Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Šo grāmatu saņēmu dāvanā 2014. gada blogeru Ziemassvētkos no Doronikes. Viņas dāvana man dikti patika, jo MakKamona grāmatas mani savulaik aizrāva. Taču biju pieradis, ka šis autors ir šausmu meistars, kas spēj uzburt apokalipses un vientuļus cilvēkus, kas cīnās lai tās nenotiktu. Nekad nebiju iedomājies, ka viņš raksta arī vēsturiskus detektīvus. Varbūt tas tādēļ, ka ap divtūkstošajiem gadiem es viņu biju tik tāli atlasījies, ka metu mieru.

Rit 1699. gads, kādas Karolīnas pilsētiņas sauktas Fauntrojal (Fount Royal) iedzīvotāji šaubās par 1700. gada pienākšanu. Pasaule iet uz galu. Pilsētā ir parādījusies ragana. Tā ar savu saimnieku pašu Sātanu ir nogalējusi mācītāju un vēl pāris ciematiņa ļaudis, ja klāt pieskaita neražu un mūžīgo lietu, kas sapūdē pat augļus kokos, tad ir skaidrs pasaules gals ir tuvu. Ragana Reičela Hovarta (Rachel Howarth ) ir notverta un gaida tiesas prāvu. Pilsētiņa lai ar nelaimē nerīkosies kā pūlis, viņiem ir nepieciešama īsta leģitīma tiesa. Tiesu spiež ceļojošais tiesnesis īzaks Vudvords (Issac Woodward), kuram palīdz viņa attapīgais palīgs Metjū Korbets (Matthew Corbett).

Grāmata ir visnotaļ pabiezs vēsturiskais detektīvs, kura centrālais temats ir raganu prāvas. Pavisam nesen Salemā tika notiesātas raganas, tiesneši gan atzina savas kļūdas, taču raganu esamība tajos laikos bija neapstrīdama lieta. Metjū, lai arī tiesneša palīgs, ir puisis, kurš apveltīts ar gaišu galvu, un kuru vienmēr nodarbina jautājums kāpēc? Viņš ir pietiekami stūrgalvīgs, lai nepadotos vairākuma spiedienam un pats trakākais raganām – viņš diez ko daudz netic. Taču Fountrojālā dzirdētais viņam liek pārskatīt savus uzskatus par pasaules uzbūvi. Liecinieki smalkās detaļās spēj aprakstīt raganas darbus, sevišķi tās vieta, kur viņa kopojas ar pašu nelabo. Visi liecinieki stāsta vienu un to pašu, un pēc to liecību apkopošanas secinājums ir neizbēgams – Reičela ir ragana. Taču Metjū nemet plinti krūmos un cenšas darīt visu, lai aizraktos līdz patiesībai.

Pārējie grāmatas tēli ir rūpīgi nostrādāti, viņi patiešām ir kā dzīvi cilvēki ar savām ambīcijām, idejām un noslēpumiem. Misters Bidvels – pilsētiņas dibinātājs, cilvēks, kurš nekad nekļūdās. Viņam ragana ir iemesls pilsētiņas bojāejai, un viņš ir sparīgs tās sadedzināšanas atbalstītājs. Vietējais skolotājs, klibs cilvēks, kura sapnis ir uzcelt plašu skolu un izglītot bērnus, mācījies Oksfordā, bet nolēmis meklēt laimi Jaunajā pasaulē. Dakteris, kurš cer kļūt slavens, ja viņa vārdā nosauks pilsētiņas slimnīcu, kas zina, iespējams, tiks pie prakses Ņujorkā. Un Eksodus Jeruzālems ceļojošs sludinātājs, kas nevienu vien raganu ir izglābis no sadedzināšanas, atgriežot to pie Dieva ar savu vareno “zobenu”, roku uzlikšanu un dedzīgās lūgšanās pavadītu nakti. Ir vēl kalējs, kurš ļoti mīl zirgus, un žurku ķērājs, kas savā arodā ir sasniedzis perfekcionisma virsotnes.

Pilsētiņa un pasaule kopumā ir smalki nostrādātas un vēsturiskajai realitātei atbilstošas. Izskatās, ka mazpilsētu sindroms ASV ir mocījis jau no pašiem pirmsākumiem. Fountrojālas iedzīvotāju mīļākais hobijs ir meklēt netikumus kaimiņos. Visiem kā vienam ir tumši noslēpumi, jo ne jau pa velti viņi ir izvēlējušies dzīvot nomalē. Vienu vārdu sakot īsts čūsku midzenis, kurā vēl ir ieperinājusies lapsa, kuras mērķis ir iznīcināt pilsētiņu. Ir tikai jautājums kādēļ?

Pats detektīva sižets ir atjautīgi izveidots, un lai arī gaita noris lēni, nevienu brīdi nav neinteresanti. Var kopā ar Metjū mēģināt atšifrēt galveno vaininieku, atrast lapsu, kas slēpjas vistu kūtī. Katrs jauns fakts papildina mozaīku, un autors patiešām ir liels viltnieks, lai aizvestu pa viltus ceļu. Un nav jau tā, ka uz viņu varētu apvainoties, viss notiek godīgi, nekas jau netiek slēpts, tikai jācenšas neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Un tā kā pilsēta ir īsts čūsku midzenis, tad dažādi noziegumi un dīvainības šeit ir biezā slānī, un gandrīz katrām aizdomām ir kāds pamats. Beigas gan nebija tik negaidītas, kā es būtu vēlējies, jo savā paranojā biju vainīgo sazīmējis diezgan ātri. Tas gan bija minējums un personīga nepatika pret personāžu, nevis loģisks secinājums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, 800 lapaspuses, lai ar’ interesantas, sižets tomēr risinās pārāk lēni. Taču, ja vēlies izlasīt detektīvu, kurā ir raganas, dārgumi, seni noslēpumi, indiāņi, lielceļa laupītāji, sekss ar nelabo, punduri un hermafrodīti, tad sāciet vien lasīt, nenožēlosiet. Iespējams izlasīšu arī pārējās piecas sērijas grāmatas.

