir kā rases piederība, ja tumšas, tad zemnieks, ja gaišas, tad kungs), reiz domājis par ķirurga karjeru, taču tagad kļuvis par vergu. Tādu vergu, kura dzīvība var aptrūkties jebkurā brīdī. Pēc būtības viņam vairs nav ko zaudēt. Šis tēls, manuprāt, ir grāmatas visgalvenākais varonis. Man viņš iepatikās uzreiz – saprātīgs cilvēks, mērķtiecīgs, nespēj nerūpēties par citiem un reizēm depresīvs. Viņa galvenā problēma ir nespēja saprast, kā tas var būt, ka agri vai vēlu visi viņa likteņbiedri mirst, taču viņš vienmēr izsprūk cauri sveikā. Varētu padomāt, ka pie vainas ir karš, un tur jau kāds kuram liktenis, tomēr tā gluži nav – Kaladinam ir kāda pavisam neparasta spēja, kuru viņš pats nemaz īsti neapzinās. Ļoti labi izveidots tēls, lasītājs uzzina viņa dzīvi un domas. Var teikt, ka viņš uzreiz spēj iekarot uzmanību, un viņa liktenis lasot sāk rūpēt arvien vairāk. Pat man rūdītam grāmatu tārpam, dikti negribējās lasīt tās nodaļas, kas stāstīja par Kaladina iepriekšējo dzīvi. Grūti lasīt par to, kā cilvēku sapņi un plāni tiek iznīcināti.

Dalinar Kholin ir pavisam cita kaluma cilvēks, viņš ir dzimis, lai valdītu. Viņa uzdevums ir apvienot desmit karalistes vienā, lai spētu stāties pretī Mūžīgajai vētrai. Viņa brālis šī iemesla dēļ tika nogalināts, bet tas viņu neatturēs no plāna realizācijas. Tikai viņam ar prātu pēdējā laikā notiek dīvainas lietas. Vētras laikā viņš redz vīzijas un dīvaini uzvedas, tas grauj viņa reputāciju un iedveš bailes. Vīzijas ir laba lieta, bet ja tu, cilvēks, nesaproti, ko tev rāda. Arī tas, ka viņš lasa un dzīvo pēc traktāta “The way of kings” arī viņa akcijas neceļ. Kurš princis gan ies ievērot kaut kādu stulbu kodeksu, kas pielīdzina tumšacainos gaišacainajiem? Tēls ar sarežģītu biogrāfiju, nolēmis pats sevi pāraudzināt, nebūt vairs nežēlīgs pašlabuma meklētājs, bet censties apvienot visus cilvēkus vienotā vadībā.

Shallan Davar, sīka aristokrāte, ar problēmām ģimenē. Laba māksliniece, spēj pēc atmiņas uzzīmēt pilnīgi visu ko redzējusi. Meklē iespēju kļūt par mācekli pie Dalināra māsas. Te gan galvenais nav zinību iegūšana, bet kāda maģiska artefakta nozagšana. Pirmajā grāmatā viņa piedalās salīdzinoši maz, tomēr redzams, ka triloģijas turpinājumā viņai būs liela loma.

Autoram ir talants izveidot savus varoņus interesantus. Te neviens nebūs tikai labs un ļauns, neviens necīnīsies tikai viena iemesla dēļ. Visi ir kā dzīvi, pat tie, kas pieminēti tikai ar diviem teikumiem. Galvenie varoņi ir daudzšķautņainas personības, viņu rīcībai ir motivācija un iemesli. Nekas viņiem nenāk viegli. Salīdzinoši ļaunie tēli, sauksim tos par pretiniekiem ir tikpat interesanti kā labie. Viņu ambīcijas un rīcība ir loģiskas, viņi nav abstrakts ļaunums, viņi ir parasti cilvēki un tu lasot pat vari saprast, kāda velna pēc viņi tā dara. Dažus pretiniekus nemaz nav tik viegli atšifrēt, lai nespoilerotu pateikšu tikai, te neviens no tēliem nav tikai tāpat vien ielikts, lai aizpildītu lapaspuses.

