Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.