Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju VI

Šodien atkal esam izlēmuši izmest līkumu pa Luāras ieleju, tikai šoreiz brauksim nedaudz uz citu pusi. Pirmā mūsu pieturvieta ir Candes-Saint-Martin, neliela pilsētiņa Saumur virzienā, aptuveni 40 kilometrus no Tūras. Kāpēc uz turieni braucam? Tāpēc, ka uz bildēm tā izskatās visai smuka vieta.

Pa ceļam vienīgais ievērības cienīgais objekts, bez pašas Luāras upes ir atomelektrostacija. Tik tuvu AES vēl nebija nācies būt, divi lieli skursteņi, korpusi ar reaktoriem, bet, kas atrodas bumbveida mājā, nezinu, liktu uz vadības centru. Tvaiku AES saražo iespaidīgos apjomos.

Aizbraukuši uz Candes-Saint-Martin, ieraugām norādi, kas apsola uzvest mūs skatu punktā. Domājam, ka šis skatu punkts ļaus mums aplūkot pilsētu no augšas, tomēr tā vis nav. Celiņš mūs ved kalnā, cauri dažādām vietējo iedzīvotāju sētām. Sētas tādas nekoptas un izskatās, ka pilsētiņa no pārapdzīvotības necieš. Dažas labas (puspuvušas patiesībā) šķūņa durvis izskatās nav vērtas vaļā kopš piecdesmitajiem gadiem.

Uzkāpjot augšā mums paveras skats uz Luāras ieleju un vietu, kur Indra ietek Luārā un AES no vienas puses un uz kempinga laukumu no otras puses. Skats ir tā neko un kā jau agrā rītā galvenie tūristu bari vēl nav sabraukuši. Pasēdējuši pārdemit minūtes un atpūtinājuši kājas, sākam nokāpšanu. Kāpšana lejā ir daudz grūtāka, jo nesen lijušais lietus padarījis bruģi slidenu. Neviens nenokrīt un aizejam uz pilsētiņas otru malu. Pilsētiņa ir kaut kur kilometru gara, vietējie iedzīvotāji maizi pelna ar divām tūristu atrakcijām.

Vizināšana ar zirgiem pa upmalas šoseju, kas garantē autobraucējiem pārvietošanos ar 10 km/h un vizināšana ar baržām vai liellaivām, kas garantē atpūtu uz ūdens bez airēšanas. Izskatās, ka šīs izklaides labi pie sirds iet vācu tūristiem. Mēs nedaudz pastaigājam pa pilsētiņas ieliņām, atrodam baznīcu, bet iekšā neejam. Autostāvvieta ir pilna ar antīko automobiļu kluba agregātiem, laikam viņiem te notiek kāds pasākums, jo šīs mašīnītes mums sekos visas dienas garumā.

Uzreiz projām braukt negribas un nedaudz laiku pavadām stāvot uz tilta un skatoties uz pilsētiņu pa gabalu, tā izskatās smukāk. Iespļauju upē, lai noteiktu straumes ātrumu, diezgan strauja.

Nākošais pieturas punkts mums ir pilsētiņa Saumur. Saumur ir izdomāts apskatīt pili un pilsētiņas centru. Pa ceļam iemetu acis ceļvedī un izrādās, ka Saumur ir vēl viens pievilcīgs apskates punkts Musée des Blindés. Latviski sakot, tanku muzejs. Protams, ka mums ar Atvaru visādas pilis un vecpilsētas nobīdās otrajā plānā. Un par apskates punktu numur viens kļūst Tanku muzejs. Ivaram šis muzejs ir svešs, tā kā nākas vadīties pēc zīmēm. Iesākumā gan piebraucām pie auto muzeja kļūdas pēc.

Nedaudz par pašu muzeju, Saumur jau no laika gala ir bijusi franču kavalērijas bāze. Vēlāk, kad pakavus aizstāja kāpurķēdes, Saumur kļuva par tanku divīziju dislokācijas vietu. Muzeja sēta vien izskatījās daudzsološi, pilna ar tankiem, gan otrā pasaules kara veterāniem, gan jaunajiem – mūsdienu.

Protams, ka ilga domāšana šeit bija nevietā un devāmies uz pašu muzeju. Papriecējuši acis ar suvenīru bodes tanciņiem, nopērkam biļeti un fotografēšanas atļauju, dodamies uz izstāžu zālēm. Muzejs ir slavens ar to, ka viņiem bez agrīnajiem franču tanku modeļiem, kas paši par sevi ir unikāli, ir arī vienīgais Konigs Tiger, kurš joprojām darbojas. Tanki tur ir atrodami daži ne dažādi. Nelielam ieskatam Tiger, Tiger II, Schneider CA1, Leopardi, ARL 44, KV-1, T-34 utt.