Pasaule ir izcili detalizēta, ar visu karti, protams. Ekoloģija pārdomāta, tāpat kā maģijas sistēma. Vēsture un leģendas, gandrīz kā īstā pasaulē (nav jau autora vaina, ka lasītājs ir tikpat neinformēts, kā galvenie varoņi). Galvenā darbība notiek Sasistajos laukos (Shattered plains) te Alethkar karalistes cīnās pret Parshendi, cilvēkiem līdzīgiem radījumiem, kas iespējams nogalināja iepriekšējo karali.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, liktu arī visas piecpadsmit. Sen nav nācies lasīt, kaut ko tik monumentāli labi izstrādātu. Ja būtu jāizvēlas starp Troņus spēlēm, es labprātāk pārlasītu šo grāmatu, jo te nav tik liels uzsvars likts uz intrigām, bet uz pasauli un tās likteni.

Annihilation (Southern Reach Trilogy #1) by Jeff VanderMeer

Arī šo grāmatu es dabūju grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas procesā, grāmatu man uzdāvināja Lasītāja. Tā kā nevienu no šī autora darbiem es vēl līdz šim neesmu lasījis, tad bija īsts prieks dabūt ne tikai jaunu grāmatu, bet arī iepazīties ar jaunu rakstnieku. Grāmatu uzreiz lasīt gan nevarēju, jo bija jāsagaida tās iznākšana – februārī. Februāri sagaidīju un grāmatu izlasīju.

X teritorija jau gadu desmitus ir atgriezta no pārējā kontinenta. Šķiet, ka daba ir izspiedusi civilizāciju no šīs vietas. Pirmā ekspedīcija, kas atgriezās no turienes, ziņoja par neskartu pasauli, otrās ekspedīcijas dalībnieki visi izdarīja pašnāvību, trešās ekspedīcijas dalībnieki apšāva viens otru, vienpadsmitā ekspedīcija atgriezās kā tukšas čaulas. Šī ir divpadsmitā ekspedīcija. Ekspedīcija ar tikai četriem dalībniekiem, antropologu, pētnieku, psihologu un biologu. Katram, pareizāk sakot, katrai no ekspedīcijas dalībniecēm ir savi noslēpumi un mērķi, kurus nezina pārējie.

X teritorija ir diezgan interesanta vieta, kas tur īsti notiek nezina neviens. Ekspedīcijas dalībniekus tā pārsteidz pilnīgi nesagatavotus, un vienīgās noteiktās lietas ir cilvēku neesamība, bāka, kas saglabājusies neskarta jau daudzus gadus un tās pretmets Tornis. Šeit ir kaut kas tāds, kas cilvēkus provocē uz atklātu konfliktu. Lai no tā izvairītos, ekspedīcijas organizatori veic noteiktus pasākumus, kurus labāk neatstāstīt, lai nesamaitātu lasīšanas prieku.

Neteiksim, ka notiekošā koncepcija fantastikas žanrā būtu kas jauns. Idejas jau kaut kur ir redzētas jau labu laiku. Ir lasīts gan par noslēpumainiem planētas nostūriem, gan par realitātes uztveres izkropļojumiem, gan biorobotiem, un, protams, iekarošanas mēģinājumi ir klasika. Autoram patīk spēlēties ar lasītāju, mēs par visu uzzinām reizē ar bioloģi, kura tad arī ir stāstītāja. Laiku pa laikam kāds notikums liek paskatīties uz iepriekš lasīto pavisam citādā gaismā. Patiesībā rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu. Cik noprotu, ne man vienam, jo citādi jau uz X teritoriju netiktu sūtītas ekspedīcijas. Arī ar ekspedīcijām viss nav tik skaidri kā iesākumā šķiet, tāpat kā par X teritorijas pastāvēšanas ilgumu. Tā ari nekļuva skaidrs, kas ir tiešs agresijas izraisītājs, un kāda ir patiesā psihologa loma ekspedīcijā. Nebija jau arī īstas skaidrības par to, kas ir barjera, un vai tāda maz vispār pastāv.

