21. maijs
Šodien mums ir plānā tikt atpakaļ uz Rīgu un veikt nelielu šopingu. Nekur īpaši nesteidzamies, paēdam brokastis, nekā nopietna, bet iekost var. Tad savācam mantas un dodamies pastaigā pa veikaliem. Pēc katra veikala apmeklējuma somas kļūst smagākas, bet iepērkamo mantu saraksts sarūk. Beigās dodamies uz lidostu, un lidojam mājās. Atpakaļceļā tradicionāli lasu grāmatu.
20. maijs
Šorīt pieceļamies visai agri, salasām mantiņas. Mūsu laiks Filisur ciematiņā ir beidzies; laiks doties uz Cīrihi, tur mums ir nākošā nakšņošanas vieta. Šodien gan ir ieplānots apmeklēt Andermatu, bet skatoties laika prognozes, saprotam, ka šim plānam nav nekādu izredžu. Tur līst lietus, un ir auksts. Lieki piebilst, ka ne mani, ne Maiju tāda dienas pavadīšana, kā salijušam vazāties pa kalniem ar visām līdzpaņemtajām mantām, nevilina. Tiek meklētas iespējamās dienas pavadīšanas alternatīvas, beigās izvēle krīt par labu Reinas ūdenskritumam.
Dienas plāns sastādīts, varam doties uz brokastīm, tur mums uzjautā, no kurienes mēs tādi esam uzkūlušies. Pasakām, ka no Latvijas. Tad tiek jautāts, vai Šveicē esam pirmo reizi. Nākas godīgi atbildēt, ka Šveicē esmu bijis jau pāri pa desmit reizēm, un rets ir tas miests, kur mēs vēl nebūtu bijuši. Ieturamies labi un dodamies uz vilcienu.
Vilcienā ir divas opcijas, sēdēt un lūkoties kalnu ainavas vai aprakstīt ceļojumā pieredzēto. Es izvēlos par labi otrajam, un cītīgi līdz pašai Cīrihei bakstu iPad ekrānā burtiņus. Cīrihē mums līdz savienotajam reisam jāgaida veselas divdesmit minūtes. Tās mēs izmantojam lietderīgi nosmeķējot vietējā Burger Kinga piedāvātos burgerus. Tad fiksi uz vilcienu un dodamies uz Schaffhausen, kuras tuvumā tad arī šis ūdenskritums atrodas.
Pa ceļam nekas interesants neatgadās, ja nu vienīgais divas iereibušas kundzītes, kas totālā pālī klundurē pa vilcienu, bet neko vairāk kā čipsus neizbārsta. Pa ceļam uz staciju ievērtējam Šafhauzeni un nospriežam, ka te pēc ūdenskrituma apmeklējumu vēl būs nedaudz jāuzkavējas, smuki dakstiņu jumti un vecs nocietinājums augšā.
Lai tiktu uz ūdenskritumu, pie stacijas ir jāiekāpj autobusā, šoferim jāpaprasa vai šamais uz turieni dodas un, ja atbilde jā, tad braukt līdzi. Mums izdevās atrast autobusu uzreiz, kāpjam iekšā un braucam, bez mums te atrodama vēl viena tūristu grupiņa, kas ļoti uztraucas par to, lai izkāptu pareizā pieturā. Viņiem par izpalīgu uzmetas kāds vietējais večuks, kas saka viss ir štokos, lai nekreņķējas, pateiks, kur jākāpj ārā. To pašu tūristiem teica arī šoferis tikai iepriekš. Tā nu visi braucam līdz večukam sajūk pieturas un šamais sāk lamāt šoferi, ka, viss, aizbraucām garām un šis pasažierus neizlaida. Šoferis klusē un nedaudz pasmīn. Arī tūristiņi satraukušies, izkāps nepareizā pieturā un varēs slāt liekas desmit minūtes atpakaļ. Autobuss apstājas stacijā, kur pēc mūsu aplēsēm ir pareizā pietura, te arī večukam atrodas atmiņa, ka viss ir kārtībā, un viņš nedaudz kļūdījies, un visi tinās prom no autobusa.
Gājiens nav tāls, kādas desmit minūtes, un var jau sākt skatīties ūdenskritumu. Ko lai saka, tāds gleznains pasākums. Daudz ūdens krīt no salīdzinoši neaugsta augstuma. Pilieniņi veido varavīksnes, virs ūdenskrituma redzama viduslaiku celtne, kas noteikti ir kāda pils. Otrā pusē vecas dzirnavas, kas pārbūvētas par laivu piestātni un restorānu. Pilns ar tūristiem, kas cītīgi iemūžina visu notiekošo fotoaparātos un videokamerās. Kas šokē – ir maz ķīniešu un japāņu. Ir opcija doties augšā uz pili par naudu vai pavazāties pa apkārtceļu gar Reinu un arī visu apskatīt. Mēs nolemjam par labu pastaigai, laiciņš foršs, saulīte silda, un neviens to apkārtceļu iet lāga negrib.
