Navigate / search

Shadows Over Baker Street by Michael Reaves, John Pelan

Shadows Over Baker Street

Grāmatas redaktoram nenoliedzami galvā bija ienākusi ģeniāla ideja izveidot stāstu krājumu, kurā stāstos pārklātos gan A.Koana Doila Šerloka Holmsa pasaule un Lovecraft Mythos cikls. Tātad allaž loģiskajam un racionālajam Šerlokam Holmsam nākas izmeklēt neracionālas un mistiskas lietas, kurās iejaukti gan Senie, gan Innsmouth zivjveidīgie iedzīvotāji, gan dīvaini kulti un maģija.

Grāmatu pasūtīju līdzko uzzināju par tādas eksistenci. Par viņas esamību uzzināju no veca N.Gaiman stāstu krājuma, kurā pie stāsta “A Study in Emerald” apraksta tiek pieminēta šī grāmata. Tā kā Cthulhu cikls mani vienmēr ir fascinējis, tad par labu grāmatas iegādei mani nebija jāpārliecina.

Stāsti pēc savas kvalitātes ir diezgan dažādi, daļa ir aizraujoši un interesanti, daļa nu tā. Bet tā fantāzijas lidojums autoriem lielākoties ir labs. Varam uzzināt gan kā doktors Vatsons ieguva savu ievainojumu Afganistānā, gan to, ko Holmss darījis pēc savas šķietamās nāves (izrādās Moriartijs ir vēlējies viņu upurēt kādam no Senajiem). Protams, netiek aizmirsti dažnedažādu ļaundaru projekti iznīcināt pasauli un atgriezt pie varas Senās šausmas. Motivācija gan ne vienmēr ir skaidra, bet tādi jau tie īstie ļaundari ir.

Labākais stāsts ir “A Study in Emerald”, kur pasaulē valda Lovecraft izdomātie monstri un cilvēkiem ir atvēlēta tikai kalpu loma.

“The Weeping Masks” mums pastāsta par Vatsona piedzīvojumiem Afganistānas kara laikā. Izskatās, ka tajā laikā Afganistānā musulmaņiem vēl nav bijusi tik spēcīga aizmugure, vismaz šī stāsta pasaulē ne.

“The Mystery of the Worm” – tipisks stāsts par apsēstu zinātnieku, kas intereses vārdā nebaidās pat sazināties ar Seno zemes pavēlnieku dzimto planētu. Skaidra lieta, ka Šerloks Holmss arī tur piedalās.

“Nightmare in Wax” – pasaule ir ierauta karā un pats Moriartijs, cenšas te iesaistīt arī Senos, nosusinot viņu sen appludināto pilsētu un atbrīvojot tos.

Kas interesanti, ne visiem autoriem izdodas saglabāt Holmsu kā galēju racionālistu, kas visu balsta uz savu dedukciju. Šķiet, ka pusē no stāstiem, viņš izrādās slēpts mistiķis, kas ne tikai daudz zina par slepenām biedrībām, bet arī viņu uzskatus pieņem kā faktu (koku, kurā ar īpašu rituālu var izaudzēt homunkulu), Seno spējas izliekt dimensijas, lai samazinātu attālumu no savas tālās pasaules līdz saviem pielūdzējiem. Patīkami ir arī tas, ka lielākoties autori ir mēģinājuši saglabāt oriģinālo pasauļu noskaņu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsti ir oriģināli, tēmas neatkārtojas, un lielākā daļa labi izdevušies. Domāju, ka katram Cthulhu (tikai nesen no Southpark multenes uzzināju, ka tas izrunājas Kutūlu), Hastuura un Innsmouth cienītājam šis stāstu krājums būs izlasīšanas vērts.

Fragile Things: Short Fictions and Wonders by Neil Gaiman

Fragile things

Neil Gaiman nenoliedzami ir autors, kurš man diezgan labi iet pie sirds. Vēl jau pilnīgi visus viņa darbus neesmu izlasījis, bet daudz jau ar vairs nav palicis. Tā nesen, blandoties pa kādu Londonas grāmatu veikalu, vienkārši nevarēju atstāt šo stāstu krājumu nenopirktu. Izdots viņš jau ir pasen,kādus četru gadus atpakaļ.

Arī šajā grāmatā, kā jau katrā stāstu grāmatā man bija pāris stāstiņi, kas šķita izcili un pāris, kas nepatika nemaz. Bet visiem jau autors nevar izdabāt.

Vislabākais manuprāt ir stāsts „A Study in Emerald” – darbība norisinās Šerloka Holmsa pasaulē, tikai šī pasaule ir saplūdusi ar L.P. Lovecraft Cthulhu pasauli. Sākumā to nemaz nevar tā pateikt, bet stāstam attīstoties šī saskarsme kļūst acīmredzama. Tā nu mēs uzzinām, kādēļ Albionas karalieni sauc par Viktoriju un kas ir smaragda krāsā. Ļoti labs stāsts.

Otrs atzīmēšanas vērtais stāsts ir „The Monarch of the Glen”. Galvenais personāžs Shadow ir pazīstams jau no „American Gods” laikiem. Šoreiz viņš apceļo Lielbritānijā un nejauši iekuļās kāda sena rituāla vidū. Pareizāk sakot, viņš tajā ņem tieši dalību. Liek padomāt, kas tad ir cilvēcība un, kas ir monstrs.

Arī stāsts „Goliath” ir labs, darbība norisinās tādā kā Matrix pasaulē. Cilvēki dzīvo virtuālā realitātē un par to nemaz nenojauš, līdz Zemei neuzbrūk citplanētieši. Viņu pasaule sāk kārties un daži saprot lietu īsto dabu. Stāsts par lieliem mērķiem, kuru sasniegšanai indivīds ir tikai instruments, kuru izmanto iespējami minimizējot papildus resursus.

„Sunbird” mums pastāsta par diezgan interesantu veidu, kā saglabāt nemirstību. Eksistē kāds klubs, kura biedri jau daudzus gadsimtus (patiesībā tūkstošgades) nodarbojas ar katras sugas nogaršošanu. Laikam ritot šo nenogaršoto sugu kļūst arvien mazāk, bet laiku pa laikam atklājas kaut kas interesantāks par kārtējo vaboli.

Kopumā grāmatu varu vērtēt kā labu, lielākā stāstu daļa ir ierindojami kā labi un interesanti. Tie stāstiņi, kas rakstīti dzejas formā, man lielākoties tā ne visai. Laikam jau man smadzenes nav iekārtotas, lai spētu saprast to dzejiskās formas dziļumu. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās vienā paņēmienā.

Smoke and Mirrors by Neil Gaiman

smoke and mirrors

Izlasījis tādas Neil Gaiman grāmatas kā „Good Omens”, „Neverwhere”, „American Gods”, „Anansi Boys” un „Stardust”, atklāju, ka nekā daudz lasāma nav palicis, un ķēros klāt viņa stāstu krājumiņam. Kā jau visos stāstu krājumiņos, daži stāstiņi ir labi, daži ne tik ļoti. Ja godīgi, tad lielākā daļa no autora stāstiem mani atstāja vienaldzīgu. Tagad ir pagājis mēnesis pēc grāmatas izlasīšanas un no aptuveni trīsdesmit stāstiņiem (precīzi 29) atceros tikai piecus – tie man patika.

Nevar jau noliegt autora fantāzijas lidojuma daudzveidību, stāstos aprakstīti tiek daudz un dažādi atgadījumi, lielākā daļa gan veltīt šausmu žanram. Labākais stāstiņš manuprāt bija „Snow, Glass, Apples”, jeb alternatīvais stāsts par Sniegbaltīti. Izlasiet šo stāstiņu un Sniegbaltītes traģēdiju uztversiet pavisam no cita rakursa. Protama lieta, ka nesmādēju arī stāstiņus, kas tika veltīti Cthulhu kultam. Tādi savdabīgi un viegli humoristiskā garā ieturēti. Fascinēja arī stāstiņš par antikvariātā nopirkto Svēto Grālu.

Aptuveni puse no stāstiņiem mani nesaistīja vispār, izlasīju, mani tie pat neieinteresēja. Pāris bija sarakstīti tā, ka nedaudz palasot sākumu, izlēmu stāstiņu izlaist. Tāda lieta ar mani vispār gadās reti, bet šoreiz gadījās vairākkārt. Nezinu, varbūt stāstu krājumiņš speciāli tāds izveidots, lai aptvertu visu autora daiļradi. Brīžiem lasot radās doma, ka kādu konkrētu stāstiņu diez vai atsevišķi kāds kaut kur publicētu un, ja nezinātu tā autoru, tad vispār ignorētu.

Kopumā, kā jau stāstu krājumam pienākas, vērtējums būtu no 1 no 10 līdz 10 no 10 ballēm. Grāmatiņu pirkt pat neieteiktu, jo lielāko daļu no stāstiņiem var izlasīt internetā tāpat par brīvu.

Un beigās viens no Neil Gaiman īsākajiem stāstiņiem „Nicholas Was…” satur tikai 100 vārdus, ņemts no Neil Gaiman mājas lapas:

„Nicholas Was…

older than sin, and his beard could grow no whiter. He wanted to die.

The dwarfish natives of the Arctic caverns did not speak his language, but conversed in their own, twittering tongue, conducted incomprehensible rituals, when they were not actually working in the factories.

Once every year they forced him, sobbing and protesting, into Endless Night. During the journey he would stand near every child in the world, leave one of the dwarves’ invisible gifts by its bedside. The children slept, frozen into time.

He envied Prometheus and Loki, Sisyphus and Judas. His punishment was harsher.

Ho.

Ho.

Ho.

Хребты Безумия by Говард Лавкрафт

Хребты Безумия

Šī grāmatiņa ir tipiskāko H.P.Lovecraft šausmu stāstiņu izlase. Šis rakstnieks ir slavens ar Cthulhu izdomāšanu, un kā par brīnumu ir atradušies daži ļautiņi, kas šim senajam briesmonim tic. Viņš ir saviem stāstiem ir izgudrojis grāmatu „Necronomicon”, kurā aprakstīti senie kulti un maģija. Lai arī autors atzinies, ka grāmata nekad dabā nav eksistējusi, tas nav liedzis uzņēmīgiem ļaudīm to sarakstīt un tirgot internetā.

Stāstiņi sarakstīti 1930-tajos gados un ir tipiski tā laika šausmu žanra pārstāvji. Stāstu varoņi lielākoties sastopas ar senu ļaunumu, ar kaut ko cilvēkam tik svešu, ka viņi vai nu beigās sajūk prātā (tad stāsts ir kā dienasgrāmatas atstāstījums) vai arī īsti netic tam, kas noticies (tad stāsts ir kā atmiņu pieraksts pēc daudziem gadiem). Kā likums stāstos ielikti daudz senu civilizāciju artefakti, pašu civilizāciju pārstāvji un dažādi sātaniski kulti. Ja nav augstāk minēto radījumu, tad ir atdzīvināti miroņi, dzimtas lāsts vai veca māja.

Izskatās, ka autors savulaik ir bijis diezgan nopietns eigēnikas piekritējs, ja cilvēkam ir kāda miesiska kroplība – skaidra lieta, ka nekāds labais tēls viņš nebūs. Daļa varoņu ir mentāli nestabili, laikam tas palīdz ieskatīties šausmās dziļāk. Gandrīz aizmirsu incestā radušos bērnus, tie parasti rada kaut kādu sātanisku kultu, noiet dzīvot pazemē, piekopj kanibālismu un upurē mazus bērnus.

Pozitīvi ir tas, ka stāstos darbība noris visai spraigi, un, lai arī mūsdienu cilvēku ar 30-to gadu šausmām īpaši nepārsteigsi, izvēlētie temati vismaz man likās visnotaļ saistoši. Nedaudz gan kaitināja stāstiņi, kuri satur vairāk par vienu nodaļu, tad katras nodaļas sākumā neliels notikumu atskats uz iepriekš notikušo, bet tā laikam tā laika literatūras īpatnība. Nedaudz uzjautrina arī biežā vārdu šausmīgs, pretīgs, nedabisks, traks, neprātīgs pielietojums. Ja ar tiem domāts radīt atmosfēru, tad autors ir nedaudz pārcenties.

Pašas šausmas kā likums notiek tā laika zinātnes jaunajās nozarēs – psiholoģija, arheoloģija. Neiztiek arī bez nopietna misticisma un dažādu kultu piesaukšanas. Kā notikumu vietas, lokālām šausmām parasti neliela pamesta māja, Jaunanglijā vai arī Britu salās. Globāliem atklājumiem, kas jāslēpj no cilvēces vieta atvēlēta Antarktīdā, Austrālijas tuksnešos vai vienkārši sapņos.

Interesanti, ka šis autors neizslēdz citu civilizāciju eksistenci kosmosā. Skaidra lieta, tās ir nedabiskas, pretīgas un cilvēkiem svešas, kas pēc savas būtības ir destruktīvas un šausmīgas, bet par laimi, ja tu nelien, kur nevajag, tev briesmas nedraud. Lovecraft civilizācijas parasti nav tehnogēnas, kosmosā lido ar spārniem, labi pārzina psiholoģiju un paļaujas uz saviem dieviem, kuri ir briesmīgāki par viņiem pašiem.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, stāsti ir galvas tiesu labāki par tā laika gotiskajiem romāniem, kur visa darbība parasti risinās ap jautājumiem, kāpēc laukā pie tuvējā kroga spokojas? (pēc 300 lapaspusēm tu uzzini „šausmīgo atgadījumu”, kad strīda laikā kāds kādu nogalējis), kā vampīri ievilina savos tīklos cilvēku? (beigās kā likums viss vampīru klans tiek iznīcināts). Iesaku izlasīt visiem, kurus šausmu stāstiņi interesē un gribas redzēt kādi tad viņi bija agrāk.