Uzzināju arī daudz kā jauna, jo viens ir šķirstīt grāmatas ar tanku bildēm, bet pavisam cits ir apiet viņam riņķī, visu nopētīt un palūrēt iekšā pa lūku. Jā, tankos kāpt iekšā nedrīkstēju. Muzejā arī kļuva skaidrs, kāpēc ar vārdu ‘tanks’ prātā nāk vācieši. Vācu tanki tiešām atbilst vārdam Tanks.

Muzejā noblandījāmies vairāk kā divas stundas. Nezinu kā citiem, bet es biju sajūsmā. Bet visas lietas jau ar laiku beidzas un nācās vien doties tālāk. Izdomājam, ka jāpaēd un, cerībā atrast makdonaldu pa ceļam, dodamies uz Saumur pili.

Pils ir smuka, iekšā vairs pilīs neejam, laikam ir izveidojusies neliela alerģija. Makdonalds šajā virzienā arī neatradās. Toties no pils apkārtnes var labi pārredzēt pilsētas daļu, kas atrodas otrā Luāras krastā, iespējams, ka pie viņiem to sauc par Pārluāru. Ieskrietuves apkārtnē ir ļoti jau nu dārgas un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

Man kaut kā galvā klikšķis, ka obligāti jāēd maķīti, laikam saule pa karstu un zīmols iecepis smadzenēs. Mēģinot uzzināt adresi, tiek zvanīts cilvēkiem ar interneta pieeju, lai google apskatās. Abi apzvanītie apgalvo, ka neko nevar atrast, lai gan nupat ierakstot Mcdonalds in Saumur, man atradās adrese uzreiz. Ņēmām talkā Ivaru un pēc nelielas meklēšanās maķis atradās. Tur iekodām īpaši neveselīgu un kalorijām bagātu pārtiku un devāmies prom.

Tagad sanāca nedaudz braukt pa to pašu ceļu atpakaļ, lai nonāktu Chinon, kas ir pilsētiņa ar pili cietokšņa veidā. Cietokšņi vēl alerģiju neizraisa. Cietoksnis tradicionāli atrodas kalna galā ar skatu uz upi. Upe gan šoreiz saucas Vienna. Jā, arī šajā pilī ir dzīvojuši karaļi un arī šajā pilī reiz viesojusies Žanna d’Arka. Žanna vispār izskatās savulaik ir mīlējusi pa pilīm tusēties. Pils protams gadsimtu gaitā nolaista un renovācija sākta tikai tagad. Tas nozīmē, ka skatu uz pilsētu var baudīt tikai gida pavadībā ar kasku galvā. Tā kā no franču gida jēgas nekādas nebūtu, kur varam blandāmies paši.

Interesanta nodarbe ir kāpaļāšana pa torņiem, tajos ir vēsi un ir interesanti redzēt, kur trepes aizved. Kādas pusstundas laikā visi torņi izložņāti, d’Arkai veltītais muzejs apskatīts, pat slavenais viduslaiku pulksteņmehānisms novērtēts, ja godīgi nekā īpaša, puspuvuši baļķi un sarūsējuši zobrati. No cietokšņa mūriem redzama arī Trebuchet replika, tas tāds agregāts ar kuriem nepieciešamības gadījumā var graut aplenktās pilsētas mūrus.

Šajā vietā mēs pazaudējam Atvaru, viņš ir nolēmis iepazīties ar pils vēsturi pilnībā un studē visus plakātus par pils vēsturi un uzbūvi, neizlaižot nevienu. Nekas nākas pagaidīt. Tad velkamies no kalna lejā un laižam uz nākamo pili.

Azay-le-Rideau tā saucas nākamā pils, būvēta uz salas Indras upē. Izklausās gandrīz kā Latvijā. Plāns bija vienkāršs aizbraukt un pa gabalu apskatīties, iekšā neejot. Ideja kā māja, izpildījums nesanāca. Aizbraucām uz pilsētiņu, nolikām mašīnu stojankā, bet vietu no kuras “uzmest aci”pilij neatradām. Iekšā iet un maksāt negribējās. Tā nu gar žogu pastaigājuši devāmies atpakaļ lai dotos uz Villandry.

Kas izglītotam cilvēkam jāzina par Villandry pili? Tas, ka tur ir ļoti gaumīgi dārzi, ja grib paspīdēt var vēl pieminēt, ka šeit reiz tikās Ričards Lauvassirds ar Filipu II, ka šo pili pēc revolūcijas Breton dzimtai konfiscēja, vēlāk Napaleons uzdāvināja to savam brālim. Bet tas viss ir nieks salīdzinot ar dārziem. Mani jau ar smuku koku izkārtojumu tik viegli neparaus, bet šeit gan viss bija pa pirmo zorti. Var tikai pabrīnīties, ko prasmīgs dārznieks spēj izveidot no krūmiem, kāpostiem un salātiem. Vislabāk dārzs, protams, izskatās no augšas.

