Vita Nostra (Метаморфозы #1) by Marina Dyachenko, Sergey Dyachenko

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Spīgana. Viņai pašai šī grāmata dikti gāja pie sirds, ja ticam viņas aprakstam. Es par šo grāmatu biju dzirdējis, bet līdz lasīšanai tā arī nekad nebiju ticis. Nu man bija brangs iemesls grāmatu izlasīt.

Sašas Samohinas dzīve ir pārvēršas murgā. Viņai ir izteikts piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties. Pabeigusi skolu, Saša iestājas dīvainā institūtā. Speciālo Tehnoloģiju institūtā studenti ir līdzīgi briesmoņiem, bet pasniedzēji dēmoniem. Te viņu māca, tikai nevar saprast ko un kādēļ.

Šī nu nepavisam nav Harijam Poteram līdzīgā grāmatas par to, kā jaunie burvji sasniedz savu pilnbiedru un dodas pasaulē nest labo un gaišo. Grāmatas kopējo sižetu fantāzijas klasifikācijā varam ielikt pie varoņa ceļa. Te gan pārbaudījumi nenāk tik daudz no ārienes, klimstot pa svešām vietām, bet no pašas varones personības. Ar viņu kaut kādu iemeslu dēļ ir apgājušies netaisni, mācību priekšmeti ir absolūti nesaprotami. Bet nemācīties nevar, būs sliktas atzīmes, cietīs tavi radinieki, kamēr mācīsies labi, arī tiem būs labi. Paši pasniedzēji apgalvo, ka tik drastiskas metodes nepieciešamas, lai motivētu studentus. Pa labam nekas nesanāks. Tie, kas izkrīt sesijā, vienkārši pazūd. Par pašu Samohinu jāatzīmē, ka viņa ir teicamniece, un vairāk vai mazāk mācības viņai iet kā pa sviestu. Tas mani nedaudz pārsteidza, un pāris kājas paslīdēšanas man šķita acīmredzams sižeta dramatizējums, kas diez ko nepārliecināja. Skaidra lieta, ka viss noteikti beigsies labi. Bez tam ir aizdomas, ka pietiekoši ilgi turot cilvēkus bailēs, viņiem iestāsies apātija un nekāds rezultāts netiks panākts.

Pašas mācību metodes un mērķis ir grāmatas lielākais pluss, ne lasītājs, nedz Saša īsti nespēj saprast, kas tas ir. Jālasa un jāiekaļ no galvas kaut kādi burtu savienojumi. Kādēļ un kāpēc nevienam no studentiem nav nekādas sapratnes. Šī grāmatas sadaļa mani nodarbināja visvairāk. Vispirms man bija grūti iedomāties, ka cilvēks var kaut ko iemācīties, nesaprotot mērķi, un nekādi draudi apslaktēt radus nespēs viņus motivēt. Tagad sekos maitekļi. Tad kad biju izokšķerējis ko vairāk, mani sāka satraukt projekcijas. Ja jau projicē, tad kas ir šis projicētājs? Hiperteksts ir skaidra lieta, tāds kā absolūts, kas kalpo visam par pamatu, dimensija, no kuras mēs redzam noteiktu skaitu dimensiju un tas viss rezultējas noteiktos objektos un jēdzienos. Taču kādēļ hipertekstam ir svarīgi, lai labākās projekcijas saprastu visu notiekošo un savā veidā atgrieztos pie pirmavota, man šķita nepamatoti. Hipertekstam projicējoties viņš no šī procesa nespēj zaudēt neko no sevis, tāpat kā mēs metot ēnu sevi nemaitājam. Bet labi, pieņemsim, ka šo lietu lasītājam neizprast ierobežotās uztveres dēļ. Nākamā problēma ir vairāku dimensiju iepakošana mūsu telplaikā, manuprāt, te nevajadzēja tik detalizēti aprakstīt. Tas, ka 3D grāmatā ir nD shēma un tu viņu redzi izmantojot acis, jo citādi nebūtu vajadzīga grāmata, rada veselu kaudzi ar problēmām fundamentālajā fizikā. Domāju, ka beigās no pilsētiņas paliktu pāri tikai liela bedre.

Bet tas viss ir štrunts un mana ierobežotā prāta robežas. Maģijas (ja to vispār varam saukt par maģiju) ideja man patika. Šeit standarta burvju operēšana ar vārdiem, kas ietekmē pasaules struktūru, ir pacelta citā līmenī, te pašas pasaules struktūra ir vārdi. Lai cilvēks tam piemērotos, viņam ir jāiziet no sava Es rāmjiem un tieši šī iziešana no sava es definē galvenās varones izaugsmi. Par to, kā visu to izprast, ir šī grāmata, un tas ir jāizlasa pašam.