Vispār jau stāstā dominē divi pasaules uzskati, kas acīmredzami arī ir notiekošā izpratnes atslēga. Nezināmo var mēģināt iznīcināt. Vienkārši paņemt visu, kas uzvedas mūsuprāt neadekvāti vai neizprotami nošaut, sadedzināt vai pierakt. Otrs veids ir censties saprast, kas patiesībā notiek. Paļauties nevis tikai uz savām maņām, bet mēģināt sasistematizēt zināšanas sev saprotamā formā. Iespējams, ka tādēļ cilvēku var nosaukt par pārbēdzēju, tomēr tad kāda jēga ir no pētniecības ekspedīcijas, ja tās dalībnieki, mēģina visu ierāmēt savas pagājušās pasaules rāmjos. Ne velti taču viņu trenniņu procesā ir pat atteikušies no saviem vārdiem, lai neietekmētu ekspedīcijas novērojumus. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ pirmais pasaules uzskats dominē. Tas vismaz patlaban diezgan konfliktē ar pašu ekspedīcijas dalībnieku sagatavošanas jēgu.

Plusi: Interesanta darbības vide; Labi pasniegta informācija un psiholoģiskās spriedzes pieaugums.

Mīnusi: Pārāk īsa grāmata; nenostrādātas beigas, kas gan nav nekāds brīnums triloģijas pirmajai grāmatai.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja dikti iedziļinās, tad lasītājam ir par ko pamežģīt smadzenes, bet nekas tāds, lai liktu teikt, tā tik bija viena brīnišķīga grāmata. Laba, un noteikti izlasīšu arī pārējās triloģijas grāmatas, kad tās iznāks.

Cloud Atlas by David Mitchell

Pērngad noskatījos filmu “Cloud Atlas” un nospriedu, ka grāmatu diez vai ir vērts lasīt. Filma mani patiešām neaizrāva, un nevarēju saprast, kas tur ir tik foršs, izņemot smukās bildes. Tad pienāca grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas, un es saņēmu šo grāmatu no Sibillas kā dāvanu. . Pavisam nesen izlasījis Spīganas apskatu par šo grāmatu, sapratu, ka grāmata ir daudz labāka par filmu, un ir pienācis laiks man viņu izlasīt.

Grāmata sastāv no sešiem atsevišķiem stāstiem, Katrs no tiem ir veltīts atsevišķam laikmetam cilvēces pagātnē un nākotnē. No deviņpadsmitā gadsimta līdz cilvēces bojāejai. Šos stāstus savstarpēji vieno kopēja tēma – cilvēku tieksme pēc varas. Varbūt mēs sevi uzskatām par civilizētiem ļaudīm, bet patiesībā esam palikuši mežoņu domāšanas līmenī.

Katrs no stāstiem kalpo kā pakāpiens, lai pa posmiem parādītu, kur kopējā notikumu attīstības tendence mūs var novest, ja vien mēs nesāksim uzvesties kā civilizēti ļaudis. Katrs stāsts pēc sava stila atšķiras no pārējiem, un reizēm pat grūti noticēt, ka rakstītājs ir viens un tas pats autors.

Pirmais stāsts mums vēsta par kāda amerikāņu notāra Adama ceļojumu no Kathemas salas līdz Havajām. Veltīts, lai ilustrētu balto cilvēku „pārākumu” par mežoņiem. Tie ir bērni, kas jāuzliek uz pareizā morālā ceļa, jāmāca strādāt un jāpievērš kristietībai. Tāds nu ir tas baltā cilvēka liktenis, rūpēties arī par mežoņiem un civilizēt tos. Bonusā stāsts par to, kā Maori savulaik paverdzināja Maoriori cilti. Šis stāsts manuprāt iezīmēja, cilvēka vēlmi dominēt un šķirot citus cilvēkus pēc to piederības. Neizpaliek arī ekspluatācija un korporācijas iedīgļu parādīšanās. Kā saka viens no varoņiem:

‘The weak are meat the strong do eat.’

