Navigate / search

E=mc2: A Biography of the World’s Most Famous Equation by David Bodanis

E=mc2

Kurš gan zinātnes popularizētājs spēj paiet garām Einšteinam un viņa vienādojumam – neviens. Arī šis puisis to nav spējis. Pats gan atzīst, ka rakstīt vēl vienu Einšteina biogrāfiju būtu diezgan muļķīgi, tādēļ viņš nolēmis uzrakstīt paša vienādojuma biogrāfiju.

Šis, iespējams, ir viens no atpazīstamākajiem vienādojumiem pasaulē, lai gan daudzi (vismaz ASV) atzīst, ka viņiem nav ne jausmas, ko tā kombinācija īsti nozīmē. Iespējams, ka pie viņiem tā arī ir. Sākumā mūs autors iepazīstina ar to, ko nozīmē katrs no vienādojuma simboliem, tie kas vēl nezina var uzzināt „=” zīmes vēsturi, kāpēc ātrums jāceļ kvadrātā un kas īsti ir masa jeb m. Tālāk tiek īsti izstāstīta atombumbas izgudrošanas vēsture, tā kā par šo lietu lasu jau n-to reizi, man tā bija tikai zināšanu atsvaidzināšana, bet atzīmēšu – sarakstīts labi.

Autoram ir ķēriens rakstīt par cilvēkiem un viņu personībām. Vietām gan apgalvojumi izskatās ņemti no dzeltenās preses, bet tie mums vismaz parāda lielos zinātniekus kā cilvēkus nevis kā augstākas būtnes, par kurām zinām tikai dzimšanas un miršanas gadus. Beigas veltītas vienādojuma nozīmei zvaigžņu spīdēšanā, smago elementu rašanās procesā, un melnajos caurumos.

Šai grāmatā faktoloģiskais materiāls ir daudz labāk sagatavots par iepriekš lasīto „Electric Universe”. Neliels mīnuss ir tas, ka visas zemsvītras piezīmes saliktas grāmatas beigās un par to eksistenci mēs uzzinām izlasot grāmatu līdz beigām, varēja jau vismaz salikt kā footnote, lai var izlasīt uzreiz, nevis pēc tam mēģināt saprast, kur kas attiecas.

Kopumā grāmata vērtējama kā izklaidējoši populārzinātniska. Ja esi nolēmis iegūt padziļinātas zināšanas par relativitātes teoriju, tad šo var mierīgi nelasīt. Ja vēlies lasīt izklaidējošus stāstus par zinātnes vēsturi un zinātniekiem, tad šī ir īstā. Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Nedaudz par vienkāršu, bet izlasīt ir vērts.

Electric Universe by David Bodanis

Electric universe

Labu laiku nebiju lasījis neko nopietnu. Tad nu, nedaudz pablandījies gar grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt šo grāmatiņu. Izklausījās jau diezgan interesanti, neticamā, bet patiesā elektrības vēsture. Kurš gan negrib zināt, kā tad tur īsti bija ar to elektrību.

Tātad grāmatā mums tiek pastāstīts par telegrāfa, elektriskās spuldzes, telefona, radara, radio, datoru un pāris citu elektrisko ierīču izcelsmes vēsturi. Patiesībā vairāk mums tiek pastāstīts par pašiem izgudrotājiem un viņu dzīvi.

Tas viss jau būtu jauki, ja vien autors būtu kompetents jomā, par kuru viņš raksta. No vienas puses varētu teikt, ka grāmata domāta maziem bērniem un lielajiem te nav ko līst un meklēt informāciju par to, kā histerēzes cilpa var tikt cauri vadam, bet no otras nevajag jau arī stāstīt pekstiņus par elektriskās lampiņas uzbūvi, autoram spuldzes cokols nodrošina vakuumu, dīvaino telefona darbības konceptu un vēl dažus sīkumus. Nepatikās arī mūžīgā novirzīšanās no tēmas un reizēm ieslīgšana baumu atstāstīšanā. Autors arī uzskata, ka elektrība ir tikai līdzstrāva, maiņstrāva pieminēta praktiski netiek. Tas viss kopā rada šaubas par to, cik pārējie autora minētie fakti ir patiesi.

Bija jau arī dažas labas lietas, interesanti bija palasīt par universālā datora koncepta attīstītāju Turing, par nervu signālu nodošanas mehānismu smadzenēs, atmiņas glabāšanas koncepts un par patentu kariem ASV. Vairāk gan gribējās palasīties ar to, kāpēc maiņstrāva uzvarēja līdzstrāvu, žēl, ka netika pieminēts dīvainis Tesla. Vislabākā nodaļa, manuprāt, bija tā, kas veltīta Hercam, tā iemesla dēļ, ka tā visa sastāvēja no Herca dienasgrāmatas izvilkumiem. Reāli var redzēt izgudrotāja grūto darbu vai nu slimo vai eksperimentē.

Grāmatai kopumā liktu 6 no 10 ballēm – diezgan paknapa gan izklāstā, gan faktoloģiskajā materiālā. Autoram tiešām nevajadzēja gulēt uz grāmatas „E=mc2” lauriem, bet pacensties uzrakstīt nedaudz nopietnāk. Naudu par šo darbu tērēt neiesaku.