Navigate / search

The Sudden Appearance of Hope by Claire North

25746699

Varu sevi pieskaitīt pie šīs autores fanu pulciņa, un šī jau ir trešā viņas grāmata, kurai esmu atradis laiku. Vispār jau būtu izlasījis ātrāk, bet bija viena nopietna problēma – es viņu pazaudēju savā grāmatu plauktā, katru reizi, kad biju lasītājs un atminējos par šo, ne par ko nevarēju atrast. Viņa nekad neatradās tur, kur es to meklēju. Un tas neskatoties uz to, ka esmu pamatīgi samazinājis savu grāmatplauktu skaitu!

Hope Arden līdz pusaudžu gadiem bija pilnīgi parasta meitene, taču ap sešpadsmit gadiem cilvēki sāk viņu aizmirst, tēvs – savākt no skolas, skolotāja – paprasīt mājas darbu. Un māte – ka viņai ir meita. Kaut kāda iemesla dēļ Hope un viss ar viņu saistītais pazūd no cilvēku atmiņas brīdī, kad no viņš novērš skatienu. Tas viņai ļauj būt patiesi brīvai, darīt jebko, zinot, ka neviens izņemot viņu pašu neko neatcerēsies.

Šī ir no tām daudzlīmeņu grāmatām, kuru var lasīt dažādos veidos. Pirmais un dominējošais ir trilleris par meiteni, kuru neviens neatceras, un viņa ir izvēlējusies veiksmīgu noziedznieka karjeru. Nav nekā vieglāka kā nospert ko dārgu zinot, ka cilvēki tevi nekad neatradīs, pat ja viņiem acu priekšā būs tava bilde. Jā, datori atceras visu, bet bez cilvēka prāta viņa ir tikai ieraksts datubāzē. Viss ir labi, kamēr viņa neiesaistās cīņā ar kompāniju, kura radījusi aplikāciju “Perfect”. Šī aplikācija ļauj jebkuram cilvēkam kļūt perfektam. Šīs kompānijas neierobežotie līdzekļi ļauj diezgan efektīvi uzsākt Hope medības.

Otrs nedaudz dziļāks slānis ir veltīt cilvēku apsēstībai ar internetu, pašizaugsmi un sprādzienbīstamo kokteili, ko veido šīs abas vājības. Cik daudz no savas dzīves mēs esam gatavi ziedot, lai mūs pilnīgi sveši cilvēki uzskatītu par perfektuma etaloniem. Cik daudz mēs paši ietekmējamies no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kurus pazīstam tikai no fotogrāfijām internetā. Par to, ka perfekcija ir tik idealizēta, ka to sasniedzot mēs neizbēgami kļūtu par viens otra kloniem, ar iestudētām manierēm un tekstiem, vai tas būtu tā vērts. Pavērojot šodienas tendences instagramos un feisbukos, es secinu, ka lielai daļai cilvēku tas nudien šķistu vērā ņemams sasniegums aplikācijā Perfec savākt vismaz 10’000 punktus.

Trešais ir nedaudz alegoriskāks – par pusaudžu pieaugšanu un atsvešināšanos no savas bērnības. Par to, ka vecākiem ar laiku parādās citas rūpes, jo bērni taču ir izauguši un paši tiek ar sevi galā. Bet pieaugušo pasaulei pa lielam ir vienalga par kārtējo biedru savā pulkā. Un tā nu liela daļa cilvēku lielākoties iet cauri dzīvei neviena nepazīti un tik neievērojami, ka viņus pat restorānā aizmirst apkalpotu un autobusā biļeti paprasīt.

Papildus bonuss grāmatā bija vietas, kuras autores varone apmeklē, tā kā es daudzās no tām esmu bijis arī pats, tad tas man ļāva labāk iedzīvoties grāmatas varoņu ādā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja satrauc sociālo tīklu un viedokļu līderu ietekme uz nenobriedušiem prātiem un vēlies izlasīt kādu pavisam sliktu notikumu attīstības scenāriju, iesaku!