Otrs stāsts ir par kādu biseksuālu mūziķi Robertu Frobišeru. Cilvēkam ir talants, tomēr viņa raksturs un dzīve ir novedusi viņu līdz situācijai, ka vienīgā iespēja talantu relizēt ir pieteikties par mācekli pie kāda slavena komponista. Šis komponists jau sen savu karjeru ir beidzis, tomēr parādoties Robertam viņš atsāk komponēt. Šeit ir nelielas atsauksmes uz pirmo pasaules karu un kara gaidām. Protama lieta, arī šeit ir ekspluatācija visos līmeņos. Nedaudz nodeldēts gan šķita pieņēmums, ka māksliniekam, lai radītu ko unikālu ir jāiziet cauri pārdzīvojumiem un, iespējams, sevi jāupurē tā vārdā. Te gan, protams, ir domāta arī pati cilvēce un tās progress.

Another war is always coming, Robert. They are never properly extinguished. What sparks wars? The will to power, the backbone of human nature. The threat of violence, the fear of violence, or actual violence is the instrument of this dreadful will. You can see the will to power in bedrooms, kitchens, factories, unions, and the borders of states. Listen to this and remember it. The nation-state is merely human nature inflated to monstrous proportions. QED, nations are entities whose laws are written by violence. Thus it ever was, so ever shall it be.

Trešais stāsts mums vēsta par kādu reportieri Luīzi. Viņas tēvs ir bijis slavens reportieris, un meita vēlas iet tēva pēdās. Šāda iespēja viņai rodas atmaskojot kādu korporāciju. Šeit centrālā tēma ir vara, korupcija un peļņa. Vēlme dominēt šeit noslēpjas aiz uzņēmumu fasādēm, pretinieku apspiešanas metodes ir kļuvušas bezpersoniskas. No ārpuses viss ir skaisti un jauki, galvenais netraucēt. Beigas gan tādas samākslotas kā parodija par vecām filmām.

Bigger forces than me. I just dispatched the bullet.

Ceturtais stāsts ir par kādu grāmatizdevēju Timotiju Kavendišu. Šis ir sīks blēdis, kas pārpratuma rezultātā nonāk pansionātā. Iesākumā nespēju saprast, kur šeit ir sakars ar grāmatas centrālo tēmu. Jā, šeit ir ilustrēts, kā cilvēkus samaitā vara. Arī tas, ka nevienu neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem, kuri devušies pelnītā atpūtā. Bet kopā ar piekto stāstu, tam visam rodas daudz dziļāka jēga, tā nemaz nav komēdija.

Shame on you!

Piektais stāsts ir par klonu Sonmi~451, no viņas nekas daudz netiek sagaidīts, nostrādā divpadsmit gadus ēstuvē un ej pelnītā atpūtā. Tomēr viņai ir lemts cits liktenis. Šajā nākotnes Korejā brendi ir aizstājuši vārdus, apavus sauc par nike utt. Korporācijas beidzot ir pārņēmušas varu, patērētāju sabiedrība ir sasniegusi savu apogeju. Katram, lai noturētos savā sabiedrības slānī, ir jānodrošina noteikti ikmēneša tēriņi. Ja tu esi augšā, tevi diez ko neinteresē, kas nodrošina tev labu dzīvi. Tev pietiek, ja zini, ka visi darba darītāji saņem pelnītu atalgojumu beigās. Visspēcīgākais stāsts, kas reizē parāda distopisku nākotni, gan labu scenāriju kā dzīšanās pēc peļņas var attaisnot visu. Vai tad kloni maz ir cilvēki, vai tad nav tikai godīgi, ka viņiem sava eksistence jāatpelna.

No matter how many of us you kill, you will never kill your successor.

Sestais stāsts ir par civilizācijas norietu, darbība notiek Havaju salās, un galvenais stāstnieks ir kāds ielejas iedzīvotājs, kazu gans Zahrijs. Un tad pēkšņi ierodas kuģis un atstās salā sievieti vārdā Meronimu, kas dzīvos kopā ar ielejas iemītniekiem un pētīs to paražas. Šeit vairs nav korporāciju, un peļņas ir palikuši tikai civilizēti cilvēki un mežoņi. Pagātne ir kļuvusi par mitoloģiju, priekšteči, kas aiz sevis atstājuši artefaktus, tiek saukti par Vecajiem. Tomēr cīņa pēc varas nav izzudusi uz vecās civilizācija kauliem, iespējams, tiks uzbūvēta jauna, iespējams, ar visiem tiem pašiem trūkumiem, kas piemīt mūsējai. Šis stāsts ir tas, kas savelk kopā visus pārējos stāstus, bet to mēs apjēdzam tikai pēc grāmatas izlasīšanas.Visu grāmatas jēgu varētu ietilpināt šajā citātā.