Autoru kolektīvs nedaudz sirgst ar grafomāniju, viņi aizrautīgi rada liekvārdību un izplūst detalizētos aprakstos. Nenoliegšu, valoda viņiem ir forša, un tā kā arī pats esmu grafomāns, man patika. Taču noteiktai lasītāju kategorijai varētu kaitināt Aleksandras ikdienas soļa apraksts. Vietām gan autori saņemas un pārlec pāri dažiem mēnešiem, bet pēc laika atkal ieslīgst ikdienā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm patika, nestandarta darbs, prasa diezgan lielu iedziļināšanos un pacietību. Noteikti ir jābūt gatavam tam, ka nekas tā vienkārši paskaidrots netiks, līdz visam būs jāizurbjas kopā ar Aleksandru.

Tumšā puse by Sallija Grīna

Bija noticis tā, ka man ilgi nabija nācies neko lasīt par labo un ļauno cīņu mums paralēlajā pasaulē. Mani standarta autori, pie kuriem es šajā gadījumā vēršos, neko jaunu izdevuši nebija un Zvaigznes ABC izdotā “Tumšā puse” nāca tieši laikā. Palasījos citu blogeru atsauksmes un sapratu, ka šī grāmata ir tieši tas, kas man tagad vajadzīgs.

Lielbritānijā viss nav tā, kā tas izskatās. Skaidra lieta, tur mašīnas brauc pa nepareizo pusi, bet patiesība ir daudz skarbāka. Šajā valstī jau daudzus gadus notiek cīņa starp burvjiem, kas sevi sadalījuši divas grupās – baltasiņu un melnasiņu. Baltasiņu burvji uzskata, ka maģijas piekopējiem ir vēlams sadzīvot ar tukšasiņiem. Melnasiņu, savukārt, ka nav ko ķēpāties ar niekiem un dzīvot tā, kā burvja sirds tiem liek. Neitans Birns piedzimst kā jauktasiņu burvis, tēvs ir ar melnasinis (ne jau šāds tāds, bet pats Markuss, stiprākais no visiem), māte -baltasine. Bērnībā palicis viens, dzīvo kopā ar vecomāti un pusmāsām Džesiku un Deboru un pusbrāli Aranu. Māte viņam ir mirusi, tēvs nav redzēts jau labu laiku. Baltasiņu burvju padome nolemj izmantot Neitanu kā Markusa neitralizācijas instrumentu. Nabaga puišelim tajā visā ir jācenšas izdzīvot, saprast savas spējas un kļūt par īstu burvi.

Jāatzīmē, ka grāmata man deva tieši to, ko no viņas biju sagaidījis. Spraigu sižetu, interesantu vēstījumu un jauki izveidotu alternatīvo realitāti. Skaidrs, ka fantāzijas subžanrā – burvju karos jau sen nav redzēta kāda spoža un jauna ideja. To arī no šīs grāmatas sagaidīt būtu lieki. Te ir izmantoti visi standarta paņēmieni, kas nepieciešami žanrā. Divas opozicionāru grupas, kuru mērķis ir panākt totālu dominanci. Šeit nav nekādi godīgas spēles noteikumi, jo acīmredzot liela burvju daļa ir orientēta uz totālu apstākļu kontroli, iespējams, tas ir viņu spēju pamatā. Puisēns, kas izmainīs pasauli, kura liktenī ieinteresētas abas puses ir obligāts priekšnosacījums. Maģijas sistēma, kas definē iespējamo un neiespējamo grāmatas ietvaros. Autore ir pacentusies, lai visas šīs komponentes saliktu sakarīgā stāstījumā un piešķirtu galvenā varoņa dzīvei kaut kādu jēgu.

Pozitīvais ir autores spēja noturēt lasītāju pie sižeta, un radīt interesi par jautājumu, kas notiks tālāk. Ja cilvēks neko daudz vēl nav lasījis no šī žanra un sižeta iespējamos risinājumus vēl nav redzējis daudzas reizes. Lasīšana varētu izvērsties interesanta un beigas negaidītas. Grāmata arī sniedz to, ko lasītājs vēlas – labu atpūtu no ikdienas. Jā, varbūt tur ir par daudz vardarbības un bieži vien nepamatotas, bet salīdzinājumā ar pasakām nav nekas īpašs. Līdzīgas lietas mēs varam lasīt ziņās vai katru dienu.

Šādā ar autoriem pārpildītā žanrā un Harija Potera dominances laikā, grāmatai panākumus var nodrošināt tikai labi nostrādāts galvenais varonis, tāds, kas iegūs lasītāja simpātijas, citādi viņai nav cerību. Neitans šādā ziņā ir laba izvēle, ne jau tādēļ, ka bārenis. Vairāk tādēļ, ka viņam ir grūta bērnība un viņam dara pāri. Katram ir gadījušies tādi brīži, un tas nedaudz noskaņo lasītāju Neitanam par labu. Līdzjūtību izraisa arī vide, kurā viņš tiek audzināts un pusaudžu gadu pavadīšana būrī izraisīs līdzjūtību pat viscietākajās sirdīs. Jā, viņš ir pusanalfabēts un burtiski krātiņā audzēts, bet tomēr viņš ir salīdzinoši racionāls cilvēks, kura mērķus var saprast.

