Šī ir no tām grāmatām, kuras aprakstu ieraugot žurnālā, man uzreiz bija skaidrs, to man vajag tūlīt. Vajag man viņu papīra formātā, un nekādā gadījumā kā iPad aplikāciju. Te sanāca nedaudz noņemties, izrādās, grāmatas pirmais izdevums jau bija izpārdots un abebooks atrastais pārdevējs mani uzmeta, naudu iekasēja un pēc trīs nedēļām atgrieza, jo nebija iespējams izpildīt pasūtījumu. Galu galā amazon.co.uk parādījās informācija, ka grāmatai tiks izdots papildizdevums, un pasūtīju tur. Lai arī kā nebūtu, grāmata manos nagos nonāca – četrdesmit mārciņas un pusotru mēnesi vēlāk.
Jauna sieviete nejauši atrod aizmirstu grāmatu. Tās iepriekšējais lasītājs ir cītīgi izlicis savas pārdomas uz grāmatas lapu malām. Viņa komentētāja domas papildina ar savām un grāmatu noliek atpakaļ. Tā sākas dīvaina sarakste grāmatā starp Dženiferu un Ēriku.
Grāmata “Ship of Theseus” stāsta par kādu dīvainu kuģi, kuru apkalpo vēl dīvaināka komanda. Galvenais varonis ir zaudējis atmiņu par iepriekšējo dzīvi, taču ar to, ko viņš ir pieredzējis pēc atmiņas zuduma pietiek, lai pieņemtu lēmumu.
Šī ir pēdējā novele, kurus sarakstījis noslēpumains autors V.M.Starka. Viņa darbi ir plaši zināmi, bet nekas nav zināms par to autoru. Starka ir revolucionārs, kuru labprāt atrastu daudzas korporācijas un valdības. Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavībām un terorisma aktiem, tomēr neviens nezina, kas viņš ir patiesībā. Viens cilvēks vai autoru grupa?
Lasītājs grāmatā nav viens, bez viņa grāmatu lasa arī Ēriks un Dženifera. No viņiem ir iespējams uzzināt domas par grāmatā un viņu dzīvēs notiekošo. Un redzēt, kā lēnām lasītāji iepinas lietā, kura ir ne tikai noslēpumaina, bet arī bīstama. Starka jau neinteresē literatūrzinātniekus vien.
Prieks par grāmatu sākas jau tās saņemšanas brīdī. Beidzot arī grāmatu lasītāji var aprakstīt grāmatas izpakošanas procesu. Grāmatai par noformējumu uzreiz dodu miljons punktus no desmit. Sākumā viss ir iepakots smukā melnā vāciņā ar uzrakstu S. Tad tu atplēs uzlīmīti un no kastītes izņem jau pavisam citu grāmatu ar nosaukumu “Ship of Theseus”. Grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi. Viņa ir mākslīgi novecināta, lapas ir nodzeltējušas, vāks nedaudz apbružāts uz muguriņas bibliotēkas uzlīme. Iekšā vākos saspiesti zīmodziņi, kad grāmata paņemta lasīšanai un atgriezta. Un, protams, blakus tekstam sarakstītās citu lasītāju anotācijas. Bet viss jau nebeidzas tikai ar anotācijām, grāmatā ir saliktas iekšā piezīmju lapiņas, avīžu kserokopijas, vēstules, atklātnītes un pat kāds mistisks šifrēšanas disks. Tas viss kopā rada iespaidu, ka tu tiešām esi atradis sveša cilvēka mīļāko grāmatu.
Arī pati grāmata pēc satura neliek vilties. S. stāsts ir aizraujošs, un, iespējams, tieši šeit ir iešifrēta Starka patiesā identitāte. Varonis sāk no nulles, un viņa personības attīstību varam novērot tieši. Kā no cilvēka bez atmiņas un pagātnes S. kļūst par revolucionāru, slepkavu un teroristu. Par biznesa aklumu pret cilvēku ciešanām un naudas varu pār cilvēkiem. Jau šī stāsta dēļ vien ir vērts grāmatu izlasīt. Lasītāju komentāri ir paralēla grāmata, viņi te risina ne tikai savas attiecības, bet mēģina atminēt to, kas ir Starka. Atšķirībā no manis, viņi ir lasījuši arī pārējos Starkas darbus, viņu pasaulē šim autoram ir veltīti daudzi raksti un konspirāciju teorijas. Lasītājam no malas ir jāiztiek ar šīm pamestajām zināšanu drumstalām, lai kaut nedaudz censtos līdzdarboties šajā pētniecības procesā. Un tad vēl ir grāmatas tulkotājas Filomenas vēstījums Starkam, autoram, kuru viņa ir mīlējusi lielu sava mūža daļu. Viņas vēlme pavēstīt autora, kurš tad ir nodevis viņa identitāti, un kas ir noticis patiesībā. Tas viss ir nošifrēts zemsvītras piezīmēs. Lai lasītājam būtu vieglāk savienot visus grāmatas pasaules gabaliņus kopā, te palīgā nāk grāmatā ieliktās pastkartes, vēstules un uz salvetes uzzīmēta karte.
Pats lasīšanas process ir diezgan nogurdinošs, esmu paradis uzreiz izlasīt visu, kas rakstīts lapaspusē un tad doties tālāk. Ja ar pamattekstu problēmas nav, tad ar komentāriem gan ir grūtāk. Jo vienā lapaspusē var atrasties dažādos laikos ierakstīti komentāri un var gadīties, ka tu vēl nemaz īsti nesaproti kontekstu. Tad tu nedaudz pašķir uz priekšu vai atpakaļ un tiec skaidrībā (vai arī netiec), kā tāds kuģis, kur vējš pūš, tur arī kuģo. Sākumā bija grūti ielasīties, bet ar laiku lieta aizgāja.
Vispār iesaku izlasīt visiem, kuriem ir interese arī par grāmatu, kas nav sarakstīta tīri pēc tradicionālas modes un ir gatavi veltīt laiku tam, lai atrastu tekstā slēptās nozīmes. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. No tām, kuras man tik drīz neaizmirsīsies, un ļoti iespējams, ka pēc kāda laika pārlasīšu, lai atrastu to, ko esmu palaidis garām. Lasīšana sagādāja patiesu prieku.
P.S. J.J. Abrams ir tas pats cilvēks, kas pielicis savu roku pie Lost seriāla. Tēseja kuģis ir apzīmējums paradoksam par to, kāda lieta ir uzskatāma par oriģinālu un, kas ir kopija. Tā ka grāmatas nosaukums nav vienkārši smukumam izvēlēts. Ar mītu par Tēseju gan nekādas dziļas paralēles nespēju saskatīt, tās kas bija varētu pielāgot vēl pusei no mītiem. Un man nelikās, ka grāmatā būtu jau iepriekš paredzējusi tās komentētāju dzīves, jo tās atsauksmes un asociācijas pret viņu dzīvi ir ļoti nedefinētas.
P.S.S. Būtu superīgi, ja kāda no Latvijas izdevniecībām izdotu šo grāmatu latviski. Šeit gan daudz izšķirtu tulkojums, un tam būtu jābūt perfektam.
Šo grāmatu iepirku laikā, kad apsvēru domu aizlaist uz kādu no dienvidu salām. Domāju, jāpalasa, ko tad cilvēki tur saskata un vai maz ir vērts braukt. Tomēr, kamēr grāmata nāca pie manis, mani vairs neinteresēja ne Fidži, ne Vanuatu. Bija pārgājis, nekas neatlika kā pagaidīt četrus gadus līdz interese parādās atkal.
Izrādās, ka grāmatas autors ir slavens ar savu iepriekšējo grāmatu, kas veltīta Kiribati, tur esot vesela nodaļa, kas veltīta Klusā okeāna salu suņu seksuālajai dzīvei. Šī grāmata stāsta par to, kā autos ir pavadījis daļu no savas dzīves Vanuatu un Fidži. Te nu varam izlasīt visu, ko autors ir piedzīvojis. Cik grūti ir atrast izīrējamu māju par sakarīgu cenu, cik sliktas ir komunikācijas un ka lielākā daļa šo salu iedzīvotāju joprojām pieturas pie sentēvu tradīcijām. Vanuatu ciltis var aptuveni iedalīt divas daļās, tie kas sien ap krānu lielu lapu un tie kas sien mazu.