The savage sat’fies his needs now. He’s hungry, he’ll eat. He’s angry, he’ll knuckly. He’s swellin’, he’ll shoot up a woman. His master is his will, an’ if his will say-soes “Kill” he’ll kill. Like fangy animals.

…

Now the Civ’lized got the same needs too, but he sees further. He’ll eat half his food now, yay, but plant half so he won’t go hungry ’morrow. He’s angry, he’ll stop’n’ think why so he won’t get angry next time. He’s swellin’, well, he’s got sisses an’ daughters what need respectin’ so he’ll respect his bros’ sisses an’ daughters. His will is his slave, an’ if his will say-soes, “Don’t!” he won’t, nay.

Grāmatā ir interesanta stāstījuma struktūra, katrs stāsts, izņemot, sesto apraujas pusvārdā, un tiek turpināts tikai pēc visu pārējo stāstu sākumu izlasīšanas. Pats autors apgalvo, ka visi šie stāsti ir savstarpēji saistīti kā tāds vienas dvēseles ceļojums. Nezinu, man šķita, ka tos vairāk saista cilvēces sociālo un morālo aspektu vēstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šī noteikti būs no tām, kur reiz pārlasīšu vēlreiz. Grāmata ir daudz pārāka par filmu, tās ir daudz dziļāka nekā filmā to vispār būtu iespējams parādīt. Teikšu, ka filma ir viduvēja grāmatas projekcija, un labi vien ir, ka nolēmu šo grāmatu izlasīt. Iesaku izlasīt visiem.

The Luminaries by Eleanor Catton

Šo grāmatu es dabūju blogeru Ziemassvētku apdāvināšanas procesā no MsMarii. Nebija jau tā, ka par viņu neko nebūtu pirms tam kaut ko dzirdējis vai lasījis, bet šī grāmata viennozīmīgi nebija manā prioritāšu sarakstā. Skaidra lieta, ka viss kardināli izmainījās, kad grāmatu saņēmu kā dāvanu.

Ir 1866. gads, un Valters Mūdijs ir ieradies Jaunzēlandes zelta laukos sapelnīt pats savu bagātību. Nakts, kad viņš ierodas Hokitikā, ir vētraina un notikumiem pilna, mirst kāds vientuļnieks, pazūd bagāts zeltracis, un vietējā prostitūta cenšas padarīt sev galu. Visi šie notikumi ir kaut kādā veidā saistīti, taču pilnu stāstu, kā tas viss noticis, nezina neviens. Mūdijs tīri nejauši tiek iesaistīts iesaistīto cilvēku mēģinājumā izskaidrot notikušo un atrisināt noslēpumus.

Grāmata sevī ierauj uzreiz, atšķir pirmo lapaspusi palasīt un viss – pazudis cilvēks, prom vairs netiksi. Notikumu gaita risinās tādā Dikensa vai Kolinsa stilā, lēni un nesteidzīgi. Tādēļ lasītājam, kura prioritātes ir sižeta ātra attīstība, grāmata varētu šķist garlaicīga. Iesākumā liktenīgā nakts tiek apstāstīta no divpadsmit dažādiem skatu punktiem. Stāstītāji ir dažādi, maors, divi ķīnieši, vietējais suteners, hoteļa īpašnieks, bankas klerks, tiesas ierēdnis, ekspeditors, tirgotājs, aptiekārs, laikraksta redaktors un garīdznieks. Viņiem visiem ir sava versija par notikumiem, un tikai noklausoties visus stāstus var salikt kopā mozaīku. Tomēr jāatceras, ka neviens jau nestāstīs visu patiesību.

