Дети Силаны. Паук из Башни by Илья Крымов

Ak vai cik sen nebiju lasījis neko no Fantastiskā bojevika. Iesākumā apskatījos visus savus iemīļotos autorus, kas zina, varbūt kāds ko jaunu uzrakstījis. Diemžēl nekā. Tad vienkārši meklēju starp pēdējā pusgadā izdotajām kaut ko ievērības cienīgu. Neteikšu, ka bija viegli, lielākai daļai bija tik graujošas atsauksmes, ka aizbaidīja pat mani – rūdītu lasītāju. Beigu beigā nosliecos par labu šai grāmatai.

Meskijas Impērijas galvaspilsētā Starkrarā sākušās dīvainas slepkavības. Sākuma nogalinātu atrod kādu augsti stāvošu valstsvīru ar visu viņa ģimeni. Slepkavības veids un iemesls nezināms. Sāk pazust slepenie aģenti, iespējamie liecinieki, tā vien šķiet ka noziedznieku mērķis ir gāzt pašu Imperatoru. Vienīgais, kurš vēl ir spējīgs cīnīties ar noslēpumaino pretinieku, ir Brians l’Moria –tenkriss, pirmais Impērijas izmeklētājs.

Grāmata ir tipiska fantāzija ar steampunk elementiem. Maģija dominē, bet ir parādījušās pirmie tvaika dzinēji, kas kopā ar dēmoniem rada iespaidīgus sasniegumus. Starkrara ir piebāzta ar visdažādākajām rasēm. Tās pēc būtības ir standarta komplekts, kas pārsauktas citā vārdā. Bet pati galvenā rase un valdošā ir tenkrisi, tad vēl ir cilvēki, lupusi (vilkači), ratlingi (tādi goblinveidīgie) un vēl kādas desmit. Notikumi risinās vienas pilsētas ietvaros un diezgan strauji.

Sākums nedaudz lika vilties, viss notika diezgan paredzami. Nezināmais mastermainds lēnu garu iedzen Impērijas galvaspilsētu haosā. Galvenais izmeklētājs neko nespēj padarīt, tikai skraida no viena notikuma uz otru. Būvē dažādas teorijas, vienu vārdu sakot šeptējas, bet jēgas no šīs darbošanās nekādas. Vietām autors ir iestiepis sižetu, nekas globāls nenotiek, l’Moria nododas pārdomām, strīdās ar saviem konkurentiem un apmeklē balles.

Tikai uz beigām galvenais varonis nedaudz atdzīvojas un sāk darboties dikti aktīvi. Es pat teiktu, ļoti aktīvi un, ja ņem vērā, ka tenkrisu sabiedrībā uzvarētājus nesoda, tad situācijai atbilstoši. Protams, ka viss atrisinājums bija triviāls un nedaudz vilka pēc meksikāņu seriālu beigu sērijas.

Kopumā lasāma grāmata, pasaule pārbāzta ar maģiskām un nemaģiskām rasēm tā, ka neviena ekosistēma nevarētu radīt tādu kokteili. Autoram ir skaidrojums, bet ceru, ka turpmākajās grāmatās viņš to nedaudz izvērsīs. Ja godīgi neticas, ka radījumi, kas pēc būtības pārtiek no tās pašas barības ķēdes, spētu vienlaicīgi tādā daudzumā evolucionēt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja autors vēl ko uzrakstīs, izlasīšu.

Zoo City by Lauren Beukes

Bija man uznācis kārtējais brīdis, kad pats nezināju, ko vēlos lasīt. Tad nu man lasītājas piezīmēs nācās uzdurties rakstam, ka šī grāmata ir ieguvusi ARTHUR C CLARKE AWARD 2011. Nolēmu, ka jāpalasās kaut kas tāds, kas spēj dabūt balvas, nopirku grāmatu, nokačāju un sāku lasīt.

