21. augusts

Mulu

Vispār jau pērkona negaiss nāk par labu miegam, lēnām esam arī aklimatizējušies, un uz brokastu laiku ir parādījusies ēstgriba. Brokastis mums ir iekļautas mājas cenā un droši var vilkties uz kafejnīcu paēst. Nolemjam pārāk gumiju nestiept, jo mums drīz ekskursija un nevar zināt, kā te ar pārējo ēdāju dinamiku. Tāpēc jau pusastoņos esam uz strīpas. Savā konservatīvismā izvēlos rietumnieku stila brokastis – kafija, tostermaize, bišķi zapte un olu kultenis. Desertā neliels melones un arbūza gabaliņš. Tā dikti spartiski.

Pusdeviņos sākas mūsu ekspedīcija – laivošana pa upi. Upes nosaukums nav nekāds īsais – Sungai Melinau Paku. Pie tam Sungai nozīmē upe, bet, kas ir Melinau Paku, nav ne jausmas, iespējams, ka “stumšanās pa sēkļiem” vai “krokodili te nekož”. Aizmirsu pajautāt, un internets man tagad nepalīdz. Dženija mūs apgaismo, ka vakarnakts lietusgāze ir nākusi par labu mūsu šodienas plāniem, upē ir daudz ūdens un varēs maukt a motoreni, nebaidoties ne sēkļu, ne siekstu. Ja paveiksies, varbūt redzēsi no alas griestiem plūstam ūdeni un tas atvērs mūsu prātus alu veidošanas procesa sapratnē. Lecam iekšā laivā un tā kā esam tūristi, kas piķo naudu, par mums rūpējas – ir jāuzvelk glābšanas veste.

Man gan šķiet, ka glābšanas veste vairāk ir tam, lai krokodila uzbrukuma gadījumā, tam nabagam nebūtu ar tevi jāmokās, ēdot zem ūdens. Izbrauciens ir foršs – Suzuki motors tomēr ir manta, mūsu laivai gan ir tikai viens, citām divi, bet kad atvelk, ir gandrīz kā ātrlaiva uz Kolorado upes. Tas gan vairāk atkarīgs no perspektīvas – upe šaurāka un laiva zemāka. Pirmais pieturas punkts ir vietējais tirdziņš, tas atrodas pretī lidostai, bet galvenā transporta artērija te tomēr ir upe. Izkāpjam ievērtēt piedāvājumu. Tas ir nekāds, ja vien nepatīk no lūkiem darinātas somiņas un neesi sen sirdī lolojis plānu kādu savu naidnieku nogalināt tieši ar pūšamajām šautriņām, te ir iespēja nopirkt komplektu, gan jau zem letes var dabūt arī indīgos sveķus. Pieklājības pēc nopērku cepamās lāpstiņas no vietējā dzelzskoka un ceru, ka muitnieki man viņas neatņems.

Tad mūs nedaudz pavadā pa ciematiņu, esot iespēja īrēt istabu pie vietējiem, neesot baigi šiki, bet ja budžets ierobežo, būšot ok. Tad parāda valdības sabūvētās mājas ciltīm, kas agrāk bijušas nomadnieki, bet nu apmetušās ciematā. Apskatām vietējo skolu, tiem tur kondicioniera nav, bet toties svaigs gaiss, cik vien vēlies, jo logu mājai nav. Lecam iekšā laivā un dodamies uz mūsu šodienas pirmo alu – Vēja alu. Tur nokļūt nav viegli, nākas rausties augšā pa nedaudz appuvušām trepēm. Cik nu te es esmu sapratis, ja tas nav kāds dzelzkoks vai plastmasa, džungļi un mitrums reti kurai struktūrai dod vairāk par pieciem gadiem.

Vēja ala nav salīdzināma ar Deer alu, tā ir mazāka un, lai arī vējš tajā nudien svilpo, nav tās grandiozitātes. Toties tās griestos vienā vietā ir caurums un skats no izveidojošās akas apakšas ir vienkārši grandiozs. Tad apmeklējam nelielu kambari, kur var redzēt visu, ko vien ūdens un laiks var izveidot, var ļaut vaļu savai peridolijai, un katrā akmens veidojumā saskatīt seju. Izrādās, ka Clear Water Cave ir savienota ar šo alu un, ja ir vēlme, var noorganizēt ekskursiju, kas padara tevi par īstu spelankiju ar ložņāšanu pa alām, niršanu pazemes ūdeņos un tas viss nieka astoņi kilometri pa pazemi. Mēs tādu iespēju pat neesam apsvēruši, domāju, ka man atklātos klaustrofobija kaut kur pusceļā.

Dodamies atpakaļ uz laivu piestātni, pabraucam vēl nedaudz un esam pie Clear Water cave. Te mums neliels pārtraukums – varam iekost cepumus un padzerties kafiju. Šī ala ir jau iespaidīgāka un to es ierindotu tūdaļ aiz Deer cave. Ap alas ieeju var atrast veselu čupu ar retiem augiem, kas izskatās kā mākslīgie, bet tā esot viņu augšanas specifika. Protams, arī te kā dullas nesājas čurskstes un klikšķina savu ceļu tumsā. Šeit nav tikai ala, te ir arī upīte, kas veidojusi šo alu un tas piešķir zināmu dinamiku, upē var redzēt dažādus radījumus, un šur tur arī pa spīdtārpam, kas nolaidis savu līmes diegu un cer, ka kāds lohs kukainis tajā ieskries.