Ar otrā plāna varoņiem ir daudz švakāk, tie ir tādas tipiskas stāsta dekorācijas. Viņi ir tīri funkcionāli, dažiem parādās emociju izpausmes, bet par dziļiem tēliem viņus nenosauksi. Baltasiņi visi kā viens ir apņēmušies kļūt par melnasiņu medniekiem. Vienīgā novērotā alternatīva ir mājsaimniecības. Melnasiņu burvjiem mīļākā nodarbe bez savu radinieku nogalināšanas ir baltasiņu nogalēšana. Tā nu viņi tur visi maļas savā sulā un tīri vai izaicina lasītāju iedzīt burvju populāciju kādā modelī un paskatīties, vai pie šādas mirstības viņi vispār spētu izdzīvot. Un ir arī skaidrs, ka visa tā balto un melno birku karināšana ir nosacīta lieta, jo galvenais ir vara.

Maģijas sistēma ir balstīta uz simpātiju. Tas ir, ja kāds var manipulēt ar gabaliņu no tava ķermeņa, tad rezultāts atsauksies arī uz tevi. Katram burvim ir viena unikāla spēja, kas viņam ir no dzimšanas. Tad vēl papildus prasmes tiek iegūtas burvja iesvētīšanas rituālā. Ja gribas vēl kādu specspēju, tad jānogalina cits burvis ar šādu spēju un jāapēd tā sirds. Prieks, ka maģijas sistēma ir labi pārdomāta un neparedz pentagrammas un dēmonu piesaukšana. Lai gan brīnumzāļu pagatavošana ir atstāta no tradicionālajām raganu lietām.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Papildus bonusu viņa nopelnīja pateicoties tam, ka no krūmiem praktiski netika izstumtas nevienas nopietnas klavieres. Bija daži neskaidri momenti, bet tie, domājams, atrisināsies nākamajās grāmatās. Ieteiktu lasīt tiem, kurus interesē ļauno un labo cīņa par varu pasaulē. Ja tādas grāmatas esi jau lasījis desmitiem, tad no šīs neko jaunu nesagaidīsi.

Rūgtās sēklas (Milkweed Triptych #1) by Ian Tregillis

Šo grāmatu biju plānojis izlasīt jau sen, bet, kā jau ar tiem plāniem ir, nebija sanācis laika. Bet kad pie manis vērsās Izdevniecības Prometejs pārstāvis ar piedāvājumu izlasīt šo grāmatu latviski, man laiks atradās uzreiz. Reti jau tā gadās, kad grāmata, kuru tu vēlies izlasīt, pēkšņi iznāk latviski.

Ir otrā pasaules kara priekšvakars. Britu spiegs Reibolds Maršs, mēģinājumā palīdzēt kādam vācu puses pārbēdzējam, Spānijas pilsoņu kara laikā novēro interesantas lietas – cilvēkus, kuri aizdegas kā sveces, un dīvainus cilvēkus, kuriem pie galvas pievienoti elektrības vadi. Ir skaidrs, ka kara gadījumā ar Vāciju šāds superierocis būs vērā ņemams spēks. Aizdomas pastiprina arī pārbēdzēja mantās atrodamā informācija. Britiem ar steigu ir jāatrod ierocis, ko likt pretī vāciešiem.

Vienkārši sakot, ir pārcilvēki (protams, vācieši) pret burvjiem (britu specialitāte). Ne pārcilvēki, ne burvji nav viegli pieejams resurss, bet viņu potenciāls ir milzīgs. Lai būtu balanss, katrai no pusēm ir savi mīnusi. Pārcilvēki ir atkarīgi no saviem enerģijas avotiem, bet burvjiem ir vajadzīgi upuri. Šeit nav ne labo, ne ļauno, katra puse no visas sirds vēlas uzvarēt. Un pielietotās metodes abām pusēm ir vienlīdz nežēlīgas. Ne katrs var kļūt par pārcilvēku, un viņu izaudzināšana prasa ilgu laiku. Burvjiem savukārt ir jāprot sarunāties ar eidaloniem – būtnēm, kurām neeksistē ne telpa, ne laiks. Cilvēki viņiem ir kā baktērijas, kas apgāna visumu, tomēr ja asins cena ir pietiekami augsta, tad viņi ir gatavi sadarboties.