Alamut by Vladimir Bartol

Šo grāmatu es noteikti nekad nebūtu izlasījis, ja vien to grāmatblogeru Ziemassvētkos nebūtu iedāvinājis Vilis Kasims. Dāvinot viņš man solīja “No savas puses novēlu slovēņu trīsdesmito gadu, hmm, vēsturisko fantasy? romānu Alamut par asasīniem, tirāniem un citām interesantām lietām.” Atlika tikai viens nieks -dabūt rokās šo grāmatu. Atradu viņu tikai jūnijā grāmatu veikalā Dubajā, piegāju pie plaukta un skatos – kaut kur dzirdēts nosaukums, nācās vien maksāt dirhēmus un nest grāmatu mājās. Mājās līdz lasīšanai viņai nācās gaidīt veselus trīs mēnešus. Taču šai grāmatai nebija jāsatraucas, šogad esmu nolēmis izlasīt visas uzdāvinātās grāmatas. Starp citu nelasīta ir palikusi tikai viena.

Alamauta ir cietoksnis, kas atrodas 11. gadsimta Persijā. Cietoksnī valda pašpasludinātais pravietis Hasan ibn Sabbah. Viņam jau no jaunības gadiem ir ģeniāls plāns, ar kura palīdzību pakļaut sev apkārtesošos valdniekus. Plāna ģenialitate slēpjas tā asimetriskajā stratēģijā. Valdnieki ir pieraduši karot izmantojot karavīrus, pašiem atrodoties drošībā pilīs. Taču kā būtu, ja arī dižo kalifu, vezīru un sultānu dzīvības būtu tieši apdraudētas. Hasans nolemj izaudzināt fanātiskus karavīrus, kuri tic, ka pēc nāves viņi nonāks paradīzē. Vēl vairāk viņš ar skaistām sievietēm, dārziem, hašišu un vīnu pārliecinās savus jaunos karotājus, ka viņam pieder Paradīzes atslēgas, un dažiem izredzētajiem viņš tās atvērs jau dzīves laikā.

No vēsturiskā viedokļa te ir daudz neprecizitāšu, pāris cilvēki ir samainīti laikos un vietās, bet tas nav svarīgi; šī grāmata nav tik daudz vēsturisks romāns, cik mēģinājums izskaidrot reliģisko fanātismu. Paanalizēt iemeslus, kas liek jaunam cilvēkam spert sevi gaisā, nogalinot nevainīgus un vainīgus. Autors ir pārliecināts, ka pie vainas ir reliģijas ietekme uz nenobriedušiem prātiem. Reliģija ļauj sadalīt pasauli melnajā un baltajā, tajos, kas ir pret un tajos, kas par. Ja vēl uzdevumu tev uztic pats pravietis, tad jebkurš darbs iegūst pavisam citu nokrāsu. Hasanam piedurknē ir nopietns trumpis, Cietokšņa teritorija atrodas dārzs, kura teritorijā viņš ir izveidojis tādu kā mazu paradīzes kopiju ar izmeklētiem ēdieniem, dzērieniem un hūrijām. Ieliekot tādā pusaugu puiku, pēc teorijas viņš iegūst mērķi, pēc kura tiekties, un šo mērķi otrreiz viņš sasniegs tikai dodoties nāvē.

Hasans pats ir agnostiķis, reliģija viņu neuztrauc jau kopš bērnības. Viņš ir sapratis, ka nav nekādas atšķirības starp šiītiem un sunītiem. Ir vienalga, kurš ir uzskatāms par tiešo Muhameda sekotāju:

“… the Koran is the product of a muddled brain. The truth is unknowable.”

Viņa galvenais mērķis dzīvē ir vara, reiz agrā jaunībā viņš centās stāstīt cilvēkiem patiesību, atbrīvot no reliģijas jūga, taču tad saprata, ka šāds piedāvājums nevienu neinteresē. Tādēļ Hasans mainīja stratēģiju:

“Whoever wants to be a prophet to the masses has to treat them like children and feed them fairy tales and falsehoods.”

Viņš kļuva par kādas visnotaļ izplatītas šiītu sektas pravieti, iekaroja sev cietoksni un kļuva par sacelšanās vadoni , kas vērsta pret turku Seldžuku valdīšanu Persijā. Trenēja savu speciālo uzdevumu vienību fedayeen, kurus vēlāk mēs pazīstam kā asasinus.

Paši asassini ir parasti puikas, katrs ar savu stāstu, taču visus viņus vieno tas, ka tieši Ali bija jāpārņem musulmaņu vadība pēc pravieša Muhameda vadībā. Centrālais tēls Ibn Tahirs arī atzīst Ali par īsteno pravieša sekotāju. Gudrs puika un uz Alamut cietoksni dodas tikai tādēļ, ka viņa vectēvs varoņa nāvē miris par savu ticību, būdams Hasana sekotājs. Ja sākums ir visnotaļ nopietns un rāda jaunā cilvēku izaugšanu par reliģisku fanātiķi, tad grāmatas beigās īsti vairs nevar saprast viņa motivāciju. Izklausās jau smuki, bet dikti neracionāli.

Lasīšanas ziņā grāmatu nevar saukt par ļoti interesantu, tas ir labs mēģinājums aprakstīt reliģiskā fanātisma cēloņus un to, kā cilvēks, kurš ticis pie varas, var manipulēt ar saviem sekotājiem. Taču no loģikas viedokļa ir grūti noticēt, ka ar pāris mēnešiem treniņu, no kuriem pus dienu raksta dzeju un studē korānu, sanāks labs asasins. Grāmata uz beigām kļūst nedaudz haotiska un nesaprotama. Es te nemaz neieminos par “Paradīzes” harēma meiteņu ikdienas dzīves un sarunu aprakstiem, tas nu ir kaut kas pavisam naivs un bērnišķīgs. Izskatās jau dikti komiski.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja skatās vēsturiskajā kontekstā, grāmatas sarakstīšanas laikā, kad pie varas visas valstīs rāvās nacionālisti, kuru vadoņi uz nācijas idejas pamata veikli manipulēja ar tautas ieraujot tās asiņainos un bezjēdzīgos karos. Ja dikti izstiepj interpretāciju, tad var izspriest, ka patiesībā grāmatas autors šādi piedāvā veidu kā nosargāt slovēņu neatkarību trīsdesmitajos gados. Izveidot nacionālistisku fanātisku slepkavu brigādi, kas turēs bailēs visus kaimiņu valstsvīrus.

