6. Jūnijs

Šodien mums ir ieplānots īsts pārbrauciens pa kalniem. Solās, ka būs daudz serpentīnu un alpu pļavu, kalnu ūdenskritumu un, protams, aizas.

Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Nu jau tuvāko apkārtni pārzinām kā savus piecus pirkstus. Pirmais galamērķis ir Zelenci dabas rezervāts. Maija apgalvo, ka tas esot kāds izcils kalnu purvs. Lieki piebilst, ka arī Maijas mammai ar tas ir apskatāmo sarakstā. Sakāpjam mašīnā un braucam skatīties. To dižo purvu. Es kaut kur esmu redzējis vienu bildīti, un saulainā dienā tas tiešām izskatās daudzsološi. Mums gan diena padevusies mākoņaina, bet visu jau ar nevar gribēt.

Aizbraucam, tur tāda neliela autostāvvieta, ceļmalas kafejnīciņa, kur paēst kartupeļu frī ar desu. Tas noteikti pēc purva apskates. Atrodam taciņu un dodamies iekšā mežā. Bez mums te vēl ir kādi pāris purva mīļotāji. Mani gan celiņš nepārliecina. Ja celiņš ir tik smuki sakopts, tas nozīmē, ka taka nemaz tik gara nebūs. Un manām aizdomām ir pamats, taciņa pēc pārsimts metriem beidzas ar skatu uz nelielu purva dīķeli un skatu torni. Uzlienu augšā skatu tornī un secinu, ka tas dīķelis arī, šķiet, ir viss apskatāmais purvs. Kādu laiku vēl pameklējam taciņas, lai pārliecinātos, ka kas nav palaists garām. Viena taka daudzsološi ved dziļāk mežā. Speros izlūkos, pēc kāda puskilometra pa meža stigu un strautu gultnēm, pamanu cilvēku, kurš skalda malku. Skaidrs, var iet atpakaļ uz mašīnu.
Tagad mums ir jābrauc uz Vršič pāreju. Diez ko augsta jau tā pāreja nav, bet skati solās būt iespaidīgi. Pa ceļam nolemjam iebraukt un apskatīties World Grand Prix tramplīnlēkšanas kompleksu. Tas, izrādās, ir remontā un izskatās kā pakalns rekonstrukcijā.

Braucam uz to pāreju. Nu smuks kalnu ceļš, ar skatiem uz kalniem. Traki līkumains gan, pati pāreja ir 1667 metrus augsta. Tur piestājam, nofotografējamies. Tas gan notiek ļoti ātri, jo pārejas augstākajā punktā ir migla, vējš un ļoti auksts.

Nākamais apskates objekts mums ir alpu dārzs. Tas jau atrodas Sočas ielejā. Blakus Sočas upei. To starp citu ir iecienījuši vietējie laivotāji. Visa tā Soču ieleja ir viena laivotāju paradīze. Upē praktiski vienmēr var redzēt kādu cilvēku ar laivu. Bet nu atpakaļ pie Alpu dārza. Mani jau augu apskate nekad nav īpaši uzmundrinājusi. Toties Matīsam gan patīk izskraidīties pa dārza taciņām. Es pa fikso izstaigāju un apskatu augu kolekciju. Neteikšu, ka man tie ko daudz izteica, nu nav man botānika stiprā puse.

Tad uzrīkojam Soču upes krastā nelielu pikniku. Matīss lādē iekšā upē akmeņus un diezgan labi pavada laiku. Paši iekožam līdzi paņemtās maizītes un izplānojam tālāko brauciena maršrutu. Nolemjam uz nekādiem muzejiem neiet un doties uz Tolminas aizu.

Piestāt gan nākas vēl vienu reizi, jo nevar tak pabraukt garām 106 metru augstam Boka ūdenskritumam. Matīss gan ir iemidzis un viņu netraucējam. Paši gan arī klāt pie ūdenskrituma neejam, nav tik daudz laika. Tā pavērojam viņu no ceļa malas un braucam uz Tolminu.

Tolminā īsti nevaram saprast, kur ir tā aiza, nākas pat piestāt un apskatīties pilsētas kartē. Neteikšu, ka situācija noskaidrojās, karstums salīdzinot ar kalniem ir kā pirtī. Knapi var elpu ievilkt. Es kā vienmēr staigaju bez cepures un var teikt: pelnos uz saulesdūrienu. Beigās aptuveni noprotam, kur jādodas, paņemam azimutu un braucam.

Lieki piebilst – arī te nav īpašu norāžu un ceļš uz aizu vairāk atgādina ceļu uz kādu kūtspakaļu nevis uz tūrisma objektu. Divas mašīnas izmainīties te nevar un, ja nenoveicas, kādam var nākties kāpināties atpakaļ pat pārsimts metrus. Lejā gan ir vesels stāvlaukums, kase un kartes.

Iepērkam biļetes, motivējam Matīsu pamest mašīnu un, noklausījušies kasieres ekspress instruktāžu, kur kas atrodams, dodamies aizā iekšā. Te izrādās esot ala, kur iedvesmu smēlies pats Dante savai “Dievišķajai komēdijai”. Tā gan esot slēgta un tur neesot vērts vilkties. Viss pārējais gan skaisti, tiltiņš virs tiltiņa, upīte, krāces, siltie avoti un trepītes ar simtiem pakāpieniem.

Mēs ejam tradicionālo maršrutu pa augstāko tiltu pāri, tad nokāpjam zemē apskatām Lāča galvu. Tas tāds akmens iespējams lāča galvas formā, kas iesprūdis starp divām klintīm. Nē, nu interesanti un pie upītes patīkami vēss, pat prom negribas iet.

Tad nu kādu pusotru stundu staigājam pa iekaramajiem tiltiņiem, taciņām un trepītēm. Viss smuki, esam apmierināti, arī citu tūristu nav daudz, un visiem vietas pietiek. Dodamies atpakaļ nu jau pa citu ceļu. Tas garuma un serpentīnu ziņā nemaz nav sliktāks par šurpceļu. Tolminā iepērkam vietējos ķiršus un melones un dodamies atpakaļ uz saviem apartamentiem.

Atpakaļceļā Matīsam no nebeidzamie serpentīniem paliek nedaudz slikti, un viņam tiek opcija sēdēt priekšējā sēdeklī. Sliktās dūšas pazīmes pazūd momentāni. Braucam, skatāmies ainavu un runājam par autovilcienu. Ar to brauksim rīt, lai nebūtu šis ceļš jāveic vēlreiz. Pirms dodamies uz apartamentiem, nočekojam vilciena kustības grafiku un braucam gatavot vakariņas.

Tad visi nolemj vēl reiz aizbraukt uz Bohiņas ezeru iepirkt suvenīrus. Rīt jau dodamies no šīs vietas prom un gribas vēlreiz uzmest tam ezeram aci. Tā arī darām un tikai pēc tam pievēršamies vakariņu gatavošanai.