Navigate / search

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Vilis. Paskatījos anotāciju, un grāmata šķita tīri tā neko. Vēsture plus antivaronis, ko gan vēl varētu vēlēties. Ar lasīšanu gan tik raiti negāja, grāmata kindle marinējās ilgi, nekā nevarēju saņemties ķerties klāt. Bet nesen nonācu situācijā (garā pārlidojumā), kad nekā cita nebija pa rokai, un izlasīju.

Harija Flašmana galvenās rakstura iezīmes ir  – gļēvulība, nelietīgums, blēdīgums un kāre uz sievišķiem. No skolas viņš ir izmests par dzeršanu. Viņam nekas cits neatliek kā stāties militārajā dienestā. Tēvs ir pietiekami bagāts, lai maksātu viņam stipendiju, un šķiet, ka, atrodoties Lorda Kardigana Huzāru pulkā, jaunajam oficierim nekas slikts nevar notikt. Taču apstākļi sagadās tā, ka Flašmans nonāk Britu Afganistānas kampaņā kā slepenais aģents.

Teikšu kā ir, galvenais varonis nav nekāds varonis, viņš ir tāds maitasgabals, kas savas iekāres apmierināšanai nesmādēs pat izvarošanu. Nodot savus biedrus viņam ir ikdiena, un arī stratēģiska nākotnes plānošana nav viņa stiprā puse. Līdz ar to visa viņa dzīve ir viena vienīga bēgšana no savu darbu sekām. Sevi gan viņš uzskata par izcilu un, iespējams, nenovērtētu personu. Jā, viņš ir gļēvulis un vienmēr meklē vieglāko un izdevīgāko ceļu, taču tie, kas tā nedara Flašmana ieskatā ir vai nu muļķi vai liekuļi. Neteikšu, ka man autora izveidotais tēls patiktu, teiktu, ka ar viņu bija nedaudz pāršauts pār strīpu.

Tādēļ pievērsīšos tai grāmatas daļai, kas man patika. Šis ir vēsturiskais romāns. Notikumu atainojums nav tik precīzs kā vēstures grāmatās, taču ir sarakstīts aizraujoši. Ja atmetam nost Flašmanu, tad lielākā daļa no militāristiem reiz ir bijušas reālas personas, kas piedalījušies Afganistānas iekarošanā. Šajā grāmatā autors ir izvērsies militārās virsvadības kritikā. Ja ticam Flašmana, tad tik nekompetenta virspavēlniecība gadās reti pat britu armijā. Nespēja adekvāti izvērtēt situāciju, nespēja pieņemt lēmumus, oficieri, kas savu pakāpi ieguvuši pateicoties naudai, tas viss kopā rada apstākļus, kuros armijas sagrāve Kabulā ir vien laika jautājums. Man līdz šim par šo vēstures posmu nebija nācies lasīt, un šī grāmata noteikti ieinteresēja palasīties par šo laika posmu vairāk.

Otra tēma, kas caurvij grāmatu, ir varoņi un varonība. Par varoni neviens nepiedzimst, un pat tāds gļēvulis kā Flašmans var kļūt par varoni, sevišķi, ja esi vienīgais izdzīvojušais, un virspavēlniecībai ir trakoti nepieciešams kāds pozitīvs signāls tēvzemei. Tādēļ arī neveiksmīgs padošanās mēģinājums pareizā gaismā izrādīsies kā cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam.

Ja gribas palasīt kaut ko vieglu un izklaidējošu par vēsturi (tad gan ir jāignorē Flašmana pārspriedumi par sievietēm), tad mierīgi var ķerties klāt, diez vai kaut kur vēl nāksies izlasīt tik saistošu Pirmo Angļu-Afgāņu kara aprakstu. Lieku 7 no 10 ballēm.