Vanuatu savulaik bija slavena ar kanibālismu, tika ēsti visi, kas nebija cilts locekļi. Iespējams, tas izskaidro faktu, kādēļ uz salas, kur dzīvo trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāji ir deviņpadsmit valodas. Autors ar kanibālisma tēmu ir īpaši aizrauts, viņš pat mēģina atrast kādu pēdējo kanibālu. Dīvainas sagadīšanās dēļ visi bijušie kanibāli ir miruši pirms mēneša. Tāpat autoram sirdī ir iekritusi kava padzēriens, tāds vietējais diapezāms, kas atslābina. Tik laba kava kā Vanuatu neesot nekur, Fidži kava ir tīrais ūdens salīdzinot ar to. Kavu var pagatavot vai nu dodot kavas sakni košļāt bērniem, siekalas labi fermentējot un tad masu sajaucot ar ūdeni, vai arī samaļot, kas nav tas. Labi tiek aprakstītas pludmales, tūristi un vietējo dzīves stils. Pludmalēs pirms peldēšanas labāk ir uzprasīt par haizivīm, ar vietējām aviolīnijām ir labāk nelidot, un nekas te nenotiek pēc grafika.
Fidži autors bija apmeklēji tūlīt pēc kārtējā valsts apvērsuma, kur viens Lielais Vīrs nomainīja otru. Arī te visu nosaka cilšu pārstāvji un demokrātija ir tikai tāds širmis, kas ļauj likumīgi izlaupīt valsts kasi. Fidži ir salīdzinoši attīstītāka, te ir gan ķīniešu prostitūtas, gan tūrisma bizness ar viesnīcām. Laiku pa laikam vietējie iezemieši kaujas ar indiešu ieceļotājiem, bet visa visumā dzīvei nav ne vainas. Kanibālisms arī reiz ir bijusi populāra lieta, taču te nevis kā ēdiens, bet ziedojums dieviem. Vietējā novadpētniecības muzejā pat ir saglabāta pirmā apēstā misionāra kurpes zole.
Papildus varam uzzināt daudz par kargo kultiem, vietējā biznesa specifiku, Jaunkaledonijas frančiem un simtkājiem. Kopumā ļoti interesanta grāmata, lasīju neatraudamies, tāds saistošs stāstījums, kur varbūt ne viss ir patiesība, bet labi parāda baltā amerikāņa vietējās dzīves uztveri. Esmu lasījis par šo grāmatu arī sliktas atsauksmes, ka autors nesaprotot Fidži un Vanuatu kultūru un vispār esot tipisks tūrists, kas grauj valstu reputāciju, bet to jau saka vietējie, kas uz sevi no malas paskatīties nemaz nevar. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti izlasīšu arī citas autora grāmatas par Kiribati un Ķīnu.
No rīta pamostamies un dodamies pabrokastot, šodien pārbrauciens uz pārgājiena sākuma punktu mums paņems veselu pusotru stundu, būs jāapbrauc apkārt gandrīz pussalai. Gabaliņš gan ir tikai kādi septiņdesmit kilometri, bet, tā kā viss ceļš ir tikai serpentīns, serpentīns, tad laiks paiet. Šoferis mums šodien ar gadījies runīgs, pastāsta mums par savu bērnu dienu Madeiru, kad tūristi vēl nenesa tik daudz naudas, un cik tad te ir globāli slikti bijis. Elektrifikācija tuvu nullei, mājas ar klona grīdu un praktiski dzimtbūšana. Tas viss par laimi esot septiņdesmitajos beidzies, un tagad viss būtu vairāk vai mazāk kārtībā, ja vien krīzes dēļ valdība nepaceltu nodokļus. Atceras arī laikus, kad Madeira sacēlās pret Portugāļu diktatoru un kā daudzi emigrēja. Kas pārsteidz, viņam ir nojausma, kur atrodas Latvija. Tā kā mūsu operators ir New Experience Holidays, tad visi, kā likums, domā, ka mēs dzīvojam Lielbritānijā.
Šodien mums plānā ir pārgājiens, kas nekādā veidā nebūs saistīts ar levadām. Šodien mēs blandīsimies pa Madeiras centrālo augstieni. Gājiens sāksies vietā, kas saucas Bocca da Corrida un, izmetot nelielu līkumu pa kalniem, nokāpsim līdz Curral das Freiras pilsētiņai. Šodien mums būs nedaudz grūtāk, plānotais pārgājiens ir slēgts zemes nogruvuma dēļ, tādēļ jāņem, kas ir. Leģendas arī mums nav, bet uz kartes noejamais attālums izskatās no divpadsmit līdz sešpadsmit kilometru garumā. Beigas solās būt varenas ar sešsimt metru kāpienu uz leju.
Tikuši līdz sākuma punktam mēs ievērtējam mūsu galamērķi un starppunktu Curral das Freiras. Kādas desmit minūtes noslaistījušies sākumā, beidzot saņemamies un sākam līst augšā kalnā. Uzreiz ir jūtams nogurums, kas iekrājies no iepriekšējām dienām. Kājas tādas pastīvas un, kamēr neiesilst, iešana ir diezgan grūta. Sākumā mums ir nopietns kāpums kādus simt piecdesmit metrus uz augšu, bet dabas skati to pilnībā kompensē. Ir diezgan interesanti vērot, kā kalni un ielejas izskatās no dažādām perspektīvām. Šodien esam sākuši diezgan vēlu, tad tagad sanāk vilkties pa dienas vidu. Neesam vēl tikuši ne pusē, kad pirmā ūdens pudele jau ir izdzerta. Nekur īpaši nesteidzamies, laiku pa laikam ēnā piesēžam, pabaudām dabasskatus, skatāmies, cik mums pierāvušies citi nācēji.
Neko jau daudz par šodienas pārgājienu pateikt nevar, tās ir vietas, kas ir jāredz katram pašam. Tiešām iesaku, ja sanāk, izmantojiet iespēju aizbraukt uz turieni un pastaigāt pa Pico Grande kalnu takām. Pa ceļam gadās satikt piecus vietējos, kas izpļauj pastaigu takas. Vietām jau ir tā, ka aiz zāles īsti nevar redzēt takas malu, nekas traks tikai līdz zemei ir vismaz simts metru brīva kritiena. Vīri ar trimmeriem sūdzas, ka šodien esot diezgan pretīga diena lai strādātu, karstums beidzot nost.
Piesēžam lauru koku ēnā un uzrīkojam nelielu pikniku. Rijamo mums ir sagatavojuši hoteļa pavāri, sendvičs -maizīte ar sieru, apelsīns, snikers un kūciņa. Tālāk sākas reāls kāpiens uz leju, tāds serpentīns, gar klints malu uz leju, ka maz neliekas. Kas ir trakākais, izskatās, ka kāpiens nekad nebeigsies. Uz beigām es jau sāku ienīst taku, kas ieslīpi ved uz leju. Nokāpšana mums paņem kādu pusotru stundu līdz mēs sasniedzam Faja Escura ciematiņu, tomēr netālu no augšas satiekam 4 frančus, kas veica šo pašu pārgājienu pretējā virzienā, t.i., visu to pašu ceļu kāpuši kalnā. Šķiet, ka viss, esam klāt, bet pēc kartes sanāk, ka esam veikuši tikai pusi ceļa. Tālākais ar īpašu daudzveidību neizceļas, pa serpentīniem ejam no ciena ciematiņa uz otru, reizēm sanāk kāpiens uz augšu reizēm lejā. Reizēm mums pavadoņos piesitas kāds suns, tie te ir īsti cilvēku draugi. Ja tu ej cauri auto tunelim, tad skaidra lieta, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies vesela kaudze ar mašīnām, kas apdzīs viena otru tieši tai vietā, kur tu ej.