Grāmatas autore nāk no Dienvidāfrikas Republikas, un līdz ar to ir skaidrs, ka arī viņas varoņi dzīvo tur. Darbība norisinās alternatīvā pasaulē, kas no mūsējās pēc savas būtības atšķiras tikai ar vienu lietu. Ja tu esi nogalinājis kādu cilvēku, tad pie tevis atnāk kāds dzīvnieciņš un paliek pavisam , tāpat kā pūce Harijam Poteram. Cilvēks ar viņu kļūst saistīts līdz sava mūža galam, tas ir tāds kā sods. Un vēl katram dzīvnieka īpašniekam tiek dāvāta kāda spēja, cits prot atrast lietas, cits dziedināt, bet īsta maģija ir reta. Par pašas dzīvnieku epidēmijas cēloni lasītājam atliek tikai nojaust. Grāmatā tiek publicēta aprauta informācija, kāds dokumentāla kino apraksts, kādas intervijas pārpublicējums, tas rada ticamību.

Stāsta galvenā varone Zinzy December arī ir tikusi pie dzīvnieka, liela sliņķa, viņai piemīt spēja atrast pazaudētas lietas, tas arī ir viens no viņas galvenajiem ienākumu avotiem. Vēl viņa ir izbijusi narkomāne ar milzīgiem parādiem, kurus atpelnot viņai jāpiestrādā par scammeri (tas ir, jāsacer daudzmiljonu solījumi un jāizsūta bagātiem baltajiem ļaudīm, kuriem vēlme palīdzēt bāreņiem ir tikpat liela kā ātri nopelnīt miljonu). Tā nu viņa sitas pa dzīvi līdz atnāk piedāvājums atrast vienu dziedošu slavenību, lai gan tas nav viņas profils, bet piedāvātais honorārs ir pietiekoši vilinošs. Viņa pati dzīvo Zoo City – Johannesburgas geto, kas paredzēts tādai kā viņa, cilvēkiem ar dzīvnieku.

Manuprāt, grāmatas galvenais pluss ir Āfrikas reāliju apraksts, domājams, ka tā tur ir arī mūsu pasaulē. AIDS epidēmija, augsta noziedzība, nabadzība, bandu kari, pārtikušo cietokšņi, bēgļi no valstīm, kurās klājas vēl sliktāk un nedaudz savādāka pasaules uztvere. Domāju, ka grāmata palīdzēs arī apgūt iesācēja līmeni afrikāņu lamāšanās mākslā, es gan uz to paši neiespringu.

Pats sižets domāts tāds kā detektīvs no pirmās personas skatījuma, nedaudz fantastiskā gaisotnē. Pirmā daļa man šķita tīri sakarīga, bet pēdējā trešdaļa, negaidītais notikumu pavērsiens bija tik negaidīts, ka man brīžiem šķita, ka patiesībā es lasu divas dažādas grāmatas. Tieši izsakoties pāris lietas šķita pārāk baltiem diegiem šūtas. Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, kas ir, tas ir, ja sāc lasīt, tad grūti atrauties.

The Hundred Thousand Kingdoms by N.K. Jemisin

Pāris fantasy saitos biju lasījis cildinošas atsauksmes par šo grāmatu, tādēļ nolēmu arī pats izlasīt un saprast, vai tā grāmata patiesi ir tik laba, kā viņu mālē.

Stāsts ir par sievieti vārdā Yeine Darr, kura cēlusies no visai barbariskas vietējās nomales, patālu no civilizācijas un kultūras. Viss gan nav tik slikti kā izklausās, viņa ir arī visas pasaules ietekmīgākā cilvēka mazmeita un viena no potenciālajām troņa mantiniecēm. Dekarta, viņas vecaistēvs, ir Arameri cilts galva un līdz ar to Simts tūkstoš karaļvalstu neoficiālais pavēlnieks.

Tā nu Yeine tiek izsaukta uz Sky un pasludināta par mantinieci, ceļš uz mantojuma iegūšanu nebūt nav viegls, jo viņa nebūt nav vienīgā mantiniece. Viņas galvenie konkurenti ir brālēns un māsīca, arī dieviem ir savi plāni. Notikumu aptvertais laika posums ir pāris nedēļas, kurās tad galvenā varone var izpausties pēc pilnas programmas. Viņu galvenokārt interesē mātes jautājums, kādēļ māte pameta Sky, kāda viņa bija – tāda pati augstprātīga izmantotāja un aprēķinātāja kā pārējie parameri, jebšu tāda kāda viņa bija Darr karalistē.