Iesākumā ir visai grūti saprast, ko katrs no daudzajiem grāmatas personāžiem īsti dara, un kāda ir viņa loma notikumos. Tas nedaudz apgrūtina stāsta uztveri. Bet beigās, kad iešūpojas, tad jau var arī visas divpadsmit stāsta līnijas saprast. Grāmatas sākums ir ļoti gauss, šķiet, ka nekas lāga nenotiek. Tad nu var laiku īsināt analizējot autores uzskatu par tā laika sabiedrību, par paražām, kas valdījušas. Salīdzināt to ar sev zināmiem faktiem un justies gudram. Es visu laiku centos uzminēt visus vaininiekus un salikt stāstus kopā, lai saprastu, kas tad notika īstenībā. Jāatzīmē, ka visas manas izcilās teorijas bieži vien sagrāva nākošajā lapaspusē notiekošais. Dažas lietas es tā arī līdz galam nesapratu, tomēr ceru, ka veltot šīm neskaidrībām vēl nedaudz laiku pārdomām, spēšu atkost to jēgu.

Grāmatai ir interesanta struktūra. Katrs stāstītājs pārstāv kādu no zodiaka zīmēm (no tā tad arī radies grāmatas nosaukums Luminaries), viņi ir kā novērotāji un dalībnieki, uz kuriem iespaidu atstāj Planētas notikumu virzītāji (Walter Moody uzklausa stāstītājus, Lydia (Wells) Carver sieviete ar šaubīgu pagātni, Francis Carver kuģa kapteinis, Alistair Lauderback politiķis, George Shepard vietējais kārtībnieks, Anna Wetherell prostitūta, Emery Staines veiksmīgs zeltracis). Šī ietekme notiek ne tikai fiziskajā plānā, bet paralēli atspoguļojas arī tā kā tas pienāktos pēc astroloģijas principiem. Tā kā cilvēkam, kurš ar astroloģiju ir uz tu, lasīšana sagādās dubultu gandarījumu. Man gan astroloģija ir māņu mācība, un pārzinu es to visai virspusēji, tā ka noteikti daudz kas pagāja secen.

Otra grāmatas teksta struktūras īpatnība ir daļu garuma saīsināšanās uz grāmatas beigām. Tā ka man grāmata bija elektroniskā versijā, nevarēju izveikt pietiekoši detalizētu pētījumu, vai arī lapaspušu skaitam katrā daļā ir kāda apslēpta nozīme. Varbūt vienkārši mani tagad ir pārņēmusi grāmatas noslēpumainība, ka tagad visur cenšos atrast kādu apslēptu jēgu. Un vēl jauki ir mazie kopsavilkumi, kuri vēsta par to, ko lasīsim nodaļā. Bieži vien viņi vēsta vairāk nekā pats nodaļas teksts, sevišķi grāmatas beigās.

Pozitīvais: bagāta angļu valoda; pārdomāta teksta struktūra; lasītāja iesaistīšana notikumos; pietiekoši autentisks tā laika dzīves atspoguļojums; ja kādam niezēs nagi izlasīt tikai grāmatas beigas, viņš neko nesapratīs.

Negatīvais: iespējams grāmatu vajadzēja pavilkt garāku, žēl bija no tās atvadīties tik ātri; šī ir no tām grāmatām, kura vai nu patiks ļoti, vai nepatiks nemaz.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Jā, lasījās man viņa lēni, paņēma veselu nedēļu, bet bija tā vērta. Un vēlreiz paldies MsMarii par dāvanu, bez viņas šo grāmatu droši vien nebūtu izlasījis.

Svētceļojums. Stāsts par Pirmo krusta karu by Tīts Aleksejevs

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Doronike. Un teikšu atklāti, šo grāmatu es noteiktu būtu palaidis garām. Jo vārds „Svētceļojums”, man būtu licis ierindot šo grāmatu misticisma listē, un tālāk nemaz nebūtu skatījies.