Beigās karstums mūs ir pamatīgi nomocījis, bet galamērķis sasniegts, varam gaidīt savu busiņu. Laiks vēl pusotra stunda, uzrakstu iepriekšējā dienā piedzīvoto un vēroju vietējos to dabīgajā dzīvesvietā. Večuks guļ savā piemājas dārzā un klausās vietējā šlāgera analogos. Pretējā bārā uz kurām ved trepes ar sešdesmit pakāpieniem, vietējā jaunatne sūc aliņus un spēlē galda futbolu. Nopietnākie vīri ir jau pamatīgi apsutuši, un laiku pa laikam kāda sieva atnāk savākt savu noklīdušo avi. Piebrauc bāra saimnieks un visiem sagādā darbu, pa trepēm cītīgi tiek stieptas augšā mēbeles. Furgoniņš izkrauts, nauda saņemta, jaunatne dodas dzert alu uz bāru. Piesitās vietējais bomža analogs, piedāvā iedzert vietējā ražojuma vinčuku, atsakos, vīrs uzpīpē un pēc kādām desmit minūtēm notinas.
Pienāk busiņa noliktais laiks, busiņa nav. Aizdomājamies, ka iespējams šoferis ir sajaucis ciemus, tie te ir veseli četri ar kādiem divdesmit bāriem. Busiņš var gaidīt pie jebkura no tiem. Zvanām Oskaram, tas zvana šoferim, un pēc padsmit minūtēm esam busā. Buss mūs bija gaidījis kādu pusotru stundu pavisam citā ciemā un šoferis jau satraucies, ka esam apmaldījušies. Busiņš mūs aiztransportē uz Funchal hoteli, tam ir peldbaseins un veselas četras zvaigznes. Noskalojam dienas putekļus un laiku līdz vakariņām pavadām apskatot pilsētu. Pilsētā gan apskatām tikai promenādi un galveno tūristu ielu. Te notiek kaut kāds retro automašīnu saiets un Ferrari var redzēt biezā slānī, uzdarbojas arī vietējais pūtēju orķestris. Iegriežamies suvenīru veikaliņos, iepērku grāmatu par Madeiru. Viesnīcas aprakstā par pieejamajiem pakalpojumiem franču valodā kāds censonis ir salabojis stilu un gramatiku, apraksts izskatās kā tāda pašvaka skolnieka kontroldarbs.
Visas ielas ir pilnas ar tūristiem, pirmo reizi sastopu arī Krievzemes pārstāvjus, ieraugām arī pirmo ubagu, viss kā pie cilvēkiem. Kopumā, pilsētiņa nekas īpašs, var pavazāties, pāris muzejiņi un smuki dārzi. Laikam esam atraduši no civilizācijas velkamies uz hoteļa restorānu vakariņot.
Pēc vakariņām plāns ir aiziet apskatīties vietējās uguņošanas festivālu, šonedēļ pēdējā sacensību diena un izpaužas vietējā komanda. Neesam jau vienīgie, kas to zina, visa piekraste ir pilna ar cilvēkiem. Šovs risināsies divdesmit vienu minūti un uguņošana būšot pieskaņota mūzikai. Ja godīgi, tad pat Ventspilī tādu uguņošanu nebiju vēl redzējis, brīžiem izskatījās, ka vīri taisās piestātni uz kuras pasākums notika, vienkārši uzspert gaisā. Smuki bija, redzēju pāris veidus, kurus līdz tam nebiju manījis nekur citur. Mūzika gan bija ņemta no MTV Topa, bija gan Gaga, gan Keitija Perija. Tas nekas, vietējiem patika, tāda disenīte ar briesmīgi dārgu gaismas mūziku. Man ar patikās, beigās gan apkārtne bija tā piedūmota, ka lāga vairs uguņošanu caur dūmiem nevarēja redzēt. Reizēm nedaudz nojuka sinhronizācija, bet tie ir sīkumi. Ejot uz viesnīcu domāju, ka ja es no dzimšanas paņemtu pistungu ritulīti un klapētu to ar ar āmuru no rīta līdz vakaram, diez vai kopējais kumulatīvais efekts līdz šodienai būtu tikpat liels, kā šajās divdesmit minūtēs uzģenerētais.
26. jūnijs
Šodien mums ir brīvdiena. Vienīgā šajā ceļojumā, nebūs nekur jāiet, vari kaut vai visu dienu sēdēt viesnīcā. Protams, ka tik izcili mūsu plāni nav. Tā kā Maija ir izlēmusi apmeklēt Monte kalna eksotiskos dārzus, bet es elektrības muzeju, jo dažādus botāniskos dārzus esmu redzējis pār pārēm, jāceļas tomēr ir diezgan agri. Pirmkārt, lai paspētu pirms pārējiem tūristiem un otrkārt, la karstums nenobeigtu. Paēdam brokastis viesnīcā un sākam virzīties uz Funšalas centru, vai, pareizāk sakot, funikuliera pusi.
Pa ceļam apskatām visus potenciāli apmeklējamos veikalus. Diemžēl izskatās, ka lielākā daļa no tiem šodien nestrādās, bet tas jau nekas, iztiksim. Pa ceļam arī noskaidrojas, ka mans iecerētais elektrības muzeja apmeklējums ar izpaliks, jo svētdienās šamais nestrādā. Nu nekas atliek vien kātot uz funikulieri līdzi Maijai, apskatīšos tos vietējos eksotiskos dārzus, kas atrodas Monte kalnā.
Monte kādreiz skaitījās biezo rajons. Ja Eiropā kāds no biezā gala saķēra tuberkulozi, tad Madeira bija tā vieta, uz kuru viņi brauca to ārstēt. Gaiss gan te nemaz nebija tik labs kā domāts, un parasti otrā vai trešā ziema vārguļotājiem pielika punktu. Bet tas nekas, pamats tūrisma industrijai bija ielikts.
Biļete uz funikulieri ir neadekvāti dārga, uz diviem kopā ar visu eksotiskā dārza biļeti izmaksāja kaut kur pie četrdesmit eirām. Tas man šķita nedaudz par traku. Brauciena laikā var diezgan netraucēti novērot Funšalu apakšā, skats gan ir diezgan smuks. Pēc desmit minūtēm esam augšā un dodamies iekšā eksotiskajā dārzā.
Nu smukāku eksotisko dārzu es esmu redzējis tikai Monako. Te katram kokam ir klāt šiltīte ar nosaukumu, un ir pat atrodams tik eksotisks koks kā apse. Tas mani sasmīdināja un iepriecināja. Dārzā ir taka, kas ved gar izflīzētu Portugāles vēsturi. Te varam vērot ainiņas, kā vietējie monarhi ar dunčiem kāvuši lecīgus hercogus vai dūruši savas mātes, diezgan interesanti. Arī skati ar mēri nebija slikti.
Mums ir arī neizsakāmi paveicies, tagad dārzā ir izstādīta mūsdienu Zimbabves skulptoru darbi. Viņi ir atrodami speciālā muzejiņā, kur šīs skulptūriņas uzspraustas uz puļķiem ir simtiem. Dažas ir visai interesantas, dažās vispār nevar saprast, kas ar to domāts. Tomēr sevi disciplinēju un pieturos pie domas, ka ja kaut kas ir attēlots kā mazs melns četrstūrains bruņrupucis, tad acīmredzami tas arī ir mazs melns četrstūrains bruņrupucis.
Vēl te ir apskatāms minerālu muzejs, nekā īpaša jau nav – pāris smaragdi, daudz pārzāģētu ģeodu, ģipša kristāli, pārakmeņojušies koki, nedaudz turmalīna un pavisam maz zelta. Var izstaigāt desmit minūtēs. Lielākā daļa no minerāliem nāk no Venecuēlas, Brazīlijas un Kolumbijas.
Vēl nopērkot dārza biļeti tev vietējā kafūzī ir tiesības nodegustēt vietējo vinčuku. Degustējamais ir tāds šerija veidīgs padzeramais, šķiet, ka vakar tādu degustēju suvenīru bodē. Nekas padegustēju vēl, tad jautrāks prāts.
Pašā dārzā man vislabāk patika japāņu dārza sekcija un centrālais dīķītis ar mākslīgu ūdenskritumu. Pavadījuši dārzā kādas divas stundas lecam iekšā funikulierī un braucam atpakaļ lejā. Mums ir plāns iepirkt suvenīrus un paēst. Suvenīrus iepirkt izdodas diezgan ātri, suvenīru bodes svētdienu te nesvētī, pie baznīcas ieraugu arī profesionālu bomāru kopu, kas sēž pūtina kājas un kaut ko savā starpā dala. Visiem ir ortopēdiskie kruķi, kas pieslieti pie soliņa. Tas gan netraucē viņiem savā starpā grūstīties un lamāties.