English Passengers by Matthew Kneale

english-passengers-by-matthew-kneale

Pie šīs grāmatas es tiku blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. MsMarii domāja, ka šī ir tā grāmata, kuru man noteikti vajadzētu izlasīt. Solīja, ka tajā būs ceļojums uz Tasmāniju un daudz humora. Tasmānijas aborigēni un kolonizācija patiešām ir viens no maniem mīļākajiem vēstures tematiem, un tādēļ grāmatu pasūtīju nekavējoties oriģinālvalodā. Ar lasīšanu gan tik raiti neveicās, nevarēju saņemties. Ja godīgi, tad es labprāt būtu viņu pircis arī latviski, taču par šāda izdevuma eksistenci uzzināju tikai tad, kad grāmatā nelasītas bija palikušas vien pārdesmit lapaspuses.

1857. gads kapteinis Illiams Kvilians Kevlejs (Illiam Quillian Kewley) nolēmis piepelnīties ar kontrabandu. Viņam ir speciāli uzprojektēts kuģis un uzticama Menas salas vīru komanda. Kas gan varētu noiet greizi? Vikārs Džofrijs Vilsons (Geoffrey Wilson) savukārt ir veicis ievērojamus ģeoloģiskus atklājumus. Atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem viņš ticību neuzskata par vienu no ieņemamā posteņa atribūtiem, viņš uzskata, ka Bībelē rakstītais ir patiesība, nekāda tur abstraktā filozofiskā, bet burtiskā. Pēc pamatīgas rakstu studēšanas viņš ir atklājis, ka tieši Tasmānijā atrodams Ēdenes dārzs. Viņa ekspedīcijas loceklis Doktors Tomass Poters ceļojuma laikā cer attīstīt neapgāžamu rasu pārākuma teoriju.

Galvenā loma šajā stāstā ir uzticēta Pīvajam (Peevay), kurš ir viens no Tasmānijas aborigēniem. Šajā grāmatā atspoguļots viņa dzīvesstāsts no bērnības, kad aborigēni vēl brīvi klaiņoja savās teritorijās, līdz vecumdienām, kad bez viņa pāri bija palikuši tikai daži citi.

Grāmatas centrālais temats ir kolonizācija, tās attaisnošana un nevērīgā nežēlība pret kolonizējamajiem. Šeit būtisks ir Poters, kurš izstrādā savu rasu teoriju un diezgan labi vokalizē sava laika uzskatus. Ir zemākas rases un ir augstākas, pat baltie savā starpā nav vienlīdzīgi. Bet līdz brīdim, kamēr baltie tiks līdz savstarpējo attiecību kārtošanai, zemākās rases tiks lemtas iznīcībai. Jā, žēl, bet pasaule vispār ir nežēlīga. Kolonizatoriem uz vietas savas rīcības racionalizēšana ir daudz vieglāka, ja tu esi stiprāks, tev ir taisnība. Nepatīk aborigēni, uzrīko tīrīšanu vai pārvieto uz jaunu vietu. Pasaule pieder baltajiem, un citādi nemaz nevar būt.

Pīvaja skats uz kolonizāciju nemaz nav tik rožains, jo viņam visu to nākas izciest uz savas ādas. Viņš ir tiešs notikumu liecinieks. Sākot ar to, ka viņa tēvs ir baltais, kā dēļ viņu neieredz paša māte, un beidzot ar to, ka viņam ir vajadzīgs gandrīz viss savs mūžs, lai saprastu, ka kolonizatori respektē tikai spēku. Daudz kas par aborigēnu kultūru ir palicis nezināms, bet tās drumstalas, ko vēl zinām, autors ir meistarīgi iepinis stāsta, gan “humāno” nometināšanu, gan pievēršanu kristietībai, gan divkosīgo nožēlu par viņu izmiršanu.

Lai lasītājam nebūtu jālasa tikai koloniālisma kritika, tad autors visnotaļ veiksmīgi izmanto kapteini kontrabandistu un vikāru spriedzes kliedēšanai. Kapteinis ir no tiem cilvēkiem, kuriem sīks pārkāpums likuma priekšā rada lavīnveida efektu. Labi, kontrabanda, visi ar to nodarbojas, kuru noķer, to pakar, bet pārējie dzīvo cepuri kuldami. Taču ko darīt, ja pārpratuma pēc esi no jūras uzbrucis pavisam svešai mājai. Avīzes to publicē kā dīvainu noziegumu, bet tieši tas liks viņam mukt uz pasaules otru galu. Viņam nekad neveicas, lai ar ko viņš nedarītu, vienmēr paliek vēl sliktāk.