Zīmogs sarkanā vaskā by Jānis Lejiņš

Šo triloģiju man blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Baltais runcis. Jāatzīmē, viņš šogad bija vienīgais, kas neskopojās un uzdāvināja veselu grāmatu sēriju. Par šīs sērijas lasīšanu biju domājis arī agrāk, vienubrīd pat biju gatavs viņas nopirkt. Taču ibook vietnē par šīm grāmatām prasīja tādu naudu, ka varētu padomāt, ka tās ir nevis nesen izdotas grāmatas, bet oriģinālo Mozus baušļu akmens plāksnes. Pērnā gadā Depo papūlējās un izdeva grāmatas par demokrātiskām cenām, un tur es viņas arī nopirku. Nopirku gada sākumā, taču izlasīt sanāca tikai tagad. Sāka mocīt sirdsapziņa, cilvēki sadāvināja lasāmo, bet es vēl visu nemaz neesmu izlasījis.

Ar Jāņa Lejiņa romānu “Zīmogs sarkanā vaskā” Latvijas lasītājam tiek piedāvāts ļoti interesants darbs, kurā drosmīgi lauztas vairākas klišejas par Baltijas senvēsturi. Nav taisnība, ka no vēstures nevar mācīties. Paraugoties uz pagātni citādi, mēs taču mainām arī uzskatus par savu vērtību sistēmu, kas bieži vien maina arī mūsu domāšanu un rīcību.

Nolēmu izlasīt visas trīs – Brāļi, Zobens un Rūnas un tikai tad rakstīt savas pārdomas pār tām. Grāmatas tomēr ir ļoti cieši saistītas savā starpā, lai būtu jēga izdalīt tās atsevišķi. Visu grāmatu notikumu centrā ir Tālavas valsts un tās ķēniņš Tālivaldis. Autors, strādājot pie grāmatas, ir pamatīgi izpētījis tā laika vēstures liecības un sniedzis tām savu interpretāciju. Šo grāmatu nudien neieteiktu uztvert kā vēsturisku patiesību. Vislabākais ir izlasīt grāmatas priekšvārdus, komentārus un pēcvārdus, lai saprastu, kur jāizdara attiecīgās korekcijas. Lai gan cilvēka smadzenes ir dīvaini iekārtotas, un arī man zinot, ka daļa ir fikcija, fakti neizbēgami sajauksies ar autora izdomājumu. Un tam par labu nāk arī tas, ka man dikti patīk autora latviešu senatnes interpretācija.

Grāmata ir sarakstīta pēc visiem alternatīvās senatnes (pastalnieku) žanra standartiem. Aptvertais laika sprīdis ir pārejas posms, kad beidzas viens no tautas Zelta laikmetiem, un viss rūpīgi koptais tiek iznīcināts, taču tiek dots apsolījums jaunam Zelta laikmetam, kas rādīs, ka Tālivalža un viņa ļaužu upuri nebūs velti. Latvija tiek parādīta nevis kā pusmežoņu apdzīvota mežaina zeme, bet gan kā teritorija, kurā atrodas daudzi valstiski veidojumi, ķēniņi kuri vajadzības gadījumā var sadot pa muti jebkuram naidniekam. Tādējādi apliecinot, ka ne jau par velti Baltijas teritoriju pakļaušanai bija jāizsludina krusta karš, kuru ar naudu balstīja tirgotāji, lai mūsdienu valodā runājot dabūtu labākus muitas tarifus. No otras puses Romas katoļu baznīcu dikti gribēja apsteigt Pareizticīgie ar Naugārdi priekšgalā, pasaule vēl nebija sadalīta pavisam un dalīt vari kā vēlies, bet ja sadalītais izrādīs pretestību netiks nevienam. Autoram pienāks uzslava, ka viņš uz visu baltu teritoriju pakļaušanu skatās globāli no Vatikāna līdz Konstantinopolei, ņemot vērā ekonomiku un tā laika tehnoloģijas.

Neiztiek jau arī bez misticisma. Laika vīrs ir tas, kas faktiski zina visus notikumus daudzus gadus uz priekšu, viņam Tālavas krišana jau ir noticis fakts. Taču viņi dzīvo nedaudz citā dimensijā, viņus vairāk satrauc senās zinības un to saglabāšana nevis pasaulīgās lietas. Laiki ir mainījušies daudzas reizes un viņi vienmēr ir atraduši veidu kā nodot tās tālāk. Autors viņus neizmanto kā superspēku, kas dotu vāciem pa zobiem un izglābtu Tālavu, šie vīri stingri pieturas pie savas funkcijas skatīties, lai valdnieki spriestu taisnu tiesu un ievērotu likumus. Tādēļ Pērkona vīri neslaktē visus pa labi un pa kreisi kā speciālo uzdevumu vienībai pienāktos, to gan nevar teikt par Neredzamajiem brāļiem. Nu vēl jau ir Putnu cilts, tāda kā akmens laikmeta palieka, kurus joprojām nesatrauc pasaules notikumi, viņi vienmēr atradīs kur paslēpties, mežu ir daudz un ja kļūs pavisam slikti, varēs atgriezties savā pirmdzimtenē.

Lasot grāmatu var redzēt kā autors nespēj izvēlēties starp tēlu attīstību un notikumu aprakstu. Tēlu ir tik daudz, visi ir tik nozīmīgi, taču notikumi šajā laika periodā ar’ nebija mazāk. Autors acīmredzot izvēlējies nedaudz upurēt tēlus, lai iekļauties trīs grāmatu apjomā. Lejiņam pozitīvi, ka viņš neslimo ar grafomāniju, un viņam triloģija ir sanākusi kodolīga, nevis kā dažam labam iestiepta uz astoņām grāmatām, jo redz smalki jāapraksta katrs brauciens uz tirgu. Tādēļ tēli bija tādi “nelīdzeni”. Saprotu jau – gribējies parādīt visa puses visu motivāciju un plānus. Lielākoties gan viss ir „tip top”, bet vietām varoņa būtību pārņem viņa nestā ideja un rodas nesaskaņa starp tēlu iepriekš un konkrētā situācijā.

