Navigate / search

Visa dzīvība zaļo by Clifford D. Simak, Klifords Saimaks

visa-dziviba-zalok-saimaks

Turpinās mans Fantastikas pasaulē sērijas projekts. Šoreiz lasīšanai izvēlējos vienu sava favorītautora darbu, par kuru neko daudz neatcerējos. Varu derēt, ka esmu lasījis šo mazpilsētas stāstu pāris reizes, bet ļoti, ļoti sen.

Kādā mazā ASV pilsētiņā kādu dienu sāk notikt dīvainas lietas. Neredzams kupols, kas norobežo pilsētiņas iedzīvotājus no apkārtējās pasaules. Bankrotējušam apdrošināšanas aģentam Berdam ofisā uz galda pēkšņi parādās telefons bez vadiem un ciparnīcas. Paceļot klausuli Breds saņem iedāvājumu būt par pārstāvi. Kam un kādēļ ir nepieciešams pārstāvis, viņš tā arī nesaprot. Tam visam ir sakars ar puķēm, kuras reiz no meža uz savu dārzu atnesa Breda tēvs.

Ja cilvēks ir Bībeles zinātājs un atminēsies, ka grāmata angliski saucas “All Flesh is Grass”, tad viņš uzreiz atminēsies Jesajas grāmatas 40:6 “Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!”, un līdz ar to pats sev daļēji nomaitekļos visu grāmatas saturu. Taču tādu cilvēku diez vai būs daudz.

Stāsts ir tipisks Saimaka darbs, viņa darbos cilvēces vēstures pagrieziena punkti vienmēr noris mazā lauku miestiņā, kur lēmumus nākas pieņemt pavisam viduvējiem cilvēkiem. Šeit lēmums nav no vienkāršākajiem  – ārpuszemes civilizācija vēlas nodibināt kontaktus ar cilvēci. Ir veikts rūpīgs sagatavošanās darbs, bet ir lietas, kuras viņas nespēj izprast, un tādēļ ir nepieciešamas emisārs cilvēks. Lai arī Breds ir lauķis – parastais, bez īpašas izglītības, viņš tomēr spēj apjaust notiekošā nozīmīgumu. Viņš neko nezina par saviem darba devējiem, ir skaidrs tikai viens – viņi, ja labi gribētu, varētu iekarot zemi, taču nez kādēļ viņi izvēlas sadarbību. Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas, mūsdienās teiktu “maigā vara”, infiltrācija un pakļaušana bez drastiskiem paņēmieniem? Breds nebūt neatmet ideju, kuru piedāvā militāristi. Noslaucīt ciematiņu ar visu citplanētiešu priekšposteni no zemes un aizmirst par visu ideju. Iespējams, pareizākā ideja ir agresija.

Tai pat laikā par galveno tēlu nevar sacīt, ka viņš ir labi noslīpēts. Lai ar uz pasauli skatāmies viņa acīm, nevar teikt, ka viņa “iekšējā” pasaule būtu ļoti bagāta. Viņš ir standarta labais cilvēks. Samierinājies ar savu vietu pasaulē, dzīvē neklājas pārāk spoži un pat brīdī, kad viņš saņem lielo iespēju, viss aiziet grīstē. Viņam ir jākļūst par varoni, bet viņš nemaz to nevēlas.

Šīm pārdomām grāmatā ir veltītas diezgan daudzas lapaspuses. Mūsdienu darbiem, kas veltīti Kontaktiem, īsti līdzi nevelk, bet jāatceras, ka savulaik šis bija viens no žanra pamatlicējiem. Tomēr pamatidejas ieskicētas ļoti labi. Ne velti pats Stīvens Kings nav kautrējies veselas divas reizes izmantot ideju – pilsētiņa zem kupola. Kā grāmata lasījās ļoti raiti, neskatoties uz autora spēju gari un plaši izplūst dabas aprakstos, savulaik bērnībā man augsti kotējās citplanētu apraksti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies atgriezties pie saknēm, izlasīt darbu, kurš atstājis ietekmi uz daudziem autoriem, tad šis ir viens no tiem, kurš lasāmā sarakstā jāiekļauj obligāti!

Way Station by Clifford D. Simak

Way station

Šoreiz lasīšanai izvēlējos grāmatu, kuru pārlasu regulāri. Saimaks ir viens no maniem visu laiku favorītiem. Esmu lasījis gandrīz visus viņa darbus, un tie man ir patikuši jau no bērnības. Iespējams, ka mans entuziasms par šī rakstnieka daiļradi nav pamatots un ir pilnīgi subjektīvs.

Enohs savu fermu nav atstājis vismaz gadsimtu. Viss, ko par viņu zina apkārtējie ļaudis, ir sekojošais. Regulāri viņš runā tikai ar pastnieku, katru rītu Enohs dodas pastaigā līdzi ņemdams šauteni, kura viņam ir kopš Pilsoņu kara gadiem. Viss pārējais ir noslēpumā tīts. Ak jā, viņš nenoveco. Taču lauku cilvēki ir pieraduši nebāzt degunu otra dzīvē, ja jau ir tāds dīvainis, lai jau ir. Lai vai kāds – tomēr kaimiņš. Vienu gan kaimiņi nezina – Enohs ir pārsēšanās stacijas operators un viņa māju jau gadsimtu apciemo visdažādākie citplanētu radījumi. Enohs nav vienkārši operators; saskarsmē ar citu planētu iedzīvotājiem viņš ir arī daudz ko iemācījies. Piemēram, prognozēt sabiedrības attīstību. Zemes iedzīvotāju tendence nav diez ko daudzsološa.

Varētu jau teikt tipisks piecdesmito gadu pastorālās zinātniskās fantastikas darbs, kurš pārsteidz ar savu naivumu. Bet tie būtu pārāk skarbi vārdi šim darbam. Pirmkārt, tādēļ, ka autors ir aizskāris tik mūžam aktuālu tematu, ka darbs pārsteidzoši labi ataino arī mūsdienas. Un otrkārt, viņš nemaz nav tik naivs.

Aktuālais temats ir cilvēces nespēja dzīvot mierā un saticībā. Pat PSRS futurulogi ap šo laiku prognozēja vispārēju komunismu. Saimaks nebija tik naivs, un viņš redzēja iespējamo iznīcību, kuru varētu nest kodolkarš. Šajā darbā viņš apskata divus iespējamos veidus, kā izglābt cilvēci no sava likteņa. Pirmais ārējā aģenta iejaukšanās, cilvēkiem tiktu paziņots par ārpuszemes civilizācijām, piedāvāts pievienoties Galaktiskajai komūnai un dzīvot tālāk laimīgiem. Taču, lai iestātos Galaktiskajā civilizāciju saimē zemes civilizācijai vēl ir tāls ceļš ejams un izskatās, ka galamērķi tā nekad nesasniegs. Otrs veids paredz vienkāršu un ģeniālu risinājumu – padarīt visas zemes iedzīvotājus par idiotiem, kur cilvēki nezaudētu pamatprasmes, bet neko nīgrāku par koka rungu nespētu uzmeistarot. Enohs ir nostādīts situācijā, kurā viens variants ir nereāls, bet otrs nav diez ko jēdzīgs. Pastāv vēl trešais – nedarīt neko un skatīties kā viss iet uz grunti.

Ja nu gribētu piesieties autoram, tad galvenā iebilde būtu pret viņa piedāvāto situācijas atrisinājumu. Tā savā ziņā ir atrakstīšanās un varbūt tiešām pārāk daudz ticību liek uz ārējo spēku iejaukšanos un laimīgu apstākļu sagadīšanos, nevis uz reālu un racionālu problēmas atrisinājumu. Man personīgi nedaudz uz nerviem krita autora novirzīšanās no nopietnās zinātniskās fantastikas uz misticisma pusi. Es to vienmēr esmu uzskatījis par slinkuma pazīmi. Tā vietā, lai pasaulei piedomātu klāt jaunu nozari, autors izvēlas aizslēpties aiz vecā labā misticisma. Tur cilvēki paši piedomās klāt to, kas viņiem šķiet svarīgāks un visi laimīgi.

Papildus rūpēm par cilvēci autors mēģina rast arī atbildi uz jautājumu, kur tad ir visi saprāta brāļi. Cilvēki taču atšķirībā no Enoha nemaz nezina, ka tādi eksistē. Šajā jautājumā viņš ir piesliecies karantīnas scenārijam. Tas ir – augstāk attīstītas būtnes Zemes iedzīvotājus neinformē par esamību, jo cilvēki vēl tam nav gatavi, lai neeskalētu situāciju, neiejauktos civilizācijas vēsturē un visādi citi argumenti, lai izvairītos no atbildības uzņemšanās. Interesants ir starpzvaigžņu ceļojumu veids. Tā pēc būtības ir teleportācija, kuras rezultātā stacijā paliek līķis, kuru iemet skābes mucā un nākošajā stacijā uzkonstruējas jauna kopija.

Enohs kā tēls ir vairāk tāds vidējais parastais cilvēks. Tāds, kas pēc būtības no dabas ir labs, aizstāv vājos un kuram rūp arī citu likteņi. Šis labais cilvēks, robots, citplanētietis autora darbos ir sastopams vienmēr. No šiem neko neparastu nesagaidīsi un tādēļ, ja lasa pārāk daudz Saimaka darbus uzreiz, iestāsies apnikums. Par viņa dzīvi lasītājs uzzina pārsteidzoši maz, jo autors pieslēdzas viņam tikai brīdī, kad notiek pēkšņi notikumu pavērsieni. Tādēļ Enohs beigu beigās pēc grāmatas izlasīšanas paliek atmiņā kā standarta labais tēls.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja gribas palasīties kaut ko no klasikas, taču mierīgu un labestības pilnu, tad noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu. Varbūt nav īsti cietā zinātniskā fantastika, taču stāstā apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien un nudien nav sajūta, ka lasītu piecdesmitajos gados tapušu darbu.

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

A Heritage of Stars

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.