Arī šeit bija labirints, jau labāks nekā Chenonceau, augstāks un sarežģītāks. Acīmredzot, lai bērni apmaldījušies nepazustu, žogā ierīkoti caurumi, šortkati, īstiem sliņķiem un šmaukļiem. Pa dārzu dzīvojāmies kādu stundu un tad diezgan noguruši devāmies atpakaļ uz Tūru.

Viesnīcā kā jau ierasts aizgājām uz baseinu, paēdām vakariņas, noskatījos futbolu un likos uz auss.

Neliela blandīšanās pa Franciju V

Rīts sākas agrāk nekā biju plānojis. Tā kā dzīvojam pagrabstāvā, tad vienīgā ventilācijas iespēja ir loga atvēršana, ir jau, protams, arī kondicionētājs, bet tas jau gaisā skābekļa apjomu nepalielina. Pirms gāju gulēt, biju atstājis logu atvērtu. Naktī sākas pērkona negaiss un pamostos no trokšņa, kuru rada logu šturmējošs kaķis. Šim laikam pažobele bija pieriebusies un nolēmis nākt ciemos. Maija pieņem kardinālu lēmumu un logu aiztaisa.

No rīta dodamies brokastīs, brokastis tādas vidējas – paēst var, bet josta jāatlaiž nav. Tālākie mūsu ceļi ved uz Tours. Noparkojamies netālu no pilsētas centra un dodamies pastaigā. Aija un Maija dodas pastaigā pa veikaliem, mēs ar Atvaru iečekot tiltus un upi.

Tā jau Tūra smuka pilsētiņa, upe, smuki tilti, bet ko tur īsti apskatīt, tā arī nesapratu. Tad nu pavadījām laiku izejot nelielu līkumiņu gar upi un, protams, nodarbojāmies ar ūdens straumes pētīšanu. Tad nu kādu stundu pablandījušies atgriežamies atpakaļ pie starta punkta. Pa ceļam ievēroju, ka frančiem patīk nokārtoties vietās, kas dod iespēju uzčurāt uz sienu, neviena nemanītam. Kā es to zinu? Sanāca iet garām bibliotēkai pa trepēm, kas ved gar upes malu un tur šamie bija pacentušies.

Mūsu nākošais galapunkts ir Chenonceau pils. Pa ceļam Ivars sāk rādīt dažādus trikus, liek uzbraukt uz neliela lauku ceļa, kas iet paralēli šosejai un braukt tur, tikai tad attopos, ka Ivars joprojām uzskata, ka esam kājāmgājēju režīmā, kam žogi nav šķērslis. Pati Chenonceau pils (izrunā Šenansō), savulaik sākusi savu eksistenci kā muiža, kuru nosvilinājuši 1411. gadā, tad pārbūvēta kā nocietinātas dzirnavas un vēlāk jau uzbūvēta arī pati pils. Pils laiku pa laikam mainījusi saimniekus, līdz nonākusi karaļa īpašumā.

Pirmais, ko apskatām ir sakņu dārzs, vienmēr ir labi zināt kā citās zemēs aug burkāni un kāposti. Tālāk jau soli pa solim tuvojamies arī pašai pilij. Ar ko pils ir tik ievērojama, manuprāt, ar to, ka ir uzbūvēta kā tilts pāri Luāras upei. Izskatās jau diezgan smuki un gaumīgi. Bez mums tā acīmredzot domā vēl kāds pustūkstotis cilvēku. Nocietinātās dzirnavas nemaz pēc dzirnavām neizskatās, bet pati pils izskatās kā pils, tikai tāda maziņa. Toties dārzi apkārt visai lieli un labi kopti.

Pašas pils izpēte daudz laika neaizņem, nekādus audiogaidus neņemam, izložņājam visus stūrus un dodamies pētīt dārzus. Pils, kā jau vienai no top destination pienākas, ir pilna ar ķīniešu paskata tūristiem, kas fotografē kā traki. Arī otrā Luāras krastā caur pili nenokļūt – durvis slēgtas. Dārzā dodos uz labirintu, nekad mūžā tādu dzīvžoga veidojumu vēl neesmu redzējis. Diemžēl labirints ir zems un var redzēt kur jāiet, arī platība nav nekāda lielā.

Labi izstaigājušies nopērkam tur pat pie ieejas pils dārzos sviestmaizes un iekožam, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz pilsētiņu Loches (Loš). Loches pilsētiņas centrs atrodas kalna galā un pēc visiem viduslaiku būvnoteikumiem ir nocietināts. Arī klasisko donžonu, par kuru māca 5. klases vēsturē redzu pirmo reizi. Atrodam mašīnai stāvvietu un kāpjam augšup uz vecpilsētu. Vecpilsēta ir nopietna baznīca, pils un cietoksnis.

Iesākumā apmeklējam baznīcu, iekšpuse tāda askētiska un tornī uzkāpt nevar. Tad nolemju apskatīt pilsētu no augšas, tur gan kaut kāds restorāns bija nolēmis šo pasākumu monopolizēt, paši izbūvējuši terasi ar skatu uz pilsētu un alternatīvajai vietai – pļaviņa aiz baznīcas priekšā pielikuši beņķi. Es tak nebūtu bērnību pārdzīvojis, ja mani spētu visādi beņķi apstādināt, kāpju pāri, apskatu pilsētiņu un eju atpakaļ.

Nākamā ideja man ir apmeklēt blakus esošo pili, nopērku biļeti, saņemu bukletu un dodos iekšā. Pils tādā pusnolaistā stāvoklī, labi, ka vispār jumts virsū. Protams, arī šī kādreiz ir bijusi karaļa rezidence un arī te savulaik ir iegriezusies Žanna d’Arka. Bukletā salasos, ka zem visas pilsētas ir nopietna pazemes eju sistēma, kuru var apmeklēt. Lieki pieminēt, ka pazemes ejas tagad ir tā vieta, kur vēlos nokļūt. Drošības pēc izstaigāju visu pili, nekādas pazemju pazīmes. Tad es atklāju, ka mani ceļabiedri ir pazuduši, dodos viņus meklēt.

Izrādās, ka viņi aizgājuši uz cietoksni, kur arī šos atrodu pētām cietokšņa maketu. Pievienojos pētīšanai, izrādās, ka modelis ir izjaucams, var noņemt sienas un apskatīties kā tur iekšā izskatās. Tālāk seko cietokšņa izpēte vismaz pusotras stundas garumā. Vienā no torņiem atrodas pagrabs, kurā pēc leģendas esot sēdējis pats Milānas hercogs Lodovico Sforza. Iespējamā ieslodzījuma vieta gan satur paziņojumu, ka patiesībā te ir bijušas dzirnavas un, iespējams, hercogs nemaz te nav bijis ieslodzīts. Tad uzkāpjam visaugstākajā tornī, tos sauc par donžoniem un skats uz pilsētiņu ir jau labāks.

Nu ir pienācis laiks pazemes galerijām, tāpēc arī aplauziens sanāk pamatīgs, tā vietā lai ielīstu Diablo cienīgos pagrabos, mūs sagaida uzraksts remonts ieeja slēgta, man parāva dusmu un tādēļ suvenīru bodē nenopirku nevienu bruņinieku figūriņu.

Ejot uz stāvvietu, iepazīstamies arī ar Loches pilsētnieku tirgošanas tradīcijām. Tirdzniecības ieliņa izskatās pēc tādas šauras „latgalītes”. Izskatās, ka ļaudis paņēmuši šo to no mājas, kas lieks, un pārdod. Atrodams viss no grāmatām līdz salauztām rotaļlietām, ja būtu vēlme, noteikti varētu atrast arī kādu Žannas d’Arkas piena zobu.

Nākamā pieturvieta saucas Amboise (Ambuāz), kurā arī ir pils, būvniecības sākums vienpadsmitajā gadsimtā. Slavena ar to, ka šeit pēdējos savus dzīvs gadus vadījis pats Leonardo da Vinči. Kā rī protams te reiz ir dzīvojuši karaļi un arī šeit savulaik bijusi sastopama Žanna d’Arka. Tā kā trīs pilis vienā dienā būtu nedaudz par daudz, iekšā nemaz neejam apskatām tikai no ārienes.

Interesantas ir arī pie pils esošās suvenīru bodes, visam alkoholam bez franču nosaukuma klāt pierakstīts arī dzēriena nosaukums krieviski. Karstums ir tāds, ka spiež pie zemes, nopērkam saldējumu. Tad nedaudz pablandāmies pa pašu pilsētiņu, apskatām pili no upes otras puses un braucam atpakaļ uz Tūru.

Pa ceļam nodarbojamies arī ar iepirkšanos vietējā tirdzniecības centrā. Datortehnikas cenas Francijā ir tieši tādas pašas kā Latvijā, toties drēbes un kurpes gan ir daudz lētākas un tas vēl bija pirms atlaižu sezonas sākuma. Atbraukuši viesnīcā dodamies uz baseinu un plunčājamies tajā gandrīz stundu, līdz futbolam.