Ar paēšanu gan mums nevedās, noskatītais ķīniešu restorāns mūs pasūtīja vienu māju tālāk, jo redz līdz pārtraukumam palikušas vien četrdesmit minūtes un viņi nespēs mūs apkalpot tik ātri. Neko, ejam vien prom, meklēt labāku vietu. Netālu no viesnīcas uzduramies kādam Īru krogam, tur ar apmetamies. Pa televizoru rāda F1 sacensības, pārtika ir izcila, vietējais alus gan man ne visai, apkalpošana izcila. Paēdam pamatīgi un dodamies slaistīties uz viesnīcas numuriņu. Nedaudz atpūties nolemju iemēģināt vietējo baseinu un nedaudz pasauļoties.
Baseinā viņi pumpē okeāna ūdeni un man viņš šķiet pa sāļu, ķeros pie sauļošanās daļas, tā vedas labāk. Vakarā aizdodamies uz ķīniešu restorānu, porcijas tur ir labas, bet par kvalitāti gan varētu pasūdzēties. Dodamies uz viesnīcu, sapakojam somas un liekamies gulēt. Rīt no rīta mums jāceļas jau pusčetros pa nakti, lai paspētu uz lidmašīnas reisu.
27. jūnijs
Šodien mēs braucam atpakaļ mājās. Mums ir ieplānoti veseli trīs lidojumi Funšala – Lisabona – Minhene – Rīga. No rīta mums atbrauc pakaļ transfēra busiņš, un jau pazīstamais šoferītis mūs aizvizina uz lidostu. Apspriežam redzēto salūtu un pēc piecpadsmit minūtēm esam klāt. Iečekošanās noris raiti, mēs dabūjam uzreiz visas biļetes līdz Rīgai, un vairs ar to nebūs jākrāmējas.
Lidojums līdz Lisabonai ir ātrs, nedaudz pasnauduļoju, apēdu piedāvāto sviestmaizi un pasnaužu atkal. Reāli traucē tas, ka man ir beidzies lasāmais. Manam e-lasīklim ir beigusies baterija. Labi, ka vismaz nedēļu noturēja. Vakar mēģināju to uzlādēt no hoteļa televizora, diemžēl neizdevās. Tā nu maucu iPad spēlītes un lasu jaunāko Economist numuru.
Lisabonā grāmatu piedāvājums ir tik nabadzīgs, ka nav pat vērts runāt, skaidrs, ka būs jāņem nost grāmata Maijai. Viņa lasa par stopotāju, kas ceļo pa Jaunzēlandi. Grāmatai ir viens mīnuss – tajā nav nekā par Vakatani, tā es no Maijas sapratu. Man gan šķiet, ka Vakatanes trūkums nemaz nav tik aktuāls un lasās diezgan labi. Tagad Maijai jāspēlē iPad spēlītes.
Minhenē mums ir veselas divas stundas laika. Tās pavadām meklējot dāvanu savam dēlam, kas ir informēts, ka vecāki ir ceļojumā, bet viņam pienākas dāvana. Meklēšana ir diezgan ilga, visas mantas, kas interesē mani, nederēs divgadīgam puišelim. Vēl nedaudz uzēdam un dodamies uz savu geitu, lai lidotu mājās.
Kopumā ceļojumu uzskatu par izdevušos, esmu nostaigājis lielus gabalus pa skaistām vietām. Saelpojies svaigu gaisu, kas ofisā ir diezgan liels deficīts. Esmu labi atpūties.
Šodien mūsu ceļi vedīs uz Queimados miesu, kur sāksies mūsu kārtējais ceļš gar levadu. Iesākumā gan ieturam brokastis, tās ir diezgan vienkāršas, tā kā esam bezmaz vai viesnīcas vienīgie klienti tad viss tiek saservēts jau uz galda. Paēduši sakravājam mantas un dodamies izčekoties. Uz Queimados mūs vedīs ar transfēra busiņu. Kamēr es šo rakstu Boca da Corrida autobusa stacijā ar mani visu laiku vietējais bomārs mēģina uzsākt sarunu franču valodā. Šī nu ir reize, kad esmu priecīgs, ka neko lāga nesaprotu. Viss būtu kārtībā, ja vien viņš visu laiku nekūpētu kā skurstenis. Vīrs aizvilkās ar visu vīna pudeli un viņa dresētais maisiņš vēja pūsts velkas nopakaļus.
Pats brauciens sanāk visai pagarš, kādu pusstundu. Parunājamies ar vietējo taksometra šoferi. Viņš reiz strādājis Lielbritānijā, bet tad tomēr atgriezies atpakaļ uz Madeiru. Tagad strādā vietējā tūrisma industrijā. Viņam esot arī savs kartupeļu lauks, izrādās te varot ievākt pat trīs ražas gadā. Lielāko daļu mājas ciematos esot tukšas, visi aizdevušies strādāt uz ārzemēm. Atbraucot reizi gadā paviesoties un viss. Izkāpuši pie Caldeirao Verde levadas novērtējam situāciju. Takša šoferis apsola mūs savākt pusčetros, jo mums tāds agrs sākums sanācis un diez vai mēs līdz tam laikam neatvilkšoties.
Sākums tiešām agrs, visi krūmi pilni ar miglmērkaķiem neko tālāk par desmit metriem redzēt nevar. Arī pati taka, kas ved gar levadu ir apsūnojusi un izskatās vairāk pēc pasaku meža. Visur aug lieli koki, papardes un sūnas. Maija apgalvo, ka taka izskatoties līdzīga tām, kuras var atrast Jaunzēlandē. Šis varētu būt lētais variants, ja negribas perties uz Jaunzēlandi.
Var arī noprast, ka gar takas labo pusi ir diezgan nozīmīgs kritums redzēt gan neko lāga nevar. Šodien mums ir gaidāmi veseli četri tuneļi, no kuriem viens pat divsimt metrus garš. Taka ir absolūti tukša pirmie cilvēki mūs apdzen tikai pēc kādas stundas. Ejam lēnu garu, jāskrien mums nekur nav, pirms tūristiem pensionāriem esam paspējuši un nekas mūs netraucē.
Laiku pa laikam apstājamies ievērtēt kādu ūdenskritumiņu, paskatāmies miglā, mēģinām saskatīt ielejas pretējo malu, pirmajā stundā nekas no tā neizdodas. Pirmais tunelis ir viegls pat bateriju nevajag, arī divsimt metrīgajam tieku cauri izmantojot vien sava mobilā telefona zibspuldzi. Toties simtmetrīgajā man reāli nenoveicas.
Mierīgi klundurēju pieliecies pa tuneli, mēģinot saskatīt zemi zem kājām un aizdomājos. Aizdomāšanās gan ilgi nevelkas, pēc pāris sekundēs ar galvu tā ieliekos griestos, ka gandrīz izrubos. Sprandā kaut kas nokrakšķ, pats piesēžu un pārbaudu brūci galvā. Protams ar pirkstiem, liekas ka ne kā traka nav tikai diezgan sāp. Tad atnāk Maija ar bateriju un izrādās, ka esmu diezgan pamatīgi nosmērējies ar asinīm. Nekas izvelkos ārā apmazgājos levadā un klundurēju tālāk.
Mūsu galamērķis ir Caldeirao Verde ūdenskritums. Pa priekšu mums ir aizsteigušies divi vācu tūristi. Ejot gar levadām var redzēt, ka cilvēkiem ir aktuāls tualešu jautājums, par nepārredzama līkuma tuvošanos liecina raksturīga smaka un izmētāti kabatas lakatiņi. Šad tad gadās pieķert kādu procesā. Tad labāk ir pagaidīt aiz līkuma, lai netraucētu cilvēkiem.
Ūdenskritums tiešām ir visas tās iešanas vērts. Man šķiet, ka tas gāžas no kāda puskilometra augstuma, vieta ir piemērota nelielam piknikam. Safočējamies un ēdam līdzpaņemto paiku, iedzeram ūdeni un diezgan jauki pavadām kādas desmit minūtes. Tur tomēr ir nedaudz vēsi un mitri, nolemjam doties atpakaļ. Viss pārgājiena garums ieplānots uz četrām ar pus stundām. Nospriežam gājienu pa stundu pagarināt, esot viena taka, ka aizvedīs uz citu ūdenskritumu. Atpakaļ sanāk iet kādus divus kilometrus pa to pašu vietu pa kuru atnācām. Nu migla ir nedaudz izklīdusi un varam ievērtēt ielejas patiesos apmērus. Vietām skats diezgan iespaidīgs.
Pa ceļam parādās arī pāris vācu tūristu nūjotāju grupas. Skaidra lieta, ka viņus nesatiekam uz takas, bet tuneļos. Tur vis bļauj, gegen verker, un stājas malā, mēs ar Maiju lienam garām. Pie pagrieziena uz Ilha (mūsu galamērķa) stāv vesels tūristu bariņš ar gidu. Gide cītīgi stāsta par levadu konstruēšanu un uzturēšanu. Es ar piesitos pulciņam un paklausos, kas un kā. Maija pa to laiku ir atklājusi, ka esam parāvuši stieni un mūsu papildus pārgājiens sākas nevis pie Ilha pagrieziena, bet mums bija jāturpina ceļš aiz ūdenskrituma. Neko darīt, kā ir tā jādzīvo, tos divus kilometrus atpakaļ vilkties nemaz negribas.
Pie pagrieziena sākas neliela taciņa, kas ved diagonāli uz augšu. Bez tualetes funkcijas viņa sola aizvest arī uz svētā Jāņa kapelu, skaidra lieta man tā jāredz. No apraksta saprotu, ka tā pēc kāda laika atvedīs mani atpakaļ uz galvenās takas. No augšas nobļauju Maijai instrukciju virzīties tālāk bez manis un dodos tālāk. Novilcies kādu kilometru, pa diezgan nopietniem brikšņiem un taku, kurai krūmi pārkaras jau sēdoša suņa augstumā, mani sāk mākt šaubas, par izdarītās izvēles pareizību. Taka pietam sāk visai sparīgi vest uz augšu, nevis uz leju kā plānots. Pēc diviem kilometriem es jau apsveru domu vilkties atpakaļ. Lieki piebilst, ka nekādu kapelu redzējis joprojām neesmu. Beigu beigās izkuļos pie vietas, kas saucas Vale da Lapa, un netālu no tās redzu norādi Ilha. Zvanu Maijai un prasu, cik tālu viņa jau tikusi. Izrādās mani joprojām gaida pie pagrieziena sākuma un neviens nekur nav kustējis. Nekas tagad man kārta kādas padsmit minūtes pagaidīt, līdz mani atrod.
Tālākais ceļš mūs veda pa mežiem bagātu ielejas malu, ar daudziem jo daudziem serpentīniem, kas visu laiku ved uz leju. No sākuma tas ir patīkami, bet pie divdesmitā pagrieziena, tas viss sāk nedaudz apriebties. Gribas reāli aiziet līdz tai Ilhai un pasēdēt un neko nedarīt. Gabaliņš man šķiet bija kādi seši kilometri. Uz beigām man kreisajai kājai sāka uzdot ceļgals, tas mani reāli izbrīnīja, redz ko nozīmē visu gadu sēdēt ofisā. Galvassāpes pārgāja, toties atklājās, ka kakls vairs negrib lāga grozīties visos virzienos. Lai vai kā beigās aizklundurēju līdz Ilha baznīcas laukumam un stundu priecīgs gaidu taksometru.
Šoferis savā vietā atsūtījis savu sievu ar mikriņu, kraujam somas iekšā un braucam uz Cabanos ciematiņu, tur mums šovakar naktsmājas. Pa ceļam redzam vairākas kartupeļu talkas galvu reibinošā augstumā, te cilvēks talkā pat iedzert normāli nevar, ir risks novelties simts metrus zemāk uz kaimiņa zemes pleķīša. Vīnu dārzi arī ir diezgan lielā skaitā. Tiekam līdz viesnīcai un notiek, kas negaidīts. Pirmo reizi savā mūžā es nespēju atrast viesnīcas recepciju. Izvazājamies visur, gan pa bāru, gan suvenīru veikaliņu, gan pa restorāna, recepcijas nekur nav. Bārā bārmenis pārtrauc skatīties Keitas Perijas Bikini videoklipu un pasauc atbildīgo, recepcija ir noslēpta diezgan labi.
Beigās mums tiek piešķirts pašiem savs vienistabas bungalo, ar sanitāro mezglu un varam divas stundas gaidīt vakariņas. Maija pie vietējā tirgotāja iepērk zemenes un banānus, tos daļēji apēdam. Noguris esmu tā, ka darīt neko negribas pagulšņāju, izvelkos ārā pabaudīt dabasskatus. Paskatāmies uz miestu, kas atrodas kādus pārsimts metrus zem Cabanos, papētām okeānu un salas krastu.
Vakariņas ir brīnišķīgas, cūkgaļa ar aso mērcīti, pieēdos pamatīgi, iedzeram vinčuku un liekamies gulēt.
a href=”http://www.flickr.com/photos/asmodejs/6088411700/” title=”Bungalo by asmodejs, on Flickr”
Šodien uz brokastīm celties mēs vairs nemaz neesam tik naski kā vakar. Ja labi aizvelk logus, tad saulītes uzlēkšanu nemaz nevar pamanīt. Vienīgais motivējošais faktors ir tas, ka deviņos mums būs pakaļ transfēra busiņš, ka mūs vedīs uz nākamo levadu, gar kuru ejot tad mums arī būs jāpavada savas dienas.
Pašas brokastis ir izcilas, kā jau visās viesnīcās, kuras iecienījuši vācieši. Te pamatīgi saēdos ceptas olas ar bekonu, tā, lai pietiek visai dienai. Sulu automāts tagad ir oficiāli izmantojams, izmantoju iespēju un sadzeros ābolu sulu. Paēduši, padzēruši sakravājam savas mantiņas pa somām un dodamies uz recepciju čeokoties ārā. Izrādās, ka par vakardien nosperto sulu man nekas nav jāmaksā, tas priecē, par vinčuku gan nokāš papildus naudu. Vēlāk dienā iegājis lielveikalā apskatījos tā vīna veikala cenu, nu piecsimt procentus peļņas viņi sev paņem.
Dabūjam atpakaļ savas pases un sākam gaidīt savu autobusiņu. Kā par brīnumu un, sagraujot visas manas pesimistiskās domas, busiņš ierodas tieši laikā un pa serpentīniem un tuneļiem mūs aizved uz Marocos pilsētiņu, kur pie viena bāra stūra sākās levada ar nosaukumu Levada do Canical, tā gan skaitās no jaunajām – būvēta Otrā Pasaules kara sākumā. Arī gabarīti nav tādi, kādi bija vakardienējai, šodienas dimensijas ir apmēram pusmetru dziļa un pusmetru plata. Te tu vairs nevarēsi braukt ar pašgājēju ratiņiem, kādus mēs novērojām vakardien. Pats gājiens solās būt visai viegls, tikai sešpadsmit kilometrus garš. Viss ceļš lielākoties ved gar levadas malu, kāpumu un kritumu lielākajā ceļa daļā nav vispār.
Leģendā izlasām arī, ka levadā ik pa puskilometram atrodas plāksnīte, kas norāda noietos kilometrus. Plāksnīti Maija pirmo reizi ierauga tikai pie trešā kilometra, es pie astotā. Tas man radīja hipotēzi, ka acīmredzot daļa no plāksnītēm ir nospertas. Diemžēl hipotēzi pārbaudot, atklājās, ka vienkārši esmu ļoti neuzmanīgs. No astotā līdz divpadsmitajam kilometram man izdevās atrast visas plāksnītes.
Pati levada visu laiku ved gar ciematiņu nomalēm un, ja cilvēkam apnīk pārgājiens, viņam ir pietiekoši daudz iespējas notīties no takas un iet uz vietējo bāru atpūtināt kājas. Arī satiksme šeit ir daudz dzīvāka nekā vakardien. Laiku pa laikam sastopam kādu vietējo, kas ar sirpi pār plecu dodas ievākt jauno kukurūzu vai norakt kartupeļus. Viņiem te ir ļoti attīstīta terašu saimniecība un lielākoties katrs laukumiņš ar platību virs desmit kvadrātmetriem tiek apstrādāts. Izskatās, ka šeit viņiem ir kartupeļu ņemamais laiks. Kāposti un šabeļpupiņas vēl nav ienākušies. Šur tur redzam pa laukam, kurā iestādītas pāris kukurūzas stādiņi. Mēs ar Maiju nospriežam, ka gan jau ka saimnieks katram ir iedevis arī savu vārdu.