Kopumā tāds viegls fantasy gabals, kas veidots kā galvenās varones stāstījums. Te ir viss – gan pagātnes noslēpumi, gan vecas ģimenes drāmas, augstmaņu intrigas un paverdzināti dievi. Pārmaiņas pēc šķita diezgan interesants lasāmgabals, brīžiem kā detektīvs, brīžiem spiegu gabals. Grāmata nav pārāk gara, lai paspētu apnikt. Yeine ir augusi tādā kā amazoņu sabiedrībā un tādēļ viņas skatījums uz pasauli ir nedaudz netradicionāls.

Nedaudz ir problēmas ar pašu pasauli, tā nav tik detalizēta kā to varētu vēlēties, bez galvenajiem personāžiem, praktiski nav neviena izstrādāta otrā plāna tēla, viņi labākajā gadījumā tiek pieminēti garāmejot kā perversi psihopāti. Tāds virspusējs ieskicējums, kas diemžēl izraisa minimālu fantāzijas ierosmi, lai pašu lasītāju motivētu piedomātu klāt pārējo.

Dievi gan šeit ir nedaudz savādāki nekā citās grāmatās. Viņi ir Arameri ieroči, kurus lietot pret pārējo pasauli, absolūti paklausīgi un izdabā visām savu saimnieku iegribām. Ir tikai ļoti precīzi jādod uzdevums, dieviem nepatīk, ka viņiem pavēl un vispār viņiem ir plāns kā izrauties brīvībā.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lai arī tā ir nominēta 2010. gada Nebula Award un 2011. gada Hugo Award, manuprāt, tā tomēr līdz īstam jumta norāvējam nevelk. Trūkst detalizācijas, arī pašas galvenās varones motivācija šķita tāda nedaudz dīvaina varbūt es īsti neizpratu to sāpi un mīlestību, nezinu.

The Sherlockian by Graham Moore

Šo grāmatu nopirku tīri nejauši. Biju ielīdis izdevniecības Twelve mājas lapā un skatījos, kas jauns ienācies pusgada laikā. Lielākā daļa no grāmatām mani īpaši neieinteresēja, bet šīs nosaukums mani saintriģēja, un grāmatu pasūtīju, jo aprakstā bija kaut kas minēts par Šerloku Holmsu, Back Street Irregulars un A. Koanu Doilu. Kad grāmata atnāca es sev par pārsteigumu atklāju, ka tā ir novele, nevis dokumentāla rekonstrukcija. Kārtējo reizi nosolījos sev grāmatas pēc vāka izskata nepasūtīt.

Grāmatas galvenais varonis ir Back Street Irregulars biedrs. Šie cilvēki ir tāda kā domubiedru grupa, kurus vieno Šerloks Holmss un detektīvstāsti. Viņi zina visus Holmsa stāstus no galvas, spēj nocitēt tos jebkurā diennakts laikā, un ir dedukcijas piekritēji. Viens no šīs grupas līderiem lielu daļu no sava mūža ir pavadījis meklējot pazudušo A. Koana Doila dienasgrāmatu. Šai dienasgrāmatā iespējams slēpjas atbilde uz jautājumu, kādēļ rakstnieks atdzīvināja Šerloku Holmsu pēc tā nāves Reichenbach ūdenskritumā. Viņam tas izdodas, un viņš sola savus pētījumu rezultātus publicēt nākamajā biedrības sapulcē, diemžēl viņš iet bojā mīklainos apstākļos, un biedrības biedri var nodarboties ar sev vismīļāko nodarbi – dedukciju un izmeklēšanu. Skaidrs, ka arī Harolds te grib piedalīties.

Stāsts sastāv no divām sižeta līnijām – viena veltīta Haroldam, otra Doilam. Harolds kāda Doila pēcteča finansēts meklē slepkavu un pazudušo dienasgrāmatu. Meklējumi norit 2010. Gadā, un to gaitā galvenais varonis ir spiests secināt, ka izslavētā dedukcija ir spējīga darboties tikai grāmatu lapaspusēs, un ar realitāti tai ir diezgan maz sakara. Doila līnija savukārt mums atklāj to kādēļ šai pazudušajai dienasgrāmatai bija jāpazūd. Doils nolemj palīdzēt Skotlendjardam kādā dīvainā slepkavības lietā, tiek slepkavotas tikko aprecējušās līgavas. Viņš cer ka izmeklēšana ļaus viņam nākt uz pēdām cilvēkam, kas viņam atsūtīja vēstuļbumbu.

Lai arī grāmatā ir veseli divi detektīvstāsti, tie vismaz manā skatījumā ir visai banāli un paredzami. Slepkavas protam uz reiz atkost nav iespējams, jo personāži tiek ieviesti pakāpeniski, bet kā jau labākajās detektīvu tradīcijās ir skaidrs, ka vainīgs būs kāds dārznieks. Arī kā Doila laikmeta atainojums šis stāsts diez vai būs īsti korekts, jo par šo autoru kā par izcilu Viktorijas laikmeta pētnieku man neko neizdevās atrast. Tiek operēts ar standarta faktiem un aprakstiem, ar kuriem ir pilnas vēsturei veltītas grāmatas. Par Harolda izmeklēšanas daļu man viss bija skaidrs uzreiz, jo pērngad biju izlasījis grāmatu ar stāstu uz kuru balstīta Harolda līnija.

Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var tāda viegla uz darbību balstīta literatūra. Ir skaidrs, ka detektīviem izmeklēšana nekad nenonāks strupceļā, jo autors viņiem laiku pa laikam padod pa apgaismības mirklim, un viss var virzīties tālāk.

999: Twenty-nine Original Tales of Horror and Suspense edited by Al Sarrantonio

Ideja iegādāties šo stāstu krājumu man radās visai sen, precīzāk, tūlīt pēc krājuma Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio izlasīšanas. Šķita, tas Sarrantonio nemaz nav zemē metams, un gan jau, ka pats ar mācēs sastādīt nesliktu stāstu krājumu. Tad gan viss piemirsās, līdz kādā Londonas grāmatu bodē uz pārdevēja jautājumu vai var palīdzēt, atbildēju, ka man vajag šo grāmatu. Diemžēl šādas grāmatas viņiem nebija, un nācās vien pasūtīt to no bookdepository. Kad grāmatu saņēmu, tā tradicionāli novārtījās mēnesi grāmatu plauktā un tikai tad sāku to lasīt.

Uz jautājumu, kāpēc grāmata nosaukta 999, Sarrantonio atbild – tāpēc, ka skatoties otrādi tas ir 666. Grāmatā ir divdesmit deviņi stāstiņi, ne visi ir šausmu stāsti un ne visi no viņiem ir šausmīgi. Pieminēšu dažus stāstiņus, kas man pašam patikās.

„Amerikanski Dead at the Moscow Morgue” by Kim Newan – stāsts patiesībā nemaz nav šausmu stāsts, bet tāda ironiska parodija par zombijiem un kultūru sadursmi. Amerikā ir sācis izplatīties vīruss, kas cilvēkus pārvērš zombijos. Kad zombiji tiek līdz Krievijai, krievi tos izmanto kā saulesbriļļu, pleijeru, videomagnetafonu un fotoaparātu avotu. Kamēr vien kāds krievu zinātnieks nenolemj atdzīvināt Rasputinu.

„The Ruins of Contracoeur” by Joyce Carol Oates – stāsts par kādu tiesneša ģimeni, kuri tēva koruptīvo darbību rezultātā tiek izstumti no sabiedrības un ir spiesti pārvākties uz savām dzimtas mājām. Protams, ka tur riņķī siro monstrs bērnēdājs, un arī laiks rit savādi. Interesants stāsts, kurā tiešām grūti uzminēt beigas.

„The Owl and the Pussycat” by Thomas M. Disch – šis nu tiešām ir šausmu stāsts, sākumā tu nemaz nevari saprast, kas ir Pūce un kas ir Runcis. Bet, kad saproti, tad lietas nostājas interesantā perspektīvā. Vairāk neko nevar stāstīt citādi sanāks SPOILERIS.

„Good Friday” by F. Paul Wilson – tipisks vampīru stāsts, tradicionāls. Vampīri ir pārņēmuši zemi. Interesanti, ka viss sākās Austrumeiropā. Stāsts ir par kādas mūķenes centieniem izdzīvot, jāatzīst visai veiksmīgiem.