Lai arī ideja ir autoram stiprā puse, paši varoņi viņam ir sanākuši tādi plakani. Reibolds, ir tipisks superaģents, kura iekšējā pasaule iekļaujas visās standarta klišejās. Vils – Reibolda draugs un, cilvēks, kas viņam atklāja burvju esamību, ir tāds pa straumi peldētājs un pienākuma upuris. Grētu – vācu gaišreģi mēs iepazīstam tikai viņas spēju dēļ, kā personība grāmatā viņa vispār neatklājas. Klauss – cilvēks, kas spēj iet cauri sienām un cilvēkiem, šad tad izrāda kādas cilvēcības pazīmes un izstrādātības ziņā līdzinās Reiboldam.

Tomēr ir jāatceras, ka šī grāmata ir veltīta alternatīvajai vēsturei nevis cilvēku iekšējo pārdzīvojumu aprakstiem, un šajā žanrā galvenā lieta ir vēsture. Grāmatā stāsta, kā notikumi, kuri līdz Spānijas pilsoņu karam ir saskanējuši ar mūsu vēsturi, pēkšņi novirzās no mums zināmā kursa. Parādīt to, ka visniecīgākā izmaiņas atstāj ietekmi uz vēstures gaitu. Man gan no sākuma lasot šķita, ka te būs atainots tāds slepenais pārcilvēku karš, kas ievirzīs notikumus mums zināmajā vēsturē, bet nekā nebija.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs lasāmais, ideja izcila, pasaules ģeopolitiskās izmaiņas piesaista uzmanību. Patīkami, ka autors savus pārcilvēkus un burvjus ir ierobežojis, un tie nevar aci nepamirkšķinot saskaldīt zemi uz pusēm. Tas ļauj notikumiem attīstīties dinamiski, tai pat laikā neeskalējoties līdz absurdam. Prieks arī par jauku fantastikas grāmatu, kas pārtulkota, manuprāt diezgan labi, un izdota latviešu valodā. Tagad tik jādomā lasīt triloģijas nākamos darbus uzreiz vai paciesties līdz tos izdos latviski.

Cugel the Clever by Jack Vance

Tā nu sanāca, ka nolēmu izlasīt vēl kādu Mirstošās Zemes cikla grāmatiņu. Nemaz jau tik daudz viņu nav, šķiet, ka šī ir kāda otrā un arī pēdējā.

Stāsta darbība notiek kādā tāltālā Zemes nākotnē. Saule jau ir kļuvusi pavisam nespoža (autors rakstīja laikā, kad ļaudis vēl nezināja, ka Saulei kļūstot vecākā tā patiesībā izpletīsies un iespējams sasniegs Zemes orbītu), šad tad tai pāriet pāri tumši pleķi, kas var sagandēt visu dienu. Vienīgais, kas uz Zemes vēl ir atlikuši, ir burvji, kas neizmērojami savā gudrībā un egoismā un dažādi laika gaitā sintezēti radījumi, kuri lēnām sāk izspiest cilvēkus no viņu ekoloģiskās nišas.

Cudgel ir šāds parasts cilvēks, viņš gan mīl uzdoties par varenu burvi, viņam ir savs talismanu tirgošanas kiosks, tomēr kā cilvēks viņš ir atvērts jebkādam piedāvājumam. Tādēļ, kad viņa konkurents piedāvā apzagt netālu dzīvojošu burvi, Cudgel piekrīt uzreiz. Dodoties uz objektu viņš jau paspēj izplānot savas bagātības iztērēšanas galvenos virzienus un salikt prioritātes dzīvē. Diemžēl viņu pieķer, un burvis nosūta viņu tālā ceļā pēc kāda violeta artefakta. Lai Cudgel atnāktu arī atpakaļ, viņam tiek dots līdzi ceļabiedrs (pareizāk sakot aknas biedrs), citplanētu radījums, kas pārklāts ar dzelkšņiem tiek implantēts viņa aknu tuvumā un skubinās Cudgel ātrāk veikt savu misiju.

Grāmata ir reāls pārspīlēts piemērs tam, kā cilvēka iedomība un egoisms kopā ar tendenci uz ātriem „ labiem” risinājumiem, noved pie ne tik laba rezultāta. Cudgel dara visu, lai sanaidotos ar satiktajiem cilvēkiem un radījumiem, apzagt, apkrāpt, pārdot verdzībā, nogalēt, nekas viņam nav par grūtu, lai tiktu pie nelielas bagātības vai vienkārši ātrāk prom. Nē, nevar teikt, ka visiem sastaptajiem sirdis ir kā dimanta oliņas, arī viņu pašu apzog, krāpj un mēģina nogalēt, šķiet laiki tādi. Bet grāmatas galvenais varonis ir īstens atsaldeņa piemērs.