Grāmatas galvenais varonis ir Dītrihs. Viņš piedalās Svētceļojumā, šis svētceļojums nesīs grēku piedošanu ikvienam, kas tajā piedalās, un tā beigās visus gaida Jeruzaleme. Ir 1095. Gads, un Eiropa dodas Pirmajā Krusta karā. Mērķis ir atbrīvot Jeruzalemi no neticīgajiem un atgriezt šo pilsētu, kas ir tik svarīga kristiešiem, atpakaļ kristiešu ietekmes sfērā. Godīgi sakot, Dītriham nemaz nebija lielas izvēles doties vai nedoties. Viņa kungs Raimonds devās, un viņam bija vien jādodas līdzi. Dītriha skolotājs Raimonds savukārt nolēma rakstīt Svētceļojuma hroniku, un Dīteram tika uzticēts kļūt par galveno informācijas avotu. Tas ir -cīnīties pirmajās rindās.

Priecē, ka autors pirms grāmatas sarakstīšanas ir izpētījis hronikas. Tādēļ notikumiem ir īpaša autentiskuma piegarša. Man bija patiess baudījums šo grāmatu lasīt. Krusta kari ir mana vājība, un bija prieks grāmatā atrast informācijas drumstalas, kuras es zināju pirms tam. Dīters pamanās būt klāt visos būtiskākajos Pirmā Krusta kara notikumos, kļūstot par visai svarīgu figūru šajā pasākumā. Un kā izrādās, arī viņam pašam ir arī savi mērķi, kurus var sasniegt tikai nododot savu esošo kungu.

Grāmatā krusta karš aprakstīts tā, kāds tas varētu šķist kādam no ierindas karavīriem. Par to, kā sākotnējais entuziasms noplok ap tagadējo Melnkalnes teritoriju. Izbrīns uzzinot, ka Bizantijas karaspēks nedosies viņiem līdz atbrīvot Jeruzalemi. Un karaspēka morāles krišanos līdz ar katras pilsētas aplenkšanu un ieņemšanu. Protams, ir arī kultūru sadursme, grieķi ar savu uzskatu, ka visu var panākt ar naudu un prasmīgi tirgojoties, un Krusta karu dalībnieki, kas uzskata, ka visu var risināt tikai ar spēku. Labi attēlotas arī karagājiena vadoņu savstarpējās ķildas, kas vēlāk pāraugs atklātos konfliktos.

Pozitīvi: Grāmatas pamatā ir izmantotas reālas hronikas; Dīters ir pietiekoši labi izstrādāts tēls, lai lasītājs spētu viņu saprast un identificēties; apskatītais vēstures posms ir interesants mūsdienu lasītājam.

Negatīvi: grāmatai nav nobeiguma, tā ir triloģijas pirmā daļa, viena pati tā rada nepabeigtības sajūtu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Gaidīšu, kad latviski iznāks arī otrā daļa. Gribētos zināt, kā Dīteram beigsies viņa Svētceļojums. Grāmatā daži mājieni ir doti, bet interesanti, kā autors, kurš vismaz patlaban cenšas neatkāpties no vēstures, varēs nodrošināt viņa tālāku izaugsmi. Liels paldies Doronikei, kas iedāvināja man šo grāmatu!

The Songs of Distant Earth by Arthur C. Clarke

Artūrs Klarks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem, tomēr atšķirībā no citiem es viņu pietaupu. Tas ir, neņemu un nelasu visu uzreiz un pēc kārtas. Tomēr, kad grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas rezultātā no Spīganas saņēmu šo grāmatu, nācās vien viņu lasīt.

Notikumi risinās ap 3600. gadu. Uz kādas planētas Thalassa, kura praktiski sastāv no milzīga okeāna dzīvo, atrodas viena no Zemes civilizācijas kolonijām. Tā radusies cilvēces glābšanas programmas rezultātā. Zeme ir izsūtījusi daudzus kosmosa kuģus, kuru uzdevums ir kolonizēt citas planētas. Pašai Zemei vairs nav cerību, jo jau kopš divtūkšajiem gadiem ir skaidrs, ka Saule pārvērtīsies par novu. Thalassa ir utopiska un mierīga planēta, kolonizācijas kuģa nosūtītāji ir parūpējušies, lai informācijā, kas nodota nākotnes kolonistiem, nebūtu nekā naidu izraisoša un ķīviņus veicinoša. No visām grāmatām un citiem materiāliem tiek izdzēstas jebkādas atsauksmes uz reliģiju. Šķiet, ka šeit tas ir nostrādājis, un visi patiesi dzīvo mierā un saticībā. Un tad kādu dienu Thalassas iedzīvotājus pārsteidz kosmosa kuģis, kurš ieradies no Zemes. Visdīvainākais ir tas, ka tajā ir dzīva apkalpe, nevis tikai DNS paraugi un sasaldēti embriji. Apkalpe savukārt ir pārsteigta, ka Thalassa ir veiksmīgi kolonizēta.