Pa ceļam pavērojam vietējo tūrisma industriju, ēstūži un laivu biļešu pārdošana. Par salīdzinoši nelielu samaksu tevi pieved pie paša ūdenskrituma, kur tu ūdeni vari dabūt tieši ģīmī, pa betonētām kāpnēm uzkāpt uz klints, kas atrodas ūdenskrituma vidū. Padrūzmēties un pafotografēt un tad lēkt atpakaļ laivā. Nav jau slikti, bet mani kaut kā šī ideja neaizrauj. Mēs pastaigājamies gar Reinas krastu, šķērsojam to pa gājēju tiltiņu un pieejam ūdenskritumam no otras puses. Uz pili nedodamies, tur jau rindā jāstāv pie pašas kāpņu apakšas. Vēl mums ķīnieši pajautā vai uz tās takas, pa kuru mēs atnācām, ir kaut kas interesants. Es atbildēju, ka taka, mežs un tilts, lai domā paši. Viņi nospriež, ka nav vērts.
Atpakaļ uz Šafhauzeni dodamies ar vilcienu, tā ka līnija ir tik īsa, tad uzraksts vilcienā piedāvā nopirkt biļeti nevis vilcienā, bet galastacijā pēc brauciena. Domāju, ka tas varētu būt reāls pārbaudījums pat godīgākajam pasažierim. Šafhauzenē mēs pastaigājam pa vecpilsētu, tur ir kaut kādi velosipēdistu svētki, visi kā traki braukā ar riteņiem un mazgadīgie regulā satiksmi. Mēs dodamies uz vietējo nocietinājumu, no kura reiz vietējie kūrējuši rajonu. Kāpiens saulītē diezgan nopietns, bet kaut kā jau augšā tiekam. Mūri iespaidīgi ar visu aizsarggrāvi. Grāvī gan ūdens nav, tā vietā tur uztaisīts briežu dārzs. Tā nu tu tur no augšas vari viņus appētīt. Tad ir iespēja uzrāpties pašā augšā un apskatīt visu pilsētu. Te nu notusējam kādas pārdesmit minūtes un dodamies atpakaļ uz vilcienu. Plānā ir doties uz Cīrihi un nolikt mantas viesnīcā.
Vilciens atrodas veiksmīgi, bet ar vietām gan nenoveicas. Kad beidzot atrodam brīvas vietas, priekšā sēdošais tantuks, kurš brauc kopā ar suni, sāk rakties pa savu somiņu. No tās sāk nākt reāla suņu sūdu smaka. Un es, lai ar cilvēks no laukiem, tomēr dodos meklēt labāku sēdvietu. Paveicas un labāku sēdvietu izdodas atrast. Dodamies uz Cīrihi, nekādi dižie atgadījumi nenotiek, tik vien, kā aiz loga savelkas negaisa mākoņi, kas liecina par iespējamu drīzu lietu. Pa logu paskatos, kā dažiem jau ir sācies siena laiks. Vilciens bonusā mūs izved cauri Vācijas teritorijai, pavisam nedaudz, bet tomēr.
Tikuši Cīrihē sākam nodarboties ar viesnīcas meklēšanu, tā mums rezervēta centrālās stacijas tuvumā, nu labi, kādu kilometru no tās. Atrašana ir diezgan viegla. Numuriņš ar neko īpašu neizceļas, dīvainas bīdāmās durvis aiz kurām noslēpta tualete, remonta kvalitāte kā pēc poļu viesstrādniekiem. Wifi par maksu, kā jau katrā viesnīcā, kas nav hostelis, televizors, kurā par laimi rāda pasaules hokeja čempionātu. Skats pa logu piedāvā tikai seksšopa izkārtni, bet visādi citādi ir okei.
Iekārtojušies nolemjam doties paēst. Ar ēstūža meklēšanu mums lāga nekas neizdodas, visur piesmēķēts vai ēdienkarte nekāda. Pa to laiku paspēju sakasīties ar Maiju, aizejam līdz Cīrihes ezeram, paskatāmies ielu muzikantus un beigās atrodam kādu šaubīga paskata ēstūzi, kurā tad arī nolemjam paēst. Tagad atskatoties droši varu teikt, nevajadzēja. To mēs sapratām, kad tika atnests buljons. Varonīgi apēdam piedāvāto ēdienu un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Neko lāga darīt vairs negribas un ejam gulēt.