Pirmo reizi ieraugu interesantu akmens veidojumu, kur saules gaisma apvienojumā ar baktērijām izkodina akmeni tādās kā smalkās adatiņās, kuras vērstas pret alas izeju. Arī šīs alas centrālais apskatāmais objekts ir iegruvums, kas paver vienkārši pasakainu skatu uz džungļiem tur augšā. Iedomājies, tu ej sēnēs, aizdomājies un novelies piecdesmit metrus dziļā akā. Super, bet nu alas man šodienai pietiek un dodamies atpakaļ uz laivu staciju, lai iekostu pusdienas.

Pusdienlaikā ar gidi parunājamies par dzīvi Saravakā, par to, kā ciltis no nomadniekiem kļūst par vietsēžiem, par mēra laiku, par lauksaimniecību, ko var un ko nevar ēst džungļos, par bērniem, par ceļojumiem un daudzām citām lietām. Braucam atpakaļ uz parka centru, tur Dženija mums sarunā canopy walk un šķiramies līdz rītdienai. Visa atlikusī diena ir mūsu rīcībā, mēs ar Matīsu to noteikti būtu pavadījuši veroties ekrānos, bet Maija mums to neļauj, sākumā apskatāmies vietējo muzeju, te pa lielam ir infoplakāti, kuros var uzzināt, kā sauc katru radījumu, kuru mēs esam redzējuši, tad nedaudz atpūšamies un dodamies uz Botanic loop.

Nu jau mēs visus kukaiņus protam ieraudzīt, pazīstam arī kokus, ir jau iespaidīgi skatīties uz 50+ metru milzeņiem, labi, ka taka ir segta ar dēļiem un varam blandīties nebaidoties pazaudēties. Jāatzīst, ka es taku izeju kā vienkāršu pārgājiena taku, neesmu jau nekāds dendrologs, tik cik no vakardienas stāstītā atminos, tik arī ir. Bet pēc pāris kilometriem zūd interese un ātri izgājis trasi atgriežos atpakaļ mājiņā.

Atpūšamies divas stundas un speramies atkal skatīties sikspārņu lidojumu, šoreiz paši saviem spēkiem un bez gida. Gribam arī būt laicīgi uz sākumu un tādēļ ceram ierasties pirms pieciem. Teorētiski, viņi var izsperties ārā arī puspiecos, bet ņemot vērā, ka šie vakardien izlidoja laicīgi, tad jau nebūs izbadējušies un nekur nesteigsies. Vismaz tādi ir mani iesācēja amatiera sikspārņvērotāja argumenti. Nu jau maršruts ir pazīstams un pie sikspārņu vērošanas esam klāt 20 minūtes pirms izlidošanas.

Pamanām, ka kafejnīcas darbinieks te ir atvēris nelielu veikaliņu, kas piedāvā atspirdzinošus dzērienus ar episku uzcenojumu, man vēl ir kola no Mulu, tāpēc es nesteidzos neko pirkt no viņa. Tiger alus ar’, ja godīgi nav nekas dzeršanas vērts, iekšā dabūt var, jo šķidrs. Sēžam un gaidām, ceru, ka sikspārņi nav vakar pārēdušies un šodienu neizlaidīs.

Ap pussešiem sikspārņi sāk izlidošanu. Viņu taktika ir sekojoša – izlido līdz alas izejai un tur kādu brīdi pie tās pariņķo un tikai pēc tam uzņem augstumu, lai lidotu pāri skatītāju galvām uz savām kukaiņu ķeršanas vietām. Pirmie bari ir tādi maziņi – pārsimts indivīdu un tad panesas lielais bars, viņam, lai tiktu ārā no alas, vajadzīgas veselas astoņas minūtes. Visu to laiku sikspārņi lido nepārtraukti, domāju, ka pats Drakula būtu lepns par tādu svītu. Pēc šī bara apskatāmies vēl pāris sīkos barus un tā kā esam jau rūdīti sikspārņu vērotāji, saprotam, ka šovs ir beidzies un no skatu laukuma notinamies pirmie, lai nebūtu jādrūzmējas uz takas.

Vakariņās nolemju noriskēt un pasūtu burgeri, kartupeļu frī ir ok, bet burgeri, var redzēt, ir gatavojis pavārs, kas par tiem ir tikai dzirdējis. Finālā man ir nedaudz apdegusi kotlešmaize, bet proteīns ir proteīns. Vakariņu laikā lietus sāk gāzt pa īstam tā kā tropu lietusgāze. Žēl, ka rīt mums nebūs vairs pa upi jābrauc. Pirms gulēšanas izspēlējam Scout partiju, nedaudz sakārtojam somas, jo rīt jālido uz Kučingu un liekamies gulēt.