Navigate / search

The Abominable by Dan Simmons

The Abominable by Dan Simmons

Šo autora grāmatu es biju kaut kā palaidis garām, šķita, ka viņas iznākšana būs kaut kad šogad. Vienu vārdu sakot, biju nokļūdījies par četriem gadiem. Tā kā autors man kotējās visnotaļ augstu, tad apjēdzis savu nolaidību, grāmatu iegādājos un sāku lasīt uzreiz.

1924, gadā cīņa par Everesta iekarošana prasīja upurus, uzkāpšanas mēģinājumā pazuda Džordžs Malrojs un Sandijs Irvains. 1925. gadā uz Everestu dodas Pirmā pasaules kara veterāns un dzejnieks Ričards Dīkons, Šamoni gids Žans Klods Kleruā un amerikāņu alpīnists Džeiks Perijs. Viņi bija pārliecinājuši Lorda Bromlija māti, ka spēs atrast Everesta sniegos viņas dēla līķi un noskaidrot tā nāves apstākļus. Taču uzsākot virsotnes iekarošanu viņi apjauš, ka kalnā nav vienīgie. Kaut kas seko viņiem pa pēdām, un 28’000 pēdu augstumā sākas cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Pirms sākt lasīt grāmatu, ir jābrīdina, ka lasītājam vismaz nedaudz ir jāinteresējas par alpīnisma vēsturi, citādi pirmās divas trešdaļas no šīs grāmatas būs tīrās mocības. Autors nudien ir uzņēmies savā vēsturiskajā romānā izstāstīt visus alpīnisma pirmsākumus. Ekipējums tiek aprakstīts līdz pēdējam sīkumam. Ja vēlies uzzināt, kādas ir priekšrocības zābakam ar divpadsmit dzelkšņiem pret desmit dzelkšņu zābaku, tad šeit tam būs vesela nodaļa. Tāpat būs daudzas nodaļas par Materhorna agrīnajiem iekarojumiem, par Eigeru un pirmajām ekspedīcijām uz Everestu. Tā kā man šī tēma vienmēr ir patikusi, man tas bija kā balzams dvēselei, un mani īpaši nesatrauca sižeta lēnā attīstība un sarunas par skābekļa balonu noderīgumu augstkalnu apstākļos.

Slēptā vēsture ir šīs grāmatas centrālā tēma. Pasaulē notiek daudzas lietas, par kurām zina tikai to veicēji. Džeiks šajā ziņā ir unikums, viņš ir uzkāpis daudzos kalnos pirms oficiālajiem uzkāpšanas datumiem, taču vienmēr ir bijuši apstākļi, kuri liedz viņam savus sasniegumus izpaust. Taisnība jau autoram ir – neviens neliedza kādam entuziastam uzrausties Everestā pirms Edmunda Hilarija un pazust nebūtībā. Fantazēt jau nav kaitīgi.

Cik bagātīgs ir vēsturisko faktu klāsts, tik nabadzīgs ir pats sižets. Kalnā kāpšanas procesa apraksts literārā ziņā pārspēj daudzus reālo alpīnistu aprakstus, un te īsti piesieties nevar, bet, sižetam attīstoties uz trillera pusi, autors pamanās radīt kognitīvo disonansi. Par iemeslu tam kalpo tas, ka autors atšķirībā no saviem varoņiem zina turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tas viņam ļauj ierakstīt stāstā notikumus ar tālejošām sekām, ieviest varoņus un to motivāciju, kas vēlāk radīs globālas pārmaiņas pasaulē. Taču autors to dara pilnīgi atrauti no aprakstītā laikaposma vēsturiskā konteksta. Viņa izvēlētā sižeta līnija, atmetot mūsdienu zināšanas par vēsturi, izskatās smieklīga. Tālāk nerakstīšu, lai nesamaitekļotu.

Kā jau minēju grāmatas sākumā, sižets tiek aprakts zem vēsturiskā faktu klāsta. Savukārt pēdējā trešdaļa pārvēršas asinis stindzinošā trillerī, kur tad arī izlien tas pretīgais no grāmatas nosaukuma. Skaidra lieta, ka pretīgumu izraisa nebūt ne tas, kas šķiet lasītājam. Tomēr, paskatoties loģiski, viss notiekošais sāk aizvien vairāk izvērsties pēc farsa, kas zināmā mērā apgāž autora iepriekš izvirzītās tēzes par grūtajiem apstākļiem Everestā.

Varoņi ir patīkami, viņu visu laiku runā par kalnā kāpšanas niansēm, atceras vecas ekspedīcijas, kā tēli viņi ir noslīpēti, un viņu mijiedarbība labi kompensē sākotnējo sižeta lēno attīstību. Visi ir tādi klusie ūdeņi, kur katram, izņemot vienīgi Džeiku, ir kaut kas slēpjams. Izlasot grāmatu var saprast, kas ir tas motīvs, kurš viņiem liek riskēt ar savu dzīvību, kāpjot kalnos.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, es nevaru likt mazāk par 9 no 10 ballēm, varoņi ir atmiņā paliekoši, vēsturiskie fakti ir kā medusmaize. Jā, sižets ir tāds saraustīts, bet kalni, kalni!

Пятое сердце by Dan Simmons

untitled

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, man bija kaut kur jānobumbulē pusstunda, un es šim procesam izvēlējos grāmatu veikalu. Ieraudzīju šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag, tieši krievu valodā. Pirmkārt tādēļ, ka tulkotājs savu lietu pieprot un otrkārt tādēļ, ka grāmatas beigās ir atrodamas tulkotāja piezīmes. Es šo to zinu par deviņpadsmitā gadsimta beigu aktualitātēm, bet ne tik daudz, lai spētu pats atkost visas kultūrvēsturiskās atsauces.

Savos ceļojumos pēc savas “nāves” Reihenbahas ūdenskritumā Šerloks Holmss Parīzē satiek amerikāņu rakstnieku Henriju Džeimsu. Neskatoties uz Holmsa grimu, Henrijs viņu atpazīst un iesaistās Holmsa jaunajā dēkā. Kopā ar Holmsu viņš dodas uz Ameriku, tur Holmss lietojot dedukcijas metodi grasās atklāt Kloveras Adamsas nāves patiesos apstākļus. Tur Holmss cer rast atbildi uz jautājumu, kurš viņu nomoka jau daudzus gadus – vai viņš nav izdomāts tēls?

Šo grāmatu var lasīt divējādi – kā kārtējo Holmsa stāstu, kurā iejaukta vispasaules sazvērestība, Irēna Adlere un vēl daudzi citi Holmsa ienaidnieki. Par noziegumiem, kurus atrisināt un novērst spēj tikai pasaules izcilākais detektīvs. Par to, kā šis izcilais detektīvs ir spiests apšaubīt pats savu eksistenci un par to kā doktors Vatsons patiesībā ir diezgan draņķīgs notikumu atstāstītājs. Šeit mēs varēsim uzzināt par Holmsa patieso bērnību un jaunību, un tā nepavisam nav tāda, kādu tas to reiz ir izstāstījis Vatsonam. Uzzināsim arī par Holms darba metodēm un viņa aizraušanos ar narkotiskajām vielām. Kā Holmsa stāsts šī grāmata ir vienkārši perfekta, un tikai tādēļ vien to ir vērts lasīt.

Kas gan šis būtu par moderno Holmsa stāstu, ja tas reizē nekritizētu oriģinālu? Kritiķa darbs tiek uzticēts Henrijam Džeimsam. Nopietnās literatūras autoram Holmsa deduktīvā metode šķiet pārvērtēta un tādēļ viņš nolemj mest kaunu pie malas un izlasīt doktora Vatsona literārā aģenta Doila lubu literatūru, kas veltīta viņa ceļabiedram. Lasītājam Doila oriģināls tiek pamatīgi dekonstruēts, Henrijs ir spiest secināt, ka Doils vai Vatsons pat īsti nav centušies, lai padarītu Holmsa piedzīvojumus ticamus. Vatsona sievai mainās vārds, Vatsona ievainojums no muguras pārceļo uz kāju, daudzos stāstos ir loģiskas kļūdas, šie visi sīkumi tikai pastiprina viņa aizdomas. Līdz brīdim, kad Holmss pastāsta katras lietas patiesos apstākļus un to, ko Vatsons ir salaidis grīstē (jo viņš jau nav tas attapīgākais cilvēks).

Otra daļa papildus Kloveras Adamsas nāves izmeklēšanai ir deviņpadsmitā gadsimta pēdējo gadu Amerikas atviedojums. 1893. gadā tur notika World’s Columbian Exposition, uz kuru ieradās daudzas tā laika slavenības. Tad nu autors ir pacenties un visas tās iepinis Holmsa detektīvā. Lasītājs uzzina tik daudz dažādu vēsturisku sīkumu par šo laika posmu viņu dzīvēs, ka brīžiem šķiet, ka pats ir pabijis tā laika ASV. Autors rakstot šo grāmatu ir veicis rūpīgu laikmeta izpēti un acīmredzot nav spējis noturēties, neiekļaujot uzrakto informāciju grāmatā. Dažam labam varbūt nepatiks atkāpe no centrālā sižeta un daudzie vēsturiskie fakti, kuri tiek iepīti tekstā tikai tādēļ, ka tie ir interesanti. Man gan šādas lietas patīk, nav nekā labāka kā lasīt interesantu detektīvu un papildus uzzināt šo to jaunu.

Grāmatai visu laiku cauri vijas jautājums par realitāti, ko var saukt par reālu un ko par izdomājumu. Kā cilvēks var garantēti apgalvot, ka viņš ir īsts, ka nedzīvo kaut kādā grāmatā, izdomātā pasaulē. Holmss personīgi ir spiest secināt, ka viņš ir izdomāts tēls, bet lasītājam par savu eksistenci ir jāpārliecinās pašiem.

Lieku 9 no 10 ballēm. Labs detektīvs, izcils vēsturiskais romāns, laba Doila Holmsa stāstu kritika. Ir gan viena problēma, autors kā tas viņam ir ierasts īsti nemāk uzrakstīt labas grāmatas beigas. Tā vien šķiet, ka viņš ir izšāvis visu pulveri pirms tam un beigas sanāk samocītas. Tomēr neskatoties uz to iesaku izlasīt ir tā vērts.

Songs of the Dying Earth by George R.R. Martin and Gardner Dozois

SONGS OF THE DYING EARTH

Šī grāmata mani grāmatu veikalā uzrunāja. Un man viņu vajadzēja nopirkt uzreiz un tūlīt. Ar mobilā telefona palīdzību amazonē man tas izdevās pāris sekunžu laikā. Netipiski man, sāku lasīt to jau tai pašā vakarā. Un tipiski sev konstatēju, ka esmu daļēji iepircies. Pirmkārt, grāmatā atrodamie stāsti ir apkopoti, lai atspoguļotu kādu no Jack Vance “Dying Earth” pasaules aspektiem. Otrkārt, man par šādu rakstnieku un grāmatu bija pirmā dzirdēšana. Par to, protams, liels kauns. Tātad biju nopircis grāmatu, kas sastāv no daudziem stāstiņiem, kur darbība norisinās lielā mirstošās zemes pasaulē ar bagātu monstru biotopu un burvjiem uz katra soļa.

Nebija nekāds brīnums, ka pēc pirmajiem diviem stāstiņiem man gribējās grāmatu nolikt malā, patiesībā izdzēst un aizmirst. Tomēr saņēmos un lasīju, vienmēr, kad man nebija nekā labāka ko lasīt. Pagāja divas nedēļas un pa bišķam grāmatu piebeidzu. Grāmatā ir ap divdesmit stāstiņiem, tomēr, manuprāt, lasīšanas vērti ir tikai kādi pieci. Tie vismaz ļāva izprast pirmējo pasauli, neko par to nezinot, neatstājot daudzas mistiskas atsauces uz lietām, par kurām tu diemžēl neesi lasījis. Pārējie stāsti, lai autori man piedod, bija tādi viduvēji darbi, kas cieta no pārliekas liekvārdības, kas acīm redzami ir hipertrofēta ideja par Jack Vance stilu.

Tagad stāsti, kas man patika:

Kage Baker “The Green Bird – Mirstošās zemes pasaulē burvjiem ir grūta dzīve, viņiem galvās turas labi ja trīs burvestības, kad tā izteikta, tad jāmācās no jauna. Tomēr, ja tev ir divi papagaiļi, kas nesaprot, ko paši runā, tad tu kļūsti par staigājošu burvju grāmatu. 10 no 10 ballēm,

Phyllis Eisenstein “The Last Golden Thread” – ja ģimenes bizness ir sēņu tirdzniecība, tad kļūt par burvi būs katra cilvēka sapnis. Stāsta varonim izdodas par tādu kļūt, palīdzēt smukām jaunkundzēm, sakārtot tēva biznesu un veikt citas interesantas lietas. 9 no 10 ballēm.

Tad Williams “The Lamentably Comical Tragedy (or the Laughably Tragic Comedy) of Lixal Laqavee” – par burvi var izmācīties ikviens, ja vien ir, kas māca. Tomēr ir būtiski, lai skolotājs mācītu no brīvas gribas. 10 no 10 ballēm.

Dan Simmons “The Guiding Nose of Ulfant Banderoz” – pasaules gals ir pavisam tuvu, un daži ir ieinteresēti, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Ir noslēpumaina maģijas bibliotēka, dīvainas nāves un gaisakuģi. Labs stāsts, visgarākais visā krājumā un arī, manuprāt, visinteresantākais. 10 no 10 ballēm.

George R.R. Martin “A Night at the Tarn House” – kādā nomaļā viesnīciņā vakarā satiekas burvji, krāpnieki, burvju mednieki, vampīri un citi mošķi, lai nokārtotu rēķinus. 10 no 10 ballēm.

Šo stāstu dēļ grāmatu ir vērts lasīt, tie pārāk nebalstās uz kontekstu, bet paši to rada. Kas zina, varbūt kādreiz izlasīšu arī pašu oriģinālo darbu un tad uz tiem stāstiem, kurus vēl atcerēšos, skatīšos pavisam citādi. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, daži stāsti bija īpaši garlaicīgi.

Black Hills by Dan Simmons

black hills

Šo grāmatu atradu visai nejauši, skatījos vai Saimonss nav ko jaunu izlasīšanas vērtu sarakstījis. Šī tad bija viena no viņa jaunākajām grāmatām. Citu lasītāju atsauksmes gan bija visai pašvakas, sak, nav vairs tas. Neskatoties uz to, grāmatu sāku lasīt. Un ko tur slēpt, pēc četrdesmit lapaspusēm noliku viņu malā, domāju pavisam. Tomēr nav manā dabā atstāt grāmatu neizlasītu, un pēc nedēļas pie grāmatas atgriezos.

Grāmatas galvenais varonis ir Sioux cilts indiānis vārdā Paha Sapa. Paha Sapa nozīmē tos pašus Melnos pakalnus, kas kalpoja par tādu kā vietējo cilšu svētvietu. Par melniem tos sauca, jo uz līdzenuma fona pakalni apauguši ar kokiem izskatījās tumši. Pats Paha Sapa ir visai necils indiāņu puišelis, ir skaidrs, ka viņš nebūs ne karotājs, ne šamanis. Pats jau arī viņš pēc nevienas no šīm karjerām netiecas. Tēvs viņam ir miris jau pirms dzimšanas. Puisis pēc veiksmīgas kaujas sevi uzskatīja par neievainojamu, diemžēl otrā kauja šo pieņēmumu apgāza. Viņa māte sērās sevi pārlieku savainoja un dzemdībās mira. Tā nu viņu pieņēma cilts viedais vīrs Limp-a-lot (Klibo daudz). Puikam piemīt viena interesanta spēja, pieskaroties cilvēkam, viņš redz visu tā dzīvi un nākotni.

Grāmata sastāv no trīs galvenajām sižeta līnijām. Pirmā veltīta Paha Sapa pusaudža gadiem līdz Little Big Lorn kaujai, kurā indiāņu apvienotais karaspēks stājās pretī 7. Kavalērijas pulkam. Šī pulka komandieris bija Custer (latviski šķiet Kasters), kurš tad tur arī ņēma galu.

Otrā sižeta līnija veltīta pašam Kasteram, tikai viņš nejauši nonācis Paha Sapa galvā. Puika nejauši bija pieskāries bālģīmju karavadonim tā nāves brīdī un notvēris viņa dvēseli. Šī gan vairāk izpaužas kā Kastera domu vēstules savai sievai Elizabetei.

Trešā veltīta 1930-tajiem gadiem. Paha Sapa netieši palīdz postīt savu senču svētvietu. Sešiem veciemtēviem ir pienācis gals, viņu vieta tiek veidots Rašmūras komplekss. Tauku ņēmēji ir triumfējuši, viņi ir paņēmuši visu. Indiāņi dzīvo rezervātos, viņu tradīcijas tiek aizmirstas un svētvietas apgānītas. Paha Sapa ir dota iespēja atriebties, jo viņš šajā projektā ir galvenais sprāgstvielu speciālists.

Kopumā visai labs lasāmais. Autors, sev raksturīgi, pamatīgi izpētījis lietas, par kurām viņš raksta. Tā nu mēs bonusā uzzinām Bruklinas tilta konstruēšanas nianses, prezidentu galvu tēlniecības nianses, lielās Depresijas ietekmi uz ikdienu, milzu putekļu vētras efektiem, Sioux indiāņu valodas smalkumus un indiāņu bālģīmju attiecību nianses.

Nepatikās daudzo indiāņu vārdu lietošana ar tūlītēju tulkojumu angļu valodā. Man kā šīs valodas nepratējam tas reāli kaitināja. Kāda velna pēc man lasīt vārdus valodā, kuras izrunu es nemaz neprotu. Saprastu jau, ja vietām, nevis katrā rindkopā. Kastera līnija arī bija vāja, tā lielākoties sastāvēja no virsnieka erotiskajām fantāzijām un reālu pienesumu grāmatai bija grūti atrast. Pēc kāda laika es viņa vēstules Elizabetei lasīju pa diagonāli.

Grāmatas beigas arī man izraisīja vilšanos, kaut ko tādu no šī autora es nebiju gaidījis. Protams, labi jau ir, ka iebaksta indiāņiem, ka tie paši nemaz nav bijuši nekādi labiņie pirms balto parādīšanās. Arī viņi paši ir bijuši Tauku ņēmēji gan no zemes, gan cits no cita. Nepamatoti kari, zemju iekarošana, cilšu iznīcināšana, tas viss labi. Bet tas nākotnes redzējums – reāla cukurvate, jeb prastāk izsakoties – globāla krustām samīžšana.

Tas viss kopā man liek grāmatai likt 7 no 10 ballēm. Izlasīšanu nenožēloju. Patīk reālu faktu iepīšana stāstā. Bet otrreiz diez vai lasīšu.

Fires of Eden by Dan Simmons

fires of eden

Grāmatas darbība risinās Havaju salās. Miljardieris Bryan Tumbo kādā no salām ir uzcēlis lielisku viesnīcu ar mērķi pārdot to japāņu investoriem, bet ir viens neliels „bet”. Hotelī sāk pazust cilvēki, un apkārt tam notiek dīvainas lietas. Ir parādījušies senie dēmoni. Pa salu tagad klejo Suns, Haizivs un Kuilis, kas nesmādē cilvēku gaļu un vadās pēc sev vien zināmiem mērķiem. Grāmatas galvenā varone Eleanor ir labi informēta par šiem notikumiem, jo šādas lietas te nenotiek pirmo reizi, un dara visu, lai tos novērstu.

Drīz būšu kļuvis par Simmons daiļrades pazinēju, pēdējā laikā esmu izlasījis diezgan daudz viņa sarakstītas grāmatas. Teikšu uzreiz – šī nav viena no labākajām grāmatām, es pat teiktu – viduvēja. Parasts trilleris ar misticisma pieskaņu. Arī dekorācija ir standarta – nomaļš hotelis (S.Kinga „Shining”), nolādēta vieta, senču kapi, dēmoni (kurā šausmu stāstā tad tādu nav), cilvēku alkatība un pāris cilvēku, kas zina kādas lietas jādara. Tas viss kopā radīja iespaidu – kaut kur jau lasīts. Arī havajiešu mitoloģija nebūt nav attēlota tik saistoša, lai spētu ieviest sižetā novitāti.

Arī autora mēģinājums sižetā iepīt M.Tvena un galvenās varones Tantes ceļojumu uz Havaju salām mani nedaudz izbrīnīja. Neliels spoileris. Galvenā varone visu laiku vazā sev līdzi tantes dienasgrāmatu, kurā aprakstīti notikumi, kuri norisinājās uz šīm salām pāri par simts gadus atpakaļ. Dienasgrāmata visur tiek netieši pieminēta, lielākā daļa no galvenajiem tēliem viņu arī izlasa un nosaka, redz, kas te notiek, nu mēs zinām. Tajā pat laikā lasītājs nedabū uzzināt par tās saturu praktiski neko, arī lielie lasītāji, cik var noprast pēc sižeta no tās dienasgrāmatas nav ieguvuši neko daudz vairāk, cik parasts bērns izlasot Brīnumzemes pasaku grāmatu. Nezinu kāpēc, bet tieši šī dienasgrāmata mani reāli aizkaitināja.

Tumbo, iespējams, bija spilgtākais tēls. Jā, alkatīgs biznesmenis visa notiekošā galvenais vaininieks, tomēr viņš ne brīdi nezaudē optimismu par savu plānu veiksmīgu realizāciju un jāatzīst, ja autors nebūtu iejaucies viņš to hoteli visticamāk būtu japāņiem pārdevis.

Kopumā grāmata ir okei, ja negribas lasīt neko nopietnu. Es gan biju sagaidījis kaut ko nedaudz nopietnāku, bet diemžēl vīlos. Grāmatai liekamas 7 no 10 ballēm. Šo to jau par havajiešu mitoloģiju uzzinām, bet grāmatai, kas veltīta Havaju salām tā kā nedaudz par maz.

Song of Kali by Dan Simmons

Song of Kali

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Dzejniekam vārdā Bobby Luczac laikraksta redakcija piedāvā aizbraukt uz Indiju. Viņa darbs ir vienkāršs; satikt bengāļu rakstnieku vārdā Das un paņemt viņa jaunāko garadarbu. Protams, ja tas ir iespējams, būtu vēlams arī uzzināt, kā cilvēks, kurš rietumu pasaulē skaitās miris jau astoņus gadus, spēj uzrakstīt poēmu. Bobby Luczac tas vairāk šķiet kā eksotisks ceļojums, un tādēļ viņš līdzi paņem gan savu indiešu izcelsmes sievu, gan savu nesen dzimušo meitiņu. Tā nu viņi visi aizlido uz Kalkutu, un te arī viņu laimīgās dienas beidzas.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka tā ierauj savā realitātē jau no pāris pirmajām lapaspusēm un nebrīnītos, ja pēc izlasīšanas dažu vieglāk iespaidojamu lasītāju kādu laiku vajātu murgi. Tie, kas ir lasījuši R.Kiplinga darbus par Indiju, atpazīs lielāko daļu standarta baltā cilvēka Indijas stereotipiem. Daudz un dažādi noslēpumaini kulti, Kali, slepkavas, nabadzība, profesionāli ubagi, govi, kastas un citas lietas. Jo vairāk galvenais varonis iepazīst Kalkutu un tās iedzīvotājus, jo vairāk tā viņam sāk nepatikt, bet arī tikt no viņas prom nemaz nav tik viegli.

Sliktās vietas, melnie caurumi pasaules realitātē rakstniekiem nav svešs koncepts. Tomēr Simmons šo lietu parāda citā kvalitātē. Viņam ļaunuma iemiesojums ir nevis pamesta māja, nomaļa kalnu ieleja vai vecas drupas, bet gan vesela pilsēta Kalkuta. Viens gan ir skaidrs – pēc šīs grāmatas izlasīšanas es diez vai uz Kalkutu kādreiz braukšu. Laikam jau mani aizspriedumi pret Indijas pilsētu netīrību, iedzīvotāju vienaldzību pret citu un savu dzīvību, un nedaudz savādākais pasaules uzskats, pārāk labi saskanēja ar autora aprakstīto.

Protams, es skaidri apzinos, ka šī grāmata ir šausmu stāsts nevis ceļojumu apraksts, bet tur nu vairs neko nevar darīt. Diemžēl neesmu arī pietiekoši spēcīgs indiešu daudzajās reliģijās un viņu milzīgajā dievu, rakšasu un pusdievu panteonā, lai spētu spriest par autora aprakstītā Kali kulta rituālu patiesību un nozīmi mūsdienu Indijā. Šis fakts, domājams, man liks nedaudz iedziļināties šajos jautājumos, izlasot kādu grāmatu par šo tēmu. Lai gan grāmatas centrālo ideju Kali laikmets grāmatas varoņa pasaulē ir pienācis, gribam mēs to vai negribam.

Tā kā šis ir autora debijas darbs, tad pietrūkst vienas viņam raksturīgas lietas, tas ir viltīga nobeiguma. Nē, nobeigumam nav ne vainas, bet kaut kā gaidīju daudz interesantāku kā vēlākajiem darbiem. Bet nekas – 9 no 10 ballēm liekamas droši. Ja patīk šausmu stāsti to labākajā nozīmē (tas ir kad autors, tā vietā lai sīki un smalki aprakstītu asiņainus skatus, uzraksta tā, ka tavas paša smadzenes rada vajadzīgo noskaņu), tad ir vērts palasīt.

Darwin’s Blade by Dan Simmons

Darwins Blade

Darwin Minor ikdiena sastāv no dažādu nelaimes gadījumu izmeklēšanu. Tā var būt gan lidmašīnas katastrofa, gan autoavārija, gan nelaimes gadījums zoodārzā. Kādu dienu viņa vēlme noskaidrot patiesību nonāk konfliktā ar noziedzīga grupējuma vēlmi iedzīvoties uz nelaimes gadījumu apdrošināšanas kompensācijas rēķina. Tad nu Darwina ikdiena pārvēršas par centieniem izdzīvot.

Kā jau pēc aprakstiņa var spriest, tipisks trilleris. Nenoliedzami, šī grāmata tāda arī ir. Tomēr aiz visas standarta trillera būšanas – pakaļdzīšanās, slepkavības mēģinājumiem, konspirācijas un cīņas, slēpjas diezgan nopietna ASV apdrošināšanas industrijas analīze. Ir aprakstītas tiesas prāvas, kas skar mūsuprāt dīvainus gadījumus, „paslīdēšana” pie veikala durvīm un kompensācijas pieprasīšana, ciešana autoavārijā, kur cietušā mašīna ir speciāli aprīkota, lai avārijas izraisītājs neciestu. Aprakstīti arī sīkie blēži, kas regulāri dažādās iestādēs gūst „mugurkaula bojājumus”, ģimenes, kuras pelna uz autoavārijām. Aprakstīti arī advokāti, kuriem šīs tiesāšanās ar „vainīgajām” kompānijām ir galvenais ienākumu avots.

Otrs grāmatas pluss ir dažādu jocīgu gadījumu „iz dzīves” analīze un apraksts. Par jocīgo gadījumu datubāzi autors izmanto Darvina balvas kandidātus. Man ar nelielām pūlēm izdevās tur pāris no autora aprakstītajiem notikumiem (piemēram, gadījums ar džeku, kurš uzstādījis savam auto divus raķešdzinējus pacēlies gaisā un ietriecies kanjona sienā). Grāmatas autors apgalvo, ka aprakstot visus gadījumus ir reāli konsultējies ar speciālistiem un cer, ka neko nav sajaucis. Līdz ar to grāmatā nav nekādu notikumu un darbību, kas konfliktētu ar fizikas likumiem. Tas manuprāt šāda tipa grāmatām ir liels pluss.

Grāmata ir laba un izklaidējoša lasāmviela. Protams, pēc „Terror” un „Drood” šķita līmeni zemāk, izņemot galveno varoni pārējie ir tādi kā blāvi tēli. Kopā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt, ja gribas ko izklaidējošu.

Drood by Dan Simmons

Drood

Izlasot pāris lubu grāmatiņas nolēmu pieķerties kaut kam nedaudz kvalitatīvākam. Tā kā Simmons ar savu „The Terror” bija atstājis uz mani ļoti labu iespaidu, paņēmu viņa jaunāko darbu „Drood”.

Šai grāmatai ir trīs centrālie tēli, no kuriem divi neprasa nekādus komentārus, bet viens, iespējams, ir reāla persona, iespējams, iedomu tēls.

Tātad pirmais tēls ir Čārlzs Dikenss. Kas ir Dikenss? Dikenss ir angļu rakstnieks, kas sarakstījis tādus darbus kā „Oliver Twist”, „Bleak House” un citus. Domāju, katram, kas daudz maz lasījis klasiku, šis rakstnieks ir pazīstams.

Otrais tēls ir Vilkijs Kolinss. Kas ir Kolinss? Arī angļu rakstnieks Dikensa tuvs draugs, līdzautors, aizbilstamais un galvenais konkurents. Viņš ir arī tas, kas pavēsta notikumus, kuri risinās no 1865. gada 9. jūnija līdz pat 1870. gada 9. jūnijam. Šis rakstnieks mūsdienās ir pazīstams ar tādiem darbiem kā „The Woman in White” un „The Moonstone”.

Trešais tēls ir Drood. Kas ir Drood, to nezina neviens. Iespējams, ka viņš ir ēģiptietes un angļu aristokrāta dēls, kas ieradies Londonā atriebties. Iespējams, ka viņš vienkārši ir cīnītājs par sociālo taisnīgumu, iespējams, slepkava, kas nogalinājis vairākus simtus cilvēkus un sapulcējis ap sevi ķīniešus un indiešus noziedzīgā grupējumā. Iespējams, viņš ir kāda sena ēģiptiešu kulta sekotājs. Iespējams, vienkārši narkotisko murgu uzburts tēls. Viens gan ir skaidrs – viņš ir praktiski visvarens.

Drood stāstījumā parādās jau no paša sākuma. 1865. gada 9. jūnijā Dikenss cieš dzelzceļa katastrofā un piedaloties glābšanas darbos viņam pievienojas noslēpumaina persona apmetnī ar seju, kas paslēpa kapucē tas tad arī ir Drood. Viņš arī atstāj pietiekoši daudz norādes, lai viņu vēlāk varētu atrast.

Tātad vienīgais un galvenais stāstītājs ir Vilkijs Kolinss, lasot viņa stāstījumu ir jāņem vērā dažas viņa ikdienas dzīves īpatnības. Pirmkārt, viņu moka podagra un, lai remdinātu sāpes, dienas laikā tiek izdzertas pāris glāzes opija tinktūru jeb pārsimt reizes lielāku dozu nekā bija pieņemts tā laika medicīnā. Viņu no bērnības vajā „zaļā sieviete”, kas šad tad viņam iekož kaklā vai mēģina nogrūst pa trepēm. Viņam ir arī dubultnieks „other Wilkie”, kas nāk pie viņa naktīs, nelūgts aizņem viņa kabinetu un pats trakākais raksta viņa romānus. Skaidra lieta, ka lasot šāda cilvēka memuārus ir jābūt diezgan uzmanīgam.

Arī savā stāstījumā viņš ir aizdomu pilns pret lasītāju, viņu uztrauc, vai arī nākotnē viņš joprojām ir Dikensa ēnā, viņš izsaka arī aizdomas, ka lasītājs grāmatu lasa tikai tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk tieši par pašu Dikensu nevis par notikumiem saistītiem ar Drood. Stāstījumam ritot, pamazām sajūtam, kā no distancēti draudzīgas attieksmes, Kolinss kļūst atklāti naidīgs, viņa darbi ir labāki, komplicētāki, tēli dzīvāki par Dikensa radītajiem. Tomēr padumjā Londnas publika to nespēj pilnībā novērtēt. Arī pie Drood parādīšanās ir vainīgs Dikenss.

Patiesībā grāmata tiešām ir vairāk par Dikensa un Kolinsa attiecībām un viņu biogrāfiju nekā par Drood. Ar Drood saistīto action mierīgi varētu ietilpināt simts lappusēs. Bet mūsu stāstītājs mīl regulāri nolēkt no tēmas, aizvirzīties uz dažādiem sadzīves aspektiem, lai pēc pārdesmit lapaspusēm atkal atgrieztos pie noslēpumainā Drood. Reizēm rodas priekšstats, ka autors ir savācis tik daudz informācijas par Viktorija laikmeta Londonu, ka ir vienkārši vēlējies izstāstīt to visu arī lasītājām.

Vislabāk atmiņā iespiedās aina: Kolinss uzzina ka viņa mīļākajai gaidāms bērns. Šis labsirdības uzplūdu vadīts palielina viņas ikmēneša uzturnaudu no 20 £ uz 25 £, skaidra lieta, ka nabaga sieviete izplūst pateicības asarās.

Jāatzīst šī grāmata ir pirmā Dikensa biogrāfija, kuru esmu lasījis un jācer, ka tajā ir arī daļa patiesības un nav vieni vienīgi izdomājumi. Bet tieši šī izdomātā daļa padara grāmatu daudz interesantāku. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem, kurus interesē slaveni cilvēki un viņu dzīve tai pat laikā bez pretenzijām pret nelieliem izpušķojumiem. Lasot grāmatu uzzināsiet ari pāris Dikensa un Kolinsa radīto darbu vēsturisko kontekstu, daudz informācijas par tā laika Londonu un, ja cītīgi sekosiet līdzi stāstam, iespējams, arī uzzināsiet arī kas tad ir Drood.

The Terror by Dan Simmons

the terror

1845. gada 19. maijā Angliju atstāj Sera Džona Franklina vadītā ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu. Ekspedīcijā piedalījās 128 vīri uz diviem kuģiem Terror un Erebus, abi kuģi bija speciāli aprīkoti kuģošanai ledus apstākļos, tiem bija gan papildus apšuvuma kārtas un pat tvaika dzinēji. Lai ekipāžai ziemošanas mēnešos nebūtu garlaicīgi, uz kuģa atradās bibliotēka ar pāri par tūkstoš grāmatām un konservi, kuriem vajadzētu pietikt septiņiem gadiem (ja samazina dienas devu). Pēdējo reizi ekspedīciju redzēja vaļu mednieki 1945. gada augustā, kopš tā laika mēs zinām tikai, ka visi ekspedīcijas dalībnieki ir gājuši bojā.

Grāmata ir autora variācija par tēmu, kas notika pēc tam. Autors pasniedz notikumus no dažādu ekspedīcijas dalībnieku redzes punkta, viņš it kā nošķir cilvēkus no apkārt notiekošā, tādēļ vēstījums iesākumā liekas tāds pasauss, tomēr iesākot lasīt tu vairs nevari atrauties. Tieši šis skatījums uz notikumiem no dažādiem kuģa apkalpes locekļu punktiem manuprāt ir grāmatas galvenais trumpis. Izlasot grāmatu, man šķiet, ka es pazīstu gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus, ziņu viņu iekšējos motīvus, dzinuļus un vēlmes. Tie ir gan ekspedīcijas vadītājs Džons Franklins, grāmatas galvenais tēls Terror kapteinis F.R.M. Crozier, psihopāts Hikki, dakteris Gudser, ledus locis Blanky u.c.

Ja klasiskos izdzīvošanas trilleros kā Džeka Londona darbos autors tic cilvēka spējām izdzīvot „baltajā ledus ellē”, tad Dens Simmons tam netic, baltais cilvēks nav piemērots dzīvei arktiskajā tuksnesī. Ekspedīcijas dalībnieki absolūti nav sagatavoti ziemošanai Arktikā, kuģi ar centrālapkuri ogles patērē ātrāk nekā plānots, arī konservi izrādās bojāti un kuģu komandas lēnām pārņem izmisums, kuru nomāc tikai militāra disciplīna un bailes no Zvēra. Zvērs ir šī trillera mistiskā daļa, tas ir kā liels leduslācis, kas laiku pa laikam nolaupa un apēd kādu ekspedīcijas dalībnieku, tomēr viņš ir tikai sižeta sastāvdaļa, tikai papildus problēma kā ledus, aukstums un bads.

Lasot šādas grāmatas es vienmēr aizdomājos, kas cilvēkiem liek dzīties kaut kur uz Arktiku absolūti nesagatavotiem, lai tur lēnām nomirtu apēdot vienam otru. Atbilde protams ir triviāla, kuģa kapteiņi un virsnieki atradās dienestā un devās turp, kur viņus sūtīja, matrožus vilināja labs atalgojums, ekspedīcijas rīkoja, lai atrastu jaunus tirdzniecības ceļus, bizness – nekāda varonība un tālu zemju vilinājums, varbūt kāds arī alka slavas. Jo īstais Džons Franklins kādā no iepriekšējām ekspedīcijām bija spiests bada laikā apēst pats savus zābakus.

Pozitīvs ir arī fakts, ka darbība nevienu brīdi nedominē pāri cilvēkiem, tas arī ir tas, kas labu grāmatu atšķir no bojevikiem. Bojevikā beidzoties darbībai, beidzas grāmata un personāži ir tikai darba veicēji. Šeit personāži ir priekšplānā un viņu motīvi ir tie, kas rada darbību. Grāmata ir visai bieza, ap 700 lapām tomēr man nevienu brīdi neuznāca vēlme nolikt viņu malā.

Lasot šo grāmatu fakts, ka tu zini kā viss beigsies nemaz netraucē. Lasot tu aplīpi ar autora varoņu cerību, ka iespējams viņiem paveiksies un viss beigsies labi. Tas, ka vīri nokāpj no kuģiem un sākt vilkt laivas uz sauszemes pusi dodoties pretī savai nāvei nerada vēlmi nolikt grāmatu malā. Kapteinis F.R.M. Crozier kādā apbedīšanas runā saka:

„Life is ‘solitary, poor, nasty, brutish, and short”

Iespējams, ka tā arī ir, un ekspedīcijas dalībniekiem tā ir realitāte, bet varbūt –

„… life is anything but poor, nasty, brutish, and short. But perhaps it did not have to be solitary.”

Grāmatu viennozīmīgi atzīstu par labāko, ko šajā gadā esmu lasījis, biju jau domājis, ka piedzīvojumu un ekspedīciju atainojumi mani vairs nespēs aizraut, bet tomēr maldījos. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem. Šī ir grāmata, kuru noteikti pārlasīšu vēl pāris reizes, jo šeit galvenais nav tas kā viss beidzās, bet gan tas kā viss notika.

The Rise of Endymion by Dan Simmons

Voshod Endimiona

Šī ir Hyperion cikla ceturtā un pēdējā grāmata. Rauls Endimions turpina savu vēstījumu par dzīvi kopā ar mesiju. Ordenis ir uzsācis neticīgo iznīcināšanu humānā veidā: neticīgos iemidzina, sasaldē un nogādā pagaidu glabātuvēs. Ordenis ir nolēmis atbrīvoties arī no Outster klātbūtnes Visumā uzsākot viņu metodisku iznīcināšanu, izmantojot Tehno-Core atbalstu. Lai labāk ieskicētu ģeopolitisko situāciju, galvenais varonis Rauls tiek sūtīts ceļojuma pa dažādām bijušās Hegemonijas planētām; tur viņš sastopas ar dažādām kultūrām, kuras vēlas pakļaut un iznīcināt Ordenis. Galu galā viņš atgriežas pie Aenea, kura atrodas uz planētas T’ien Shan, tāda kā Tibeta planetārā mērogā. Tur viņus arī panāk Ordenis.

Ja autors nesniegtu atbildes uz jautājumiem, tie radās lasot iepriekšējās sērijas grāmatas – kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?, diez vai es spētu nosaukt viņu par ļoti interesantu. Autora idejām var piekrist var nepiekrist, bet pasniegtas tās tiek interesantā veidā.

Jā, rosība notiek visas grāmatas garumā, tomēr visa autora filosofija, uz kuras Aenea balsta savus pravietojumus, par mīlestību un līdzcietību, man šķita nedaudz pievilkta aiz matiem. Kaut kas ļoti sāka atgādināt tekstus par pieslēgšanos Visuma informatīvajam laukam un, ja ilgi meditē, tad tu vari spēt visu. Labi, ka vismaz spēju radītājs bija uz nanotehnoloģijām balstīts produkts. Tomēr tā kā uzzināju, kur patiesībā atrodas Techno-Core, kas ir apakšā krustformu idejai, kas notika ar planētu Zeme utt., man lasīšana noritēja ļoti raiti.

Autors atkal parādīja spēju pārāk neiestiepjot stāstu novest visas sižeta līnijas līdz kopsaucējam. Varoņu darbībai joprojām ir kaut kāda jēga – viņi cīnās par ideju, saviem uzskatiem. Arī slikto tēlu (relatīvi slikto) rīcības pamatā ir ideja un vīzija, ko viņi vēlas sasniegt. Ļaunums nav abstrakcija un ir relatīvs, Ordeņa piekritēji cīnās par savu pasaules redzējuma ieviešanu visur, tikai no stiprākā pozīcijām. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un domāju, ka pēc kādiem desmit gadiem atkal veltīšu daļu no sava laika Hyperion cikla pārlasīšanai.