Grūti ir uzrakstīt grāmatu par notikumiem, kurus visi lielākoties zinām, ir grūti lasīt par Tālivalža cīņu zinot, ka viņam nemaz nav izredžu, ka viss kas mantots no tēvu tēviem dažu paaudžu laikā pazudīs kā nebijis un paliks vien pasakas un leģendas. Lieku 9 no 10 darbiem. Kāpēc ne desmit? Tādēļ ka to es pataupīšu kādam nākošajam autora lielajam darbam.

Vita Nostra (Метаморфозы #1) by Marina Dyachenko, Sergey Dyachenko

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Spīgana. Viņai pašai šī grāmata dikti gāja pie sirds, ja ticam viņas aprakstam. Es par šo grāmatu biju dzirdējis, bet līdz lasīšanai tā arī nekad nebiju ticis. Nu man bija brangs iemesls grāmatu izlasīt.

Sašas Samohinas dzīve ir pārvēršas murgā. Viņai ir izteikts piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties. Pabeigusi skolu, Saša iestājas dīvainā institūtā. Speciālo Tehnoloģiju institūtā studenti ir līdzīgi briesmoņiem, bet pasniedzēji dēmoniem. Te viņu māca, tikai nevar saprast ko un kādēļ.

Šī nu nepavisam nav Harijam Poteram līdzīgā grāmatas par to, kā jaunie burvji sasniedz savu pilnbiedru un dodas pasaulē nest labo un gaišo. Grāmatas kopējo sižetu fantāzijas klasifikācijā varam ielikt pie varoņa ceļa. Te gan pārbaudījumi nenāk tik daudz no ārienes, klimstot pa svešām vietām, bet no pašas varones personības. Ar viņu kaut kādu iemeslu dēļ ir apgājušies netaisni, mācību priekšmeti ir absolūti nesaprotami. Bet nemācīties nevar, būs sliktas atzīmes, cietīs tavi radinieki, kamēr mācīsies labi, arī tiem būs labi. Paši pasniedzēji apgalvo, ka tik drastiskas metodes nepieciešamas, lai motivētu studentus. Pa labam nekas nesanāks. Tie, kas izkrīt sesijā, vienkārši pazūd. Par pašu Samohinu jāatzīmē, ka viņa ir teicamniece, un vairāk vai mazāk mācības viņai iet kā pa sviestu. Tas mani nedaudz pārsteidza, un pāris kājas paslīdēšanas man šķita acīmredzams sižeta dramatizējums, kas diez ko nepārliecināja. Skaidra lieta, ka viss noteikti beigsies labi. Bez tam ir aizdomas, ka pietiekoši ilgi turot cilvēkus bailēs, viņiem iestāsies apātija un nekāds rezultāts netiks panākts.

Pašas mācību metodes un mērķis ir grāmatas lielākais pluss, ne lasītājs, nedz Saša īsti nespēj saprast, kas tas ir. Jālasa un jāiekaļ no galvas kaut kādi burtu savienojumi. Kādēļ un kāpēc nevienam no studentiem nav nekādas sapratnes. Šī grāmatas sadaļa mani nodarbināja visvairāk. Vispirms man bija grūti iedomāties, ka cilvēks var kaut ko iemācīties, nesaprotot mērķi, un nekādi draudi apslaktēt radus nespēs viņus motivēt. Tagad sekos maitekļi. Tad kad biju izokšķerējis ko vairāk, mani sāka satraukt projekcijas. Ja jau projicē, tad kas ir šis projicētājs? Hiperteksts ir skaidra lieta, tāds kā absolūts, kas kalpo visam par pamatu, dimensija, no kuras mēs redzam noteiktu skaitu dimensiju un tas viss rezultējas noteiktos objektos un jēdzienos. Taču kādēļ hipertekstam ir svarīgi, lai labākās projekcijas saprastu visu notiekošo un savā veidā atgrieztos pie pirmavota, man šķita nepamatoti. Hipertekstam projicējoties viņš no šī procesa nespēj zaudēt neko no sevis, tāpat kā mēs metot ēnu sevi nemaitājam. Bet labi, pieņemsim, ka šo lietu lasītājam neizprast ierobežotās uztveres dēļ. Nākamā problēma ir vairāku dimensiju iepakošana mūsu telplaikā, manuprāt, te nevajadzēja tik detalizēti aprakstīt. Tas, ka 3D grāmatā ir nD shēma un tu viņu redzi izmantojot acis, jo citādi nebūtu vajadzīga grāmata, rada veselu kaudzi ar problēmām fundamentālajā fizikā. Domāju, ka beigās no pilsētiņas paliktu pāri tikai liela bedre.

Bet tas viss ir štrunts un mana ierobežotā prāta robežas. Maģijas (ja to vispār varam saukt par maģiju) ideja man patika. Šeit standarta burvju operēšana ar vārdiem, kas ietekmē pasaules struktūru, ir pacelta citā līmenī, te pašas pasaules struktūra ir vārdi. Lai cilvēks tam piemērotos, viņam ir jāiziet no sava Es rāmjiem un tieši šī iziešana no sava es definē galvenās varones izaugsmi. Par to, kā visu to izprast, ir šī grāmata, un tas ir jāizlasa pašam.

Autoru kolektīvs nedaudz sirgst ar grafomāniju, viņi aizrautīgi rada liekvārdību un izplūst detalizētos aprakstos. Nenoliegšu, valoda viņiem ir forša, un tā kā arī pats esmu grafomāns, man patika. Taču noteiktai lasītāju kategorijai varētu kaitināt Aleksandras ikdienas soļa apraksts. Vietām gan autori saņemas un pārlec pāri dažiem mēnešiem, bet pēc laika atkal ieslīgst ikdienā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm patika, nestandarta darbs, prasa diezgan lielu iedziļināšanos un pacietību. Noteikti ir jābūt gatavam tam, ka nekas tā vienkārši paskaidrots netiks, līdz visam būs jāizurbjas kopā ar Aleksandru.