20. maijs
Šoreiz mēs nolēmām doties nelielā izbraucienā uz Vāciju. Ceļojuma plānošanu kā vienmēr bija uzņēmusies Maija, un es tradicionāli nemaz neiespringu par jautājumiem, kur brauksim, kur dzīvosim un ko skatīsimies. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem braucieniem, mums līdzi būs galvenais līdzbraucējs Matīss. Tā kā dēlam vēl nemaz nav gads, tad viss pasākums tiek pakārtots tieši viņam. Vecaistēvs viņam sarūpējis speciālu sēdeklīti, ar kuru viņu var ērti nest uz muguras. Neviens no plānotajiem maršrutiem pēc ilguma nepārsniedz pāris stundas, lai Matīsam nepaspētu apnikt. Nevienā maršrutā nav būtiskas augstuma izmaiņas, tas gan, lai nesēji viņu nesot nepārstieptos. Un visi maršruti ir apļveida ar atgriešanos sākuma punktā.
Galvenais satraukums bija, kā Matīss pārcietīs lidojumu. Mums katram ir nācies lidot lidmašīnā, kurā visu lidojuma laiku kāds mazulis brēc nelabā balsī. Tā nu paņēmām līdzi krūzīti ar ūdeni, lai puika dzerot atdabūtu vaļā aizkritušās ausis, mīļāko spēļmantiņu – datorpeli un devāmies uz lidostu. Lidostā mums noveicas, jo Airbaltic bērnus un to pavadošo delegāciju apkalpo VIP biznesa klases check-in. Arī bagāžās kontrolē nav nekādu problēmu. Mūsu plāns ir aizlidot uz Cīrihi, tad paņemt Zigfrīda jau rezervēto automašīnu autonomā un doties uz mūsu plānoto apmešanās vietu Kühberg ciematiņu Vācijā.
Uz lidmašīnu mūs aizved autobuss, pirms aizvešanas gan nācās kādas desmit minūtes stāvēt viņā un gaidīt atiešanā. Matīss visiem apkārtējiem notestēja jaku materiālus, bez uzmanības netika atstāti arī mobilie telefoni. Pie iekāpšanas lidmašīnā nododam bērnu rateļus (vēlāk izrādīsies, ka tā ir visnevajadzīgākā manta visā ceļojumā) un ieņemam sēdvietas. Kā par brīnumu Matīss lidmašīnā nemaz neniķojas un īpašu kreņķi pacelšanās un nolaišanās brīdī neķer. Nekādas emocijas – tusē vien tālāk. Labi, bērnu drošības josta tā gan viņam lāga nepatika, un sēdēt mammai klēpī ar nemaz negribējās. Bija arī nedaudz niķošanās, bet kopumā lidojumu aizvadīja daudz labāk nekā mēs bijām cerējuši.
Cīrihē sagaidām bagāžu un dodamies pēc automašīnas. Kamēr Zigfrīds kārto formalitātes, mēs ar
Maiju dodamies iepirkt kaut ko ēdamu. Ēdamais aprobežojas ar kolu un pāris bagešveidīgām sviestmaizēm, nekā labāka tuvējā lidostas kioskā vienkārši nav. Tikuši pie mašīnas pirmais uzstādām Ivaru, lai šis palīdz mūs aizvest līdz Kühberg. Izrādās, ka veicamais ceļa gabals ir ~180 kilometrus garš un paņems divas ar pusi stundas.
Ceļš ar neko īpašu neizceļas, ir nomākusies un lietaina diena, tā kā nekādi bergbliki vai alpenbliki mums nespīd. Matīsam ar braukšana nekādu prieku nesagādā un puika niķojas uz pilnu klapi. Riedbergpass ir vienīgais ievērības cienīgais objekts, tas gan ir vairāk serpentīniem bagāts kalnu ceļa gabals. Protams, arī Bodensee nav peļama lieta, tomēr lietus un zemie mākoņi nekādus izcilos skatus nepiedāvā.
Pirms braukšanas uz viesu māju iegriežamies vietējā veiklā Lidl, kur iepērkam pārtiku. Jāatzīst, ka pie kases mani pārdevēja nošokēja, sakot ka Visa kartes viņi nepieņemot, totāls sviests. Labi, ka Zigfrīdam bija šīs veikalu ķēde iemīļotā Mastercard karte. Ja godīgi, tad Vācijā bija pirmā reize, kad manu Visa karti neņēma pretī, kaut ko tādu es nekur vēl nebiju redzējis. Pērkot ēdamo mani gan māca šaubas vai mūsu izvēlētajos apartamentos maz būs ledusskapis, nemaz nerunājot par plīti, kur cept olas ar speķi. Maija gan apgalvoja, ka tur viss ir.
