Šorīt ir mūsu pēdējās brokastis San-Malo viesnīcā, uz atvadām izēdu divus jogurta trauciņus un apēdu papildus kruasānu. Atvadāmies no nama tēva un dodamies lielajā pasaulē. Mums jātiek uz dzelzceļa staciju, un no turienes brauksim ar vilcienu uz Rennes pilsētu (Bretaņas galvaspilsētu).
Bet pirms aizbraukt, mums ir jāatgūst iekavētais. Vienīgais neapskatītais objekts ir palicis vietējais tirgus. Katrs jau zina, ja tu neesi bijis tirgū, tad tu neesi bijis pilsētā. Aizejam līdz tirgus ēkai un tavu neražu, kā reiz šodien ir tā nedēļas diena, kad šis tirgus ir vaļā, bet ne tieši šī diena. Tā ka varam doties uz vilcienu pašu tirgu neredzējuši.
Vilciens pienāk laicīgi un līdz Rennes tiekam bez problēmām (vietām gan nokrita mobilais internets un nācās skatīties ārā pa logu). Rennes dzelzceļa staciju šeit ir būvējuši kaut kādi Elder Things no Lovkrafta stāstiem, visur ir slīpas uzejas un noejas un pati stacija vairāk atgādina pakalnu nekā ēku. Redzu arī, ka ne mani vienīgo tas mulsina, kāds ap gadu vecs bērns pilnīgi izlec no mātes stumtajiem ratiņiem.
Mūsu hotelis Garden Hotel Rennes ir tepat netālu no stacijas, iečekoties vēl nevaram, bet somas atstājam. Sākumā iečekojam tuvīno baznīcu, baznīca kā baznīca, tad es aizšauju uz galda spēļu veikalu un pavadu kādu pusstundu pētot vietējo piedāvājumu. Nu var doties arī izzinošos pasākumos, ejam uz vietējo novadpētniecības muzeju.
Tas te ir apvienots kopā ar bibliotēku. Te, izskatās, bibliotēkas grāmatas var vienkārši iemest kastē neatrādot bibliotekāram, un kā tādam aizrādīs par saburzītu lapu? Mums gan jādodas uz otro stāvu, kur atrodama novadpētniecība. Šajā pagastā cilvēki ir bijuši no paša laika krāvuši kapavietas no akmeņiem, urbuši akmens cirvjus un, vienu vārdu sakot, attīstījuši kultūru. Mēs esam paņēmuši audiogidu un tādēļ varu klausīties stāstus cik lien – gan par agrīnajiem bruņukrekliem, gan vienkoču grebšanas tradīcijām.
Muzejā nopietna ekspozīcija ir veltīta lāžu priekšējo fasāžu izstādei. Te var novērtēt kokgrebumu amatniecības attīstību gadsimtu garumā. Kādreiz jau tāda pūralāde bija televizora vietā, ko ciemiņiem apskatīt un pašam acis pamielot. Ekspozīcijai tuvojoties uz beigām tā sāk pārvērsties lauksaimniecības izstādē, var ievērtēt vietējās “Imantas” prototipus un John Deer agrīnos traktorus. Ir vēl ekspozīcija veltīta Otrajam pasaules karam un tur var redzēt hronikas, kā San-Malo ir nolīdzināta līdz ar zemi.
Pēc muzeja aizejam iekost tuvīnajā maķītī un tad nolemjam izbraukt ar vietējo metro. Vecpilsētā jau var aizvilkties visur ar kājām, bet es cenšos katrā pilsētā ko apmeklēju, ja tur ir metro, ar to izbraukt. Metro ir visnotaļ moderns un nepopulārs. Moderns tādēļ, ka te nav vadītāja, nepopulārs, jo tu vari tikt pie priekšējā loga un iedomāties, ka tu viņu vadi. Izkāpjam ārā pie kaut kādas baznīcas, kura mums, protams, jāapskata. Te notiek arī kaut kās jakobīņu tuss un no tā mēs turamies pa gabalu.
Šodien, izskatās, Rennes ir tirgus diena, nezinu, kā te ir citās dienās, bet šodien visur ir pārdevēji un pircēji, ielās skan mūzika un cilvēku tik daudz, ka ne izspraukties. Tā mēs klīstam no baznīcas uz baznīcu gar lupatu, zeķu, kokgriezumu, somiņu un konfekšu pārdevējiem. Burzma tāda, ka jāsāk piedomāt par kabatzagļu esamību.