Cyteen by C.J. Cherryh

Šo

grāmatu es saņēmu no Lasītājas kā Ziemassvētku dāvanu. Viņa pati šo grāmatu nav lasījusi un, lai, lieki nemokoties, uzzinātu, kas tur īsti ir iekšā, iedāvināja to man. Grāmatu atrast nenācās viegli, bet beigu beigās es pie viņas tiku.

Cyteen zvaigžņu sistēma ir dibināta 2201. gadā, tā sastāv no planētas un dažāda kalibra kosmosa stacijām. 2300. gadā viņa pasludināja savu neatkarību no Zemes, izraisot karu, kura rezultātā nodibinājās Savienība (Union). Savienībā liela nozīme ir pētniecības centram Reseune, tas nodarbojas ar cilvēku klonēšanu un klonu smadzeņu pārprojektēšanu. Kloni saukti par “azi” ir nepieciešami Savienības tālākai ekspansijai, jo dabīgā ceļā iegūt pietiekoši lielu cilvēku daudzumu ir pārāk piņķerīgi. Arī ir kāda superslepena projekta rezultāts, viņa ir īsts brīnumbērns, kas nemaz nenojauš savu lomu Savienības politikā. Arianei Emory nākas ne tikai atklāt savas priekšgājējas dzīvesstāstu, bet arī izdzīvot pasaulē, kurā valda intrigas, politika, un reizēm par pēdējo argumentu kalpo arī slepkavība.

Lasot grāmatas ievadu, man radās priekšstats, ka grāmata patiks. Kā gan man nevarētu patikt civilizācija, kas kolonizē tālas zvaigžņu sistēmas, ir karojusi ar Zemi, un dažās jomās pat ir pārāka par to. Skaidrs bija arī tas, ka grāmatas centrālā tēma būs kloni un klonēšana. Šīs grāmatas klonu izveidošanas tehnoloģija neaprobežojas ar klonu armijas izveidi (neiztiek jau bez tā), te diezgan daudz tiek diskutēts par tādām lietām kā klonu tiesībām, radītāju atbildību, klona apmācība un kontrolēšana. Reseune visi to vien dara kā klonē un programmē klonus. Ja parastam cilvēkam dzīves gudrības ir jāapgūst pašam ar standarta metodēm, tad klons tiek specializēts ar īpašu “lentu”(tape) palīdzību. Tas vairāk izskatās kā zem hipnozes iebarotas informācijas un iemaņām. Tādējādi klons ir īstens speciālists noteiktās jomās, viņš jūtas laimīgs darot savu darbu. Taču tam ir viens liels mīnuss, klonam visu šo iejaukšanos rezultātā ir diezgan nestabila psihe, un tā visu laiku ir jākoriģē.

Ari projekts ir ļoti interesanta jautājuma apcerēšana. Vai ģenētisku klonu audzējot tieši tādos pašos apstākļos kā oriģinālu mēs iegūsim tādu pašu cilvēku? Tā kā Arianes oriģināls ir visu mūžu pavadījis visnotaļ ierobežotā telpā, un visa viņas dzīve ir dokumentēta ir liela iespējamība, ka viņas dzīves sākuma gadus izdosies replicēt. Man jau šķiet, ka te ir iejaukti pārāk daudz mainīgie, kuri agrāk vai vēlāk novedīs pie nopietnām cilvēku personības atšķirībām, lai ar ģenētiskais materiāls ir identisks. Reseune gan šis eksperiments nav pirmais, un viņiem šķiet, ka indivīda attīstību nosaka noteikti dzīves pagrieziena momenti, un nav jēgas ieslīgt detaļās.

Šīs divas diskusijas tad arī bija galvenais iemesls, kādēļ es grāmatu vispār lasīju. Tās gan diemžēl nomāca Ari, viņas onkuļu un Džastina savstarpējās intrigas, kaislības un politika. Ja kādam šķiet, ka Dune ciklā politiskās peripetijas iestiepj grāmatu līdz garlaicībai, tad viņiem vajadzētu iepazīties ar šo grāmatu. Šeit politiskās intrigas risinās gliemeža ātrumā, tās tiek plānotas desmit gadus iepriekš un rit veselas desmitgades. Autorei ir licies svarīgi apzelēt katru niansi, izanalizēt katra grāmatas tēla iekšējos domāšanas procesus, kuros tiek apsverti visi par un pret. Sižeta attīstības ātrumu var salīdzināt ar kontinentu dreifu vulkāniski neaktīvā gadā. Visi maļas uz riņķi vien.

Tā arī nesapratu centrālo sižeta dzinējspēku, kādēļ Warrick klans skaitījās tik ietekmīgs Reseune stacijā. Viss tas klans ir divi cilvēki (nevar jau teikt, ka citos klanos būtu vairāk). No šiem diviem cilvēkiem viens dažādu viltīgu intrigu rezultātā tiek nobīdīts perifērijā, bet viņa dēls Džastins (arī gudrs puika un ģēnijs) paliek Reseune, kurā visi no viņa vairās un ienīst. Lai intriga nebūtu pavisam plakana, autore ieviesusi vēl vienu ģimenes “locekli” klonu Grantu. Tas tad izveido spēles galdu, kas Reseune vadītājiem ļauj kontrolēt Warriku klanu, vienmēr atrodas kāds šantāžas punkts. Warrick klans nez kādā veidā pamanās savu ietekmi nezaudēt veselus divdesmit gadus, neskatoties uz to, ka Džordans atrodas faktiskā izsūtījumā, un Džastins ir puņķains jauneklis, kurš iebiedēts tā, ka bezmaz vai čurā gultā. Noslēpums, ko viņi glabā, ir noslēpums tikai ģimenes drāmas ietvaros, nevis kosmiskās stacija Virspadomes skatījumā.