Grāmata lasās viegli, sižets nav samudrīts, ceļojot līdzi tās varonim, mēs apceļojam diezgan daudz no Mirstošās zemes, satiekam tās radījumus un nedaudz uzzinām par tās vēsturi. Darba varoņi neizceļas ar nekādu nopietno personības evolūciju stāsta gaitā, kādi sāka tādi arī beidza neko nemācoties no savām kļūdām. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Dying Earth by Jack Vance

Iepirku tomēr oriģinālo darbu, uz kura tika balstīts iepriekš lasītais stāstu krājums. Gribējās tomēr uzzināt, kāda tad ir tā oriģinālā autora pasaule, un cik daudz stāstu rakstnieki ir paši piedomājuši klāt.

Šī grāmatiņa sastāv no sešiem stāstiem, kur katrs vēsta par kādu izcilu mirstošās Zemes personību. Darbība noris miljoniem gadu tālā nākotnē. Nekas vairs nav tāds kā mūsdienās. Cilvēku rasi ir daļēji aizceļojusi uz zvaigznēm, daļēji izmirusi. Vietā ir nākuši dažādi citi radījumi, kuriem cilvēki lielākoties ir tikai pārtikas avots. Ir palikuši pāris burvji, kas ir praktiski nemirstīgi, tomēr arī viņi glabā tikai niecīgas kripatas no seno gudrībām. Viņiem ir tikai viens pasaules centra viņi paši. Pārējie ir tikai instrumenti viņu ceļā uz absolūtu varenību.

Neteiksim, ka grāmata būtu ar drausmīgi dziļu domu, tāda viegla fantastika, ar ieskicētiem personāžiem, kuriem galvenais ir kāds mērķis. Arī dabas apraksti nav nemaz tik izcili kā no recenzijām varētu noprast. Kalni ir veci, tundras aukstas, vecas pilsētas sabirzušas, tomēr vietām saglabājušas atbalsis no iepriekšējās varenības, dēmonu alas smird, ezeri kristāldzidri. No sieviešiem dominē arhetips ar melniem vai zeltainiem matiem un obligāti zelta krāsas acīm. Pārējais ir maznozīmīgi.

Pati pasaule gan savulaik noteikti bija novatoriska un balstās uz apgalvojumu, ka pietiekami attīstītu tehnoloģiju nezinātājam ir grūti atšķirt no maģijas. Tādēļ jau autors ļauj pasaulē valdīt burvjiem, kas daļu no šīm tehnoloģijām ir saglabājuši. Pasaulē vienkopus ir sabāztas diezgan daudz dažādi radījumi un ieviestas papildus dimensijas, kas rada bažas par Zemes ekosistēmu, bet dod pozitīvu pienesumu saturam.

Salīdzinot oriģinālu ar stāstu krājumu nākas secināt, ka daļa no autoriem lāga nemaz šo darbi lasījuši nav vai arī to ir darījuši tik sen, ka lāga nav mācējuši savos stāstos iepīt oriģinālas pasaules iedzīvotājus un ģeogrāfiju.

Domāju, ka piecdesmitajos gados grāmata noteikti bija reāls dižpārdoklis un pilna ar novitātēm fantasy žanrā. Grāmata nav peļama lasās ātri, un ir interesanti lieku 8 no 10 ballēm. Tā kā ciklā ir vēl kādas pāris grāmatas iespējams izlasīšu arī tās.

Paranormality: Why We See What Isn’t There by Richard Wiseman

Šī grāmata būtu jāizlasa visiem, kuru mīļākais raidījums ir Ekstrasensu cīņas. Šī grāmata aptver praktiski visas ar paranormālām lietām saistītas aktivitātes. Autors visu mūžu ir aizrāvies ar burvju trikiem un paranormālu parādību pētīšanu, viņam ir diezgan liela pieredze šajās lietās, un viņš nekautrējas dalīties ar to. Autors uzskata, ka jebkurai paranormālai parādībai ir zinātnisks izskaidrojums. Lielākā izskaidrojuma daļa balstās uz pašu cilvēku psiholoģijas īpatnībām, uz cilvēku viltību un vēlmi ticēt kaut kam neparastam.

Viss ir daudz vienkāršāk nekā parasti cilvēki iedomājas. Autora stāstījums ir ļoti aizraujošs, tiek citēti gadījumi no dzīves, apskatīti dažādi vēsturiski notikumi. Pastāstīts, kā vienkārši ar baumu palīdzību var iemitināt kādā mājā spoku, kas pēc pāris gadiem kļūst par visas Lielbritānijas slavenību. Autors raksta tādā viegli ironiskā noskaņā, piemēram, ja gari tev un taviem draugiem atbild uz jautājumiem, kad lapiņas ar burtiem ir apgrieztas otrādi un visiem ir aizsietas acis, tad labāk esot izsaukt uz māju eksorcistu.