„Excrepts from the Records of the New Zodiac and the Diaries of Henry Watson Fairfax” by Chet Williamson – stāsts par kādu bagātnieku ekskluzīvu klubu un kapitālisma īsto dabu, kas beigu beigās noved pie eksokanibālisma un ektokanibālisma.

„Catfish Gal Blues” by Nancy A. Collins – tipiska pasaka par muzikantu un nārām. Muzikantu piebeidz viņa paša alkatība. Neslikts un pamācošs stāsts.

„The Grave” by P. D. Cacek – gotisks stāsts par psihopātisku bibliotekāri un viņas atradumu mežā.

„Rio Grande Gothic” by David Morell – šis gan ir drīzāk detektīvs, nevis gotiskais stāsts. Policisti uz kāda ceļa sāk atrast pamestus apavu pārus. No sākuma izskatās,ka tas ir kāds jokdaru pasākums, līdz kādā no zābakiem neatrod arī kāju.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Pāris stāsti gan mani neuzrunāja vispār un pēc pāris lapaspušu izlasīšanas, viņus šķīru pāri, un nejūtos neko zaudējis. Domāju, ka katram te varētu atrasties kāds lasīšanas vērts stāstiņš.

Shadows Over Baker Street by Michael Reaves, John Pelan

Grāmatas redaktoram nenoliedzami galvā bija ienākusi ģeniāla ideja izveidot stāstu krājumu, kurā stāstos pārklātos gan A.Koana Doila Šerloka Holmsa pasaule un Lovecraft Mythos cikls. Tātad allaž loģiskajam un racionālajam Šerlokam Holmsam nākas izmeklēt neracionālas un mistiskas lietas, kurās iejaukti gan Senie, gan Innsmouth zivjveidīgie iedzīvotāji, gan dīvaini kulti un maģija.

Grāmatu pasūtīju līdzko uzzināju par tādas eksistenci. Par viņas esamību uzzināju no veca N.Gaiman stāstu krājuma, kurā pie stāsta “A Study in Emerald” apraksta tiek pieminēta šī grāmata. Tā kā Cthulhu cikls mani vienmēr ir fascinējis, tad par labu grāmatas iegādei mani nebija jāpārliecina.

Stāsti pēc savas kvalitātes ir diezgan dažādi, daļa ir aizraujoši un interesanti, daļa nu tā. Bet tā fantāzijas lidojums autoriem lielākoties ir labs. Varam uzzināt gan kā doktors Vatsons ieguva savu ievainojumu Afganistānā, gan to, ko Holmss darījis pēc savas šķietamās nāves (izrādās Moriartijs ir vēlējies viņu upurēt kādam no Senajiem). Protams, netiek aizmirsti dažnedažādu ļaundaru projekti iznīcināt pasauli un atgriezt pie varas Senās šausmas. Motivācija gan ne vienmēr ir skaidra, bet tādi jau tie īstie ļaundari ir.

Labākais stāsts ir “A Study in Emerald”, kur pasaulē valda Lovecraft izdomātie monstri un cilvēkiem ir atvēlēta tikai kalpu loma.

“The Weeping Masks” mums pastāsta par Vatsona piedzīvojumiem Afganistānas kara laikā. Izskatās, ka tajā laikā Afganistānā musulmaņiem vēl nav bijusi tik spēcīga aizmugure, vismaz šī stāsta pasaulē ne.

“The Mystery of the Worm” – tipisks stāsts par apsēstu zinātnieku, kas intereses vārdā nebaidās pat sazināties ar Seno zemes pavēlnieku dzimto planētu. Skaidra lieta, ka Šerloks Holmss arī tur piedalās.

“Nightmare in Wax” – pasaule ir ierauta karā un pats Moriartijs, cenšas te iesaistīt arī Senos, nosusinot viņu sen appludināto pilsētu un atbrīvojot tos.

Kas interesanti, ne visiem autoriem izdodas saglabāt Holmsu kā galēju racionālistu, kas visu balsta uz savu dedukciju. Šķiet, ka pusē no stāstiem, viņš izrādās slēpts mistiķis, kas ne tikai daudz zina par slepenām biedrībām, bet arī viņu uzskatus pieņem kā faktu (koku, kurā ar īpašu rituālu var izaudzēt homunkulu), Seno spējas izliekt dimensijas, lai samazinātu attālumu no savas tālās pasaules līdz saviem pielūdzējiem. Patīkami ir arī tas, ka lielākoties autori ir mēģinājuši saglabāt oriģinālo pasauļu noskaņu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsti ir oriģināli, tēmas neatkārtojas, un lielākā daļa labi izdevušies. Domāju, ka katram Cthulhu (tikai nesen no Southpark multenes uzzināju, ka tas izrunājas Kutūlu), Hastuura un Innsmouth cienītājam šis stāstu krājums būs izlasīšanas vērts.

Golem 100 by Alfred Bester

Šo grāmatiņu man izdevās aizņemties no kāda mana bloga lasītāja – vārdā Grrr. Grāmata gan saucās „Miri Alfreda Bestera Tom 3”, bet šis stāsts tur bija galvenais.

Tātad uz Zemes ir 2175. gads, pasaule ir totāli izmainījusies. Kā tieši un kāpēc to mums autors nestāsta, jo nākotne ir tikai kā dekorācija sižetam. Galvenie varoņi Blaise Shima – smaržu speciālists, Gretchen Nunn detektīve un psihoanalītiķe, Ind’dni –Inspektors. Pilsētā, kurā šie personāži dzīvo, sāk notikt baisas slepkavības, kuru cēlonis tad arī visus šos personāžus saved kopā. Slepkava ir Golems 100 (neko jau priekšā nepasaku, to sapratīs ikkatrs, kas izlasīs pirmās pārdesmit lapaspuses), kuru radījušas garlaicības māktas bagātas mājsaimnieces savos centienos izsaukt Sātanu. Galvenie varoņi tad mēģina saprast, kāda ir Golema daba, motīvi un kā to apturēt.

Darbs man personīgi šķita halucinogēns un ļoti balstīts uz Junga psihoanalīzi. Autors spēlējas ar cilvēcisko un necilvēcisko psihi, mēģina skaidrot tās motīvus reakciju uz apkārtējiem apstākļiem. Nākotne ir visnotaļ hedonistiska un nežēlīga pret indivīdu, tādēļ arī tās cilvēku morāle diezgan atšķiras no mūsu. Patiesībā nākotnes cilvēki manā izpratnē ir totāli morāli degradēti radījumi, tādi paši šķiet arī viņu spriedumi par labo un ļauno un apkārt notiekošo.

Pati grāmata ir pilna ar dažādām lietām, kuru dabu es kā parasts lasītājs līdz galam neizpratu, varbūt arī nebija ko izprast. Piemēram, pāris lappuses grāmatas beigās man vispār šķita bezjēdzīga murmulēšana. Toties patikās bildīšu lietošana cilvēka iekšējās pasaules apceļošanas gaitā un to vēlāka interpretācija Ind’dni skatījumā.

Kopumā grāmata ir savādāka no tām, kuras es parasti lasu. Nedaudz kaitina, ka daži izteiksmes elementi izmantoti tikai izmantošanas dēļ. Arī daļu no humora lāgā nespēju uztvert, varbūt man ir totāli sveša lieta, kura tiek izmantota smalkas ironizēšanas pamatā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā detektīvstāsts labs vismaz pirmās 2/3, psihoanalīzes daļa man bija visai grūti sagremojama, neesmu šai jomā speciālists. Lasīt ieteiktu laikam tikai A.Bestera faniem vai arī šāda žanra piekritējiem.

Thud! by Terry Pratchett

Kārtējā Diskzemes cikla grāmata. Šī ir patlaban pēdējā no Pilsētas sardzes grāmatu cikla.

Ankh-Morpork pilsētā tuvojas kārtējā Koom valley atceres gadskārta. Šajā kalnu ielejā daudzus gadus atpakaļ notika izšķirošā cīņa starp troļļiem un rūķiem. Abas puses uzskata, ka viņām tika uzbrukts no slēpņa, nav arī skaidrs, kurš šajā kaujā uzvarēja.

Neilgi pirms gadadienas tiek atrasts nogalināts rūķu līderis, blakus mētājas troļļa runga. Visiem ir skaidrs, kas ir vainīgie. Pilsētā sāk briest nemieri, un ir laiks iejaukties Dienas sardzes komandoram Sem Vimes. Viņš saprot, ka lieta nav vienkārša un ka tajā iesaistīta politika. Viņam arī katru dienu pulksten sešos vakarā ir jālasa savam dēlam grāmata „Where is my cow?”.

Daži ļaudis uzskata, ka Koom valley notikumu pamats ņemts no 1398. gada kaujas starp Otomaņu impēriju un apvienotajam Serbu, Bosniešu, Rumāņu un Albāņu spēkiem, kas notika Kosovas līdzenumā. Tieši pēc 600 gadiem Slobodans Miloševičs 28. jūnijā sāka etnisko tīrīšanu. Arī grāmata tiek veltīta rasu naidam starp rūķiem un troļļiem, neviens vairs īsti nezin kā tas sācies, bet tradīcija tiek ievērota. Tos, kuri vēlas noskaidrot patiesību, cenšas likvidēt.

Iesākumā varētu likties, ka grāmata ir tipisks action detektīvs, notikumu interpretācija visu laiku mainās, katra jauna lappuse nes jaunus faktus un informāciju. Ja godīgi, tad visa pasākuma atrisinājumu nespēju uzminēt līdz pašām beigām. Arī pats nobeigums man šķita vislabākais no visām Pratchett grāmatām.

Vimes personība šajā grāmatā tiek atdzīvināta, daļa grāmatas ilustrē viņa iekšējo konfliktu starp nosvērto ārieni un emocionālo iekšējo pasauli. Notikumiem risinoties, šī spriedze kļūs arvien lielāka un brīžiem man likās, ka džeks būs sajucis prātā.

Thud tā ir spēle, kur spēlētāji izvēlas spēlēt vai nu ar rūķiem vai troļļiem. Iesākumā izdomāta grāmatas vajadzībām tagad pieejama arī mūsu pasaulē. Vairāk var palasīt te.

Šo grāmatu neieteiktu kā pirmo grāmatu ar kuru sākt Diskzemes ciklu, tajā ir daudz iekšēju referenču uz iepriekšējām grāmatām, tēlu uzvedības saprašanai arī ir nepieciešama iepriekšējo grāmatu informācija. Tomēr kā cilvēkam, kas lasījis visu ciklu pēc kārtas šī grāmata lika pārliecināties, ka rakstniekam vēl ir iekšā un grāmatu kvalitāte nekrītas. Dodu 10 no 10 ballēm.

AS WELL. Death turned a page and, for a person without breath, managed a pretty good sigh. IT APPEARS THAT THE BUTLER DID IT.

‘Did what?’

IT IS A MADE-UP STORY. VERY STRANGE. ALL ONE NEEDS DO IS TURN TO THE LAST PAGE AND THE ANSWER IS THERE. WHAT, THEREFORE, IS THE POINT OF DELIBERATEDLY NOT KNOWING?

КНЯЗЬ ДИОДОР by Николай Басов

Neilgi pirms jaunā gada domāju, ko lasīt? Neko dziļi zinātnisku vai ekonomisku nevēlējos un nolēmu palasīt kādu vēl nelasītu N.Basova darbu. Arī šeit gaidīju viņam raksturīgo ievirzi, mazā cilvēka cīņa ar ļauno kā “Лотар” ciklā vai kā “ТОТАЛЬНОЕ ПРЕСЛЕДОВАНИЕ” brīnumainām spējām apveltīta cilvēka pigas rādīšana visai pasaulei.

Grāmatas žanrs izrādījās detektīvs. Detektīva darbība norisinās izdomātā pasaulē, kaut kur analogā renesansē. Kņazu Diodoru izsauc uz Mirkvu (izdomātas impērijas galvaspilsēta) un slepenpolicija viņam uztic doties uz kādu attālu karaļvalsti izmeklēt tās valsts kases izlaupīšanu. Grāmata līdzinājās krimiķim līdz kādai 350 lapaspusei, un nu ne no vietas lieta nekustējās. Sāku jau šaubīties vai atlikušajās deviņdesmit lappusēs maz uzspēs atrisināt. Un tad satura pavērsiens mani apbēdināja, autors izmantoja triku “dievs no mašīnas”, un kņazam mistiskā veidā viss kļuva skaidrs. Tas lasīt prieku nedaudz sagandēja. Grāmatā izstrādātās pasaules detalizācija liecina, ka šeit autors arī veido jaunu ciklu. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …