Tā kā tagad diezgan bieži piestaigāju pie zobārstiem, tad skaidrs, ka šī tēma mani visnotaļ ieinteresēja. Kā tad mēs galu galā nonācām līdz mūsdienu līmenim. Tad nu, papētījis pieejamo grāmatu sarakstu, izvēlējos šo un, jāatzīst, neesmu vīlies.

Grāmata sniedz īsu, bet saistošu ieskatu zobārstniecības vēsturē no seno šumeru laikiem līdz mūsdienām. Tā kā grāmatiņa publicēta 1998. gadā, tad mūsdienas apstājas tajā laika sprīdī. Kā jau tas medicīnai kopumā pieņemts, tad zobārstniecības attīstība bija sāpju un pacientu nāvēm bagāta.

Pirmsākumos zobu sāpēm bija tikai divi iemesli – zobu tārps vai ķermeņa šķidruma disbalanss, tā vismaz domāja senajā Babilonā, šķidrumus propogandēja grieķi un romieši. Patiesībā mūsdienu zobu problēma -kariess sākās līdz ar cukura un saldumu parādīšanos cilvēku diētā, līdz tam galvenā problēma bija zobu nodilums. Ja seno šumeru laikos, aizejot pie dentista amata izpildītāja, pacients saņēma lūgšanu plāksnīti, ko piesiet pie zoda uz nakti, lai pielabinātu zobu tārpu un ekstrēmos gadījumos zobu apdūmoja ar vieglu anestezējošu efektu radošu zāli. Zobus rāva elementāri ar koka puļķīti un āmuriņu to izsitot. Mūsdienās esmu dzirdējis šī metode vēl ir dzīva cietumos, tur gan tiek lietota kurpe un domino kauliņš.

Viduslaikos dzīve bija daudz interesantāka, par zobārstu neviens nopietns dakteris nestrādāja, šī lieta bija atstāta bārddziņu rokās. Tā laika metode paredzēja pirms jebkādas darbošanās ar zobiem nedaudz nolaist asinis jeb, kā teikts mērnieku laikos, likt raugus. Un tad sekoja procedūra – pacientu noguldīja uz grīdas galvu nofiksēja starp bārddziņa ceļiem, ja vajadzēja spēcīgi vīri pieturēja rokas un kājas, un tad jau bija darbs flaķenēm. Zobārsta apmeklējums varēja beigties asins saindēšanās dēļ vai žokļa kaula nekrozes rezultātā. Kādā Londonas apkārtrakstā nāve no zobārstniecības zaudēja tikai mērim nedēļas laikā no ar zobārsta apmeklējumu saistītām komplikācijām karoti bija nolikuši ~100 cilvēki. Nekādas kanālu tīrīšanas vai citas štelles nenotika, plombas parasti lika ieklājot zelta foliju ar āmuriņu.

Vēlāk plombas attīstījās uz dzīvsudraba bāzes un pirmās varēja pielietot 200 grādu temperatūrā ielejot zobā, sākumā, kamēr vīri piešāvās un saprata ap ko lieta grozās, pacientam bieži vien no saindēšanās izkrita visi zobi un viņš pats nolika karoti. Dentisti šajā laikā (1700-1850) nodarbojās ar ceļošanu, pakalpojumi tika sniegti kā izrāde, zobus rāva tauru skaņu pavadībā, lai neviens nedzirdētu kliedzienus, jo galvenais sauklis bija: „Zobus raujam bez sāpēm”. Pirmais pacients vienmēr bija pūlī iefiltrēta persona, pārējie gan gāja tikai uz entuziasmu. Esot bijis pat profesionālis, kas rāvis zobus nenokāpjot no zirga. Gadījies, ka pasākuma dienā dakteris izrāvis pat 300 zobus, un pāris simtus ar dzīvsudraba amalgamu saplombējis.

Ir nodaļas veltītas anestēzijai un protezēšanai, savulaik labs anestētiķis skaitījās ēteris, hloroforms, smieklu gāze, kokaīns, heroīns, bet ar laiku tomēr uzvarēja novokaīns. Protezēšanai vispār varēt veltīt atsevišķu aprakstu, kas tik savulaik nav ticis mēģināts – gan mirušo zobu pārstādīšana, gan zoba donora zobu pārstādīšana, gan gliemežvāku implanti. Šādu metožu implanti parasti izkrita pēc nedēļas maksimums pēc gada, bet tik un tā ļaudis uz to parakstījās, lai arī līdz ar implantēt zobu tu manto daļu no zoba iepriekšējā saimnieka problēmām.

Grāmatu protams vērtēju ar 10 no 10 ballēm, iesaku visiem, kurus interesē vēsture. Vietām tā paliek garlaicīga, bet par laimi tās vietas nav garas.