Arī stāsts ir par to, ka mazgadīgie ģēniji ir bīstami. Viņi sāk darīt visu, lai atgūtu savas priekšteces vietu jau no sešu gadu vecuma. Izcila shēmotāja, sabiedriskā viedokļa analizētāja un visādi citādi izdevusies meitene. Viņas stāsts vietām pat bija interesants, un šur tur notikumi virzījās pat pārsteidzoši ātri. Viņa arī ir vienīgais tēls, kuras attīstība ir kaut cik ņemama vērā. Viņa no naiva bērneļa izaug par rūdītu politiķi, kura nebaidās uzņemties atbildību par veselu sistēmu.

Pasaules uzbūve ir ieskicēta ļoti labi, bet nekā vairāk. Var redzēt, ka autorei ir talants pasauļu veidošanā, bet šī grāmata tiek pilnīgi visa veltīta politikai un intrigām. Pēc daudzām lapaspusēm ar varoņu iekšējiem dialogiem pasaulei nekas daudz pāri nepaliek.

Šogad vēl neviena grāmata nav izraisījusi man tādu pārbaudījumu kā šī. Lasīšanas process šķita bezgalīgs. Lasīju es viņu veselu nedēļu, pa laikam izlasot kaut ko pa vidu interesantāku. Izlasīju tikai principa pēc, ciest nevaru iesāktas un neizlasītas grāmatas. Grāmatas pluss – tā ir labas zāles pret bezmiegu, ielasoties dialogos nemaz nemanīsi to, ka esi jau aizmidzis. Nudien nesaprotu, ka savulaik viņa ieguvusi visas tās fantastikas balvas. Iespējams, ka tad lasītāji bija savādāki. Iespējams bija pienācis tas brīdis, kad balvu devēji bija sapratuši, ka autorei vajag iedot kādu balvu par iepriekšējiem darbiem, jo tie cik es noprotu ir bijuši interesantāki.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ja nevari iemigt, un vēlies ko īpaši garlaicīgu, tad droši lasi šo grāmatu, aizmigšana pēc pārdesmit lapaspusēm garantēta. Savukārt, ja nolemsi izmantot grāmatu kā palīgu intrigu vērpšanā, tad te diemžēl viss ir ar pārāk atrauts no dzīves, te viss nedaudz atsit meksikāņu seriālu. Grāmatu varētu uzlabot, ja tā nedaudz tiktu kondensēta apjomu samazinot uz pusi.

Sidra nama likumi by Džons Ērvings

Šo grāmatu lasīšanai saņēmu no Andra kā grāmatu blogeru Ziemassvētku dāvanu. Par šo grāmatu es dzirdējis biju, bet lasījis es viņu nudien nebūtu. Pasteidzoties notikumiem priekšā, tas būtu ļoti slikts scenārijs. Mani nedaudz atbaidīja pārlieku nopietnais autora vārds un uzvārds. Arī apskatītā tēma, cik to varēja saprast no anotācijām, mani nekad īpaši nebija aizrāvusi. Taču zinot, ka švaku grāmatu neviens taču nedāvina, saņēmos un grāmatu izlasīju.

Homērs Velss ir bārenis. Dzīvo viņš Svētā Mākoņa bāreņu patversmē. Kā jau katrs patiess bārenis viņš prot būt pacietīgs, un viss ko viņš vēlas no dzīves, ir būt noderīgam. Ar adopciju viņam nav veicies, un beigu beigās viņš vienmēr atgriežas bāreņu namā. Svētā Mākoņa bāreņu patversme ir doktora Vilbera Lārča mūža darbs. Aiz šī nama izkārtnes slēpjas ne tikai bāreņi. Doktors piedāvā savām pacientēm 1920-tajos gados grūti atrodamu pakalpojumu – abortu veikšanu. Homērs vēloties būt noderīgs kļūst par akušieri, vecmāti un ķirurga palīgu. Doktors Lārčs liek uz viņu lielas cerības, taču Homērs nolemj dzīvot pats savu dzīvi.

Mūsdienu „tikumības” pārņemtajā laikmetā, kad valstsvīri pa televīziju un radio gvelž lietas, par kurām viņiem acīmredzot nav nekādas saprašanas, šī grāmata noteikti būtu dikti aktuāla un, iespējams, pat iekļaujama vidusskolnieku obligātās literatūras sarakstā. Atbildība un izvēle ir šīs grāmatas centrālais temats, atbildība par pasaulē laisto bērnu vai izvēle par labu abortam. Doktors Lārčs respektē katras sievietes tiesības uz izvēli, viņš tās nenosoda, jo savā dzīvē viņš ir pieredzējis daudz ko un ir sapratis, ka viņam nemaz nav tiesību izdarīt izvēli citu cilvēku vietā.

Homēram šajā lietā ir pavisam cits skatījums, viņš uz jautājumu, kam tu dotu priekšroku abortam vai bārenim, izvēlas bāreni. Viņaprāt būt par bāreni nav nekas slikts, taču, ja viņš izvēlētos kļūt par ārstu, viņam nāktos nokļūt situācijā, kad viņam sievietēm, kuras negribētu laist pasaulē bāreni, nāktos atteikt. Tā kā grāmatas darbība notiek ASV laika posmā starp divdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem, tad sabiedrībā, kurā aborti nav iespējami, lamatās nonāk gan dakteri, gan sievietes – viņiem abiem tiek atņemta izvēles brīvība. Sieviete nevar izvēlēties starp bāreni un abortu, ārsts par aborta veikšanu vai neveikšanu. Sievietei tiek liegts speciālists, ārstam atliek izvēle darīt to, ko viņš negrib, vai sūtīt viņu meklēt ne tik kvalificētu palīdzību.

Otrs ne mazāk svarīgais temats tiek atspoguļots grāmatas nosaukumā – tie ir likumi – rakstītie un nerakstītie. Aiz rakstītajiem likumiem sabiedrība slēpj savu dubultmorāli, galvenais, lai ar fasādi viss ir kārtībā. Tas nekas, ka šādi likumi nav piemēroti realitātei. Viņi rada vairāk problēmu nekā sniedz palīdzību. Ar abortu likumiem ir tāpat kā ar Sidra nama likumiem. Saimnieki saviem ābolu vācējiem var uz lapiņas sarakstīt jebkādus noteikumus, taču viņi visi zina, ka patiesos likumus nosaka Rozes kungs. Un viens no galvenajiem ir strīdu laikā nesadur savu darba biedru tā, ka būtu nepieciešama policijas iejaukšanās. Dubultmorāle arī daudz sīkākos jautājumus nav sveša nevienam no grāmatas varoņiem.