Bez zemkopjiem uz takas ir sastopami arī vācu tūristi, visi kā viens īsteni nūjotāji, kad mēs viņus panākam, var redzēt, ka daļai jau tā nūjošana ir apnikusies un nūjas tiek vilktas nopakaļus vai nestas padusē. Pirmo reizi šo grupiņu panākam pie vienīgā tuneļa kādā ceturtajā kilometrā. Redzam, ka bez grūstīšanās viņus apdzīt nebūs reāli, nolemjam izraudzīt smuku vietu ar skatu uz Machico pilsētu – mūsu galamērķi un uzrīkot pikniku. Tas ir – iedzersim ūdeni un uzēdīsim šokolādītes. Pikniku rīkojam kādas desmit minūtes, tad sēdēšana saulītē mūs ir nedaudz nogurdinājusi un vācu tūristi atrāvušie, dodamies tālāk.
Tālāk diezgan labi var redzēt dīvainu Madeirai raksturīgu dabas parādību, vienā salas pusē okeāns ražo mākoņus un vējš tos mēģina dabūt pāri kalniem, daļēji tas izdodas, bet saulīte tos tūdaļ izžāvē un mākonis nekur netiek. Ieraugām arī mūsu šodienas čekpointu uzkodu bāru. Tas izskatās tepat blakus tikai nedaudz pāri ielejai, tomēr, lai līdz tam nokļūtu nācās noslāt vēl pāris kilometrus. Uz beigām mūs sāka satraukt vācu tūristu jautājums, tie bija izgaisuši bez pēdām, ieleja jau protams locījās ne pa knapi, veidojama dažādas kabatiņas, kur tūristiem paslēpties, bet nekā atradām tos tikai pēdējā ielokā.
Pusceļš noiets, atkal sākās agrārais sektors, skārda būdas, mijās ar nopietniem betonējumiem un puķudobēm. Vietām redzami arī vecāka gadagājuma zemkopji, uz takas sāk parādīties beigta peles un suņu sūdi, tas viss liecināja, ka šis nu nav nekāds pamests nostūris. Papildus tu nekad nevari zināt, kad no kādas necilas un pēc izskata pamestas bleķa būdas tev virsū sāks riet kāds suns. Ejot garām novāktam kartupeļu laukam nenociešos un nosperu divus cūkrāceņu lieluma kartupeļus, katru no savas zortes. Mājās iestādīšu un redzēs kādi izaugs tie portugāļu kartupeļi. Uz augusta sākumu gan vēl nekas joprojām nav izdīdzis.
Kā jau visas labas lietas, arī levadām reiz pienāk beigas, tā pazūd ielas malā un vairs neparādās. Mums maršruts tālāk ved uz kalnu, no kura var redzēt visu Machico pilsētiņu, tur ir arī pilns ar sakaru torņiem, baložu apmīļotiem piknika soliņiem, kaķi arī tos kā tualetes nesmādē. Kāpiens augšā tos nieka simts metrus man šķiet diezgan pagrūts un augšā uzvelkos tāds nekāds. Karstumiņš arī ir tīri nopietns. Atrodam tīrāku galdu, paēdam, paskatāmies vietējās lidostas darbību un uzbūvi. Nopētām no augšas pilsētiņu, tā pamatīgi.
Cenšamies atrast arī savu viesnīcu Residencia Perola. Adreses mums nav, tomēr pēc leģendas netieši izsecinām, ka tā atrodas iepretim supermārketam. Supermārkets no augšas pamanāms uzreiz un deduktīvi izsecinām viesnīcas iespējamo atrašanās vietu. Nodirnējuši kādu pusstundu nolemjam kāpt lejā uz pilsētu.
Atrodam aprakstā minēto taku, kas sākas pie elektrības staba un brienam lejā. Stāvums ir iespaidīgs, kāpšanu lejā nedaudz apgrūtina arī fakts, ka nesen esmu salauzis pēdā kaulu un tas laiku pa laikam uzskata par vajadzīgu mani brīdināt, ka kaut kas nav lāgā. Lejā tiekam bez starpgadījumiem, tikai kāpšana no kalna lejā man izraisa patiesu riebumu.
Tālāk dodos uz deduktīvi izsecināto viesnīcas vietu un aplauziens, viesnīcas tur nav, toties atrodam vēl vienu lielveikalu, tas rada secinājumu, tā pilsētele var būt pilna ar lielveikaliem kā suns ar blusām. Spītības pēc vēl pārdesmit minūtes pameklējam viesnīcu. Tad Maija uzprasa kāda veikala pārdevējai ceļu. Mums visai laipni parāda ceļu, izskatās ka tā viesnīca ir netālu no vietas kur mēs ienācām pilsētā. Lieki piebilst, ka pa šo laiku jau biju pārcepies saulē, nosvīdis kā suns un izdzēris litru ūdens. Supermārkets izrādījās lauku bodītes lieluma veikaliņš. Tā sakot melots jau nebija.
Pati viesnīca, smuka un mājīga, sienas rotātas ar izšuvumiem. Iečekošanās gan aizņēma pamatīgu laika sprīdi, saimniece laikam pārrakstīja mūsu pases. Tad mums pajautāja ko ēdīsim vakariņās zivi vai gaļu. Es paņēmu gaļu, cerot uz kādu cūķi. Nedaudz atpūtušie un atjaunojuši šķidrumu līdzsvaru organismā, nolemjam iet uz pludmali un izblandīt vecpilsētu.
Pludmale viņiem ir reāli pārblīvēti, cilvēki guļ kā reņģes mucā, ūdens uz peldēšanos ar nevelk, mani kaut kā nesaista peldvieta blakus jahtu ostai. Vietējiem izskatās viss ir vienalga, gandrīz kā man bērnībā. Sauļoties īpaši nevelk, pašam šķiet, ka ir saķerts karstuma dūriens, nedaudz sūdīga jušana sāp galva un visu laiku gribas dzert. Tā redz ir, ka dienvidos visu dienu blandās bez cepures galvā. Vecpilsētā ir atrodams arī forts, būve aptuveni kolhoza tipa skābbarības bedres lielumā, sienas dzeltenas, pāris lielgabali, tuvāk skatīties negāju. Izveicām arī nelielu šopingu, rīt ēdīšu pusdienās krekerus ar filadelfijas sieru un dzeršu fantu ar marakujas garšu. Nopērkam arī piecus litrus ūdeni, noderēs.
Vakariņas mums ieplānotas septiņos, atlikušās divas stundas es pavadu lasot līdzpaņemtās grāmatas. Vakariņās mani puscūča vietā sagaida pāris vistas stilbiņi un tvaicēti rāceņi, super, ne vienu ne otru es pārāk labi iekšā dabūt nevaru. Situāciju glābj tomāti un maize. Lai vai kā vakariņas paēdu labi, klāt piedzērām vīnu, tam pa virsu iedzēru pāris pretsāpju tabletes un likos gulēt.
Viesnīcai tāda dīvaina konstrukcija, kas rada caurvēju, gar logu visu laiku tā zēģelēja, ka šķita, ka ārā baisā vētra plosās, no rīta paskatos nekā prasts vējelis. Gulēju gan kā nosists no rīta knapi pamodos.
Šoreiz mēs nolēmām doties nelielā izbraucienā uz Vāciju. Ceļojuma plānošanu kā vienmēr bija uzņēmusies Maija, un es tradicionāli nemaz neiespringu par jautājumiem, kur brauksim, kur dzīvosim un ko skatīsimies. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem braucieniem, mums līdzi būs galvenais līdzbraucējs Matīss. Tā kā dēlam vēl nemaz nav gads, tad viss pasākums tiek pakārtots tieši viņam. Vecaistēvs viņam sarūpējis speciālu sēdeklīti, ar kuru viņu var ērti nest uz muguras. Neviens no plānotajiem maršrutiem pēc ilguma nepārsniedz pāris stundas, lai Matīsam nepaspētu apnikt. Nevienā maršrutā nav būtiskas augstuma izmaiņas, tas gan, lai nesēji viņu nesot nepārstieptos. Un visi maršruti ir apļveida ar atgriešanos sākuma punktā.
