Ceturtā diena (Saint-Philippe – Cascade de Grand Galet – Grande Anse –  Bourg Murat)

7. jūnijs

 Pa nakti pamostos, jo lejā virtuvē kaut kas čabinās. Pirmā doma, tas nav dodo, jo tie jau izmiruši, kaķis ar diez vai būs ticis iekšā, eju skatīties. Gaismu iekšā neslēdzu, jo gribu pārsteigt vaininieku. Skaņa nāk no sauso brokastu iepakojuma, uzspīdinu telefona lukturīti, no tā izlec kaut kas peles lielumā un diezgan naski aizjož pa sienu uz vannas istabu, laikam mazgāt ķepas pēc ēšanas. Nolieku paku, lai neviens cits netiktu klāt un eju atpakaļ gulēt.

No rīta dzirdu, kā Armands dodas lejā virtuvē un, izskatās, viņa nodoms ir uzēst sausās brokastis. Uzsilda pienu un dzirdu, kā iebāžot roku pārslu iepakojumā, bērns iekliedzas, ka tur ir ķirzakas. Eju skatīties, tik tiešām, kastē sēž un uz mums blisina acis veseli divi gekoni! Iznesam kasti ārā un izlaižam gekonus brīvībā. Bijām aizmirsuši aizvērt virtuves logu. Nu man skaidrs, kā pele var tik ātri paskriet pa sienu. Armandam pēc šī notikuma ķirzaka ir top dzīvnieks.

Apēdam to, ko gekoni vēl nav apēduši, sakravājam mantas mašīnā, pārbaudām, vai kaut kas nav aizmirsts un braucam tālāk. Vakardien visu piekrasti vēl neesam paspējuši apskatīt, Maija ir atradusi vēl vienu apskatāmu krasta struktūru, dabisko arku. Nav ilgi jābrauc un esam Cap Mechant. Ernests pasaka, ka no mašīnas ārā nekāps, pārējie ejam skatīties viļņus, arku, kokus, zāli. Jo jaunajā mājā mūs ātrāk par trijiem negaida un diena priekšā – gara.

Šeit viss civilizēti, krastmalā žogs, neviens pa taisno iekšā neiegāzīsies, bet, ja grib smukas bildes, žogā ir caurums, kur var uzlīst uz krasta strēles un fočēties pēc sirds patikas. Paejam uz vienu pusi, paejam uz otru. Ernestam apnīk mūs gaidīt, viņš nāk aktualizēt savas bērna tiesības, bet, neko nesasniedzis, pievienojas mums. Tas pats kas vakar un aizvakar, jūra un viļņi, tikai tagad ar sauli. Mēs ar Armandu atrodam slepenas trepes, kas ved uz mazu līci un skatāmies viļnus tajā, bet mūs iztraucē kāds vietējais, kurš acīm redzot te brokasto, jo ēd bageti.

Kad nu visiem viss apnicis, nolemjam aizbraukt uz vietējo bodi pēc kruasāniem un citām lietām, dzeramais mums iet uz urrā un tas jāpērk katru dienu. Mašīnas bagāžnieks ir tāds, ka tur neko vairāk par mūsu četrām mugursomām nevar ielikt, tā ka lielas rezerves nevar uzkrāt. Veikals nav liels, bet ar savām dīvainībām – bez zvirbuļiem mēs te redzējām veikala darbinieku, kas pa ailēm stūma tačku ar zemi. Joki mazi, pat apsveicinājos ar viņu, lai pārbaudītu, vai man nerādās.

Tā kā rīts bija padevies dikti saulains, nekavējāmies un devāmies uz Cascade de Grand Galet, latviski Dikti smukais Ūdenskritums. Saule jau te tāda, labāk izmantot, kamēr ir, jo pēcpusdienās parasti līst, vismaz ziemā.

Man vakar likās, ka es jau esmu rūdīts serpentīnu braucējs, bet te bija nākamais līmenis. Galvenais palīgs bija Ivars (TomTom balss, ja kāds to vēl nezina) viņš mani aizveda pa kaut kādu dīvainu ceļu. Normāli pabraucu kalnā un tad Maija man paziņoja, ka šis nav īstais ceļš, nebiju sajūsmā (klusībā domāju, ka Ivaram noteikti bija kāds govju ceļš padomā, kas aizvestu uz īsto ceļu, jo tagad pētot karti nesaprotu, kā šis mūs tur plānoja aizvest. Nekas, pazaudējam kādas desmit minūtes, mums gan tās ir daudz ko zaudēt, kamēr atrodam īsto pagriezienu. Tad jau īsti vairs nav kur sprukt, speries vien kalnā augšā. Te jau sākas ceļi, kuros izmainīties vairs nevar, serpentīni, kuros pirms līkuma pīpini un turi logus vaļā, lai dzirdētu citus pīpinātājus. Man, kā šādas lietas neradušam, tas nedaudz uzdzina stresu. Līkumi likās pa stāviem, tilti pa šauriem un ceļmalas banānu pārdevēji par aizdomīgiem.

Beigās tikām līdz apskates objektam, sev vienu vietu atradām un devāmies skatīties. Teikšu banāli – ar acīm redzēto apstāstīt nevar. Dikti smuki nudien  – kaskāde ar daudziem ūdenskritumiem. Cilvēki stāv pie margām un skatās, mēs ar tiekam pie margām un skatāmies. Lai gan sākumā skatu traucē divi klinšu kāpēji, kas striķos karājās pašā ūdenskrituma vidū. Apakšā ūdenī uz viņiem skatās vēl trīs tādi paši alpīnisti hidrotērpos. Cilvēkus uz skatu laukuma es saprotu, viņi skatās un klusībā cer, ka kas atgadīsies. Nekas neatgadās, piecas minūtes un abi kāpēji lejā un kanjoningo tālāk, skatītāji izklīst momentā. Mums nav kur skriet, vērojam ūdenskritumu, akmeņus un upi. Tad Ernests atceras par kruasāniem un nākas doties atpakaļ uz mašīnu.

Lejupceļš izrādījās daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, un nu jau jūtos serpentīnu profesionālis. Pa ceļam piestājam pie viena banānu tirgotāja un nopērkam vienu vietējo ķekaru. Pagaršoju, nudien nav peļami, pavisam cita zorte kā veikalā.

Tagad ir laiks pludmalei – puiši ir sajūsmā, man ar nekas nav pretī, lai ar’ zinu, ka būs diezgan garlaicīgi. Reinjona nav nekāda Maurīcija, te pludmales ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Grande Anse apskatot nekas grand vis nav, te pat peldēt nevar iet, jo priekšā nav rifa, bet viļņi ir episki un, ja esi piesardzīgs, tad var pat pašā krastā pastāvēt un viņus izbaudīt, nebaidoties tikt aizrautam okeānā. Puiši to dara ar entuziasmu.

Tepat noris vietējo kāzas un es novēroju viņu precību paradumus. Neteikšu, ka dikti atšķiras no mūsējām, jaunais pāris priecīgs, viesi ar’ priecīgi, bet acis vairāk skatās uz cienastu telti un vīriem, kas viesiem cep vistiņas. Pēc smaržas šķiet, ka vistiņu meistari prot savu darbu. Kad svinīgais pabeigts, viesi dodas ieturēties, bet jaunais pāris pie okeāna kādu pusstundu fotografējas, nu un, lai viss būtu pavisam brangi, fonā lido drons un to visu filmē. Tehnoloģiju un gadsimtiem senu tradīciju apvienojums.

Tā kā puišiem nav vēlmes līst ārā no viļņiem, es pastaigāju pa pludmali, viņa tomēr ir garāka nekā pirmajā iespaidā liekas, otrā galā ir pat tāda kā mākslīga lagūna, kurā, ja vēlas, iespējams, var pat nopeldēties. Kādus simts metrus no pludmales ir neliels celiņš, kas ved gar dažādiem restorāniņiem. Zinot mūsu ceļotāju preferences, es uzreiz saprotu, ka sendviču bārs būs tas īstais.

Kad man visi nenoklausītie podkāsti noklausīti, dodos pie ģimenes un ierosinu iet paēst, lai nebūtu uzbāzīgs, saku, ka nu tā pēc piecpadsmit minūtēm. Sendvičus visus ņemam amerikāņu gaumē, tagad gan esot tieši tā diena, kad steiki nav pieejami, ņemam hotdogus. Nedaudz besī, ka šeit joprojām kafejnīcās var smēķēt, bet ko padarīsi. Novēroju, ka te zvirbuļi ir smukāki nekā mūsu, jo dzelteni. Kamēr ēdam, mums atnāk ziņa, ka māja gatava, varam ierasties – atslēgas zem lieveņa.

Šādu ziņu iedvesmoti dodamies uz Plaine des Cafres, adresi Ivars nezina, bet uzlieku centru, cik tad liela tā pilsēta var būt. Turpceļā varu pielietot visas jauniegūtās serpentīnzinības, jo mums jābrauc kalnā, dzīvosim pusotra kilometra augstumā. Jo augstāk braucam, jo tumšāks paliek, bet tas nekas -mūsu jaunā dzīvesvieta mums kalpos veselas trīs dienas. Pilsētas pa ceļam sauc interesantos vārdos piemēram Divpadsmitais kilometrs vai Septiņpadsmitais kilometrs. Super – gan zini pilsētu, gan kilometru. Māju atrodam bez problēmām, taču ar iekšā tikšanu rodas zināmas problēmas.

Visi te raksta franciski un no uzrakstītā saprotam, ka atslēgas ir zem terases. Kā lai saka terase ir uz 20 kvadrātmetriem, ārā līst lietus, zem lieveņa dzīvo skudras, mitrenes un citi insekti. Meklējam, neko neatrodam, es jau lēnām sāku lietot nenormatīvo leksiku. Pieņemam, ka, iespējams, terase ir atvērtā tipa šķūnītis ar miskastēm, pārmeklējot to sadauzu galvu uz vietējā auga zaru un saīgstu pa visam.

Beigās atradām atslēgu kastītē ar koda atslēgu, kas netālu no durvīm pieskrūvēta pie viena no terases balstiem. Mums pat ir pinkods un varam doties mājā iekšā. Teikšu, kā ir, māja ir paliela, mēs te katrs varējām gulēt savā istabā un vēl palika pāri. Visi slēģi aizvērti, diena lietaina, bērni uzreiz iesauc viņu par Spooky house. Tā kā ir ziema, tad vienīgā apsildes iespēja, bez čurāšanas uz kājām ir kondicionieri, tad nu tos ieslēdzam uz pilnu jaudu. Iekārtojamies un dodamies apskatīties vietējās iepirkšanās iespējas.

Sākumā nedaudz sajaucam virzienu un aizejam līdz bērnu rotaļu parkam, tas vēl nav pabeigts, bet pēc izmēriem izskatās, ka tas būs brangākais visā šī vulkāna pusē. Tad, ejot pa ielu, pamanu dīvainu parādību, lietus līst, saule nespīd, bet no asfalta žūst nost mitrums. Laikam no tā vulkāna tomēr ir kāds labums. Iepirkšanās iela ir interesanta sīkbodītes, maiznīca un benzīntanks. Šo to nopērkam un dodamies mājās.