Grāmatai ir superīgs ievads, vismaz tai, kuru lasīju es. Klārks izskaidro, kas viņu ir pamudinājis sarakstīt šo darbu. Un iemesls ir visai nopietns, jau 1985. gadā rakstnieki sāka satraukties, ka tāda tīra zinātniskās fantastikas žanra vairs nav. Tā vietā, lai cilvēkus motivētu un izglītotu par zinātnes nākotni un jaunākajiem sasniegumiem, arvien vairāk parādās fantasy darbi, kas cilvēkus vienkārši iemet alternatīvajā visumā. Otrs iemesls ir zaudētās cerības atrast saprātīgas būtnes visumā. Tad cilvēki bija vīlušies SETI programmā un kosmosa izpētē vispār. Autors bija nolēmis šo lietu labot un iedvest jaunu cerību.

Par šo grāmatu var teikt: klasisks zinātniskās fantastikas darbs. Visas tehnoloģijas ir balstītas uz zinātniskajiem atklājumiem un to nākotnes ekstrapolāciju. Protams, ir žēl, ka paša Zemes iznīcināšanas pamatideja tika apgāzta jau pāris gadus pēc grāmatas publicēšanas. Tagad mēs zinām, kādēļ detektori uztvēra tikai vienu trešdaļu no aprēķinātā neitrīno daudzuma, kuriem bija jārodas Saules iekšienē. Kvantu dzinējs, kas izmanto vakuuma enerģiju arī teorētiski ir iespējams, tomēr praktiski gan varētu būt problēmas, vismaz pašlaik. Pat parasts jonu dzinējs spētu nodrošināt “Magelānam” tādus pašus ātrumus kā grāmatā minēts. Interesants ir risinājums, kas aizsargā kuģi no mikrometeorītu bombardēšanas visa lidojuma laikā.

Pati Thalassa ir tāda kā advancēta Klusā okeāna salu utopija, tikai ar augstāku tehnoloģiju līmeni. Cilvēki daudz neiespringst un sadzīvo harmonijā ar dabu. Viņi cenšas neizpostīt vidi, kurā paši dzīvo un stingri regulē savu populāciju. Varētu teikt īstens sociālisms. Viņiem ir pieejamas visi Zemes zinātniskie atklājumi un pēc vajadzības tie arī tiek izmantoti. Ierodoties “Magelānam”, abas puses uztraucas par to, kādu ietekmi tas atstās uz pašreizējo sabiedrisko iekārtu. Šīs ietekmes analīzei tad tiek veltīta lielākā grāmatas daļa.

Neliela, bet būtiska grāmatas daļa tiek veltīta arī saprāta evolūcijai. Vai saprātīgām būtnēm būtu jābūt humaniīdiem, varbūt ir iespējami arī citi varianti? Piemēram, saprāts, kas dzīvo okeānā. Tiem, kas Klārku lasījuši, jau ir zināms, cik ļoti viņš mīl okeānus un dažos savos stāstos pat dod mājienus par iespējām ko tādu atrast mūsu Zemes okeānos.

Kopumā izcila grāmata. Ir nedaudz utopiska un naiva. Mani gan priecē autora ticība labajam un tam, ka cilvēce nebeigsies ar atgriešanos pie akmens cirvjiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Paldies Spīganai, kas pamudināja mani šo grāmatu izlasīt! Un arī Mike Oldfield albums ”Ţhe Songs of Distant Earth”, kas sarakstīts par godu šai grāmatai, ir izcils klausāmais.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …