Šo grāmatu man reāli ieteica izlasīt, apgalvojot, ka tā ir laba lasāmvielām, saturot daudz interesantu novērojumu par ķīniešiem, viegli lasās, un, īsi sakot, ir lasīšanas vērta. Pati lasīšanās gan atlikās uz vairākiem mēnešiem, jo bija citas prioritātes, bet beigu beigās tā tika izlasīta.
Grāmatas autors un Ķīnā dzīvotājs Pēteris divus savus dzīves gadus pavada skolojot studentus angļu valodā un literatūrā kādā Fulingas augstskolā. Šī skološana notika pērnā gadsimta beigās ap to laiku, kad Honkonga tika atdota atpakaļ Ķīnai. Tad vēl Ķīna nebija tik atvērta pasaulei, un komunistiskās partijas ietekme sabiedrībā vēl bija dominējoša. Viss šis laiks tiek pavadīts Jandzi upes krastos.
Tad nu autors ņemas uzskaitīt visu, ko viņš ir novērojis savā skolas dzīvē, gan partijas ietekmi uz cilvēku uzskatiem, kultūras atšķirības salīdzinot ar ASV, to, ka te no bērniem tiek sagaidīts maksimums, un kļūdās neviens neko pozitīvu necenšas saskatīt. Kā jau īstam amerikānim, autoram ļoti nozīmīga šķiet Ķīnas neseno laiku vēsture, viņš cenšas izdibināt visu par „Kultūras revolūciju” laiku, kad praktiski tika iznīcināta valsts inteliģence, gan par „lielo lēcienu uz priekšu”, kad Ķīnā uz pāris gadiem tika iznīcināta gan lauksaimniecība, gan rūpniecība. Interesanti ir uzzināt arī tā laika studentu domas par kapitālistiskajām valstīm un amerikāņiem vispār. Tad vēl amerikāņi šajā Ķīnas daļā ir retums, un visi cilvēki uzskata par pienākumu viņus vai nu pasveicināt vai arī izmēdīt.
Labi aprakstīts arī autora ķīniešu valodas mācīšanās process, tas uzticēts diviem skolotājiem un neapšaubāmi notiek Partijas stingrā uzraudzība, autors gan reizēm cenšas izšaubīt skolotāju uzskatus, bet reti kad viņam izdodas iedragāt to ticību partijas līnijai. Cilvēkos kolektīvisms ir pacelts līmenī, kas līdzvērtīgs skudrām, vadošo uzdevumi netiek apspriesti un kritizēti, tie tiek izpildīti, ja kāds atšķiras no kolektīva, viņu labākajā gadījumā ignorē.
Kopumā interesanta grāmata par deviņdesmito gadu beigu Ķīnu, mūsdienās tā jau ir mainījusies, tagad var satikt cilvēkus ārzemēs, kas ir no kontinentālās Ķīnas, uz katra stūra. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.
Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.
Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.
Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.
Grāmatu nopirku pavisam nejauši. Lidojot uz Madeiru sanāca pabūt Getvikas lidostas grāmatu bodē. Kā vienmēr – grāmatas daudz, bet tādas, par kurām es vēlētos maksāt naudu, praktiski nevienas. Izņemot šo. Tā kā esmu ieplānojis kaut kad savā dzīvē aizkulties uz šo zemes stūri, tad domāju, ka būs interesanti palasīt.
Grāmatas autors padsmit gadus ir nostrādājis par skolotāju Kraistčērčā . Tā kā pats viņš ir no Anglijas, pusmūža gados viņš mēģina atrast sev motivāciju palikt Jaunzēlandē atlikušo dzīvi. Lai ar atrašanu labāk veiktos, viņš nolēmis apceļot Jaunzēlandi ar stopiem. Iesākumā Dienvidsalu un tad arī Ziemeļsalu. Skaidra lieta, ka šādu pasākumu var arī monetizēt aprakstot piedzīvoto un izdodot grāmatu. Autora mērķis ir stāstīt ne tik daudz par pašu Jaunzēlandi, kas gan nav redzējis tās dabas skatus „Gredzenu pavēlniekā”, bet arī nedaudz iezīmēt tās cilvēkus. Par cilvēku paraugiem kalpo šoferi, kas viņu paņem savām mašīnā un palīdz nokļūt līdz mērķim.
Visu laiku biju domājis, ka es esmu profesionāls īgņa, kam nekad nekas nav labi un dabasskata izmaitāšanai pietiek ar nepareizi novietotu putnu. Līdz autoram man vēl ir ko augt un augt. Viņam nepatīk pilnīgi viss – „Bed and Breakfest” iestādījumi viņam nekad nav pa prātam, nepatīk viss, sākot no brokastīm un beidzot ar mēbelēm. Pārējie tūristi viņā izraisa nepatiku, autors izmanto katru brīdi, lai nedaudz paironizētu par vāciešiem, japāņiem vai skandināviem. Neiztiek arī bez paņēmēju mašīnu aplikšanas, kopumā visai nīgrs tipiņš.
Uz dabasskatu apdzejošanu te tiešām nav daudz spiests. Nedaudz tiek pastāstīts par aborigēniem un viņu valodu. Izrādās, ka, ja pareizi izlasītu Jaunzēlandes apdzīvoto vietu nosaukumus, tad daļa no tiem izrunātos kā fuck. Interesanti ir arī šoferīšu dzīvesgājumu un pieredzētā stāsti, ironija par Jaunzēlandes vēlmi būt mūžīgai kolonijai, rūgtumu par to, kā vietējo zemi uzpērk ārzemnieki.
Arī pats ceļojums rada priekšstatu, ka Jaunzēlandē ir tikai piekrastes pilsētas un ciematiņi, kuri, autoraprāt, ir absolūti tūristu apskatei nederīgas vietas, alternatīvas gan viņš nemin. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Grūti tomēr lasīt cilvēka viedokli, kurš jau pats sevi ir pārliecinājis, ka viņš vienīgais zina, kā ir pareizi. Līdz Bilam Braisonam viņam vēl ir ļoti tālu.
Šodien plānā galvenais ir tikt līdz Madeirai, kur tad arī tiks pavadīts viss ceļojums. Ceļojumā mēs esam nolēmuši ar kājām izblandīt visu salas austrumu pusi vidēji dienā veicot 15 kilometrus un apskatīt vietējo dabu. Katrs vakars mums būs jāpavada citā viesnīcā. Varētu šķist, ka piecpadsmit kilometri jau nekas daudz nav, bet mums jau nekur nav jāsteidzas.
Lai nokļūtu līdz Madeirai mēs sākumā no Rīgas lidojam uz Londonu un tad no tās līdz Funchal lidostai. Lidojums līdz Londonai nekādas problēmas nesagādāja, tik cik pirmdienu garās iečekošanās rindas izstāvēt un pārliecināt iečekotāju, ka ir iespējams iečekot mūsu bagāžu līdz galam. Sakāpjam lidmašīnā un lidojam prom.
Nonākuši Londonas lidostā, to mēs ar Maiju jau pārzinām kā savu kabatu, mēs plānojam divus galvenos mērķus. Nopirkt Crunchies šokolādītes un iegādāt kādu grāmatu, ko palasīties. Taču lai to veiktu, mums sākumā jāiziet cauri tranzīta zonai. Te nu briti nebeidz pārsteigt. Nē, saprotams, kādēļ atkal jāiziet drošības pārbaude, tomēr problēmas mums rada fakts, ka esam jau iečekojušies līdz gala mērķim. Drošības dienesta sievišķis sasauc veselu konsīliju, kuram ir jāatbild uz jautājumu, kā tas var būt, ka mēs jau esam saņēmuši biļetes līdz galamērķim, ja priekš tā te sēž speciāli cilvēki, kuri mums šīs biļetes varētu izsniegt. Beigās visi vienojamies, ka pasaule ir brīnumu pilna un, ka tā nebeigs mūs pārsteigt līdz pat mūža galam. Tad sākas drošības pārbaude. Maijai tā nekādas problēmas nesagādā, man gan esmu aizmirsis izņemt no kabatas telefonu un noņemt jostu. Telefons tiek konfiscēts tuvākai pārbaudei, kurpes arī. Ja ar kurpēm viss ir kārtībā, tad ar telefonu gan acīmredzot viss nav lāgā. Drošībnieks viņu noskenē ar parasto aparātu, tad paņem vēl citu agregātu un paskenē vēl, pajautā uz kurieni mēs dodamies, ar kādu aviolīniju un ko darīsim. Beigās šķiramies kā draugi, drošībnieks iesaka mums vienu vietējo ēdienu, kas obligāti jāpagaršo un viss, varam steidzīgi iepirkt grāmatas un končas.
Tiekot līdz TAP Portugal iekāpšanas vārtiem ir skaidrs, šis ir pensionāru reiss, vidējais pasažieru vecums varētu būt ap septiņdesmit gadiem, un to samazinām tikai mēs ar Maiju un pāris bērni, un viņu vecāki. Sajūta tāda, ka dodamies pensionāru ekskursijā. Visu lidojuma laiku lasu grāmatu, aviolīnijas piedāvātā uzkoda ir tāda puscepta maizīte ar gaļas šķēlīti, sieru, burkānu un olīvi.
Nolaišanās Funchal lidostā ir superīga, lidmašīna nolaišanos sāk jau virs okeāna un arī skrejceļš beidzas okeāna krastā. Piloti visu ir labi aprēķinājuši un mēs nolaižamies uz zemes. Pati lidosta ir miniatūra, vienīgais bagāžas saņemšanas punkts ir lielāks par Rīgas. Mūsu soma atnāk bezmaz pati pirmā, britu tantuki sajūsmā saka „lucky day” un smejas. Dodamies uz sagaidīšanas zāli, tur mūs būtu jāsagaida New Experience Holiday pārstāvim. Te nu mūsu lakī dei beidzas, neviens mūs negaida. Mēs pagaidām desmit minūtes un zvanām uz kontakttālruni. Īsumā: pāris iepriekšējie reisi kavējušies, un šoferis vienkārši nav paspējis atgriezties. Beidzot mūs savāc un aizved uz miestiņu ar nosaukumu Camacha, ceļi ir vieni vienīgi serpentīni un tuneļi, un no visiem redzams okeāns (no tuneļiem ne vienmēr).
Apmetamies viesnīcā Residencial Relogio. Te mūs noinstruē, kur un kā mums katru dienu būtu jāiet, kur mūs savāks un kur zvanīt, ja esam nomaldījušies. Nomaldīties te gan nav iespējams, riņķī tak okeāns. Nobrīfoti sarunājam ar tūrisma firmas pārstāvi ekspedīciju uz supermārketu, kur iepērkam paiku un ūdeni rītdienai. Atpakaļ jau velkamies ar kājām, kādi divi kilometri nav slikti, ja visu dienu esi sēdējis lidmašīnā.
Tagad mums ir atlikušas tikai vakariņas. Teikšu uzreiz, uz vakariņām mums bija jāgaida ļoti ilgi. Tika pārspēti pilnīgi visi Gan Bei uzstādītie rekordi. Labi, ka mums bija jauks „progress bar”, kuru vērot, tas bija kāds prāmītis, kas brauca garām salai, tā lēni un pietika tikai pusstundai. Tad vērojām lidmašīnu nolaišanās manevru sākumu, tādi šovi mums bija veseli pieci. Tad skatījāmies, kā viesmīles kārto uz galda salvetes, tad skatījāmies, ko ēd kaimiņu galdiņi, tādi gan bija tikai divi. Pirmās divdesmit minūtes par tevi neliekas ne zinis, tad atnes maizīti un pasūtīto vīnu un atkal liek tevi mierā uz pusstundu. Tad atnes pirmos, un tad tu saproti, ka bija vērts gaidīt. Tik lielas porcijas manas acis vēl nevienā restorānā nebija redzējušas. Izēdot tikai zupu es jau biju paēdis, otrais arī mega porcija, to spēju pievārēt tikai līdz pusei un tad deserts. Pieliku māgu un gāju gulēt.
Jau labu laiku nebiju lasījis neko saistītu par ceļojumiem, tādēļ no sava grāmatu plaukta izvilku šo grāmatu. Kādreiz pirms pieciem gadiem man bija ienākusi galvā ģeniāla doma, aizkulties uz Maskavu un tad pa BAMu uz Vladivostoku. Tomēr kaut kā beigās pārdomāju, jo pavadīt divas nedēļas vilcienā tomēr nelikās tik saistoši, bet pie Baikāla tomēr gribētos reiz aizbraukt.
Grāmatas autors šķiet nekādus papildus komentārus neprasa. Pieredzējis ceļojumu aprakstītājs, diezgan labs novērotājs un interesents rakstnieks. Savā grāmatā viņš apraksta pāris savus ceļojumus, kurus viņš veicis pa Sibīriju. Te gan jāpiezīmē, ka kā īstam amerikānim pienākas, viņš Sibīrijai klāt liek arī Tālos Austrumus.
Grāmatā autors cenšas mums pavēstīt visu, ko viņš ir uzzinājis par Sibīrijas un tās tautu vēsturi. Problēmā iedziļinājies ir diezgan pamatīgi, izlasījis daudzas hronikas, visus iespējamos ceļojumu aprakstus, tos tad arī grāmatas gaitā viņš daļēji atstāsta. Autoram ir arī īsta vājība Dekabristi un revolucionāri vispār. Kādi desmit procenti no grāmatas tiek veltīti dekabristu vēsturei un slavenākajiem kustības dalībniekiem.
Viņa paša ceļojumu apraksts sanāk tāds nedaudz dīvains, viņš uzskaita vietas, kur bijis, uzskicē kādu ainaviņu un brauc tālāk. Lielākais viņa ceļojums ir ar Reno busiņu no Sanktpēterburgas līdz Vladivastokai. Tā kā pašam viņam ar Krievijas pazīšanu ir diezgan pašvaki, tad viņam ir divi pavadoņi, šoferi – gidi Sergejs un Volodja. Šie abi pavadoņi izskatījās visai slīpēti „razpizģaji”, un izskatās, ka autors pats to nemaz netika manījis. Busiņš viņiem lec no iestumšanas un piepīpēšanas, regulāri kaut kas salūzt. Šķiet, ka abiem gidiem ir reāli bail pārvietoties pa pilsētām, un tās viņi labprātāk apbrauc. Arī paša organizētāja vēlmes apskatīt objektus viņi pa lielam ignorē, sevišķi, kad tas attiecas uz kādiem kara, Staļina terora upuru muzejiem, vai vecām darba nometnēm. Tai pat laikā vīri labprāt vakaros pieparkojas kāda ciema nomalē, uzceļ teltis un paši notinas uzdzīvot pie vietējiem skuķiem, kam vīri no lielās pilsētas ir uz izķeršanu. Kā par brīnumu autors uz to ļaunu prātu netur, un ir interesanti lasīt viņa notikumu interpretāciju.
Autors ir arī centies mācīties krievu valodu, es gan nezinu pie kā, jo runā viņš slikti, viņu praktiski neviens nesaprot. Tas redzams arī viņa grāmatā, kur viņš savā transkripcijā mēģina uzrakstīt krievu vārdus. Es savā stulbumā ilgi nevarēju saprast, kāds ēdiens ir domāts ar „kielbasa”. Toties diezgan pozitīvi vērtēju autora publisko tualešu aprakstu.
Lai vai kā grāmata ir lielisks ieskats Sibīrijas izpētes vēsturē, ceļojumu apstākļos šī gadsimta sākumā, un kā Krievija izskatās amerikāņa acīs. Pat ja amerikānis par visu pārmaksā un pārlieku paļaujas uz vietējiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Šoreiz nemaz nevaru tā īsti pateikt, kas mani pamudināja iegādāties šo grāmatu. Varbūt tas, ka bērnībā man bija periods, kad vēlējos kļūt par ihtiologu. Līdz šim visas manas zināšanas, kas saistītas ar zušiem, varēja uzrakstīt uz vienas lapas. Tās pēc būtības bija pamatlietas, ka zuši vairojas un mirst Saragosu jūrā. Aug viņi saldūdenī, un tad kad pienāk laiks dodas pēdējā ceļojumā. Un tas arī pēc būtības viss. Reāli neskaidrs man bija jautājums, vai Amerikas zutis ir tas pats, kas Eiropas zutis un kur vairojas Japānas un Jaunzēlandes zuši. Tad nu grāmatu nolēmu izlasīt, lai aizpildītu robus savās zināšanās.
Grāmatas autors uzsāk daudzsološi, ar ļoti labu zuša dzīves aprakstu un noslēpumiem, kas vēl nav atklāti. Diemžēl neko daudz vairāk es par viņiem neuzzināju. Ja neskaita pārdesmit lapaspuses, kas veltītas zušu bioloģijai, mākslīgas pavairošanas problēmām un to skaita sarukšanas problēmām, pārējā grāmata ir vairāk veltīta autora ceļojumiem pa Jaunzēlandi, Japānu un Mikronēziju. Protams, tas viss notiek saistībā ar zušiem, bet reizēm man tas šķita nedaudz pārspīlēti.
Piemēram, kādā Mikronēzijas salā autors cenšas no vietējiem izvilināt viņu zušu stāstus. Uzsauc visiem aliņus, kopā lieto vietējo narkotisko brūķējumu un pēc vairāku nedēļu ilga “darba” ir ieguvis viņu pilno leģendu. Protams, ka pavadīt mēnesi Klusā okeāna salās ir diezgan forši, bet domāju, ka šo stāstu viņš varēja atrast kādā specializētā folkloras izdevumā. Iespējams, ka es maldos un šis stāsts par cilvēkēdāju zuti, tiešām tika izvilināts pirmo reizi.
Būtu arī bijis labi, ja autors to, ka grāmata tiks veltīta cilvēka un zuša garīgajai saiknei būtu ielicis tās priekšvārdā un tad tu cilvēks varētu saprast ko gaidīt. Tā izskaidrojošā daļa, kas un kā rakstīts tika atlikta uz beigām, kad grāmatā jau biju nedaudz vīlies un īsti nevarēju saprast, kur autors tur tos vienpadsmit izpētes gadus pakāsis. Kas interesanti, autors atsaucas uz cilvēkiem Eiropā, kas viņam daudz ko iemācījuši par zušiem, to zvejošanas tradīcijām. Diemžēl neviens no viņa piesauktajiem Eiropas piedzīvojumiem tā arī nebija atradis savu vietu grāmatā.
Kopumā grāmatai liku 8 no 10 ballēm. Izlasot to, Jūs uzzināsiet pāris maoru mītus par zušiem, nedaudz par Mikronēzijas zušu pielūdzējiem, nedaudz par starptautisko zušu nozveju un tirdzniecību, nedaudz viņu bioloģiju, diezgan daudz par iepriekš minēto tautu dzeršanas tradīcijām ar zuti kā zaceni galvenajā lomā. Vietām grāmata aizrauj vietām šķiet garlaicīga.
Šis man šķiet ir viens no izdevīgākajiem grāmatas rakstīšanas paņēmieniem. Tu, cilvēks, apņemies sarakstīt grāmatu par mūsdienu zinātnes varenākajiem fizikas instrumentiem, saņem avansiņu un dodies apceļot visu pasauli. Šo autoru es reāli apskaužu. Lai sarakstītu šo grāmatu, viņš ir devies uz Akatamas tuksnesi, Dienvidāfriku, Antarktīdu, Kanādas ziemeļiem, Baikāla ezeru un pat Dienvidpolu. Ja pašam būtu tāds ceļojums jāapmaksā, tad tas varētu paņemt pāris gadu algu.
Tātad grāmata ir par mūsdienu zinātnes instrumentiem un to vēsturi. Grāmatā atrodamas desmit nodaļas, kas katra stāsta par kādu no šiem instrumentiem, atklājumiem, kas ar tiem veikti vai tikai vēl plānojas veikt. Piemēram, Mount Wilson observatorija, kas cilvēcei palīdzēja saprast, ka zvaigznes patiesībā ir ļoti tālu, un kā noteikt attālumu līdz tām. Kādu Minesotas veca dzelzsrūdas raktuve, kas mūsdienās kalpo par mājvietu tumšās matērijas detektoram. Vienu vārdu sakot, eksperiments, kas neuztver neko. Baikāla ezers, kas kalpo par mājvietu vienai no lielākajām neitrīno observatorijām pasaulē. Interesanta bija sadaļa, kas nedaudz stāstīja par cilvēkiem. Ne jau katram ārzemniekam gadās braukt ar uaziku pa Baikāla ledu un iešmigot kopā ar šoferiem un zinātniskajiem līdzstrādniekiem. netiek aizmirsta arī Havaju salu observatorijas, Antarktīdas gaisa balonu eksperimenti.
Kopumā diezgan labs lasāmais. Dažas nodaļas gan man šķita vispārzināmu faktu atkārtojums, bet to es norakstu uz to, ka pats par šīm tēmām esmu lasījies pārāk daudz. Tā kā autors par zinātnes tēmām raksta arī ikdienā, tad viņa stāstījums ir pietiekoši erudīts un reizē arī populārzinātnisks, lai vidusmēra lasītājam būtu viegli uztveramas Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru konstrukcijas nianses.
Tad nu šim populārzinātniskajam ceļojumu aprakstam lieku 9 no 10 ballēm. Tāds viegls lasāmais cilvēkam, kuru interesē mūsdienu zinātnes sasniegumi, instrumenti un to vēsture.
Šis manuprāt ir otrais labākais Austrālijas ceļojumu apraksts, kuru es jebkad esmu lasījis. Pirmais, protams, ir manis paša radītais ceļojuma apraksts. Bet lai vai kā, tieši šī grāmata mani iedvesmoja doties ceļojumā uz Austrāliju.
Šajā grāmatā autors ir apkopojis iespaidus par saviem Austrālijas ceļojumiem. Cilvēkiem, kas jau ir lasījuši Braisona grāmatas viņa rakstīšanas stils ir pazīstams. Tajā personiskie iespaidi mijas ar apmeklētās vietas vēsturi, šad tad tiek izdarīti interesanti apkārtējo cilvēku novērojumi. Ja labam stāstam vajaga piemeklēt piemērotus faktus, tad arī no tā autors nevairās.
Autors ir izbraukājis ar mašīnu un vilcienu, lielu daļu no Austrālijas lielajām apdzīvotajām vietām un viņs ne tikai brauc, bet arī pēta apmeklēto vietu vēsturi un visu interesanto pavēsta savam lasītājam. Citādi diez vai es uzzinātu par Kanberas tapšanas vēsturi un leģendu par zelta klinti Austrālijas tuksnesī.
Šeit tiek spiests uz to, cik Austrālija patiesībā ir bīstama zeme, gandrīz katra radība var tevi nogalēt kādā sāpīgā veidā. Te ir gan indīgas čūskas, gan zirnekļi, upēs mīt krokodili un okeānos medūzas. Austrālija ir arī vesels kontinents, gandrīz tikpat liela kā Eiropa, tai pieder bagātīgi dabas resurs, tomēr tā atrodas tik tālu, ka ziņās parādās dizgan reti. Nu labi, izņēmums bija Olimpiskās spēles un tās nedēļas, kad viņiem kaut kas notiek ar Quantas lidmašīnām. Visādi citādi mēs pat nezinām,kas ir pašreizējais Austrālijas premjerministrs.
Grāmatu izlasīju jau trešo reizi, vēlējos pārlasīt autora iespaidus par Ziemeļu teritoriju un salīdzināt tos ar savējiem. Ne visur es viņam piekrītu, bet galvenajā lietā gan mūsu domas saskan. Uluru uz bildēm, lai arī kruts, nemaz nav salīdzināms ar Uluru dabā, tas ir kaut kas pavisam cits. Nevaru arī saprast, kā viņš pie Stjuarta koka nav redzējis paša Stjuarta atstātos iniciāļus, tie tak ir pa pus koku. Nevar jau izslēgt, ka tos pēčāk iegriezis kāds vietējais, lai uzlababotu tuvējā bāra reputāciju. Tāpat arī zirnekļi un čūskas tur nebūt nav visur, vajag vienkārši skatīties, kur sper savu kāju.
Tātad bagātīgs interesantu dabas un vēstures faktu kopums, kas nedaudz atšķaida autora paša piedzīvoto ir pietiekoši, lai šī grāmata izpelnītos 10 no 10 ballēm. Cilvēki, kas lasa ceļojumu grāmatas, šo jau droši vien jau ir izlasījuši, bet tiem, kuru vēl nav paspējuši, silti iesaku.
Tā kā šoruden biju nolēmis aizbraukt uz Londonu un apmeklēt tur Zinātnes muzeju un Dabaszinātņu muzeju, tad šķita, ka vajag nedaudz iepriekš sagatavoties, lai būtu lietas kursā. Šī grāmata, kas vēsta mums par britu zinātnes attīstību laika periodā no astoņpadsmitā gadsimta vidus līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum, bija iekļauta manā obligāti izlasāmo grāmatu sarakstā jau veselu gadu. Tad nu lidojot uz Londonu paņēmu viņu līdzi, lai pa ceļam izlasītu.
Grāmata galvenokārt mums vēsta par trīs cilvēku biogrāfijām Joseph Banks, William Herschel un Humphry Davy. Domājams, ka tas ko šie vīri ir devuši zinātnes attīstībai, nevienam nav noslēpums. Noslēpums parastam cilvēkam ir tas, kāda ir bijusi šo cilvēku dzīve.
Piemēram, J.Banks, savulaik kopā ar kapteini Kuku apmeklēja Taiti salu un diezgan detalizēti dokumentēja visu notiekošo. Viņa dienasgrāmatās var izlasīt reālu notikumu, kā britu jūrnieki „papisuši kuģi” vārda tiešā nozīmē. Arī pats Banks no šīm salām atgriezies ar tam laikam neraksturīgiem brīviem uzskatiem, kas šad tad šokēja viņa līdzpilsoņus. Savulaik, kad viņš nodarbojās ar Kew garden attīstīšanu, draugi pie viņa varēja dabūt labāko zāli visā Londonā.
William Herschel, kuru mēs visi pazīstam kā Urāna atklājēju, savulaik nodarbojās ar diviem hobijiem mūziku un astronomiju. Vīrs pašmācības ceļā kļuva par labāko teleskopu spoguļu izgatavotāju visā pasaulē.
Humphry Davy viens no Pneimatiskā Institūta dibinātājiem un smieklu gāzes atklājējs, drošas ogļraču lampas izgudrotājs, Faradeja skolotājs. Kopumā aizvadījis visai interesantu dzīvi, viņam pat rādījusies kāda sievietes vīzija desmit gadu regularitāti. Nav jau arī nekāds brīnums, jo vīrs bija pieradis laiku pa laikam lietot paša izgudroto smieklu gāzi. Žēl tikai, ka viņš neiedomājās to izmantot kā anestētiķi.
Kopumā grāmata aptver gandrīz visu augstāk minēto laika posma svarīgākās lietas – gaisa balonu ēras sākumu, pasaules izpētes ceļojumus Klusajā okeānā un Āfrikā, diskusija par dzīvību un dvēseli, tehnoloģiju, medicīnu, astronomiju un fiziku. Tas viss pasniegt dažu cilvēku biogrāfiju kontekstā un ir aizraujošs lasāmgabals no viena vāka līdz otram. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.
Šodienas plānos mums ir doties uz šī reģiona slavenāko vietu. Ir nodomāts apskatīt Neushwanstein pili (turpmāk Pils). Lai līdz turienei nokļūtu mums jāveic labs gabals kādi septiņdesmit kilometri. Matīss tradicionāli noliekas nosnausties. Tā kā man ir aizdoma, ka uz viņu atkal nāksies gaidīt galapunktā, paņemu līdzi kaut ko lasāmu. Mums šķiet, ka pirmdiena varētu būt diena, kad šis top tūristu galamērķis būs mazāk apmeklēts. Ivars mūs bez aizķeršanās aizved līdz vienam no pils stāvlaukumiem. Diena ir padevusies karsta, un mēs, aplēšot platuma grādus, iespējamo pavadīto laiku gājienā novietojam mašīnu vietā, kur, mūsuprāt, būs ēna.
Matīss, izrādās, nemaz tāds baigais gulētājs nav, un drīz vien visi jau pošamies ceļam, kraujam krodas un riktējam puiku viņa sēdeklī. Par nesēju ir izsaucies Zigfrīds. Diemžēl jau iebraucot stāvlaukumā ir skaidrs, ka kaut kur esam nošāvuši greizi, visur redzami skolēnu autobusi, kas Vācijai pirmdienās, manuprāt, ir visai neraksturīgi. Īsumā viss ir pilns ar cilvēkiem (izrādās, ka viņiem te ir brīvdiena – otrie Vasarsvētki).
Līdz pilij var tikt veselos trīs veidos: ar savām kājām, ar auzu motoru (zirga ratiem) un autobusu. Mēs izvēlamies iešanu ar kājām. Ar zirgu esmu izbraucies jau bērnu dienās un nekā aizraujoša sēdēt zirga dibengalā neredzu. Vispār jau tikai mēs ar Matīsu te neesam bijuši. Pārējie te ir bijuši, manuprāt, jau pāris reizes.
Iešana uz pili sākumā ved pret kalnu, un nākas burtiski lauzties cauri tūristu pūlim, skatīties, lai tevi nenobrauc kādi zirga rati. Prieks ir par koku pavēni, kas neļauj saulei tikt tev klāt. Interesanti ir arī novērot zirgābolu savākšanas metodes, nē, tas nav vīrs ar liekšķeri un ķerru; tas ir mehanizēts ielas sakopšanas agregāts. Man patiesi ir žēl to servisa cilvēku, kurš ir atbildīgs par šī agregāta tehnisko apkopi.
Ceļa vidū, tas ir pusceļā starp pilsētiņu un pili, Matīsam uznāk niķis, pēkšņi nekas vairs nav labi. Laikam noguris no daudzajiem cilvēkiem, kas visu laiku ir apkārt. Pati pils tuvumā izskatās monumentāla, iespējams, ka savulaik viņa pat ir kalpojusi kā reāls nocietinājums, vismaz mūri izskatās tīri tā neko un zirgu uzbrukumu spētu atvairīt. Ar Matīsu pafotografējamies pie pils vārtiem. Iekšā iet nemaz netaisāmies.
Nākamais pieturas punkts mums ieplānots slavenais tiltiņš, no kura pili var redzēt no cita rakursa. Pa ceļam gan vēl pamielojam acis ar Alpensee (tiešām nezinu vai tas ir ezera īstais nosaukums, jo tādu te ir simtiem). Neliels kāpiens, un esam uz slavenā tiltiņa, tas viss ir pilns ar tūristiem, man ar Matīsa krēsliņu mugursomu nākas reāli izlauzties cauri nelielam pūlītim, visai grūts pasākums, ja nevēlies salauzt kādam roku. Matīss gan niķojas, viņu nes Maija. Skats tiešām iespaidīgs, sen neko tik smuku nebiju redzējis, kā pasakā. Man patika un, ja kādreiz nāksies būt pils tuvumā, uz tiltiņu noteikti aiziešu. Paradoksāli, ka visi drūzmējas pie tiltiņa sākuma, pārejot pāri pustiltiņam tūristi kaut kur pazūd un var mierīgi fotografēties vai vērot ainavu. Visu kārtīgi iečekojuši (vismaz es), dodamies lejā no kalna uz pilsētiņu atpakaļ.
Lai nebūtu garlaicīgi, izvēlamaies grants ceļu. Matīss nolemj, ka visiem būs pārāk viegli ar viņu un pieprasa nešanu rokās, dziedāšanu un skriešanu (vietām). Tā nu virzāmies lejā, pretī brauc pāris riteņbraucēji entuziasti. Ar kājām pretī gan neviens nenāk. Tā nu kūņojamies uz leju un, nonākuši pilsētiņā, nopērkam sev saldējumu. Te nu Matīss arī pirmo reizi nogaršo saldējumu, viņam gan lielākoties tiek tikai vafele, bet puikam arī tas liekas okei.
Nospriežam apiet riņķī ezeriņam, kuru sauc Alpensee. Gabals jau nekāds nav, stundas gājiens, ja nevelkas un neiekrīt ezerā. Sākums ir labs, ejam, baudām dabu, apstājamies papusdienot. Ar tualetēm gan te ir problēmas. Pusceļā gan Matīsam uznāk miegs, aizmigt nevar un bazūnēšana sākas pa nopietnam. Pretīmnākošie gājēji pat sāk apbrīnot mazo muzikantu, kura bļāviens dzirdams visā apkārtnē. Paši jau vien esam vainīgi, bērns ir galīgi nomocīts. Tā kā pārējo ceļa daļu par īsti veiksmīgu nosaukt nevar.
Beidzot esam tikuši atpakaļ uz stāvvietu un varam doties atpakaļ uz mājām. Atpakaļceļā gan nez kādēļ izvēlamies citu ceļu, nekādu pievienoto vērtību šai štellei neredzēju, bet citiem patika. Vēl uztankojamies Austrijā, jo tur degviela lētāka un tikai tad atgriežamies mājās. Tā kā es jau esmu pietiekami saguris tad, turpmākajā ekspedīcijā kopā ar citiem pa tuvīno apkārtni nepiedalos. Visu vakaru noslaistos.