Lai no tā visa tiktu prom, ejam uz vietējo parku, kas ir arī botāniskais dārzs. Jau dārza sākumā gribētāji var spēlēt populāru spēli – Beigts vai piedzēries. Parka zālienā guļ cilvēks un spēlētājam ir uzdevums pēc iespējas ātrāk saprast, vai cilvēks ir beigts, vai vienkārši piedzēries un noplīsis. Man kā cilvēkam ar pašvaku redzi tā ir papildus grūtības pakāpe. Spēlējot spēli ievērtējam topiārijus, grantēto celiņu kvalitāti un puķu dobju izkārtojumu. Vispār gaumīgi. Tad ievērtējam dārza dāliju kolekciju. Beidzot ir pienācis laiks un varēsim tikt savā viesnīcas numurā.
Ejam atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam pamanu vietējo anarhistu komūnas grāmatnīcu, tiem diemžēl ir pusdienas laiks, kuru viņi neanarhiski ievēro. Viesnīca sevi pozicionē kā dārzu, iekšpagalma sienas nokārtas ar puķupodiem un vecas vannas ir pārtaisītas par zivju dīķiem. Man no sākuma šķita, nu gan ļauj lietus ūdeņiem sakrāties un tad šitāda žampa saaugusi! Atpūtinājuši kājas, nolemjam iziet vakariņās, jo neko darīt jau negribas.
Paēduši mēģinām apmeklēt vēl vienu baznīcu, bet to diemžēl slēdz jau ciet un nākas vien iet atpakaļ uz viesnīcu.
Rīts sākas agri, jo septiņos jau jābūt lidmašīnā uz Parīzi. Ap pieciem jau esam pabrokastojuši un dodamies uz lidostu. Šodien priekšā gara diena, kā jau katra ceļojuma sākumā. Tikšana līdz lidmašīnai problēmas nerada, esam ieradušies ar rezervi, un tas man ļauj atrast laiku savai ikrīta Diablo Immortal sesijai.
Lidmašīna šoreiz kā par brīnumu ir Air Baltic, par rokas bagāžu neviens nepiesienas. Ceļojam ļoti viegli, katram līdzi viena mugursoma, teorētiski vajadzētu pietikt, jo tā lielā mantu vilkšana līdzi nekad nav rezultējusies ar acīmredzamu ieguvumu. Šarla de Gola lidostā, šķiet, pēdējo reiz biju divdesmit pirmā gada sākumā, kad visus interesēja, vai tev ir noteikta aplikācija un kaut kāds sertifikāts. Šoreiz nekas no tā vairs nav atlicis – izkāp un ej.
Mums ir plāns tikt uz pašu Parīzi, kā transporta līdzekli izvēlamies vilcienu. Kā pieredzējis Jūrmala-Rīga maršruta braucējs, es jūtos tam gatavs. No sākuma mums ir jānopērk biļetes, tās pārdod automātos. Pieprasījums liels, un ir izveidojusies rinda. To, šķiet, menedžē kāds dzelzceļa darbinieks. Biļešu automātu ir izgudrojis kāds ļaunais ģēnijs. Gan jau ka simto reizi pērkot biļeti viss ir skaidrs kā dienā, šeit ar’ tiekam līdz maksāšanai, bet karti neņem pretī. Pārlecam uz citu automātu, tur tā pati vaina, un tikai pie trešā atklājam, ka šis ir tāds, kur karšu terminālim strādā ekrāns un viss kļūst vienkārši.
Aizsperamies uz dzelzceļa staciju, turpat pa trepēm stāvu zemāk. Tur stāv vilciens. Uz vilciena perona novietotie ekrāni skaidrā franču mēlē vēsta iekšā nekāpt, vilciens brauks uz depo. Cilvēki kāpj iekšā un beigās es nolemju, ka nebūsim jau nekādi muļķi un kāpsim arī mēs. Ej tu sazin’, kādas te ir paražas un visam rakstītajam jau nevar ticēt. Šis bija tas gadījums, kad rakstītajam vajadzēja ticēt. Esam tā labi ieriktējušies, kad vagonam cauri sāk jozt vilciena darbinieks un dzīt visus ārā. Tā nu simtiem pasažieru gariem ģīmjiem raušas ārā un pāriet uz perona otru pusi.
Beidzot atbrauc vilciens un var kāpt iekšā. Teikšu, kā ir, vilcienā pilnīga Jūrmalas vilciena vasaras atmosfēra. Nekas neventilējas, visi nosvīduši un saspiesti kā siļķes mucā. Par laimi es pie šādām lietām esmu pieradis, un līdz stacijai Denfert-Rochereau aizbraucam bez problēmām. Nu labi, soma bija jātur klēpī.
Tur izkāpjam ārā un mēģinām tikt cauri automātiskajiem vārtiem. Kaut kādu iemeslu dēļ mūsu biļetes tiek atgrieztas atpakaļ, vārtus neatverot. Izmēģinu visas trīs iespējas, bez rezultātiem. Man apnīk un vienkārši apeju viņiem apkārt. Beidzot varam baudīt Parīzes kultūru.