Touch by Claire North

Touch

Pēc grāmatas „The First Fifteen Lives of Harry August” izlasīšanas man grāmatas autores sarakstītais dikti iepatikās. Tādēļ nolēmu izlasīt arī vēl kādu darbu. Diemžēl ar šo grāmatu man lāgā neveicās, nekādi neizdevās tikt pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Lasīju, un man šķita, ka šis būs kaut kāds trilleris, un atmetu grāmatai ar roku. Taču tagad, vizinoties pasažiera statusā ar busiņu pa Poliju un Čehiju, nolēmu dot grāmatai vēl vienu iespēju.

Jozefīne Cebula mirst, viņai ir divas lodes krūtīs un viena kājā. Kaut kas tāds ar Kepleru notiek pirmo reizi. Nav jau tā, ka cilvēkus, kuri spēj iemiesoties citā cilvēkā, neviens nemedītu. Tādi parādās laiku pa laikam un tikpat ātri arī pazūd. Taču tāds gadījums, kad slepkava cenšas ne tikai notvert garu, bet arī ir gatavs nogalināt tā ādu, ir diezgan netipisks. Keplers nolemj noskaidrot patiesību.

Grāmatas galvenajam varonim Kepleram piemīt īpaša spēja, viņš var pārmiesoties (pārlekt) jebkurā cilvēka ķermenī, šādi cilvēki sevi sauc par gariem. Viņam atliek vien pieskarties citam cilvēkam un gatavs. Ķermeni, kurā iemiesojas gars, sauc par ādu. Ja gars ādu atstāj, tā neatceras neko no tā, kas ar ķermeni noticis iemiesošanās laikā. Tik vien kā pārrāvumi atmiņā. Daži no gariem pret savu ādu izturas atbildīgi, taču ir arī tādi, kuriem ādas turpmākais liktenis ir vienaldzīgs. Keplers ir no labajiem, pirms iemiesoties viņš parasti noslēdz ar ādu līgumu par izmantošanas tiesībām un noteiktā laikā atgriež ķermeni atpakaļ saimniekam. Parasti tas ir no dažiem mēnešiem līdz pāris gadiem, jo kurš gan vēlēsies atdot visu savu dzīvi citam? Vēl viņa vājība ir palīdzēt dzīves pabērniem, savākt galīgi paklīdušus cilvēkus un pēc pāris gadiem atstāt tos kā pārticīgus cilvēkus. Jozefīne ir viņa āda jau ilgu laiku, un viņš to mīl, tikai slikts saimnieks nerūpējas par savu ādu. Tādēļ Jozefīnes slepkavība tiek uztverta ļoti personīgi.

Ļaunā frakcija ir kāda organizācija, kas nonāvē garus. Tādas ir bijušas vienmēr, kāds no pārlēcējiem ir bijis pietiekami neuzmanīgs, pārāk daudz cilvēku ir uzzinājuši pa viņiem, un sākas medības. Taču šī organizācija ir kas jauns, viņa pārlēcēju problēmai pieiet ļoti metodiski. No skatuves tiek novākti visi gari, kas nonāk tās redzeslokā. Skaidra lieta, ka tajā ir iejaukti arī paši gari. Kas mani nepārliecināja, bija veids, kā gari tiek izsekoti, šī organizācija intervēja visus cilvēkus ar atmiņas zudumiem. Uz papīra viss izskatās ļoti labi, bet praksē garam atliktu vien izlēkt cauri pārdesmit alkāniem, kuriem atmiņas zudumi ir ikdienas lieta, lai atkal pazustu nebūtībā. Lai arī kādas nebūtu mūsdienu tehnoloģijas cilvēku izsekošanā, garu dzīvesveidā nav nekā tāda, ko laiku pa laikam nedarītu parastie cilvēki. Tādējādi fona troksnis nomāktu signālu.

Grāmata patiešām izrādījās trilleris. Te tiek risināti seni un jauni noziegumi. Šķetinātas pārlēcēju dzīves, kuras ilgušas gadu simtiem. Viņu savstarpējās attiecības, pasaule taču ir maza un nevari cerēt nodzīvot gadsimtiem garu dzīvi, paliekot nepamanīts. Autore spraigo notikumu fonā ietilpina arī savu variantu par tēmu kā veidojas šāda gara personība daudzu gadu gaitā. Par to, kas viņus motivē dzīvot tālāk, un kas palīdz tajos saglabāt cilvēcību. Pateikšu nedaudz priekšā, autore uzskata, ka tā ir mīlestība. Mīlestība ir šīs grāmatas centrālais vadmotīvs. Tās dēļ tiek darītas un attaisnotas gan labas, gan sliktas lietas. Bet vai tā bija pārliecinoši ielikta galvenajā vietā, es teiktu ka nē. Grāmatas nobeigums mani sarūgtināja.

Keplers pēc būtības ir vienīgais garu pārstāvis, kuru mēs iepazīstam. Autore tam ir pieķērusies diezgan nopietni un, lai ar netiekam informēti par viņa visām ādām, ir viens interesants aspekts. Keplers laiku pa laikam palīdz citiem gariem atrast jaunu ādu, veic iepriekšējo dzīves izpēti un par to informē savu klientu. Tādējādi iemiesojoties jaunā ādā nav problēmas ar draugu un ģimenes atpazīšanu. Nav nekā trakāka kā iemiesoties cilvēkā ar sliktu veselību un sarežģītu personisko dzīvi.

Nevar teikt, ka grāmatas stāsta pamatideja būtu inovatīva, tā nedaudz atsit vecos labos Bībeles stāstus, kur cilvēkos iemiesojas ļaunie gari. Šeit ļaunā gara vietā ielikts cilvēks, bet būtība nemainās, ar cilvēka ķermeni tiek darītas lietas, par kurām saimnieks nemaz neko nenojauš. Līdzīgi bija arī slavenajos Heinleina “ The puppet masters”  un veselā kaudzē citos zinātniskās fantastikas darbos par smadzeņu kontroles tēmu. Taču autorei izdevusies neslikta variācija par tēmu, kas pasniegta pietiekami aizraujošā manierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Spraiga lasāmviela, ielasoties ir grūti novērst uzmanību no grāmatā notiekošā. Protams, rodas arī jautājumi, ko es darītu ar šādām spējām, un kā tas būtu jaunībā pazaudēt kontroli pār savu ķermeni un attapties uz miršanas gultas, saprotot, ka kāds ir nozadzis visu tavu dzīvi. Tādēļ ir vērts padomāt:

 “Have you been losing time?”

The First Fifteen Lives of Harry August by Claire North

The First Fifteen Lives of Harry August by Claire North

Šīs grāmatas izlasīšanu es apsvēru diezgan ilgi. Pāris reizes pat gandrīz nopirku. Tomēr par labu lasīšanai izšķīros tikai pēc tam, kad Andris savā blogā nopublicēja apskatu. Man jau patīk grāmatas par ceļošanu laikā un iespējām mainīt vēstures gaitu.

Ir stāsti, kuru izstāstīšanai nepietiek ar vienu dzīvi vien. Harijs Augusts guļ uz nāves gultas – atkal. Harijs ir kalačakra – cilvēks, kurš pēc savas nāves piedzimst no jauna. Piedzimst tajā pašā ķermenī, kur iepriekšējā dzīvē, bet ar visu iepriekšējo dzīvju pieredzi. Tādu kā viņš nav daudz. Viņi ir nodibinājuši Kronos klubu. Kronos uzdevums ir saglabāt nemainīgu vēstures gaitu. Un viss ir mierīgi līdz Harija vienpadsmitās dzīves beigās maza meitene viņam paziņo, ka pasaules vēsture beidzas, nākotnē cilvēkiem vairs nav palicis daudz laika.

Ja gaidi no šīs grāmatas nepārtrauktus piedzīvojumus un slepeno dienestu cīņas, tad šī grāmata nav par to. Šī grāmata ir par to, kā tas būtu dzīvot daudzas reizes no vietas vienu un to pašu dzīvi. Par to, kādēļ nav prāta darbs mainīt vēstures gaitu. Par to, kā nenomirt no garlaicības savā septītajā dzīvē, kad visi pasaules lielie notikumi jau ir zināmi no galvas. Taču nevajag sabīties, grāmatas stāstījums man šķita ļoti aizraujošs un pietiekami detalizēts, lai spētu noturēt uzmanību visu lasīšanas laiku.

Centrālais grāmatas temats bez Harija daudzo dzīvju aprakstiem  ir cilvēces vēstures līnijas saglabāšana katrā dzīvē. Uzdevums nav viegls, jo ir liela atbildība pret nākotnes kalačakrām, cilvēkiem, kuri piedzims pēc mums. Savulaik ir bijuši daudzi un dažādi mēģinājumi mainīt vēstures līnijas. Standarta metode ir tehnoloģiskā progresa paātrināšana. Taču gadījumos, kad internets parādās jau sešdesmitajos gados, arī cilvēces bojāeja pienāk daudz ātrāk. Tādēļ Kronus klubs ir nolēmis vēstures līniju saglabāt, cik vien tas ir iespējams.

Te nedaudz nākas aizdomāties par grāmatas notikumu loģiku, kas īsti notiek kalačakrām pārdzimstot. Vai viņas ierodas tajā pašā visumā kur iepriekš, jeb tas ir kāds paralēlais visums, kurš sasniedzis tādu pašu sākotnējo izejas punktu kā kalačakras pirmajā piedzimšanā. Gan viens, gan otrs scenārijs manā izpratnē nerada nepieciešamību pēc vēstures līnijas saglabāšanas. Pirmais gadījums balstītos uz maldīgu pieņēmumu, ka pasaules vēstures līniju nosaka tikai daži “svarīgi” vēstures notikumi, atmetot visas sīkās bifurkācijas, kas kopā rada nopietnu kumulatīvo efektu. Tādējādi jebkura vēstures izmaiņa ir ar tālejošām sekām. Otrajā variantā nav jēgas iespringt vispār, jo bezgalīgi daudzos visumos, visas iespējas realizēsies bezgalīgi daudz reižu. Neizslēdzu iespēju, ka esmu kļūdījies, bet selektīvs determinisms, man šķiet, te nestrādās. Lai tur kā nebūtu Kronosa vēstures kontrole strādā un grāmatas visumā ar to ir pietiekami.

Harijs kā galvenais tēls ir raksturojams kā lāga vīrs. Cilvēks, kurš pēc savas būtības ir Kronosa pusē un, ja ir vajadzīgs kopējās lietas un nākotnes labā, būs gatavs lieku reizi nomirt, lai nodotu ziņu. Daudzo dzīvju laikā viņš izmēģina dažādus scenārijus no veiksmīga zinātniekā līdz organizētās noziedzības vadonim. Kā jau nemirstīgajam, viņam ir praktiski neierobežoti resursi viņam netrūkst nedz laika, nedz naudas. Taču viņš vēl nav nodzīvojis pietiekoši daudz dzīves, lai tas viss viņam paspētu apriebties.

Grāmatas ļaunais tēls un nākotnes iespējamais iznīcinātājs ir cita kaluma cilvēks. Viņš ir fantastikas žanram raksturīgais trakais profesors. Pasaules iznīcināšana ir tikai blakus produkts viņa darbībai. Viss ko viņš cenšas panākt ir uzzināt pasaules patieso uzbūvi un to kas patiesībā ir kalačakras. Viņš ir absolūti pārliecināts par savas lietas pareizumu, un ir gatavs tam ziedot daudzas savas dzīves. Vispār es viņa motivāciju diezgan labi sapratu, jo Kronosa kluba motivācijas analīze nav diez ko loģiska un pamatota.

Un tagad pie paša galvenā, kur tad ir problēma novākt visus ļaunos un atstāt tikai labo. Kalačakru var nogalēt tikai vienā veidā nepieļaujot viņa piedzimšanu. Kad tas reiz izdarīts var būt drošs, ka upuris vairs nepiedzims no jauna, jo viņš tiek izdzēsts no vēstures līnijas. Tādēļ katrs ar galvu domājošs kalačakra nekādos apstākļos neizpaudīs savas piedzimšanas apstākļus.

Kopumā ļoti labs fantastikas romāns, kurā autorei galvā ir ne tikai ienākusi laba ideja, bet viņam ir pieticis arī talants to veiksmīgi realizēt grāmatā. Grāmata nav nedz par garu, nedz par īsu. Nepiekritīšu tiem, kuri uzskata, ka grāmata ir bijusi pārāk iestiepta. Nebija, visas detaļas te ir svarīgas, kāda sižetam, kāda atmosfēras radīšanai. Lieku 9 no 10 ballēm. Noteikti, ja gadās brīvs brīdis un vēlaties izlasīt kādu nestandarta ceļojumu laikā, tad ņemiet šo grāmatu.