Kas ir vēl labāk, autors dod mums katram iespēju iemācīties standarta ekstrasensa komplektu:

Kā pārliecināt cilvēkus, ka tev ir telekinētiķa spējas;

Kā sev izraisīt ārpusķermeņa pieredzes izjūtas;

Kā primitīvā veidā liekt karotes;

Kā gandrīz garantēti palielināt iespējas nosapņot kaut ko konkrētu;

Ko darīt, ja tev guļamistabā parādās spoki;

Kā sazināties ar gariem izmantojot Ojas dēli, vai vienkārši dancināt galdiņu.

Man jau kā cilvēkam, kas parasti par šādiem ikdienas māņiem vīpsnā un smejas, šī grāmata ļoti patika, pasmēlos diezgan daudz papildus informāciju. Uzzināju, kā ar iedvesmas spēku anestezēt pirkstus un kā pareizi ir jāizsauc (latviešiem laikam tā bija Pīķa Dāma). Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.

Ja kāds vēlas kļūt par supervaroni ar visām no tā izrietošajām spējām tad viņam noteikti ir no šīs grāmatas saita jānovelk pamācība. Kas zina, varbūt tieši tev nākošgad izdosies vinnēt latviešu ekstrasensu cīņu šovā.

Merlin’s Wood by Robert Holdstock

Kārtējais Holdstoka gabals, kas veltīts apburtiem mežiem, leģendu arhetipiem un cilvēka prāta ietekmi uz realitāti. Šo grāmatu nopirku tāpat, lai būtu. Pat lasīšana atlikās no mēneša uz mēnesi, vienkārši nebija iekāriena. Tā nu viņa man vāļājās pa grāmatu plauktu, līdz pērnsestdien man ienāca prātā ideja viņu izlasīt.

Stāsts ir par mežu Britānijā ar dīvainu nosaukumu Brocéliande (varbūt tiem, kas zina franču valodu, tur nekas dīvains neatrodas). No šī meža ārā ved taka, pa kuru laiku pa laikam pārvietojas gari/spoki/mitago. Viņus redz tikai bērni, un bērni mīl dejot cauri šiem gariem, dažs labs uz laiku iegūst kādas pārdabiskas spējas, tomēr izaugot viss beidzas, garus neviens vairs neredz. Tā ir lieta kuru ciematiņa iedzīvotāji nereklamē.

Pēc divdesmit gadu prombūtnes ciematiņā atgriežas Martins un Rebeka, viņi apprecas un viņiem piedzimst dēls Daniels. Tad nu sāk notikt dīvainas lietas, ģimene tiek ierauta Merlina un Vivienas mūžīgajā cīņā par dominanci. Danielā ir iemiesojusies daļa no Vivien dvēseles, bet Rebekā Merlina dvēseles daļa.

Kopumā diezgan interesanta novelīte, kas parāda, ka pasaulē nevar nošķirt labu no ļauna. Diezgan ciniski tiek attēloti arī paši burvji, kas savā cīņā par varu nemaz neuztraucas par mirstīgajiem, galvenais ir uzvarēt.

Tā kā novele ir visai īsa, tad grāmatā iekļauti arī pāris stāstiņi, „Scarrowfell” – par ciematiņu, kas pielūdz pagānu dievības. Tāda alternatīvā pasaule bez kristietības. „Thorn” – pagānisma cīņa ar kristietību. Un arī par cilvēkiem, kas ārēji pielūdz jaunos dievus, bet dvēselē kalpo vecajiem. Un par to, ka ne vienmēr tavs noslēpums ir noslēpums visiem. Earth and Stone – ceļojumi laikā un tavu brīnumu mazā Šamaņa Tigg atgriešanās . Teim, kas neatminās Tig puisis, kas radīja traci Mitago cikla grāmatā „Lavondyss”. The Bone Forest – tieša Mitago cikla sastāvdaļa, nedaudz mūs ieved Hakslija eksperimentos ar zemapziņu. Tā sakot viens piedzīvojums no Stīvena un Kristiāna bērnības.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt tikai tiem, kas ar Holdstoka Mitago ciklu saskārušies jau agrāk. Citādi var sanākt, ka lasi, bet nesaproti, par ko ir stāsts.

СТРАЖ by Алексей Пехов

Pasaule ir pilna ar dažnedažādiem mošķiem, un būtu brīnums, ja cilvēki katram no viņiem neatrastu veidu kā pielikt to dzīvēm punktu. Arī grāmatas varonis Ludvigs fon Normaijens pēc amata ir Sargs. Sargi sargā pārējos cilvēkus un pasauli kopumā no ļaunām dvēselēm. Skaidra lieta, ka pakalpojums tiek sniegts par naudu jo Sargu Brālībai sevi kaut kā ir jāuztur, jāaudzina jaunie sargi. Ne jau visi var redzēt dvēseles.

Par grāmatas esamību uzzināju tikai pēc tās iznākšanas, tā ka nevarētu teikt, ka biju viņu gaidījis. Pēdējā laikā vispār nesanāk grāmatas „gaidīt” apskatos, kas ir, un pērku nost. Tā kā Pehovs vienmēr ir bijis top krievu fantasy rakstnieku listē, tad viņa grāmatu iegādājos tikko to ieraudzījis.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, kuri hronoloģiski mūs ieved Ludviga von Normaijena pasaulē un dzīvē. Ludvigs ir tipisks sargs, pilda savu pienākumu pret pasauli, nenogalina dvēseles, kas nav kaitīgas cilvēkiem, tai pat laikā iznīcina praktiski visas ceļā sastaptās tumšās dvēseles. Viņam ir pāris pavadoņi, tie kurus parasti cilvēki neredz garīdznieka dvēsele un Putnubiedēklis. Ja ar garīdznieku viss ir skaidrs, parasts īgņa ciema garīdznieks, kas mīl lamāties, spēlēt kārtis un nosodīt citus, tad par Putnubiedēkli īstas skaidrības nav. Putnubiedēklis ir noslēpums. Viņš visticamāk ir tumšais dēmons, kas iemiesojies priekšmetā, bet viņa mērķi nav skaidri.

Katrs stāsts ir lasāms atsevišķi, katrs no tiem atklāj kādu Ludviga pasaules šķautni un viņa darba specifiku. Lielākoties tie sevī neaizskar nekādas globālas pasaules glābšanas tēmas. Notikumi parasti risinās vienas pilsētiņas ietvaros. Ir Sargiem savi ienaidnieki, kas traucē viņiem pildīt darbu (Taisnīguma Ordenis), ir cilvēku nesapratne un naids un ir ļaunās dvēseles, kas mīl šad tad nozūmēt pa kādam pilsētniekam vai lauciniekam. Tā nu mēs tiekam izglītoti par mēra īstajiem izraisītājiem, cik neveiksmīgi ir piedzimt par cilvēku, kas spēj attīrīt cilvēku no ļaunuma un, ka par tilta uzbūvēšanu dēmonam var nākties maksāt arī pēc 400 gadiem.

Sākot lasīt grāmatu šķita, tā atkal esmu uzrāvies uz kādu Vedņmak remeiku. Bet nevajag jau visu kategorizēt, nenoliedzami vienpatnis cīnītājs par labu pasauli, šajā žanrā diez vai ir saucams par jaunumu, tomēr sakarīgs stāsts un labi izstrādāta pasaule ļauj aizmirst par sižeta nodrāztumu.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm nav nemaz sliktāks par Sapkovska Veģmaku. Laba izklaidējošā literatūra, pārlieku netiek piesātināta ar moralizēšanu par labo un ļauno. Visos cilvēkos ir gan labais gan ļaunais un kā ir tā jādzīvo. Tas viss ielikts pasaulē ar labām un ļaunām dvēselēm, citu dimensiju mošķiem, eņģeļiem un svētajiem, burvjiem un inkvizitoriem, raganām un parastiem cilvēkiem.

Džonatans Streindžs un misters Norels by Susanna Klārka

Anglijā rit deviņpadsmitais gadsimts, slaveno britu burvju sasniegumi ir nogrimuši aizmirstībā. Karalis Krauklis ir vairs tikai leģenda, par kuru šaubās pat maģijas teorētiķi. Aureāti jeb Zelta laikmeta burvji ir piemirsti, un viņu darbi nav saglabājušies. Argentieši tiek uzskatīti vairāk par šarlatānien un aureātu darbu pārstāstītājiem nekā par īstiem burvjiem. Tagad ir saglabājušās tikai pāris džentelmeņu biedrības, kas brīvajā laikā nodarbojas ar maģijas teoriju. Burvju praktiķu nav vispār. Bet tad pēkšņi izrādās, ka viens praktizējošs burvis tomēr vēl ir atrodams, un tas ir misters Norels. Viņš prot likt statujām runāt, un viņam ir vesela bibliotēka ar burvju grāmatām, viņš vēlas kalpot Anglijai un nest tās slavu pasaulē. Lai iemantotu valdības labvēlību, viņš atdzīvina ministra sievu. Viņam ir savs ieskats par to, kādiem ir jābūt burvjiem un burvestībām. Tomēr ilgi tas tā nevar turpināties, parādās vēl viens burvis misters Streindžs. Streindža uzskati ir diametrāli pretēji, bet tas netraucē viņam kļūt par Norela mācekli.

Šo grāmatu biju nolēmis izlasīt pēc Lasītājas piezīmju bloga rakstiņa, kurā bloga autore visai labvēlīgi izsakās par šo daiļdarbu. Iesākumā šo grāmatu dabūju savās rokās e-grāmatas formā. Diemžēl tā nebija diez ko labi nostrādāta un visas zemsvītras piezīmes bija sajukušas vienā jūklī (šai grāmatai zemsvītras piezīmēm ir liela nozīme), tas padarīja e-grāmatu diezgan nelasāmu. Tā nu lasīšana atlikās uz nenoteiktu laiku, tad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā. Jau nākamajā dienā biju grāmatbodē un grāmatu iegādājos.