Pirmais apskates objekts būs Parīzes katakombas. Bērnu dienās, kad lasīju dažādas piedzīvojumu grāmatas, tās tur figurēja. Tagad ir iespēja viņās tikt iekšā. Te gan ir problēma, ka ar mugursomām iekšā nelaidīs, jo katakombu darbiniekiem ir slinkums čekot, vai kāds atkal nenes ārā kādu liela kaulu vai galvaskausu. Maija ir atradusi, ka mugursomas varot atstāt kaut kādos mugursomu atstāšanas punktos – Bounce. No sākuma nevaram atrast to punktu, beigās tas atrodas kafejnīcā. Tad izrādās, ka vajag izveidot profilu un apmaksāt un tikai tad var nodot, uz vietas piķi neņem. Nočakarējos ar to kādas piecas minūtes. Bārmenis saka, ka viņš ir gatavs pa piečuku pieskatīt. Bet nu tādam es par piečuku tukšu rimi maisiņu neatstātu pieskatīt, kur nu vēl savu mugursomu ar apenēm un zeķēm! Beigās viss izdodas un ejam uz katakombām.
Tā kā esam 10 minūtes pa ātru, mums piedāvā iet prom un nākt laikā. Nolemjam apskatīties tuvīnos parkus. Jāatzīst, ka parku kultūra viņiem te ir līmenī, ja salīdzina ar Latviju. Apmeklējam vien vienu un mazu, bet te ir gan uz soliem guļoši dīkdieņi, gan uz skulptūras sēdošs pliks vīrietis, kas kaut ko skaļi stāsta savam iedomu draugam/-iem (neesmu tik stiprs franču mēlē). Tip top!
Protams, kad ierodamies pie Katakombām, tur jau ir pārdesmit cilvēku rinda, kas nav klausījuši iekšā laidējam un stāvējuši pie ieejas. Uzrādām biļetes un speramies iekšā. Tiek piedāvāta iespēja ņemt audiogidu, bet es atsakos, jo kurš gan nezina Parīzes Katakombu stāstu?! Četrpadsmitajā gadsimtā, kad cītīgi būvēja Parīzi, tika daudz akmeņu izvilkts no Parīzes apakšas. Gāja laiks, cilvēki par to aizmirsa (šaubos par šo daļu). Līdz beidzot astoņpadsmitajā gadsimtā sāka iebrukt mājas. Visums tukšumu nemīl un nolēma reorganizēt kapus sabāžot kaulus katakombās.
Lai tiktu līdz apskatāmajai daļai, no sākuma pa spirālveida kāpnēm nākas kāpt lejā un tad pa garu eju doties pie pašiem kauliem. Tie, kuriem ir audogidi, laiku pa laikam apstājas un kaut ko klausās, mēs tik slājam tālāk, līdz tiekam līdz kauliem. Tik daudz kaulus es līdz šim biju redzējis tikai kaulu miltu veidolā, bet te kāds rūpīgs cilvēks tos smuki sazortējis. Stilba kauli sakrauti kā malka strēķī. Strēķis vietām izdekorēts ar galvaskausiem. Viss negabarīts sasviests aizmugurē, lai nebojā skatu.
Vienā vietā krāvējs bijis romantiski noskaņots un no galvaskausiem izlicis sirsniņu. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm gan tā skatīšanās uz kauliem ir piegriezusies un saproti, ka nekur sāņus nenolīdīsi, jo visur priekšā dzelzs durvis. Ja paspīdina ar lukturi, tad var redzēt, ka arī tur pilns ar kauliem. Ejam uz izeju, pie tās mums pārbauda rokassomas, jo var gadīties, ka esam nočiepuši kādu pirksta falangu.
Tā kā līdz vilcienam uz St Malo vēl labs laiks, nospriežam iekost tai pašā kafejnīcā, kur tiek glabātas mūsu somas. Maija paņem salātus, es – picu. Klāt piedzeru svaigi spiestu koka kolu. Pavēroju vietējo paradumus, uzpīpot pie galda te joprojām ir ok. Tāpat kā velokurjeriem laiku pa laikam pieskriet pie letes un izraut vienu mazo, lai vieglāks miniens. Ēšanas laikā nospriežam nebūt nūģiem un doties uz Montparansas staciju ar kājām. Ja kāds nezina, tad tā ir viena no Parīzes lielajām TGV (ātrvilcienu) stacijām, no kurienes var aizbraukt jebkur, kur iet vilciens.
Pa ceļam iesperamies kapsētā Cimetière du Montparnasse, bet tā kā no pazīstamajiem neviens te nav pierakts, tad vienkārši izejam tai cauri. Montparnasas staciju atrodam bez problēmām, Maija man izstāsta, ka stacija atrodas pretī Montparnasas tornim un tad jau līdz turienei aiziet nav nekāda māksla.
Stacijā nedaudz uzgaidām mūsu vilcienu, iepērku uzdzeramos saldos dzērienus, izrādās, ka Schweppes Agrumes karstā laikā dikti labi iet iekšā un to dzeršu pie katras iespējas. Apmeklēju vietējo maksas tualeti, maksas automāts nestrādā, bet ir darbinieks, kas pieņem naudu. Te vēl nav modernā franču tualete, kur sievietes un vīrieši netiek atdalīti.
Uz vilcienu baigā rinda, cik var noprast biļetes šai nedēļas nogalē esot izpirktas, ka brīvu vietu nav. Mums problēmas sagādā vagona atrašana. Mums ir astoņpadsmitais vagons un tas jau atrodas puskilometru ārpus stacijas. Un, ja no sākuma vagonu numuri priecīgi mirdz ekrānos, tad uz astes galu nākas skaitīt līdzi uz pirkstiem, jo ekrānos ne velna neredz. Beigās atrodam mūsu vagonu un ieņemam vietas. Mani gan moka nemiers un izmantojot matemātiku secinu, ka esam iekāpuši nepareizajā un šis ir divdesmitais, atskaitām divus vagonus un atkal ieņemam vietas, nu jau pareizās.
Nekad mūžā vēl neesmu vēl braucis ar TGV, bija tā vērts! Divarpus stundu laikā esam jau San Malo vairāk kā 400 km no Parīzes. Šī nu būs mūsu bāze šonedēļ. Hotelis mums ir pāris kilometru no stacijas. Vispār man šī vieta patīk no pirmā acu uzmetiena. Tāda kā ar mūri apjozta viduslaiku pilsēta (jā, zinu kara laikā nobumboja līdz ar zemi un viss ir uzcelts no jauna) jūras krastā. No sākuma gan nav nekas interesanta, nedaudz pilsētas, tad ostas ēkas, vietām puvušu zivju smaka. Ieraugu panorāmas riteni un saku, ka mums vajadzētu izbraukt. Ja godīgi, patiesībā man vajadzētu iet uz tualeti, jo vismaz litrs Agrumes dzēriena jau ir izfiltrēti.
Maija piekrīt, nopērkam biļeti un sākam braucienu. Ir divu veidu panorāmas riteņi, viens kur laiž ārā pēc apļa, otrs – brauc kamēr apnīk. Šis ir no otrajiem, sēdi savā caurspīdīgajā kapsulā un brauc tik uz riņķi. Bet mēs jau to nezinām un tādēļ pirmā pabraukšana garām zemei šķiet neliels pārpratums. Otrais liek domāt, ka par mums aizmirsuši. Trešais jau rada apātiju, bet tad mums garām braucot uzsauc, vēl trīs reizes un var izbaudīt skatu. Skats ir San Malo 10 no 10, jahtu osta un ostas teritorija, jūra, bet bija tā vērts.
Nu gan vairs nestiepjam gumiju un dodamies uz hoteli. Tam ir tāds smalks nosaukums Maison Vauban. Recepcijā samaksājam par nākotnes brokastīm, saņemam istabas atslēgas un pievēršamies pašam svarīgākajam. Viesnīcas saimnieks uz kartes mums atzīmē restorānus, kuros ir vērts ēst un kuriem iet ar līkumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies pilsētas izpētē. Es paspēju apmeklēt galda spēļu veikalu, tikai paskatīties. Un ir klāt vakars, varam doties ēst.
Sākumā aizejam uz vienu rekomendēto vietu, bet tā izskatās ir slēgta un jau pasen. Tad nu lēnām ejam līdz pašiem ieejas vārtiem un nospriežam neskatoties uz visiem tiem, pie vārtiem būs dārgāk, jo tur maksā par vietu, piemetamies vienā no tiem. Sen nebiju tā pa Jāņiem ēdis langustus un garneles. Visam pa virsu uzstrebju zivju zupu un izdzeru puslitru sidra.
Tad veicam nelielu pastaigu pa mūriem, apejam pa tiem pilsētai riņķī. Vairāk lai iepazītos ar ģeogrāfiju, apskatām vietu, kur rīt kāpsim uz kuģīša. Molu nolemjam izlaist, tāpat kā fortu salas. Vienkārši apejam visam apkārt, ieejam vietējā pārtikas bodē, nopērkam uzkodas un dzērienus rītdienas pārgājienam un dodamies mājās.