Galvenais satraukums bija, kā Matīss pārcietīs lidojumu. Mums katram ir nācies lidot lidmašīnā, kurā visu lidojuma laiku kāds mazulis brēc nelabā balsī. Tā nu paņēmām līdzi krūzīti ar ūdeni, lai puika dzerot atdabūtu vaļā aizkritušās ausis, mīļāko spēļmantiņu – datorpeli un devāmies uz lidostu. Lidostā mums noveicas, jo Airbaltic bērnus un to pavadošo delegāciju apkalpo VIP biznesa klases check-in. Arī bagāžās kontrolē nav nekādu problēmu. Mūsu plāns ir aizlidot uz Cīrihi, tad paņemt Zigfrīda jau rezervēto automašīnu autonomā un doties uz mūsu plānoto apmešanās vietu Kühberg ciematiņu Vācijā.
Uz lidmašīnu mūs aizved autobuss, pirms aizvešanas gan nācās kādas desmit minūtes stāvēt viņā un gaidīt atiešanā. Matīss visiem apkārtējiem notestēja jaku materiālus, bez uzmanības netika atstāti arī mobilie telefoni. Pie iekāpšanas lidmašīnā nododam bērnu rateļus (vēlāk izrādīsies, ka tā ir visnevajadzīgākā manta visā ceļojumā) un ieņemam sēdvietas. Kā par brīnumu Matīss lidmašīnā nemaz neniķojas un īpašu kreņķi pacelšanās un nolaišanās brīdī neķer. Nekādas emocijas – tusē vien tālāk. Labi, bērnu drošības josta tā gan viņam lāga nepatika, un sēdēt mammai klēpī ar nemaz negribējās. Bija arī nedaudz niķošanās, bet kopumā lidojumu aizvadīja daudz labāk nekā mēs bijām cerējuši.
Cīrihē sagaidām bagāžu un dodamies pēc automašīnas. Kamēr Zigfrīds kārto formalitātes, mēs ar
Maiju dodamies iepirkt kaut ko ēdamu. Ēdamais aprobežojas ar kolu un pāris bagešveidīgām sviestmaizēm, nekā labāka tuvējā lidostas kioskā vienkārši nav. Tikuši pie mašīnas pirmais uzstādām Ivaru, lai šis palīdz mūs aizvest līdz Kühberg. Izrādās, ka veicamais ceļa gabals ir ~180 kilometrus garš un paņems divas ar pusi stundas.
Ceļš ar neko īpašu neizceļas, ir nomākusies un lietaina diena, tā kā nekādi bergbliki vai alpenbliki mums nespīd. Matīsam ar braukšana nekādu prieku nesagādā un puika niķojas uz pilnu klapi. Riedbergpass ir vienīgais ievērības cienīgais objekts, tas gan ir vairāk serpentīniem bagāts kalnu ceļa gabals. Protams, arī Bodensee nav peļama lieta, tomēr lietus un zemie mākoņi nekādus izcilos skatus nepiedāvā.
Pirms braukšanas uz viesu māju iegriežamies vietējā veiklā Lidl, kur iepērkam pārtiku. Jāatzīst, ka pie kases mani pārdevēja nošokēja, sakot ka Visa kartes viņi nepieņemot, totāls sviests. Labi, ka Zigfrīdam bija šīs veikalu ķēde iemīļotā Mastercard karte. Ja godīgi, tad Vācijā bija pirmā reize, kad manu Visa karti neņēma pretī, kaut ko tādu es nekur vēl nebiju redzējis. Pērkot ēdamo mani gan māca šaubas vai mūsu izvēlētajos apartamentos maz būs ledusskapis, nemaz nerunājot par plīti, kur cept olas ar speķi. Maija gan apgalvoja, ka tur viss ir.
Maijai, izrādās, ir taisnība; mūsu apartamentos ir gan pilnībā aprīkota virtuve, gan vannasistaba, televizors ar mobilā telefona lieluma ekrānu, trīs istabas un liels balkons ar skatu uz kalniem. Bērniem tiek piedāvāta iespēja apskatīt teliņus, kaziņas un izbraukt ar poniju. Tam visam gan ir viena būtiska blakusparādība, kas raksturīga daudzām Vācijas lauksaimnieku sētām – mēslu čupa sētmalē, kas vienmēr garantē svaigas vircas smaku atverot logu vai izejot uz balkona. Izskatās, ka šī štelle ir „industry standard” vismaz tur. No sākuma nedaudz kaitina, bet ar laiku jau cilvēks pierod pie visa kā. Pozitīva lieta ir, ka Vācijā odu nav vispār. Nezinu vai nu viņi tos tur nav izgudrojuši, varbūt odi nemaz nezina par tādas vietas eksistenci, varbūt agrāk tur dusts lietots cītīgāk nekā PSRS, bet fakts ir fakts – odu nav.
Interesantas ir arī vācu gotiņas, visas ar zvaniņiem. Zvaniņu nozīmi tautsaimniecībā īsti neizpratu, laikam jau, lai kalnos noklīdušo lopeli vieglāk atrastu. Varbūt, lai šie jau no savas teliņu bērnības sajuktu prātā un ne par ko citu kā ēšanu nedomātu. Lai vai kā esam noguruši un liekamies gulēt.
Šī grāmatiņa ir Hyperion cikla trešā grāmata. Darbība norisinās 274 gadus pēc Hyperion aprakstītajiem notikumiem. Galvenais varonis Raul Endymion nodarbojas ar medību organizēšanu uz planētas Hyperion. Pasaule pēc hipertelpas portālu krišanas ir mainījusies, Hegemonijas vietā ir nācis Ordenis jeb nākotnes Romas katoļu baznīcas tiešie pēcnācēji. Spēkus Ordenim dod krustaforma (Cruciform), kas ļauj jebkuram īsteni ticīgajam augšāmcelties pēc nāves burtiskā nozīmē. Galvenajam varonim sanāk saķerties ar kādu no jaunajiem ticīgajiem un, apstākļu vadīts, viņš nonāk situācijā, kad viņam jākļūst par jaunās mesijas vārdā Aenea pavadoni.
Grāmata sarakstīta vēstījuma formā, galvenais vēstītājs ir pats Raul Endymion (uzvārds starp citu grieķu mitoloģijā sakrīt ar kāda aitu gana vārdu, arī grāmatas varonis bērnībā bija gājis ganos), kurš kā tāds Jēzus māceklis stāsta par savu dzīvi kopā ar mesiju. Tomēr, atšķirībā no evaņģēlijiem, šī grāmata mums atklāj jaunizcepto mesiju kā cilvēku nevis kā Dieva sūtni. Patiesībā jau arī nav nemaz skaidrs, ko tad īsti Aenea pārstāv. Un lai grāmatai būtu arī filozofiskāka noskaņa, daudz un dikti tiek spriests par mīlestības būtību.
Šī grāmata man šķita vairāk kā kosmiskā opera. Ir liels ceļojums cauri visai galaktikai, viens cilvēks tiek nostādīts pret Galaktisko Impēriju, arī impērija šajā cilvēkā saskata ienaidnieku un mobilizē visus resursus viņa iznīcināšanā. Šis cilvēks ir meitene vārdā Aenea, kas ir kibrīda un cilvēka hibrīds. Viņai sevī nes vecās kārtības iznīcību. Tad nu šādā sliktie pret labajiem dekorācijā noris visa grāmatas darbība. Darbība mums tiek parādīta gan no labo puses, gan no ļauno Ordeņa vajātāju puses. Kā jau labā kosmiskā operā pienākas pat ļaunie (šajā gadījumā Tēvs de Soya) sāk apsvērt savu rīcības pamatotību un nosveras labo pusē. Lai arī sižets šķiet visai banāls, un varētu pat teikt nekas oriģināls, tomēr spilgtie personāži to atdzīvina un padara interesantu.
Grāmatu lasīju esot komandējumā Maskavā un izlasīju vienā piegājienā, tas ir, vakarā vakars gan ievilkās uz sešām stundām, tomēr miegam nozagto laiku nenožēloju. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku lasīt visiem.
Tā kā pēdējā laikā esmu lasījis daudz par kvantiem un astrofiziku, tad arī jautājums ir par šo tēmu.
Tātad iedomājamies sfērisku Visumu, kura rādiuss ir 1000 gaismas gadi. Visuma centrā stāv kosmiskais mopēds „Rīga-5”. Kosmiskā mopēda kosmiskais ātrums ir 1 gaismas gads gadā. Vienkāršs jautājums būtu – pēc cik ilga laika mopēds sasniegs Visuma malu, braucot pa Visuma rādiusu? Skaidra lieta, atbilde būtu pēc 1000 gadiem. Tāpēc ieviešam papildus nosacījumu, katra gada beigās Visums momentāni izplešas, tā rādiuss palielinās par 1000 gaismas gadiem. Tā kā mēs zinām, ka telpa izplešas pati sevī, tad jau nobrauktais attālums arī izplešas proporcionāli. Lai visi nosacījumi būtu skaidri, nedaudz ilustrēšu piemēru:
Pirmā gada beigas – mopēds nobraucis 1 gaismas gadu atlikuši vēl 999. Visums gada beigās izplešas, no centra mopēdu šķir 2 gaismas gadi, atlikuši vēl 1998 gaismas gadi ceļā.
Otrā gada beigas – mopēds no centra jau 3 gaismas gadus atlikuši vēl 1997. Visums gada beigās izplešas, no centra mopēdu šķir jau 4.5 gaismas gadi (3*1.5) un atlicis veikt tikai 2995.4 gaismas gadus.
Jautājums: vai mopēds jebkad sasniegs visuma malu? Ja jā, tad cik ilgi viņam būs jābrauc?
Nav jau tā, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Bija apnikušas visas fantastikas un populārzinātniskās grāmatas, tādēļ nolēmu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un izcēlu no grāmatu plaukta „Bodolīno”. Negatavojos te slavināt autoru kā izcilu semiotiķi, filozofu un rakstnieku, pasaulē šādus slavinājumus var atrast atliku likām.
Grāmatas galvenais varonis Bodolīno ir talantīgs melis, viņš melo tik pārliecinoši, ka viņa meliem ar laiku tic gan pats klausītājs, gan stāstītājs un beigās arī lasītājs. Bodolīno grāmatā savu dzīvesstāstu vēsta Nikētam (reāla persona – Bizantiešu hronists), jo hronika, kurā Bodolīno ir aprakstījis savu dzīvi, ir pazaudēta. Stāstījums norit uz Konstantinopoles izlaupīšanas fona (šo notikumu apraksts mūsdienās, lielākoties balstās uz Nikētas hronikām un tādēļ pat zinātājam palīdz noticēt Bodolīno „eksistencei”).
Kā jau visas Eko grāmatas, arī šī satur piedzīvojumu daļu, kas ir saprotama katram lasītājam. Filozofijas daļu, kas, iespējams, palīdz mums atklāt viduslaiku cilvēka domāšanas veidu. Vēsturisko daļu, kas palīdz ilustrēt tā laika sadzīvi, reliģiju un politiku. Autora daļu, domāju, ka arī tāda tur eksistē un noteikti ir pilna ar dažādām speciāli ielaistām neprecizitātēm vai smalkām niansēm, kas īstam filozofam liek smieklos vārtīties pa zemi (par šo daļu neesmu pārliecināts, jo neesmu filozofs, bet man ir aizdomas –tāda tur ir).
Piedzīvojumu daļa mums stāsta kā Bodolīno no parasta Itālijas zemnieka dēla kļūst par Romas imperatora Barbarossas uzticības personu un audžudēlu. Mēs tiekam ierauti diezgan nopietnā ceļojumā, kas mūs grasās aizvest uz paša Priestera Jāņa zemi. Viduslaiku pasaulē savulaik klejoja mīts par īstenu kristiešu valsti, kas atrodama aiz Indijas, kurā valda kristīgs valdnieks (nedaudz gan ieslīdzis ķecerībā). Protams, lai tur nokļūtu Bodolīno un viņa biedriem ir jāšķērso daudzas fantastiskas zemes. Abhāzija (tumsas valstība), zeme, kur valda necaurredzama tumsa. Tuksneši, kurus apdzīvo mantikoras. Agrīnās nūdistu biedrības utt. Tas nav ceļojums reālajā pasaulē, tas ir ceļojums pasaulē, kura atradās viduslaika cilvēka prātā (pasaule pilna ar kamelopardiem, vienkājiem, plandaušiem, milžiem, einuhiem un citiem brīnumiem).
Filozofijas daļa mums dod ieskatu tajā, kas nodarbināja viduslaiku cilvēku prātus. Kāda ir zemes forma? (grāmatas varoņi nonāk pie slēdziena, ka zemei tomēr ir tabernakula forma).Spriedumi par to, ka, ja cilvēks spēj kaut kādu lietu vai vietu izdomāt, tad tā noteikti eksistē. Diskusijas par tukšumu un, protams, par nedalāmā Dieva Trīssavienīgo dabu.
Vēsturiskā daļa mums stāsta par krusta kariem, Romas imperatora cīņu ar Itālijas pilsētām (tur gan, man šķiet, vietām ir nobrukusi hronoloģija, bet tas jau tādam melim kā Bodolīno piedienētu). Interesantākais man likās visai smalks svēto relikviju biznesa apraksts. Kādreiz viltus relikviju izgatavošana bija vesela industrija, tajā iesaistās arī Bodolīno, radot leģendu par svēto Grālu, izveidojot trīs gudro pīšļus, Turīnas līķautu, un palaižot pasaulē veselas sešas Jāņa Kristītāja galvas. Tiek diezgan nopietni aprakstīta tā laika politiskā gaisotne (vismaz man šķita, ka tā varbūt arī varētu būt), ķildas starp Pāvestu un Imperatoru.
Kopumā diezgan jautra un pamācoša grāmata. Vienīgais mīnuss, grāmata ap savu vidusdaļu zaudē mērķtiecīgumu. Arī Bodolīno līdzņemto 11 ceļabiedru personības, lai simbolizēti austrumu gudros, kļūst arvien blāvākas. Pēc autora vārdiem šī grāmata nav apoloģija meliem, bet gan apoloģija Utopijai, cilvēka iztēlei, kas nodrošina progresu un pasaules izzināšanu. Mans vērtējums 10 no 10 ballēm.
Salīdzināju arī latviešu un angļu tulkojumus, lai cik tas dīvaini neizklausītos, latviešu man šķita labāks valodas ziņā. Tajā joprojām saglabājusies Eko zemnieku valoda, kas šai grāmatā ir būtiska. Noteikti, ka itāliski viņu lasīt būtu vēl labāk, bet diemžēl šo valodu es nemāku.
Parasti Ziemassvētku sajūtas radīšanai uzliku dziesmiņas „Peļu Ziemassvētki” izpildījumā un cepu piparkūkas. Pēdējos gados gan viss ir mainījies, ap šo laiku parasti tinos prom no Latvijas. Pērn biju aizkūlies uz Berlīni, šogad ieplānots apmeklēt Šveici. Šajā valstiņā pabijis vēl neesmu un loloju cerību apskatīt Alpus ziemā. Tad nu Maija visu saplānoja, man ir tikai jābrauc viņai līdzi.
Ceļojums sāksies ar ielidošanu Ženēvā, tālāk ar dzelzceļa palīdzību dosimies uz Cermatu, tad uz Interlakenu, Lucernu, Berni un tad Cīrihi. To visu ieplānots apskatīt četru dienu laikā. Ar nekādu slēpošanu nodarboties netaisos, bet pa kādām kalnu takām gan paklīdīšu, cerams, ka viņiem sētnieki tur strādā. Arī Raiņa trimdas vietu skatīties nebraukšu.
Protams, man plāni nav pat uz pusi tik kruti, kā manam jaunākajam brālim Edijam, kas šogad nolēmis veikt ceļojumu Gambija – Gambija labdarības rallija Plymouth – Banjul ietvaros, un blandīsies pa pasauli veselu mēnesi. Komanda saucas „The Dukes of Kurland” mašīna „Das Krokodil”. Ar Ediju ir arī noslēgta vienošanās, ka par savu ceļojuma gaitu viņš mani telefoniski informēs (ja vien tuksnesī būs mobilo sakaru torņi). Tas savukārt ļaus radiem un citiem interesentiem sekot līdzi „Das Krokodil” piedzīvojumiem Āfrikā šajā blogā.
