Domāju, ka jau pēc grāmatas vāka vien visiem ir skaidrs, ka šīs grāmatas izlasīšanā ir vainojams mans „Piedzīvojumi. Fantāzija. Ceļojumi” sērijas lasīšanas projekts. Šoreiz izlēmu sevi nedaudz palutināt un palasīt kādu man mīļu autoru darbu.

Ir 19xx. gads cilvēki lēnām sākuši apgūt Saules sistēmu. Darbs nav viegls, tehnika vēl nav droša, kosmonauti veic varoņdarbus un reizēm pildot uzdevumu iet bojā. Planētas un asteroīdi lēnām padodas tehnoloģiskā progresa priekšā. Ir palikusi tikai viena spītniece – planēta Venēra. Tā jau ir paņēmusi daudzu pētnieku dzīvības, taču ir pienācis laiks arī viņai. Padomju zinātnieki ir izstrādājuši jaunu fotonu raķeti Hiuss, kura ir tehnoloģiskā progresa iemiesojums. Hiusa apkalpei ir dot uzdevums nolaisties uz Venēras, izpētīt Urāna Golkondu (potenciāli ar transurāna elementiem bagāta raktuvju vieta), izveidot pagaidu kosmodromu un vispār parādīt, ka padomju cilvēks var.

Grāmata sarakstīta laikā, kad kosmosā vēl nebija uzlidojis neviens cilvēks, taču plāni bija, un autoru fantāzijas ierosināšanai ar to pilnīgi pietika. Var noprast, ka grāmatā aprakstītie notikumi notiek ap deviņdesmitajiem gadiem, un es būtu ļoti priecīgs, ja tas tiešām būtu realizējies. Daudz no tā, ko autori paredzējuši, nav piepildījies, viņu informācija par Saules sistēmu un tās planētām ir maigi sakot nepilnīga. Tāpat autori pamatīgi peld fizikā, kas saistīta ar ātrumiem tuvu gaismas ātrumam. Autoru Venēra pilnīgi neatbilst tai Venērai, kādu mēs to pazīstam šodien. Īstajā Venērā cilvēki nevarētu šaut uz vietējo faunu no kalašņikova. Autoriem gan ir labs attaisnojums – grāmatas sarakstīšanas laikā neviens par Venēru neko daudz nezināja.

Sižets ir tipisks padomjlaiku varoņstāsts no cikla par to, kā mājsaimniece var kļūt par valsts vadītāju. Šeit mājsaimnieces loma jāuzņemas inženierim Bikovam, kurš pēkšņi no Gobi tuksneša izpētes bāzes tiek norīkots ekspedīcijā uz Venēru. Īsts padomju cilvēks no izaicinājuma neatsakās, un tēvzemes vārdā ir gatavs uz visu. Lieli mērķi prasa lielus upurus un ir rīkojumi, kas jāizpilda neskatoties uz nekādu risku. Tomēr šeit ir grūti atrast tā laika zinātniskās fantastikas darbiem raksturīgo patosu, te autori ir ļoti pūlējušies parādīt savos personāžos cilvēcību. Var jau piesieties, ka Hiusa komandas locekļi ir vairāk kā mākslīgi sakombinēts raksturu kopums, kur jau pēc pāris lapaspusēm var uzminēt katra lomu, bet savulaik tā bija nopietna atkāpe no standarta.

Pozitīvi ir arī tas, ka autori nepropagandē komunisma uzvaru visā pasaulē, tas vēl nav iestājies. Tomēr kosmosā visi sadarbojas kopīgam mērķim, kosmonauti stāv pāri valstīm un pilsonībām. Briesmu brīdī viņi viens ar otru rēķinās un dodas palīgā. Strugacku kosmosā nav nekādas lielvaru cīņas būt pirmajiem, kapitālisma kritikas, ir cilvēks un uzdevums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, jo tā parāda zinātniskās fantastikas žanra vienu no sākuma posmiem. Kas ir daudz svarīgāk, tas ir viens no pirmajiem Strugacku darbiem. Šo autoru ietekme uz žanra attīstību bija milzīga. Tādēļ izlasot šo darbu ārpus konteksta varētu šķist, ka tas ir visnotaļ viduvējs darbs, kas salīdzinot ar mūsdienu darbiem nav pat pieminēšanas vērts. Tomēr salīdzinot to ar citiem tā laika darbiem, nākas atzīt, ka stāsts ir patiešām labs.