Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XV
2007. gada 7. jūlijs (Kings Creek Station -> Alice Springs)
No rīta 6:45 pēc visai aukstas nakts, ārā temperatūra ap nulli, jāceļas augšā, lai pavadītu savu draudzeni uz kamieļu izjādes vietu. Pats esmu nolēmis šiem radījumiem bez vajadzības klāt nelīst. Viņi slikti ož un man kā cilvēkam, kas uzaudzis laukos, tāda jādelēšana nekādu prieku nesagādā.
Pārliecinājies, ka kamieļi sadalīti (Maija dabūja kamieli vārdā Pitchie jeb pilnā vārdā Pitchard), dodos gulēt tālāk. Nedaudz palasu grāmatu un, kad pamodušies arī pārējie ceļabiedri, parunājamies par dienas plāniņu un, sagaidījuši kamieļu izbraucēju, dodamies brokastīs.
Brokastīm mums ir speciāli taloniņi, kurus uzrādot tiekam pie olām saceptām ar bekonu, kafijas un zaptsmaizes, iestiprināmies pamatīgi, jo ceļš līdz Alice Springs būs garš. Iekoduši izvācamies no savām telts mājiņām, nododam atslēgas un dodamies uz galveno rīta atrakciju – helikoptera lidojumu.
Lidojums paredzēts ar četrvietīgu Robinson helikopteru. Esam izvēlējušies Extended flight, kas mūs aizvedīs dziļi tuksnesī un ilgs ap 40 minūtēm. Pirms izlidošanas pilots pieraksta, katra svaru, laikam degvielas patēriņa aprēķinam. Tā kā mēs esam četri, bet helikopters bez pilota uzņem 3 pasažierus, lidojums notiek divās tūrēs.
Pirmie aizlido divi mūsu ceļabiedri, mani un Maiju atstājot uz zemes. Tā kā jāgaida 40 minūtes pavadījuši ar skatienu helikoptera pacelšanos, dodamies nopētīt ķenguru rīta rituālus. Šamie jau piecēlušies un gaida, kad kāds tūrists izsniegs viņiem papildus ēdamo granulās. Tiek novērots arī bariņš dūšīgu amerikāņu, kuri acīmredzot nemāk lasīt un baro ķengurus ar burkāniem vai turpat saplūktu zāli. Tad aizejam iepirkt express brokastīm Snikerus un dodamies atpakaļ pie helipad gaidīt kolēģus. Kolēģi atgriežas un ar smaidīgām sejām saka, ka ir bijis vērts izlidot. Ilgām pārrunām nav laika, jo mūs tūdaļ aizved un iesēdina helikopterā.
No sākuma notiek instruktāža kā attaisīt un aiztaisīt helikoptera durvis, tad jāuzliek austiņas un jānotestē mikrofoni. Kad viss apdarīts sākas lidojums, pacelšanos praktiski nejūt un arī pašu lidošanu mana tikai pēc neliela pavēja, kas liek staigāt astei. Pilots ir īsts meistars un izrāda mums visus apkārtnes, klejojošos kamieļus un zirgus, izžuvušās upes. No helikoptera ir redzams pat Uluru un Olgas. Pati Kings Canyon apkārtne no augšas izskatās iespaidīgi. Visur klintis, smiltis, izžuvušas upes un krūmāji. Iesākumam aizlidojam pie viena izžuvuša bilabonga tur ganās kamieļi, tad dodamies uz Kings Canyon gar kalnu grēdas malu, pārlidojam aborigēnu nometni, tiem pat valdība pievilkusi klāt asfaltētu ceļu.
Virs Kings Canyon apmetam dažus lokus, esmu nedaudz vīlies, no augšas Kings Canyon izskatās tāds maziņš un sāku pat domāt vai vērts tur vilkties. Taču tik un tā smuks, no augšas apskatāmies Garden of Eden, kas atrodas Kanjonā un dodamies atpakaļ uz Kings Creek Station. Arī šī vieta izskatās miniatūra un mākslīgajā ezerā ūdens palicies tikai kādi 10%, pilots gan teica, ka artēziskie ūdeņi pie dzīvības noturēs, no worries. Nolaidušies zemā visi padalāmies ar iespaidiem un nolemjam braukt uz Kings Canyon pastaigā.
Kings Canyon stāvvietā atstājam auto un paši nolemjam veikt Rim walk, pasākums aptuveni 7 km garumā. Sākas taka ar uzkāpšanu klintī, lai tiktu pie kanjona malas. Kāpšana notiek pa stāvām akmenī izveidotām trepēm un paceļ mūs aptuveni 150 metru augstumā, tālāk atliek tikai iet apkārt kanjonam. Protams, ir karsts ap kādiem 30 grādiem un ūdens rezerves sarūk ātri, taču, „no worries”, grūtākais paveikts, varam baudīt skatu (patiesībā gan atpūtināt savas netrenētās sirdis).
Tālāk sākas taciņa, kas ved gar pašu kanjona malu, un skats tuvumā ir vismaz 10 reizes iespaidīgāks nekā no putna lidojuma. Pirmām kārtām ir skaidri saredzams augstums, no kura ir visas iespējas novelties, otrkārt ir redzamas sīkās detaļas.
Tā nu mēs īpaši nesteidzoties čāpojam, kamēr atrodam vietu no kurienes paveras skats uz kanjona otru sienu, kura izskatās kā taisni nošķelta siena. Atrodam arī smuku karnīzi uz kuras fotografēties.
Nekā sarežģīta – uzlien nedaudz klintī, tad ~150 metru augstumā pa 50 cm platu karnīzi pārlien uz 4 kvadrātmetrus lielu laukumiņu, sēdi, kamēr tevi nofočē, velcies atpakaļ un fotografē pats. Garām ejošie austrālieši gan izteicās: „Labi, ka to neredz Jūsu mātes”. Bet „No worries” nav jau nemaz tik traki.
Pagājuši vēl kādas desmit minūtes sasniedzam tiltiņu, kas ved pāri kanjonam, te nu ir izvēle nokāpt lejā un doties uz Garden of Eden vai kāpt augšā un turpināt ceļu. Mēs nolemjam Garden of Eden noskipot un lienam vien pa trepēm augšā uz otru kanjona malu. Tikuši augšā paņemam pāris minūtes atpūtas pauzi. Kaut kur tuvumā izskatās ir bilabongs, kur peldēties, jo daļa cilvēku skraida apkārt peldkostīmos. Atpūtušies dodamies tālāk, atrodam vietu kur smuki atbalsojas aš trīs reizes, izbļaustāmies un izsvilpjamies. Austrālieši vispār bļauj dīvaini, kā kaut kādas ķīvītes „ūūūīīī”, bet priekš atbalss tādi ķērcieni nekam neder, arī svilpt neviens tur lāga nemācēja. Vispār traki tev ir tāds rezonators un tu pat nobļauties nemāki, žēl to austrāliešu.
Rim walk beidzas ar kāpšanu lejā uz auto stāvvietu, te gan ir jāuzmanās, jo kājeles pēc divu ar pus stundu vazāšanos ir nogurušas un paklūpot var nākties ripot vai krist kādus 50 metrus. Bet lejā tiekam bez starpgadījumiem. Uzpildām ūdens pudeles, iekožam pa Snikeram, taču nolemjam iekost vēl burgerus Kings Creek un tad dodamies uz Alice Springs, līdz kuriem vēl jāveic 508 km. Pa ceļam bija iespēja ieekonomēt 120 km nobraucot 100 km pa granteni, taču no tās domas atteicāmies, jo nezinājām, kādas ir grantenes Austrālijā. Galu galā arī mašīnas īres līgums atļāva braukt tikai pa asfaltu.
Lai ceļš būtu tuvāks izklaidējāmies ar sarunām, galvenie temati bija: patēriņa kredīti Latvijā, profesionālie ubagi Rīgā un bezdarbnieki lūzeri. Tā nu diskutējot nonācām Alice Springs 18:30.
Iekārtojāmies viesnīcā tajā pašā kur pirmo reizi un nedaudz atpūtušies devāmies iekost. Šoreiz izvēlējāmies nopietnu restorānu. To, ka restorāns ir nopietns, atklājām, ieejot iekšā, mēs tur vienīgie bijām šortos un T-kreklos. Taču nekāda diskriminācija nenotika, apsēdināja pie galdiņa četrām personām, pieņēma pasūtījumus. Jāatzīst, ka vismaz maniem izvēlētajiem ēdieniem ar kvalitāti bija viduvēji, taču kopumā bija OK.
Paēduši un padzēruši dodamies ar kājām mājup. Pa ceļam vietējie aborigēnu sīkie, bariņš kādi 10 nāk pretī un taisa prikolu, katrs saka Good night, rēcīgi.
Un tapa vakars un tapa rīts – divpadsmitā diena.
Turpinājums sekos …