Vikārs ir apsēsts ar Paradīzes ideju. Grāmatas sākumā viņš vēl ir puslīdz normāls cilvēks, taču labi var redzēt, kā lēnām ceļojuma laikā attīstās viņa paranoja un mānija. Viņš nav radis piedzīvot grūtības un vajag vien pavisam nedaudz, lai viņa širmis aizkristu pavisam. No malas tas izskatās visai smieklīgi, lai ar’ patiesībā tas ir traģiski.

Grūti ir izsacīt to, kā man patika grāmatas beigas un tā daļa, kad ekspedīcija beidzot nonāca Tasmānijas mežos. Angļu pasažieru un vietējo aborigēnu lomas pēkšņi mainījās. Par to, kā viņi atsakās pieņemt acīmredzamo un labāk dzīvo iedomātā realitātē, neskatoties uz apkārt notiekošo. Par to, ko viņi patiesībā uzskata par civilizācijas pazīmēm, un kādi cilvēki viņi ir, mēģinot izdzīvot. Tāda smalka ironija, kas turpinās arī ceļā uz mājām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku, bet ne tikai sausu faktu uzskaitījumu, tad noteikti dod iespēju šai grāmatai. Tasmānijas kolonizācija ir viena no brutālākajām Britu Impērijas ekspansijas epizodēm, taču ar laiku tā ir nogrimusi aizmirstībā. Te ir pateikts viss būtiskākais un atmests mazsvarīgais, iesaku izlasīt!

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Šo grāmatu saņēmu dāvanā 2014. gada blogeru Ziemassvētkos no Doronikes. Viņas dāvana man dikti patika, jo MakKamona grāmatas mani savulaik aizrāva. Taču biju pieradis, ka šis autors ir šausmu meistars, kas spēj uzburt apokalipses un vientuļus cilvēkus, kas cīnās lai tās nenotiktu. Nekad nebiju iedomājies, ka viņš raksta arī vēsturiskus detektīvus. Varbūt tas tādēļ, ka ap divtūkstošajiem gadiem es viņu biju tik tāli atlasījies, ka metu mieru.

Rit 1699. gads, kādas Karolīnas pilsētiņas sauktas Fauntrojal (Fount Royal) iedzīvotāji šaubās par 1700. gada pienākšanu. Pasaule iet uz galu. Pilsētā ir parādījusies ragana. Tā ar savu saimnieku pašu Sātanu ir nogalējusi mācītāju un vēl pāris ciematiņa ļaudis, ja klāt pieskaita neražu un mūžīgo lietu, kas sapūdē pat augļus kokos, tad ir skaidrs pasaules gals ir tuvu. Ragana Reičela Hovarta (Rachel Howarth ) ir notverta un gaida tiesas prāvu. Pilsētiņa lai ar nelaimē nerīkosies kā pūlis, viņiem ir nepieciešama īsta leģitīma tiesa. Tiesu spiež ceļojošais tiesnesis īzaks Vudvords (Issac Woodward), kuram palīdz viņa attapīgais palīgs Metjū Korbets (Matthew Corbett).

