Navigate / search

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

ElitElit

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

Barcelona by Robert Hughes

Pirmā izlasītā grāmata no izlasāmo saraksta.

Februārī esmu nolēmis aizšaut uz Barselonu un protams būtu vēlams, šo to par pilsētas vēsturi zināt. Šī grāmata ir jāizlasa pēc iespējas ātrāk, jo atlicis tikai mēnesis.

Tad nu arī saņēmos un izlasīju ar. Grāmata tiešām stāsta par Barselonas vēsturi, kura starp citu nemaz nav tik sena. Sākās ka mazs ciematiņš ceļa malā, līdz beidzot izveidojās par to kādu mēs to pazīstam tagad. Godīgi sakot, par Spānijas vēstures peripētijām zināju tikai lielos vilcienos, šī grāmata man palīdzēja iepazīt arī mazos vagoniņus, lai gan tikai par Kataloniju.

Kopumā tagad man ir radies priekšstats arī par Barselonas vēsturiskā centra apbūvi, kas kad taisīts, kurš projektējis, cik ilgi cēlis un, kas izrādās Barselonā nav mazsvarīgi, cik reizes dedzināts. Dedzināšana nemieru laikos ir gājusi uz urrā. 100% katoļu populācija pat nav kautrējusies nosvilināt katoļu baznīcas, dažas pat pāris reizes. Zinu arī, kādas kultūrvēsturiskas vērtības nošķūrējuši pilsētas plānotāji, žēl, ka Citadeli noplēsa. Grāmatā ir bagāts faktoloģisks materiāls un protams, ka visu atcerēties nebūs iespējams, tomēr labāk kaut kas, nekā nekas.

Pati grāmata ir sarakstīta 1993. gadā vēsturi tas nemaina, bet skaidrs, ka jaunākās atrakcijas tur apskatītas nebūs. Autors savācis bagātīgu materiālu ar faktiem un arī stāstījums ir visai saistošs, tomēr vietas, kurās tiek rakstīts par dzeju izlaidu.

Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt, ja braucot uz Barselonu gatavojies staigāt pa muzejiem, bet ja tāpat ietusēt tad nav jēgas.