Grāmatas galvenais pluss ir autora rakstīšanas stils, tajā ir kaut kas no Vonnegūta tiešuma un neizskaistinātiem realitātes aprakstiem. Varoņi vismaz paši sev neslēpj savus pasaules uzskatus, un te tiek izteikti ar visnotaļ parupju tiešumu. Te neviens nekaunas no parupjāka vārda izteikšanas vai kāda seksuālās dzīves aspekta pieminēšanu. Taču nevajag domāt, ka šī grāmata ir tikai rupjību krājums, tā patiesībā ir tikai sekundāra lieta, kura nobāl uz grāmatas varoņu un viņu biogrāfiju fona. Reti kur atrodami tēli ar tik savdabīgu dzīves gājumiem. Homērs – bārenis, kas ja no pusaudžu gadu vecuma nodarbojas ar ginekoloģiju. Vollijs – salīdzinoši bagātas ģimenes bērns, kurš ābolbiznesa vietā izvēlas kļūt par bumbvedēja pilotu. Kendija – mīla abus augstāk piesauktos, bet īsti nevar saprast kuru vairāk. Melonija – dūšīga meitene, kuru Homērs reiz uzmeta un daļu no savas dzīves viņa pavada meklējot Homēru. Lārčs – viennozīmīgi grāmatas spilgtākais tēls, kas ar savam vēstulēm un ierakstiem dienasgrāmatām perfekti savelk kopā visu grāmatā notiekošo.

Izlasot grāmatu iegūsiet diezgan nopietnu, lai ar virspusīgu ieskatu dažādās ginekoloģijas problēmās, tas ir gan Lārča, gan Homēra mīļākais temats. Sīki un smalki tiks aprakstītas arī aborta veikšanas nianses. Un šādas tādas ābolu audzēšanas un sidra spiešanas nianses. Par torpēdu būvniecību gan neko lāga neuzzināsim, tikai to, ka galvenais ir žiroskops. Savukārt elektriķiem tiks dots padoms, ka šajā profesijā ir bīstami būt mierīgam un relatīvi laimīgam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus nebaida grāmatas par sociāli sarežģītām tēmām. Šī parādīs to, ka uz daudziem jautājumiem nemaz nav viennozīmīgas atbildes. Šī atbilžu daudzveidība un atkarība no konteksta ir galvenais iemesls tam, ka bieži vien ir likumi un Likumi.

Pasaules mērīšana by Daniels Kēlmans

Ja Sibilla man šo grāmatu neuzdāvinātu blogeru Ziemassvētkos, tad droši vien es viņu nekad tā arī neizlasītu. Par šo grāmatu nezināju absolūti neko, par autoru tieši tikpat daudz. Bet tā kā grāmatu lasītājs citam grāmatu lasītājam neko sliktu neieteiks, bija nojausma, ka grāmata būs laba.

1828. gadā Vācu Dabas pētnieku kongresā sastopas Aleksandrs fon Humbolts, kura slavenie pasaules apceļojumi likuši pamatus bioģeogrāfijai, un Karls Frīdrihs Gauss, kurš jau kopš agras jaunības pazīstams kā “matemātikas firsts”, un 21 gada vecumā publicējis teoriju par skaitļiem.

Gauss, vienkārša dārznieka dēls, ir dzimis ģēnijs –– tā kā viņam ir skaidrs, kas gaidāms nākotnē, ikdiena viņu kaitina. Savukārt Humbolts ir dzīvespriecīgs ceļotājs. Entuziasms nodrošina viņu ar naivitātes bruņām, kas pasargā no kanibāliem un krokodiliem. Pēc abu tik ļoti atšķirīgo vīriešu sastapšanās Berlīnē romānā nodaļu pa nodaļai savijas viņu dzīves.

Par abiem slavenajiem zinātniekiem daudz jau bija lasīts iepriekš, un šķita, ka nekā jauna vairs neuzzināšu. Nedaudz baidīja, ka autors atražos jau simtiem reižu dzirdētus faktus un beigās nekā jauna tā arī nepateiks. Par slaveniem vīriem var rakstīt dažādi. Ja viņi pacenšas, tad paši uzraksta autobiogrāfiju. Daudz dod ieskats viņu korespondencēs ar citiem slaveniem vīriem. Tad seko biogrāfu bandas, kas visu augstāk minēto saliek pa plauktiņiem un pasniedz lasītājam slavenā cilvēka dzīvi kā uz paplātes. Lielākoties pasausi un kā datumu kompilāciju. Pēc tam pa daļā visa šī informācija iesūcas mācību grāmatās, interesantu notikumu apkopojumos un īsos pastāstiņos. Taču ir vēl viens veids, kas man visnotaļ patīk, autors raksta par šiem cilvēkiem, tā it kā viņi daļēji būtu literāri personāži, ļaujot tiem bŗivi risināt dialogus, monologus ar sevi un aprakstīt viņus kā parastus cilvēkus. Tas viss notiek ar tādu maģiskā reālisma piešprici, ka šķiet, ka autors tev ir iedevis laika mašīnu, ar kuru ieskatīties pagātnē.

Katrs, kas ir lasījis īsos stāstus par matemātiķiem, atminas, cik Gauss viltīgi saskaitījis visus skaitļus no viens līdz simts, taču retais zina, ka Gausa matemātikas skolotājam dikti patika slānīt bērnus. Pilnīgi nopriecājos, ka grāmatas autors to nav palaidis garām nepamanītu. Tas pats sakāms par Humboltu un viņa vēlmi izmērīt visu pasauli, katrs, kuram ir palaimējies apmeklēt Berlīnē muzejus , zina ka Vācijā viņš ir lielā cieņā, un viņš ir izdarījis daudz vairāk par Humbolta straumes atklāšanu. Viņš savā laikā bija viens no slavenākajiem ceļotājiem. Vienīgais, absolūti nemācēja rakstīt memuārus, tie viņam sanāca kā sausu faktu un tabulu apkopojums.

