Navigate / search

Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi by Oldersijs-Viljamss Hjū

Periodiskās fabulas.

Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.

Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.

Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.

Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.

Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.

The Long War by Terry Pratchett and Stephen Baxter

long war

Par šīs grāmatas iegādi domāju diezgan ilgi. Aptuveni piecas minūtes. Tā nu bija sanācis, ka pirmā šīs sērijas grāmata mani diez ko nepārliecināja. Jā, it kā pie autoriem bija pieskaitīts viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Pračets, bet viņa rakstīšanas stils tur praktiski nebija jūtams. Tādēļ arī pret šo grāmatu man bija zināma piesardzība.

Grāmatas notikumi – rit piecpadsmit gadus pēc Džošua triumfālās atgriešanās no Zemes 1’000’000. Cilvēce jau ir pieradusi dzīvot apstākļos, kad tai ir pieejami faktiski neierobežoti resursi. Jo iespējamo zemju skaits ir bezgalīgs, un tehnoloģija, lai nokļūtu no vienas paralēlās pasaules otrā ir vienkārša. Autori pēta iespējamos cilvēces attīstības scenārijus.

Skaidra lieta, ka šāda situācija diez ko neapmierina esošās varas pārstāvjus uz mūsu Sākotnējās zemes. Cilvēki pamet savus darbus, lai uzceltu būdu uz kādas paralēlās zemes, pārtiktu no nomedītā un galvenais – nemaksātu nodokļus. Vai vēl trakāk – apvienoties pilsētiņās un deklarēt savu neatkarību. Kas ir pats labākais, šķiet, ka cilvēki vienmēr ir apdzīvojuši tikai mūsu Zemi, un citas Zemes ir brīvas no saprātīgām būtnēm. Vismaz līdz šim tā šķita.

Jaunā pasaules kārtība tiek apskatīta no trīs skatu punktiem. Pirmais ir Džošua, kurš dodas uz Sākotnējo zemi, lai runātu par cilvēku koloniju neatkarību no savām izcelsmes valstīm un pie reizes aizstāvētu troļļu tiesības. Troļļi, izrādās, ir saprātīgi un labprāt uzturas cilvēku tuvumā mācās un palīdz darbos. Tomēr daži cilvēki un valdības tos uzskata par dzīvniekiem. Tiek apskatīts jautājums, kas tad īsti ir saprāts un kādas var būt tā izpausmes.

Otrs skatupunkts ir militārā dirižabļa kapteines. Viņai ir dots uzdevums atgādināt kolonijām par tās valsti ar savu klātbūtni. Viņa klejo no vienas Zemes uz otru, palīdzot risināt lokālas problēmas, nesaskaņas un novēršot netaisnības. Te vairāk tiek apskatīts jautājums, vai ir iespējams saglabāt centralizētu varu simtos koloniju vienlaicīgi. Skaidra lieta, ka ne, šādā situācijā varas struktūrai ir pilnībā jāmainās.

Trešā sižeta līnija ir ceļojums uz Zemi 20’000’000. To organizē ķīnieši, kas nesen ir tikuši vaļā no komunisma un tagad cenšas izmantot visu savu potenciālu jaunu zemju iekarošanā. Katra Zeme viņiem ir projekts, sākot ar upju tecējuma maiņu, līdz Alternatīvo Himalaju nolīdzināšanai. Šis ceļojums man šķita interesantākais no visām grāmatas daļām. Te bija gan saprātīgi bruņrupuči, gan dīvainas zemes sauktas par Džokeriem.

Kopumā gan jāatzīst – visai viduvēja lasāmviela. Pasaules potenciāls ir milzīgs, bet tā realizācija varētu būt labāka. Mani vispār neaizrāva troļļu līnija, nebija pietiekošas argumentācijas Troļļu nozīmei garās Zemes ekosistēmā. Visi viņus ierindo turpat, kur lielos plēsējus Āfrikas savannās. Bet patiesībā viņu skaits ir tik neliels, ka viņu nepietiktu pāris alternatīvajām Zemēm, kur nu miljons. Arī pāris jauno rasu ieviešana Koboldu un Elfu neko dižu grāmatai papildus nepiedod, tik vien kā rīkus lai parādītu mūsu pašu civilizācijas  tumšo pušu parādīšanai.

Nezinu, varbūt esmu vienkārši aizspriedumains, un tas traucē man saukt šo darbu par izcilu. Ideja laba, izpildījums vidējs lieku 7 no 10 ballēm.

Childhood’s End by Arthur C. Clarke

Childhood's End by Arthur C. Clarke

Šomēnes man tāda sparīga lasīšana padevusies, ka pašam bail sāk palikt. Šī jau ir piecpadsmitā. Nolēmu nedaudz atgriezties pie zinātniskās fantastikas klasikas tās labākajā izpausmē. Klārks, iespējams, ir viens no vecās labās zinātniskās fantastikas autoriem, kuru es esmu lasījis vismazāk. Šai grāmatai, domāju, padomju laikos nebija nekādas izredzes tikt izdotai, jo pārāk jau nu pielīdzina komunismu kapitālismam un velk uz pseidozinātni.

Stāsts ir par cilvēci tās pēdējās dienās. Kādu dienu, kad cilvēki jau ir gatavi ceļot uz citām planētām un zvaigznēm paši saviem spēkiem, pie viņiem pēkšņi atlido atnācēji. Cik pēc grāmatas varēja noprast, tie ir pērnā gadsimts septiņdesmitie gadi.  Atlido, nostājas ar saviem kosmosa kuģiem virs zemes lielākajām pilsētām un sāk diktēt savus noteikumus.

Par augstāko pārvaldes institūtu kļūst ANO veidojums jaunā kvalitātē, valstīm tiek aizliegts bruņoties, un tiek iznīcināti visi karam domātie ieroči. Pretī tiek saņemtas jaunas tehnoloģijas un cilvēki var nodoties zināmai dīkdienībai (viņi pie televizoriem sāk pavadīt pat trīs stundas dienā! Domāju, ka mūsdienu ofisa planktonam (mani ieskaitot, kas dirn pie datora divpadsmit stundas dienā, trīs stundas izraisītu “lomkas”.), kas noved arī pie zinātnes stagnācijas. Trakākais ir tas, ka šos citplanētiešus neviens tā arī nav redzējis, un cilvēkiem nekādas ekskursijas uz citām zvaigžņu sistēmām netiek piedāvātas. Vēl vairāk viņi kļūst pilnībā izolēti.

Grāmata izdota 1953. gadā, vismaz tā, ko es lasīju. Tā tiek uzskatīta par vienu no fantastikas  žanra stūrakmeņiem. Tajā ir tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām, viņu tehnika, kosmosa kuģi un cilvēces bojāeja. Grāmata spēj aizraut vēl šodien, neskatoties uz faktu, ka daļa no mūsu tehnoloģijām jau ir pārspējušas pašu citplanētiešu iespējas.

Autors diezgan lielu uzsvaru liek uz dažām parapsiholoģiskām spējām, kas tad iezīmē cilvēces attīstības jauno virzienu. Ja godīgi, šis autora uzburtais mūsu civilizācijas nākamais solis uz attīstību man patika ne pārāk. Un galaktiskā supercivilizācija vairāk saturēja misticisma nekā fantastikas elementus, vairāk tādu kā zergu kopienu, kas pārnesta nemateriālā realitātes plāksnē. Arī Zemi uzraugošo citplanētiešu rīcība, neskatoties uz autora pūliņiem, manī izraisīja nopietnas aizdomas, ka viņu un Overmind motīvi, drīzāk ir konkurentu iznīcināšana nekā palīdzība. Bet to jau nu es nekad neuzzināšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti jāizlasa, katram, kas sevi uzskata par zinātniskās fantastikas cienītāju.

The Fall of Hyperion by Dan Simmons

The fall of Hyperion

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šī ir grāmatiņas Hyperion tiešs turpinājums. Darbība turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmatiņa beidzās, uz planētas ar nosaukumu Hyperion. Svētceļnieki ir nokļuvuši līdz savam mērķim –Laika kapenēm. Tagad atliek tikai noskaidrot, kura vēlmi Shrike izpildīs, un kurus viņš pievienos savai kolekcijai uz Sāpju koka. Ir pienācis arī Hegemonijas gals, Barbaru uzbrukuma rezultātā karš pārņem daudzas zvaigžņu sistēmas, tomēr centrālie notikumi norisinās tieši uz Hiperiona.

Manuprāt, šī grāmata autoram ir izdevusies nedaudz švakāka nekā iepriekšējā. Iespējams, ka iepriekšējā man labāk patika pats stāstījuma veids. Šī grāmata jau vairāk tiek balstīta uz action. Lasītājam tiek piedāvātas atbildes uz jautājumiem, kas radās lasot pirmo grāmatu. Mēs saņemam mājienus, ka Shriek patiesībā ir tāds kā Dievs no mašīnas, tomēr tā arī nesaprotam viņa motīvus un galveno, vai kāds viņu kontrolē. Autors joprojām bīda savas idejas par augstāko saprātu un diezgan ieslīgst teoloģiskos prātojumos, kas patiesībā bija Āabrama piedāvātais upuris Dievam. Kurš kuru pārbaudīja Dievs viņu vai viņš Dievu. Ideja patiesībā nebūs pievilcīga ortodoksāliem reliģijas uzskatu paudējiem. Bet ko lai dara -grāmatas centrālā tēma jau ir saprāta augstākās attīstības formas un tās mijiedarbība ar cilvēci.

Papildus patika kā tiek parādīta cilvēces attīstība, gadījumā, kad viņa zaudē kontroli pār lietām, kuras tā izmanto. Visa Hegemonija balstās uz neatkarīgajiem mākslīgajiem intelektiem (AI), kas apvienojušies veidojumā Technocore. Viņi laiku pa laikam cilvēcei piedāvā tehnoloģijas, kuras tā neizprot, bet tai pat laikā cilvēce zaudē jebkādu interesi virzīt progresu tālāk. Arī paši AI nav viennozīmīgi savā attieksmē pret cilvēci, ir frakcija, kas viņus labprāt gribētu iznīcināt, tomēr ir iemesli, kādēļ cilvēki viņiem ir vajadzīgi.

Jāatzīmē arī autora spēja savest kopā visas sižeta līnijas pie vienota kopsaucēja, radās iespaids, ka lasītājam netika pavēstīts nekas lieks, visa informācija sasaucās ar kādu notikumu, kas savukārt ietekmēja grāmatas noslēgumu. Ko es lāgā nesapratu, tas ir autoram mēģinājums visur iepīt dzejnieku, vārdā John Keats. (Grāmatu nosaukumi starp citu ņemti no viņa dzejoļu nosaukumiem. Iespējams, ka, ja es izlasītu arī šīs poēmas, man dažas lietas kļūtu skaidrākas. Tomēr tā nu ir sanācis, ka dzeju lasīt man nepatīk). Protams, šis dzejnieks kā AI un cilvēka hibrīds grāmatā ir nozīmīgs, varētu teikt ka viens no centrālajiem tēliem, bet tā arī nesapratu, kādēļ tieši dzejnieks, manuprāt pietika jau ar Silēnu.

Lai arī lasīju grāmatiņu jau otro reizi, iepriekšējā reize bija kādus gadus 5 atpakaļ, joprojām bija interesanti. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Painteresējos arī kāpēc Shriek tiek nosaukts tieši tā, izrādās tā sauc putneli, kas savus noķertos kukaiņus sasprauž uz dzelkšņiem.

Science of Discworld III: Darwin’s Watch by T.Pratchett

Science of Discworld III

Kārtējā Diskzemes zinātnes grāmata, diemžēl arī pēdējā. Grāmatas uzbūve ir standarta. Viena nodaļa stāsta mums par Diskzemes burvju piedzīvojumiem mūsu zemeslodes simulācijā. Izrādās, ka Visumu, kurā mēs dzīvojam, ir radījis burvju skaitļojamā mašīna Hex. Nākamā nodaļa ir populārzinātnisks apraksts par to, kas ir kas un kāpēc.