Maijai, izrādās, ir taisnība; mūsu apartamentos ir gan pilnībā aprīkota virtuve, gan vannasistaba, televizors ar mobilā telefona lieluma ekrānu, trīs istabas un liels balkons ar skatu uz kalniem. Bērniem tiek piedāvāta iespēja apskatīt teliņus, kaziņas un izbraukt ar poniju. Tam visam gan ir viena būtiska blakusparādība, kas raksturīga daudzām Vācijas lauksaimnieku sētām – mēslu čupa sētmalē, kas vienmēr garantē svaigas vircas smaku atverot logu vai izejot uz balkona. Izskatās, ka šī štelle ir „industry standard” vismaz tur. No sākuma nedaudz kaitina, bet ar laiku jau cilvēks pierod pie visa kā. Pozitīva lieta ir, ka Vācijā odu nav vispār. Nezinu vai nu viņi tos tur nav izgudrojuši, varbūt odi nemaz nezina par tādas vietas eksistenci, varbūt agrāk tur dusts lietots cītīgāk nekā PSRS, bet fakts ir fakts – odu nav.
Interesantas ir arī vācu gotiņas, visas ar zvaniņiem. Zvaniņu nozīmi tautsaimniecībā īsti neizpratu, laikam jau, lai kalnos noklīdušo lopeli vieglāk atrastu. Varbūt, lai šie jau no savas teliņu bērnības sajuktu prātā un ne par ko citu kā ēšanu nedomātu. Lai vai kā esam noguruši un liekamies gulēt.
29. decembrī
No rīta pamostos no sētnieku radītajiem trokšņiem, šamie tīra ielu pie viesnīcas. Šodiena mums sanāk pēdējā Šveicē. Man personīgi jau vairs nekur negribas doties un labprāt tītos mājās, bet ja jau atbraukts, tad jāapskata viss pa maksimumu.
Tā nu ap pulksten pusdeviņiem esam ārā no hoteļa un dodamies apskatīt Berni. Iepriekšējā vakarā tumsā neko daudz neredzējām. Iesākumā aizejam uz vienu no tiltiem, to, kas tuvāks viesnīcai. Upīte nav nekāda lielā, toties tilti sabūvēti smuki ar arkām un labi iederas pilsētas ainavā. Redzēju arī interesantu fenomenu, sētnieks slauka ielu, uz ietves mētājas sasistas pudeles. Parasta rīcība ir sētnieks saslauka visu liekšķerē un kaut kur izber. Bernē šis sētnieks vēsā mierā pudeļu stiklus slauka uz braucamās daļas. Es vēl viņa vesti nopētīju vai gadījumā nav kāda autoriepu servisa reklāmas šilte.
Parasti Ziemassvētku sajūtas radīšanai uzliku dziesmiņas „Peļu Ziemassvētki” izpildījumā un cepu piparkūkas. Pēdējos gados gan viss ir mainījies, ap šo laiku parasti tinos prom no Latvijas. Pērn biju aizkūlies uz Berlīni, šogad ieplānots apmeklēt Šveici. Šajā valstiņā pabijis vēl neesmu un loloju cerību apskatīt Alpus ziemā. Tad nu Maija visu saplānoja, man ir tikai jābrauc viņai līdzi.
Ceļojums sāksies ar ielidošanu Ženēvā, tālāk ar dzelzceļa palīdzību dosimies uz Cermatu, tad uz Interlakenu, Lucernu, Berni un tad Cīrihi. To visu ieplānots apskatīt četru dienu laikā. Ar nekādu slēpošanu nodarboties netaisos, bet pa kādām kalnu takām gan paklīdīšu, cerams, ka viņiem sētnieki tur strādā. Arī Raiņa trimdas vietu skatīties nebraukšu.
Protams, man plāni nav pat uz pusi tik kruti, kā manam jaunākajam brālim Edijam, kas šogad nolēmis veikt ceļojumu Gambija – Gambija labdarības rallija Plymouth – Banjul ietvaros, un blandīsies pa pasauli veselu mēnesi. Komanda saucas „The Dukes of Kurland” mašīna „Das Krokodil”. Ar Ediju ir arī noslēgta vienošanās, ka par savu ceļojuma gaitu viņš mani telefoniski informēs (ja vien tuksnesī būs mobilo sakaru torņi). Tas savukārt ļaus radiem un citiem interesentiem sekot līdzi „Das Krokodil” piedzīvojumiem Āfrikā šajā blogā.
PS. Karte spēcināta izmantojot MS Paint.