Grāmata ir visnotaļ pabiezs vēsturiskais detektīvs, kura centrālais temats ir raganu prāvas. Pavisam nesen Salemā tika notiesātas raganas, tiesneši gan atzina savas kļūdas, taču raganu esamība tajos laikos bija neapstrīdama lieta. Metjū, lai arī tiesneša palīgs, ir puisis, kurš apveltīts ar gaišu galvu, un kuru vienmēr nodarbina jautājums kāpēc? Viņš ir pietiekami stūrgalvīgs, lai nepadotos vairākuma spiedienam un pats trakākais raganām – viņš diez ko daudz netic. Taču Fountrojālā dzirdētais viņam liek pārskatīt savus uzskatus par pasaules uzbūvi. Liecinieki smalkās detaļās spēj aprakstīt raganas darbus, sevišķi tās vieta, kur viņa kopojas ar pašu nelabo. Visi liecinieki stāsta vienu un to pašu, un pēc to liecību apkopošanas secinājums ir neizbēgams – Reičela ir ragana. Taču Metjū nemet plinti krūmos un cenšas darīt visu, lai aizraktos līdz patiesībai.

Pārējie grāmatas tēli ir rūpīgi nostrādāti, viņi patiešām ir kā dzīvi cilvēki ar savām ambīcijām, idejām un noslēpumiem. Misters Bidvels – pilsētiņas dibinātājs, cilvēks, kurš nekad nekļūdās. Viņam ragana ir iemesls pilsētiņas bojāejai, un viņš ir sparīgs tās sadedzināšanas atbalstītājs. Vietējais skolotājs, klibs cilvēks, kura sapnis ir uzcelt plašu skolu un izglītot bērnus, mācījies Oksfordā, bet nolēmis meklēt laimi Jaunajā pasaulē. Dakteris, kurš cer kļūt slavens, ja viņa vārdā nosauks pilsētiņas slimnīcu, kas zina, iespējams, tiks pie prakses Ņujorkā. Un Eksodus Jeruzālems ceļojošs sludinātājs, kas nevienu vien raganu ir izglābis no sadedzināšanas, atgriežot to pie Dieva ar savu vareno “zobenu”, roku uzlikšanu un dedzīgās lūgšanās pavadītu nakti. Ir vēl kalējs, kurš ļoti mīl zirgus, un žurku ķērājs, kas savā arodā ir sasniedzis perfekcionisma virsotnes.

Pilsētiņa un pasaule kopumā ir smalki nostrādātas un vēsturiskajai realitātei atbilstošas. Izskatās, ka mazpilsētu sindroms ASV ir mocījis jau no pašiem pirmsākumiem. Fountrojālas iedzīvotāju mīļākais hobijs ir meklēt netikumus kaimiņos. Visiem kā vienam ir tumši noslēpumi, jo ne jau pa velti viņi ir izvēlējušies dzīvot nomalē. Vienu vārdu sakot īsts čūsku midzenis, kurā vēl ir ieperinājusies lapsa, kuras mērķis ir iznīcināt pilsētiņu. Ir tikai jautājums kādēļ?

Pats detektīva sižets ir atjautīgi izveidots, un lai arī gaita noris lēni, nevienu brīdi nav neinteresanti. Var kopā ar Metjū mēģināt atšifrēt galveno vaininieku, atrast lapsu, kas slēpjas vistu kūtī. Katrs jauns fakts papildina mozaīku, un autors patiešām ir liels viltnieks, lai aizvestu pa viltus ceļu. Un nav jau tā, ka uz viņu varētu apvainoties, viss notiek godīgi, nekas jau netiek slēpts, tikai jācenšas neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Un tā kā pilsēta ir īsts čūsku midzenis, tad dažādi noziegumi un dīvainības šeit ir biezā slānī, un gandrīz katrām aizdomām ir kāds pamats. Beigas gan nebija tik negaidītas, kā es būtu vēlējies, jo savā paranojā biju vainīgo sazīmējis diezgan ātri. Tas gan bija minējums un personīga nepatika pret personāžu, nevis loģisks secinājums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, 800 lapaspuses, lai ar’ interesantas, sižets tomēr risinās pārāk lēni. Taču, ja vēlies izlasīt detektīvu, kurā ir raganas, dārgumi, seni noslēpumi, indiāņi, lielceļa laupītāji, sekss ar nelabo, punduri un hermafrodīti, tad sāciet vien lasīt, nenožēlosiet. Iespējams izlasīšu arī pārējās piecas sērijas grāmatas.