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenā problemātika ir Darvina evolūcijas teorija. Diskzemē burvji atklāj, ka Zemes iedzīvotāji tomēr nav uzbūvējuši kosmisko liftu, lai aizbēgtu no kārtējās kataklizmas, kas pārvērš zemi ledus bumbā (Snowball earth scenārijs). Izrādās, ka pie vainas ir Darvins, kas „Origin of Species” vietā saraksta „Theology of Species”. Burvji nolemj manipulēt ar zemes pagātni, lai glābtu cilvēci, tomēr izrādās, ka lieta nav tik vienkārša: te ir iesaistīti arī realitātes Auditori.

Populārzinātniskā daļa sniedz mums ieolūcijas teorijas pamatos, pa ceļam analizējot laika mašīnu uzbūvi, paralēlos visumus, bezgalības konceptus un daudzas citas interesantas lietas. Kā jau iepriekšējās Diskzemes zinātnes grāmatās, arī šī man šķita vienkārši perfekti sarakstīta. Sevišķi patikās nodaļa, kura pieskārās Evereta daudzo pasauļu teorijas interpretācijai. Šī ideja mani nodarbina jau kādus desmit gadus (ne jau tā, ka par to vien domāju, bet ja ir iespēja tad šad tad palasu polemiku par šo tematu).

Grāmatai lielu plusu dod arī aoniskais skatījums uz lietu mānīgo vienkāršību, atšķirību kā ir patiesībā un ko mums māca skolā. Jāatzīst, ka pats ieguvu diezgan daudz jaunu informāciju par evolūcijas teorijas pašreizējo attīstības stadiju. Autori arī nebaidās sniegt apskatīto problēmu alternatīvās teorijas, salīdzināt tās savā starpā paplašinot lasītāja redzesloku.

Kopumā pēc visa augstāk minētā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, un domāju, ka tuvākā gada laikā pārlasīšu visas trīs Diskzemes zinātnes grāmatas.

The Science of Discworld II: The Globe by T.Pratchett, I.Stewart

Kas mēs esam un kā mēs kļuvām par tādiem? Šis ir jautājums uz kuru mēģina atbildēt šī grāmata.

Grāmatiņa ir sadalīta divās daļās – viena stāsta par Diskzemes burvju radīto Zemi ar Hex palīdzību. Otra daļa sniedz zinātnisku skaidrojumu burvju manipulācijām. Paralēlā stāstu attīstība ļauj lasītājam paskatīties uz savu dzīvi un uzskatiem no malas.

Burvji veicot „team building” aktivitātes uz Zemes pēkšņi atklāj, ka tā tiek pakļauta elfu ietekmei. Elfu visums ir paralēlais visums, un šamie mīl parazitēt uz visumiem, kuru iemītniekiem piemīt izdoma un kreativitāte. Burvji to tā nevar atstāt, jo Zeme pieder viņiem. Iesākuma viņi izdara visvienkāršāko – apslaktē visus elfus. Rezultāts ir, taču cilvēce paliek neandertāliešu līmenī. Tad nu viņi soli pa solim atklāj, kas jādara, lai rezultātā iegūtu cilvēku, kas domā par nākotni, prot melot, iejusties citu ādā un ir izdomas bagāts un, protams, manipulēt tā, lai Zemi atbrīvotu no elfiem.

Zinātniskā daļa, kas seko aiz katras fantasy nodaļas, ietērpj burvju rīcību zinātnē. Tiek izskaidroti dažādi cilvēka attīstības aspekti – kā mācāmies runāt, valodas nozīme kultūrā, mākslas uztvere, abstrakcijas, pašapziņa. Tiek aprakstītas daudzas zinātniskas idejas, piemēram problēma, kas prātus nomocīja jau no seniem laikiem, vai rikšojošam zirgam ir brīdis, kad visas kājas atrodas gaisā, kas ir Šrēdingera kaķis un ar ko entropija termodinamikā atšķiras no informācijas teorijas entropijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ir gan labs stāsts, gan saistošs zinātnisks apraksts. Ir jau nedaudz primitīvi, bet autori norāda, kur viņi stāsta „melus bērniem”, lai tie vieglāk spētu uztvert. Paralēlā stāstu attīstība ļauj lasītājam paskatīties uz savu dzīvi un uzskatiem no malas.
Bilde ņemta no amazon.com.