Grāmata ir ļoti interesanta alternatīvā vēsture. Tā apskata Angliju, kurā burvji un burvestības ir realitāte, elfu ceļi nav tikai pasakas un, nedod Dievs, kādam nokļūt elfu pakalnā. Grāmata mani lika atcerēties bērnību, kad viena no manām mīļākajām grāmatām bija britu pasakas, arī tajās bija papilnam ļaunu elfu, kas to vien tīkoja kā nozagt kādu cilvēka bērnu, kuram likt berzt katlus, kamēr uz zemes paiet simts gadi. Pats grāmatas sižets ris lēnu garu, bet par brīnumu man tā nebūt nelikās gumijas stiepšana. Grāmata piebāzta ar tik daudz izdomātiem faktiem un nostāstiem, ka pēc kāda laika jau esi aizmirsis, ka uzrakstītais ir izdomājumus. Un tas vien ir tā vērts, lai grāmatai dotu 10 no 10 ballēm. Ak jā, grāmatā visi ir vairāk vai mazāk džentelmeņi un tāpēc asas vārdu pārmaiņas un bojevika cienīgus skatus lasītājs var negaidīt.

PS. Tulkotāja gan manuprāt ir pāris vietās nedaudz pārcentusies, lietojot, manuprāt, pašas izdomātus vārdus. Piemēram, kas tas par vārdu – zavests. Cik nopratu, tas tiek lietots kā sinonīms vārdam burvestība, acu apmāns, ilūzija vai mirāža. Bet kura no šim nozīmēm ir domāta, tā arī nesapratu. Lieki piebilst, ka latviešu valodā šādu vārdu dzirdu pirmo reizi. Iespējams, ka pie vainas ir mana kurzemnieku izcelsme, un mani mulsina visi vārdi ar galotnēm.

Тень Инквизитора by Вадим Панов

Ko es sagaidīju no šīs grāmatas? Vairs jau neko, šī ir sērijas „Тайный Город” astotā grāmata un skaidrs, ka vadoties pēc iepriekšējām grāmatām, te diez vai kaut kas būs palicis labāks. Un par nožēlu jāatzīst – nekļūdījos.

Izrādās, ka Тайный Город kārtējo reizi ir palaidis garām kārtējo notikumu, kas apdraud pašu seno rasu pastāvēšanu. Tālajā Sibīrijā darbojas reliģiska sekta, kas sevi sauc par Kūriju. Kūrija cīnās ar dažādām ciema raganām, organizēto noziedzību un citām sektām. Tomēr kūrijas mērķis ir daudz nopietnāks – Inkvizīcijas atjaunošana un seno rasu iznīcināšanu. Kūrijas vadītājs ir kāda persona vārdā Gļebs ar lielu maģisku potenciālu un mīklainu pagātni.

Grāmata sarakstīta tipiskā action stilā, sižeta pavērsieni, nejaušas sakritības un jaunas darbojošās personas ir uz katra stūra. Bet galvenie mīnusi ir noņemot action sastāvdaļu no sižeta redzam, ka nekas lāga tur pāri nepaliek. Ir neuzvaramie algotņi Kortess un Artjoms, viltīgais navs Santjaga, padumjie ordeņa pārstāvji. Arī viltīgais Kūrijas plāns apskatot sīkāk, ir tik sarežģīts un komplicēts, ka sīkāk par to padomājot nākas, secināt pat pasaku pasaulē tā realizācijas varbūtība tuvojas nullei. Un, protams, veiksmīgas atrašanās īstajā vietā un laikā, lai algotņi gūtu tālākai darbībai nepieciešamo informāciju vairs izraisa tikai nožēlu.

Arī šī grāmata ir no tām, kuru lasot smadzenes atpūšas un pēc pāris mēnešiem sižets jau ir aizmirsies, nekā lāga smadzenēs neaizķeras. Nekādas sociālas problēmas arī netiek izceltas, ja nu vājš mēģinājums parādīt cilvēkus kā aunu baru, kurus viegli kontrolēt ar reliģijas palīdzību. Tomēr šīs kontroles teorētiskais un praktiskais pamatojums nav pat apskatīšanas vērts, viss it kā balstās uz Gļeba autoritāti. Pieminētās dogmas „Zemi cilvēkiem” un „Burvjiem jāmirst” daudz neatšķiras no standarta „Bej fašista”.

Kopumā grāmata ir ļoti, ļoti viduvēja dodu 5 no 10 ballēm. Var lasīt, ja šķiet, ka līdz iemigšanai palikušas pāris stundas un nav citas laika pavadīšanas alternatīvas.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …