Trīspadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Cilaos)

16. jūnijs

Šodien no rīta atklājas, ka, lai ar diena ir saulaina, pārgājienos neviens nevēlas doties. Pēc aizvakardienas pieredzes saprotam, ka spiest laikam nav vērts un uz Cilaos ar Maiju dodamies vieni paši. Puišiem atstājam naudu, par kuru aiziet paēst un paši braucam.

Pirms ceļa uzsākšanas es nemaz nezināju, ka vietējie to sauc par 400 pagriezienu ceļu. Jā, es zināju, ka būs jābrauc pa serpentīnu, ka gabals būs garš, bet es pat iedomāties nevarēju, ka tik intensīva stūres griešana. Vienā no pēdējām pilsētām pirms īstā serpentīna sākšanās secinu, ka man pa priekšu brauks veseli divi tūristu autobusi. No vienas puses šie noteikti vilksies kā gliemeži (pārsteidzīgs secinājums), no otras puses braucot viņu ēnā man nebūs jāsatraucas par pretī braucošo satiksmi. Autobusi noteikti spēs turēt sitienu, man atliks vien būt pacietīgam.

Serpentīns nudien ir episkākais visā ceļojuma laikā, mašīnai ir gan jālien kalnā, gan jābrauc no tā lejā. Ceļš vietām ir ļoti šaurs un dažos līkumos atliek vien cerēt, ka neviens nebrauks tev pretī. Autobusu plāns gan lēnām izgāžas. Pirmais nolien pieturā jau pēc pāris kilometriem, nākamais pie platākas ceļa vietas apstājas un palaiž visu kolonu garām. Tagad katrs ir pats par sevi. Iesēžos astē kādam pēc braukšanas stila spriežot vietējam, ieturu distanci un sekoju. Ātrums labs un kādu laiku braucam kopā. Tad uzrodas smuks bergbliks, nākas piestāt, pafotografēt un vizuāli novērtēt nākamo kāpienu.

Kopumā pēc kādas pusotras stundas esam miestā, kurš saucas Cilaos. Apstājamies gandrīz pie baznīcas, jo sākotnējā pieturvieta ir aizņemta ar tirgotājiem. Savācam mantas un spriežam, kur iet. Brauciena laikā visu laiku bija saulains, bet tagad Cilaos viss sākt nomākties, un brīdī, kad esam savīkšķījušies, te jau ir mākonis, jo esam aptuveni kilometra augstumā.

Sākumam aizejam uz tirgu un tur es nopērku pāris mandarīnus, pārgājienā jau vis kaut kas noder. Tad es pierunāju Maiju, ka mums noteikti vajag aiziet uz La Chapelle. Tas ir salīdzinoši grūts maršruts un ir iespējams, ka mēs to varam pieveikt. Tad ejam kilometru pa kalnu uz leju līdz takas sākumam. Pa ceļam gan ieejam veikalā un nopērkam bulciņas un Bageti. To visu saliekam somā un esam pie takas sākuma.

Taka izskatās padrūma, apkārt aug savvaļas Šušū kabači, mākoņi ir nolaidušies līdz biezas migalas līmenim. Redzamība kādi desmit metri. Mēs smejamies ka būs kārtējais Dievu ceļš, apkārt episki skati, kurus mēs neredzam miglas dēļ. Pārgājiens nav pārāk garš – nieka 6 kilometri. Problēma ir tajā, ka augstuma izmaiņas te ir 700 metri, no sākuma 300 nokāpj lejā , tad 200 uzlien augšā un tad 300 lejā, atpakaļceļā viss uz otru pusi.

Takas sākumdaļa kamēr nokāpjam no mākoņiem ir diezgan miglaina, te nesen lijis (kas to būtu domājis) daudz slapju akmeņu, gar taku ved strautiņš, kuru laiku pa laikam jāšķērso. Kāpju lejā un jau domāju, ka man tas viss vēl būs jākāpj atpakaļ. Vienā upes šķērsošanas vietā Maija piesmeļ botu, bet nekas traģisks. Zem mākoņiem izrādās ir visnotaļ jauks skats uz kalnu ieleju.

Kad sākam līst augšā pēdējā kalnā, Maija paziņo, ka viņa tālāk vairs neiešot un iešot atpakaļ. Man liekas nesaprotami, kur cilvēks var tā vietā, lai uzkāptu vēl 100 metrus, iet atpakaļ un kāpt 300 metrus. Vienojamies, ka es iešu tālāk, bet viņa mani pilsētā pagaidīs. Atstāju ūdeni un lēkšoju augšā kalnā, jo nu uz mani jau cilvēki gaida.

Uzlīdis virsotnē ieraugu savu galamērķi, Kapellu. Tāda dīvaina plaisa klintīs ar ūdenskrituma elementiem, tikai, lai līdz tai tiktu, pa taku ir jānolien lejā līdz no tā iztekošajai upei. Skats iespaidīgs, zvanu Maijai  un prasu, vai viņa tomēr nepārdomās, bet nekā – iešu viens pats. Lejā kāpšanai jau daudz spēka nevajag, ej tikai un ceri, ka nenovelsies.

Pie upes satieku dažus franču tūristus, kuri man parāda pareizo taku, pie takas ir brīdinājuma zīmes, kuras rekomendē neiegāzties lavas caurulēs, izvairīties no nogruvumiem un citām lietām, no kurām izvairīties var tikai ejot uzreiz atpakaļ.

Takas sākums ir cerīgs, lien gar upīti, pa akmeņiem līdz nonāc līdz vietai, kur tālāk līst vairs nav iespējams, taka turpinās upītei otrā krastā. Lai tiktu otrā krastā, ir jābrien upei pāri. Es esmu lasījis daudz par kalnu upju šķērsošanu un zinu, ka teorētiski tas ir visnotaļ riskants pasākums. Te gan straume nav liela, novelku kurpes un brienu pāri. Pārbridiens izdodas veiksmīgs. Ceru, ka līdz brīdim, kad bridīšu atpakaļ neuznāks megalietus un upe neapplūdis, jo tad būs ziepes.

Nosusinu un apauju kājas, paeju pāris metrus un atklāju, ka atkal var vilkt kurpes nost, jo jābrien vēl. Ir grūti aprakstīt, kāda man bija škrobe par paša stulbumu, tā vietā, lai nedaudz pakustinātu pakaļu un paietu uz priekšu, es veselas divas minūtes esmu darījis bezjēdzīgu darbu. Nekas aujos nost un brienu tālāk. Tālāk ir visnotaļ sūdīgi, ar basām kājām izbrienu līdz lieliem akmeņiem, tad lienu pa tiem augšā un virzos uz Kapellas pusi. Tagad nolemju neķēpāties ar apavu maiņu, eju ar basām pēdām. Kā jau lauku bērns, man jau nav īpašas problēmas atrast mazāk durstīgu ceļu, bet prieks nav nekāds.

Beidzot nonāku līdz lielam akmens krāvumam, no kura Kapellu var redzēt, te jau jābrien pa ūdeni līdz viduklim un tam es neesmu gatavs. Vispār es nezināju, bet paralēli gāja vēl viena gultne, bez tik ekstremāliem akmeņiem un brišanas dziļumiem. Saprotu, ka ja turpināšu iet , pasākums ievilksies līdz naktij un uz mani tomēr gaida. Griežos atpakaļ līdz pašai aizai neaizgājis. Bišķi žēl, bet ko darīt, vienam lēkāt pa akmeņiem ar nav nekāds prāta darbs.

Tagad es zinu, kur man būs jāvelk nost kurpes, nolemju apaut kājas un tās novilkt tik pie pēdējiem brasliem. Līdz ar to atpakaļceļš ir diezgan komfortabls. Tomēr pirms pēdējā brasla man uz viena jauka akmens paslīd kāja un es iegāžos upē ar visām drēbēm un mugursomu. Tā jau nieks, bet trīs franču jaunkundžu priekšā – kā teiktu Matīss – kauns visai ģimenei. Par laimi neko salauzis neesmu, mugursoma ir ūdensizturīga, pat bagete nebija samirkusi. Kurpes bija mugursomai ārpusē – tās slapjas.

Leju no viņām ārā ūdeni un škrobojos, būtu zinājis, ka iekritīšu, visa tā apavu maiņa bija veltīga, varēju uzreiz brist pa taisno ūdenī un neķert kreņķi. Kamēr pārvietoju kabatu saturu uz mugursomu, telefons vēl strādā, pienāk vācu pārītis un interesējas par iešanas apstākļiem. Karoče – ir divi varianti ar vai bez kurpēm, saku, ka tas ir pēc preferencēm, francūzietes man piekrīt, ja kājas tur, tad labāk ar basām.

Dodos atpakaļ uz Cilaos un sāku līst kalnā, neteikšu, ka tas man nāktu viegli un mitrās drēbes nesagādā nekādu prieku. Saule ir apmākusies tieši tik daudz, lai nekas nežūtu. Cenšos pret kalnu turēt tempu tā, lai kilometrs paņemtu 17 minūtes un īpaši to nemainīt, lai sevi neizsistu no ritma.

Vēl neesmu uzvilcies pirmajā kalnā, kad man zvana Maija, viņa tikusi takas galā, prasa, kur esmu es. Apbēdinu, ka nupat kā esmu sācis iet atpakaļ. Atpakaļceļš bija diezgan nogurdinošs vietām likās, ka nosprāgšu. Brīdī, kad iekāpu atpakaļ mākonī, palika auksti un sāka nedaudz līt. Nu jau mani sāka uztraukt, ka nenoķeru kādu plaušu karsoni. Takas galā mani sagaida Maija, iekožam bulciņas, tās man somā un ejam uz pilsētu. Pilsētā visas bodes ciet, vaļā ir vien pāris kafejnīcas. Vienā nopērkam pa karstai šokolādei un nedaudz atvelkam elpu. Tad beidzot sāk līt pa nopietnam.

Tiekam līdz mašīnai, novelku kreklu, uzvelku sausu jaku un braucam mājās, atpakaļceļš sākumā ir diezgan stresains, migla tāda, ka neko nevar redzēt. Mašīnai automātiskie uguņi, kuri uzskata, ka iekšā nav jāslēdzas, ieslēdzu manuāli. Vietējie brauc bez ugunīm un tādēļ laiku pa laikam kāds no miglas vienkārši iznirst. Pie viena no tuneļiem dabūjam gaidīt līdz no tā izbrauks autobuss, tas prasa iesaisti no visiem satiksmes dalībniekiem. Tuneļi te tādi, ka mūsu mazajai mašīnai šķiet spoguļi skrāpē sienas, a te vesels autobuss tiek cauri.

Tikuši mājās, konstatējam, ka šeit viss ir saulaini, nav nekāda lietus, dodamies uz pludmali, tā mums būs pēdējā iespēja nopeldēties Indijas okeānā. Šodien jūra ir gluda kā spogulis, lagūnā praktiski nav viļņu, guli un čillo bēdas nezinādams. Vakarā pakojam mantas, jo rīt no rītam mums laikus jābūt uz helikoptera lidojumu un jāpaspēj sakārtot mājas, jo tā mums te ir pēdējā nakts.