Bet nu par pasaules mērīšanu. Šī lieta patiesi vieno abus slavenos vīrus. Viens to izdarīja sēžot savās mājās, izstrādājot matemātiskās metodes, otrs vandoties apkārt pa pasauli un uzmērot katru pakalnu un uzkāpjot katrā ievērojamā virsotnē. Autors pievēršas abām pasaules mērīšanas metodēm. Abi vīri ir pilnīgi pretstati. Gauss nevar iedomāties neko drausmīgāku, kā nodarboties ar zemes gabala uzmērīšanu, klīstot pa laukiem un mežiem. Humbolts savukārt darīs visu, lai izrautos kādā ekspedīcijā, kurā viņš varēs justies kā brīvs cilvēks.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasās viegli, nedaudz ironijas, daudz patiesuma un sīku sadzīvisku detālu, kas abus dižgarus pietuvina reālu cilvēku atveidam, nevis padara tos par zināšanu abstrakcijām.

Comic, Curious and Quirky News Stories from Centuries Past by Rona Levin

Šo grāmatu saņēmu kā dāvanu grāmatblogeru Ziemassvētkos. Dāvinātāja bija MsMarii:

„Intam no Asmodeus – dīvainu un traku 1700. – 1900. gadu avīžrakstu kompilācija Comic, Curious and Quirky by Rona Levin. Iznāks 2015. gada sākumā, tā ka šī tik tiešām ir pilnīgi virtuāla dāvana”.

Man kā reizi dīvainas un trakas grāmatas patīk, tapēc nedaudz pacenotos, lai pie grāmatas tiktu pēc iespējas ātrāk, un ticis pie viņas, neatliku plauktā nostāvēties, bet sāku lasīt uzreiz.
Cilvēkiem šķiet, ka sensacionālas ziņas par neticamiem atgadījumiem ir kaut kas mūsdienu pēdējo laiku žurnālistiem raksturīgs. Taču tāda lieta avīzēs ir bijušas jau no to izgudrošanas brīža. Grāmatas autore ir atlasījusi viņasprāt visinteresantākos, dīvainākos un skandalozākos stāstus no britu presē publicētā laika posmā no 1700. – 1930. gadam. Daži stāsti ir šausmonīgi, daži naivi, bet viņi visi liek lasītājam saprast cilvēks pēc savas dabas nemaz neko daudz nav mainījies.

Lasot šāda tipa grāmatas ir jāuzmanās ar lasīšanas dozēšanu. Katrs stāstiņš ir lasām individuāli un atrauti no pārējiem. Tāpēc, lai nemulsinātu smadzenes, kuras par visu varu mēģinās tās sakārtot smukā stāstījumā, iesaku nelasīt vairāk kā piecus uzreiz. Var jau arī vairāk, bet tad viss savērpsies vienā jūklī un prieka nebūs nekāda.

Cilvēki no savām un citu kļūdām nekad nav spējīgi mācīties. Avīžu izgriezumos varam lasīt par to, ka šaujam pulvera nolikšana pie smēdes arī senos nebija laba ideja, vispār ar šaujampulveri vajag uzmanīgi, policistiem nepatīk, ja tu brauc cauri ciematam pulvera ratos ar pīpi zobos. Tāpat kā žurku indes vārīšana uz cepamās pannas – tā var palikt bez vīra un draudzes mācītāja. Ballēs ir jāuzmanās neuzkāpt uz kājas kādai jaunkundzei. Ja tā ir sanācis, tad labāk uzreiz atvainoties, kāds jauneklis tā neizdarīja un jaunkundzei nācās viņu nošaut. Sabiedrības verdikts –pats vainīgs.

Daži raksti ir pravietiski, kaut vai tas, kur sašutis lasītājs raksta par „jauno modi”, kur kalpotāji pieprasa dzeramnaudu. Tīrākā saimnieku nolaidība un kalpu izlaidība. Kalpi tiek pārvērsti par likumīgiem ubagiem un dzeramnaudas nedevējs – neaudzināts vīzdegunis.

Medicīnas sadaļa īpaši neatšķiras no mūsdienu „medicīnas žurnāliem”. Tāpat tiek reklamētas dažādi dziedinoši dabas līdzekļi ar speciālu formulu, garantēti izārstēs no visa, sākot no sifilisa un beidzot ar iesnām. Ja ne uzlabojot veselību, tad iedzenot kapā. Marijas Terēzes pēcnāves sekcijas slēdziens arī ir izlasīšanas vērts. Izrādās, ka cilvēkam, kurš atturas no spļaudīšanās, iekšās uzkrājas tauki un citādas draņķīgas lietas ķermenī. Diemžēl prese mūsdienās nav tikusi daudz tālāk medicīnas izpratnē pa šiem 300 gadiem.

Agrākos laikos īpaši neticami stāsti tika pārpublicēti no amerikāņu avīzēm, tas it kā piedēvē stāstam leģitimitāti, bet tai pašā laikā visi saprot, ka tas ir tikai reportiera izgudrojumus. Intervijas ar slaveniem cilvēkiem gan nav sastopamas, ja tiek rakstīts par sabiedriskiem notikumiem, tiem ir tāda moralizējoša pieskaņa ar nelielu pamācību kā vajadzētu. Nav jau tā, ka nebūtu interesantu cilvēku! Kaut vai cilvēks, kurš nogaršojis visus britu putnus un daļu no dzīvniekiem. Cilvēks uz faunu skatās no viedokļa – garšīgs – negaršīgs. Kaķim neesot nekādas vainas.

Lieku 8 no 10 ballēm, interesants lasāmais vakarā pirms gulētiešanas. Daļa stāstu aizmirsīsies tūdaļ pēc izlasīšanas, bet daļa garantēti paliks kopā ar lasītāju visu atlikušo mūžu. Ja patīk vēsture un dīvainības, tad šis lasāmais būs tieši laikā.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …