Nīlas izteku meklējot: Dāvida Livingstona pēdējie ceļojumi 1865. – 1873. gadā by Arturs Lielais
Nudien nevaru atcerēties, vai šī “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu esmu lasījis bērnībā. Noteikti gan esmu, bet, vai visi Livingstona fakti nāk tieši no tās, negalvoju. Autors ir pamatīgi ieskrējies, un šī ir trešā Livingstona ceļojumiem veltītā grāmata, šoreiz par Nīlas iztekas meklējumiem.
Grāmatas nosaukums un anotācija uzreiz nomaitekļo saturu; lasītājam, kurš izlasījis iepriekšējās divas grāmatas, ir uzreiz skaidrs, slavenais ceļotājs un afrikāņu draugs Dāvids Livingstons mirs 1873. gadā. Taču vai viņš atklās Nīlas izteku, uz to atbilde būs jāmeklē lasītājam pašam.
Sākums ir visnotaļ daudzsološs – autors īsumā apraksta Nīlas iztekas meklējumu vēsturi. Tā ir sākusies jau senos laikos, un pat senie grieķi ir nodarbojušies ar šo problemātiku. Kristiešu pasaulē šim jautājumam bija pavisam cita nozīme. Nīla sākās Paradīzē, un iztekas atrašana nozīmētu Ēdenes dārza atrašanu. Taču laikam ejot Nīlu izpētīja gandrīz visā tecējuma garumā un pati izteka bija tehniska nianse, kas vairāk saistījās ar kontinenta ūdensšķirtnes robežām. Taču tas nemazinātu atklājēja godu.
Tajos salīdzinoši nesenajos laikos šiem Āfrikas izpētes projektiem cilvēki sekoja ar tikpat lielu aizrautību kā mūsdienās New Horizons zondei pie Plutona. Tā bija pavisam jauna neiepazīta pasaules daļa, kurā, iespējams, varēja atrast jebko. Tie bija laiki, kad ar kādas upes pietekas vai ezera atklāšanu varēju iemūžināt savu pētnieka vārdu. Nu pie reizes tika pārsaukti visi ģeogrāfiskie objekti, jo kuram gan rūp vietējo iezemiešu nosaukumi?
Grāmatā autors un Livingstons pa abiem nosoda vergu tirdzniecību. Tā patiešām nesta lielu postu Āfrikai, arābu ekspansiju un balto cilvēku kolonizācijas centienus. Livingstons savus atklājumus veica, lai apkarotu vergu tirdzniecību un nestu citām tautām ticības gaismu. Ne vienā, ne otrā pasākumā viņam nebija nekādas sekmes. Taču, kad runa iet par kuģošanu pa upi ar pusnogrimušu tvaikoni malārijas drudzī, tad viņam nav līdzinieku. Viņu uz Āfriku vilka kā mušu uz medu, savas idejas vārdā viņš zaudēja visu savu kapitālu, veselību, ģimeni (no tās pāris locekļus nācās apbedīt ceļojuma gaitās). Pēdējie ceļojumi viņam sanāca pavisam grūti.
Livingstons, neskatoties uz savu bagāto pieredzi, tā arī neiemācījās vadīt un organizēt ekspedīcijas. Šoreiz viņa neveiksmes sasummējās līdz fatālam rezultātam. Viņš jau no paša sākuma bija paņēmis līdzi pārāk daudz balasta Indijas pārvaldnieka piešķirto sipaju formā, kurus labi papildināja iepriekšējos ceļojumos atbrīvotie vergi. Tas, ja var ticēt autora atstāstam, ir bijis totāls liekēžu bars, kas izsaimniekojuši ekspedīcijas mantu, vai vienkārši iemetuši to ceļmalas krūmos. Nederīgi darbam un pārgājiena grūtībām. Finālā Livingstons nonāca atkarībā no tik cītīgi apkarotajiem vergu tirgotājiem.
Šinī ziņā viņa “atradējs” Stenlijs bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa ekspedīcijas bija labi pārvaldītas, mūsdienās varētu pat teikt nehumānas, bet ekstremāli apstākļi pieprasa skarbus lēmumus. Autors gan mēģina rakstīt apoloģiju indiešiem, jo redz viņi apspiestie un tādā veidā izteikuši savu protestu pret kolonizatoriem. Nezinu gan, vai cilvēkam džungļu vidū izmest no bagāžas pusi no pārtikas ir protesta vai stulbuma izpausme.
Autora rakstīšanas stils joprojām ir visnotaļ vienmuļš un garlaicīgs. Es esmu lasījis arī citas grāmatas par šo tēmu, un tās bija interesantākas. Dabas apraksti ļauj lasītāja prātam atslēgties momentāni, jo nevar īsti saprast, kādā veidā tas iet kopā ar ceļojumu, ja redzam, ka to visu autors ir izdomājis pats uz savu galvu. Biju patiesi priecīgs, kad izvilku šo grāmatu līdz beigām 6 no 10 ballēm. Grūts pārbaudījums, ja vēlies izlasīt saistošākā izklāstā izvēlies kādu no britu autoriem. Domāju, ka paša Livingstona nerediģēta dienasgrāmata būtu interesantāka lasāmviela.
