Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau kopš Muļķu prinča pēdējās grāmatas izlasīšanas. Šis ir no tiem autoriem, kura blogu es regulāri lasu un tādēļ spēju sekot līdzi viņa daiļradei. Grāmatu nopirku amazonē jau labu laiku pirms tās iznākšanas. Bija pat ideja tikt pie parakstīta eksemplāra, bet atsūtīšana uz mūsu zemi maksā dārgāk par pašu grāmatu, tādēļ nolēmu atteikties.

“But be warned, … a book is as dangerous as any journey you might take. The person who closes the  back cover may not be the same one that opened the front one.”

Nonas liktenis nav apskaužams – dzimusi nomaļā ciemā tuvu ledājiem, bērnību pavadījusi nabadzībā, tik lielā, ka vienu dien’ ciematnieki nolemj viņu pārdod bērnu uzpircējam. Lieka mute nevienam nav vajadzīga, bet lieks naudas gabals nekad nebūs par skādi. Ar to Nonas likstas nebeidzas, nonākusi pie jaunā īpašnieka, viņa izdara slepkavību – vismaz viņu tajā apsūdz, un viņai tikai par mata tiesu izdodas izvairīties no karātavām. Nonai ir astoņi gadi brīdī, kad viņa rod patvērumu Maigās žēlsirdības klosterī.

Maigās žēlsirdības klosteris ir vieta, kurā jaunas meitenes tiek audzinātas par slepkavām. Lai novici pārvērstu Sarkanajā Māsā, nepieciešami vien desmit gadi. Ir pagājis ilgs laiks kopš uz Abeth nolaidās kuģu un to apkalpes kļuva par ciltīm. Vecās asinis pasaulē ir gājušas mazumā, sajaukušās ar citām un īsti talanti ir visnotaļ reti.

Lasot šo grāmatu, mani nepameta sajūta, ka kaut kur esmu ko tādu jau lasījis. Nonas Grejas ceļš uz pieaugšanu ir ērkšķiem kaisīts, viņa ir paguvusi iemantot ienaidniekus no ietekmīgu ļaužu vidus. Pat atrašanās klosterī negarantē viņas drošību. Taču viņai piemīt īpašas spējas un uz tām var paļauties. Īpašas spējas gan klosterī nav nekāds retums, katrai no novicēm piemīt ātrums vai maģiskās spējas. Daža laba pat spēj nostāties uz Takas un smelties spēku no tās. Vienu vārdu sakot šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā elitārā skola, kuras audzēknēm kritiskos brīžos nākas paļauties pašām uz sevi, jo pasniedzējas ir aizņemtas ar citām problēmām. Vienu brīdi pat šķita, ka grāmatu nāktos nosaukt “Nona un Kuģa sirds”. Nona ir varone, kurai lasītājs pieķeras ļoti ātri. Kā savulaik to atklāja Dikenss, nav viegli atrast labāku varoni par nabadzīgu bāreni. Lasītāju simpātijas garantētas pat brīžos, kad viņa noslaktē kārtējo cilvēku. Šādai varonei vezumā klāt piemetot izredzētību, sekmes ir garantētas. Priecē, ka autors, lai pavisam neapbēdinātu prasīgu lasītāju, laiku pa laikam tekstā iemet pa kādam nākotnes notikumam, kur redzama Nona pēc skolas beigšanas. Tie ir uzrakstīti meistarīgi neko nesamaitekļojot un tikai izlasot visu līdz beigām sapratīsi, ka pirmie secinājumi nav tie pareizākie.

Kā pretstats sižeta klišejiskumam stāv autora izveidotā pasaule. Autors jau lasītāju ir pieradinājis pie interesantām pasaulēm, un Abeth ir ļoti interesanta. Te maģijas likumi darbojas ne sliktāk kā fizikas. Planētas apdzīvojamā teritorija ir nosēta ar Priekšteču artefaktiem. Ir Leģenda par šķirstu, kuru spēs atvērt tikai izredzētais. Kā senču gudrības pierādījums kalpo Mēness, kas katru nakti sasilda planētas virsmu. Abeth saule dziest un tikai šaura josla ap ekvatoru ir palikusi neskarta no ledus. Tas ir Mēness nopelns, tas fokusē saules starus uz planētas virsmas. Taču ir viena problēma Mēness krīt. Te man vajadzētu uzrakstīt garu apcerējumu, kādēļ šāda apdzīvojama ekvatoriāla josla nevarētu pastāvēt, pat ja eksistētu kaut kādas interesantas jet streem kombinācijas, pārējās planētas aukstās atmosfēras īpatsvars būtu pārāk liels. Taču pieņemsim, ka dabu līdzsvarā notur ne tikai siltums vien. Bet tas viss ir sīkums salīdzinot pret pasauli, kuru autors ir izveidojis.

Šī ir triloģijas pirmā grāmata, un varētu to saukt par skolas gadu aprakstu. Slepkavu skola nudien nav izšūšanas pulciņš, tādēļ notiekošais ataino kopējo pasaules skarbumu, kurā, ja vien neesi augstdzimušais, tava dzīvība nav vērta ne nieka. Neskatoties uz visnotaļ klišejisko darbības vidi un varoni, lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi lasījis autora iepriekšējos darbus, tad šī ir vēl labāka. Ja ar nostalģiju pārlasi Hariju Poteru vai kādu citu līdzīgu grāmatu, taču vienmēr esi vēlējies, lai tās varoņi pārstātu būt ņuņņas un sadotu saviem ienaidniekiem pa purslām pie pirmās iespējas, tad noteikti lasi šo. Te izdzīvos stiprākās.