Navigate / search

Reamde by Neal Stephenson

Reamde

Šī autora darbus līdz šim man vēl nebija nācies lasīt. Labi, vienu grāmatu iesāku lasīt, bet tālāk par trīs lapaspusēm netiku, nomainījās prioritātes. Tā nu iztiku ar citu lasītāju iespaidiem, autors tiek slavēts kā ļoti erudīts rakstnieks ar matemātisku domāšanu. Viņa darbi esot pārdomāti un sniedz baudījumu gan cilvēkiem, kas rubī matemātiku, gan arī tiem, kas tālāk par naudas skaitīšanu nav tikuši.

Tad nu ķēros pie autora jaunākā darba, kas pieskaitāms pie trilleriem. Grāmatas notikumi sākas ASV, kur bagāta miljardiera radinieci Zulu un viņas piedzīvotāju Pīteru nolaupa krievu mafija. Iemesls ir pavisam triviāls, Pīters nedaudz nodarbojas ar zagtu kredītkaršu informācijas tirgošanu, bet šoreiz ar informāciju nejauši tiek nodots datorvīruss, kas nokriptē visu datora informāciju un piedāvā to atgūt, aiznesot 1000 zelta gabalus trollim Reamde. Trollis dzīvo spēļu pasaulē T’rain, kas ir kaut kas līdzīgs WoW, un to onlainā spēlē bezmaz visi Zemes iedzīvotāji. Tā nu Zulai nākas doties uz Ķīnu, lai atrastu troļļa reālo īpašnieku, jo Ivanovam nepatīk būt piečakarētam, ceļo viņa kā ķīlniece, krievu algotņu pavadībā.

Vienu var teikt droši – grāmata ir sarakstīta ļoti labi, autors māk noturēt lasītāja uzmanību. Visu laiku kāds kādam dzenas pakaļ, un līķu sliede aiz galvenajiem grāmatas varoņiem ir patiešām pamatīga. Kamēr tu, cilvēks, lasi un dzīvo līdzi notikumiem, tas viss šķiet ļoti jauki un interesanti. Nav nekādas mistērijas, Zula ir nolaupīta un grib izglābties, Sokolovs bijušais specnazs grib tikt ārā no putras, kuru savārījis viņa saimnieks. Motīvi galvenajiem varoņiem ir vienkārši, sasniegt savu mērķi un palikt dzīviem. Tā kā darbā ir daudz šaudīšanās, pakaļdzīšanās un spiegu, tad autors daudz nav aizrāvies ar varoņu tēlu izkopšanu, mēs par tiem uzzinām pāris agrākās dzīves epizodes, ģimenes stāvokli, dzimumu un vārdu.

Bet par to visu tu attopies tikai pabeidzis lasīt grāmatu. Kad pēc tam tu to sāc nedaudz paanalizēt, tad rodas jautājums, vai tikai autors nav smagi iesmējis par trilleriem vispār vai arī tiešām viņš raksta tik švaki.

Grāmata ir bieza – ap tūkstoš lapaspusēm, bet ap vidu rodas iespaids, ka tūlīt viss beigsies, dzīvi palikušie dosies mājās un dzīvos laimīgi. Šajā vietā autors noteikti ir pārskaitījis sarakstīto lapu apjomu un nācis pie secinājuma, ka jāuzdrukā vēl kas, jo viņa standarta grāmata vienmēr ir bijusi ap tūkstoš lapaspusēm. Tiek ieviesti jauni spēlētāji, un viss sākas no sākuma. Lieki piebilst, ka te klavieres no krūmiem tiek stumtas ārā katrā ceļa līkumā un lasītājam atsit visu vēlmi domāt kaut ko uz priekšu, jo jebkurā brīdī parādīsies jauns spēlētājs, kas pavērsīs sižeta līniju (tos uz kuriem šauj tagad) citā virzienā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā viduvēju. Jā, lasīt viņu ir tīrais prieks. Interesanti pastāstīts kā veidojies T’Rain online datorspēles projekts, kā ar to tiek atmazgāta nauda. Bet action daļa gan ir visai klišejiska un ģenerē milzīgas līķu kaudzes Ķīnā, Filipīnās, Kanādā un ASV. Labi, beigās jau Zula saņēma psihologa konsultāciju. Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

King’s Bounty: The Legend

Šī ir spēle, kas iemeta mani laika bedrē. Sākās viss diezgan vienkārši, ceturdien palasījies sapratu, ka šis pasākums izklausās daudzsološi. Vakarā devos mājup no darba un Elkor veikalā spēli nopirku. Aiznesu mājās, uzinstalēju, palaist neizdevās. Iedzēru minerālūdeni, liku sasparoties savām datorzināšanām un pamainīju ini failā dažus uzstatījumus – aizgāja. Aizgāju arī es uz laika bedri.

Spēle jau patiesībā ir varenā eposa Heroes klons. Tā kā savu Heroes spēlēšanas karjeru sāku līdz ar datoru iemaņu apguvi, tad zināju jau ko sagaidīt. Galvenais varonis visur dodas ar zirgu, gan pazemē, gan šahtā, gan uz kuģa, gan pilī un iespējams, ka arī uz tualeti. Galvenais varonis nekad neguļ viņš vienmēr kaut kur auļo un vicina zobenu. Galvenais varonis no nekā nebaidās viņam ir vienalga cik spēcīgs ir pretinieks, dod tik izkauties.Spēles flora un fauna ir agresīva. Nezinu kā ar viņiem sadzīvo vietējo ciematu iedzīvotāji, bet galvenajam varonim iesākumā ir jāslapstās uz nebēdu, lai paliktu dzīvs. Viss kas kartē kustās saucas “vražeskij otrjad”. Tas mani nebaidīja un sāku vietējās floras un faunas metodisku iznīcināšanu. Princips vienkāršs – uzbrūc vājākajiem un bēdz no stiprākajiem. Pieaugot varoņa līmenim spēku balanss izmainās un skat, tu jau esi spējīgs nogalēt rāpojošu mušķērāju no kura esi bēguļojis jau trīs stundas. Un tad tu viņam liec samaksāt par visu!

Spēles ideja ir vienkārša tu Grinvortas karaļa uzdevumā veic dažādus kvestus, krāj savu autoritāti un apgūsti burvestības. Autoritāte tev palīdz palielināt armijas izmērus, kvesti dod tev pieredzi un naudu. Priecē, ka zirga gājiens nav ierobežots un vari jādelēt pa pasauli uz nebēdu cik lien. Protams augot varoņa līmenim palielinās arī uzdevumu grūtība 5 čūsku vietā jau jākauj 150 un katra jaunā kartes lokācija kļūst ar stipriem monstriem bagātāka.

Tomēr ir dažas lietas, iespējams jaunievedumi, kas mani ļoti iepriecināja:
Pirmais kā jau minēju, zirgs, kas dienas laikā spēj veikt vairāk par 4 lauciņiem;
Otrais, gājienu stratēģija tikai cīņu laikā;
Trešais, tev vairs nav jānodarbojas ar piļu iekarošanu, apgreidošanu, karaspēks, tagad ir pieejams katram, kam ir nauda;
Ceturtais, kastīte ar īpašajiem monstriem, kas palīdz tikt ar problēmām galā vieglāk.

Grafika ir vienkārši izcila, pasaku valstība izskatās kā pasaku valstība. Bildes superīgas, monstri jauki sazīmēti. Tā kā spēli veidojuši Krievzemes speciālisti, tad arī humors ir jauks un savdabīgs. Arī kvesti tiek ieturēti tādā pašā garā, jāmeklē pazudušas princeses, jāiztīra rūķu 44. laboratorija, kurā iemitinājies milzu zirneklis. Daļa gan ir standarta, aiznes to tam, atnes to tam, bet tā jau ir žanra globāla problēma.

Kopumā par spēli varu teikt ir vērts pamēģināt, taču jāuzmanās tiem, kam nav daudz brīvā laika, jo šī spēle ir īsta laika bedre. Dodu 9 no 10 ballēm. Spēles mājas lapa.

Settlers VI

Bērnībā esi gribējis kļūt par kolhoza priekšsēdētāju? Vadīt mežistrādi vai šahtu? Tad šī spēle ir domāta tev. Tā ir domāta pat vidēja līmeņa vadītājam, kā arī cilvēkiem, kas paši neko nevada, bet tomēr gribas vadīt.

Kā cilvēks, kas Settlers bija spēlējis pirms vismaz 10 gadiem, tad tie vēl saucās Settlers II, gaidīju ka izmaiņas būs dramatiskas. Gaidīju un sagaidīju. Ja Settlers II spēles galvenā nodarbe bija gaidīšana, kad vīreļi beidzot no diviem akmeņiem un trīs dēļiem uzcels mežcirtēja māju, lai pēc tam saprastu, ka cirvji ir beigušie un pusstundu gaidīšana ir bijusi velta. Vai arī absolūti nesaprotamā karavīru kaujas sistēma. Bet lai nu paliek Settlers II bija atstājis uz mani tik graujošu iespaidu, ka mentāli spēlēt nākamo Settlers sēriju biju nobriedis tikai pēc 10 gadiem.

Tad nu arī sāku spēlēt Setlers VI. Patlaban esmu iesācis kampaņu, taču domāju, ka spēlējis esmu pietiekami, lai spētu padalīties iespaidos.

Settleri nav slinki viņi strādā galvu nepacēluši. Tagad mājas būvējas 10 reizes ātrāk un ir uzlabojamas. Uzlabošana arī notiek ātri un spēlēšana ir daudz dinamiskāka. Ir saīsināti arī ražošanas cikli. Jā bija Mežcirtējs -> Gateris -> Dēlis, tad tagad jau nogāzts koks ir derīgs būvniecībai. Taču ja agrāk bija Cūka -> Āda un Gaļa -> Vamzis un Desa, ja pareizi atceros), tad tagad ir tikai Stirna -> Desa, Stirna -> Ādas jaka, Stirna -> Ziepes. Kā sakot katrā procesā lops tiek izmantots pilnībā. Arī maizi cep pa taisno no graudiem iztiekot bez miltiem un ieročus gatavo pa taisno no dzelzs rūdas apejot visādus metāla kausētājus utt. Tā paskatoties no malas liekas jocīgi kā tā – viss buķelis aiziet ziepēm, taču no spēlēšanas viedokļa ir labāk, ka kolhozā ēd graudumaizi un desa ir ar ādu. Settleri šādu paiku ēd un maksā par to naudu, tātad man par to nav vērts uztraukties.

Protams kolhozā ir ne tikai ES kolhoza priekšsēdētājs, bet arī mans vietnieks, kas uz zirga drasē pa apdzīvoto vietu, kaudams vilkus, izvērzdams genocīdu pret bandītiem un dibinot tirdzniecības sakarus ar blakus kolhoziem. Puika protams veido arī savu karjeru. Lai uzrāptos pa karjeras kāpnēm, ir jāapgreido pāris ēkas, jāsaražo dažas ādas vestes vai ziepes gabaliņi un skat jau ticis barona kārtā.

Mainās arī gadalaiki. Ja nebūsi savācis graudus tā, lai pietiktu ziemā maizes, iespējams dažam labam Settleram var nākties aiziet pie dieviem, bargajā ziemā. Bet ja iekrājumi ir tad satraukumam nav pamata un bērzu pumpuri nevienam jāēd nebūs.

Nedaudz par kvestiem jeb uzdevumiem. Uzdevumi protams ir kā mājieni ar mietu. Tā arī pasaka izdari to un to, nopērc vilnu no lejaskolhoza un pārdod džemperus pārupes kolhozam. Procesa rezultātā tu džemperus piegādā, bet no pretējā kolhoza sūtīto zeltu, tavu zeltu, nozog bandīti. Bandīti vispār nav izvēlīgi, ja būs neapsargāti rati ņems visu, gan kokus, gan akmeņus. Pēc tam izkaujot bandītu ciemu, nozagtā manta netika atgūta.

Karošanā nozīmīgas lietas ir špickas (lāpas), cik nu man ir nācies saskarties. Iekaroju bandītu ciematu un davai, klikšķinu uzbrukt ēkai. Kareivji man bļauj: „Nav lāpu nekas nesanāk”.Sadabūju lāpas ciems nodega rūkdams.

Arī rūpes par populāciju ir interesantas, jārīko daudz maz regulāri baznīcas apmeklējumi un festivāli, lai palielinātu jauno ģimeņu skaitu. Festivāls gan maksā zelta naudu, kur nauda tiek notērēta nesapratu, laikam krāsaino bantīšu licējiem spēlē ir monopola stāvoklis, jo ēdināšana un dzirdināšana nenotiek. Otra ideja ir, ka Settleri viens otru tā ienīst, ka lai dabūtu šamos uz pasākumu iesākumā ir jādod viņiem nauda. Vēl ar sievietēm saistīta lieta – viņas tiek zagtas un zog viņas vikingi. Piebrauc kuģis ar tādiem izlec krastā un ja priekšā nav mūris tad sievas salasa kuģī un čau.

Lai vai kā man spēle likās visnotaļ interesanta, lai gribētos spēlēt vēl. Spēlējot to man radās sajūta, ka tā manā tuvumā rada nelielu melno caurumu, kas ar savu gravitāciju ietekmē manu laiktelpu. Tas ir palēnina manu laiku, bet paātrina apkārtējo. Dodu 9 no 10 ballēm.