The Sherlockian by Graham Moore

Šo grāmatu nopirku tīri nejauši. Biju ielīdis izdevniecības Twelve mājas lapā un skatījos, kas jauns ienācies pusgada laikā. Lielākā daļa no grāmatām mani īpaši neieinteresēja, bet šīs nosaukums mani saintriģēja, un grāmatu pasūtīju, jo aprakstā bija kaut kas minēts par Šerloku Holmsu, Back Street Irregulars un A. Koanu Doilu. Kad grāmata atnāca es sev par pārsteigumu atklāju, ka tā ir novele, nevis dokumentāla rekonstrukcija. Kārtējo reizi nosolījos sev grāmatas pēc vāka izskata nepasūtīt.

Grāmatas galvenais varonis ir Back Street Irregulars biedrs. Šie cilvēki ir tāda kā domubiedru grupa, kurus vieno Šerloks Holmss un detektīvstāsti. Viņi zina visus Holmsa stāstus no galvas, spēj nocitēt tos jebkurā diennakts laikā, un ir dedukcijas piekritēji. Viens no šīs grupas līderiem lielu daļu no sava mūža ir pavadījis meklējot pazudušo A. Koana Doila dienasgrāmatu. Šai dienasgrāmatā iespējams slēpjas atbilde uz jautājumu, kādēļ rakstnieks atdzīvināja Šerloku Holmsu pēc tā nāves Reichenbach ūdenskritumā. Viņam tas izdodas, un viņš sola savus pētījumu rezultātus publicēt nākamajā biedrības sapulcē, diemžēl viņš iet bojā mīklainos apstākļos, un biedrības biedri var nodarboties ar sev vismīļāko nodarbi – dedukciju un izmeklēšanu. Skaidrs, ka arī Harolds te grib piedalīties.

Stāsts sastāv no divām sižeta līnijām – viena veltīta Haroldam, otra Doilam. Harolds kāda Doila pēcteča finansēts meklē slepkavu un pazudušo dienasgrāmatu. Meklējumi norit 2010. Gadā, un to gaitā galvenais varonis ir spiests secināt, ka izslavētā dedukcija ir spējīga darboties tikai grāmatu lapaspusēs, un ar realitāti tai ir diezgan maz sakara. Doila līnija savukārt mums atklāj to kādēļ šai pazudušajai dienasgrāmatai bija jāpazūd. Doils nolemj palīdzēt Skotlendjardam kādā dīvainā slepkavības lietā, tiek slepkavotas tikko aprecējušās līgavas. Viņš cer ka izmeklēšana ļaus viņam nākt uz pēdām cilvēkam, kas viņam atsūtīja vēstuļbumbu.

Lai arī grāmatā ir veseli divi detektīvstāsti, tie vismaz manā skatījumā ir visai banāli un paredzami. Slepkavas protam uz reiz atkost nav iespējams, jo personāži tiek ieviesti pakāpeniski, bet kā jau labākajās detektīvu tradīcijās ir skaidrs, ka vainīgs būs kāds dārznieks. Arī kā Doila laikmeta atainojums šis stāsts diez vai būs īsti korekts, jo par šo autoru kā par izcilu Viktorijas laikmeta pētnieku man neko neizdevās atrast. Tiek operēts ar standarta faktiem un aprakstiem, ar kuriem ir pilnas vēsturei veltītas grāmatas. Par Harolda izmeklēšanas daļu man viss bija skaidrs uzreiz, jo pērngad biju izlasījis grāmatu ar stāstu uz kuru balstīta Harolda līnija.

Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var tāda viegla uz darbību balstīta literatūra. Ir skaidrs, ka detektīviem izmeklēšana nekad nenonāks strupceļā, jo autors viņiem laiku pa laikam padod pa apgaismības mirklim, un viss var virzīties tālāk.

The Arctic Grail: The Quest for the Northwest Passage and The North Pole by Pierre Berton

Ceļojumi un atklājumi mani ir interesējuši no bērnu dienas, bet kaut kā pēdējā laikā nebija sanācis pievērsties šai tēmai. Kā stimuls šoreiz nostrādāja grāmatas „Terror” izlasīšana, saņēmos, parakņājos interneta ārēs un pasūtīju šo grāmatu.

Kā jau labai šī žanra grāmatai pienākas, reāli piedzīvojumi un ceļojumi tajā ir sastopami biezā slānī. Grāmata aptver laika posmu no 1818. gada līdz 1909. gadam. Kā jau var saprast grāmatas nosaukumā, tā pilnībā ir veltīta Ziemeļrietumu jūrasceļa pētniecībai un Ziemeļpola sasniegšanai. Tiek apskatītas visas nozīmīgākās tā laika ekspedīcijas, to vadītāji un sociālekonomiskie apstākļi, kuri noveda līdz Kanādas Arktiskā apgabala izpētei.

Visa šī Arktiskā epopeja sākās ar ideju, ka, iespējams, eksistē jūras ceļš, kas ļauti Britu impērijai ātri un ērti sasniegt Ķīnu un Indiju, netērējot laiku Āfrikas apbraukšanai. Skaidra lieta, ka šāda vilinoša ideja likās ļoti ērta gan valdībai, gan tirgotājiem. Arī sākums bija daudzsološs, Edward Parry, sasniedza praktiski tā laika buriniekiem iespējamo limitu šī jūra ceļa navigācijā. Tomēr Britu admiralitātei ar to bija par maz, un uz skatuves uznāk John Ross, kurš savā otrajā Arktikas ekspedīcijā pateicoties eskimosiem spiests ziemot tur četras ziemas pēc kārtas. Netiek aizmirsts arī John Franklin ar savu pazudušo ekspedīciju.

Jāatzīmē, ka Franklina pazudusī ekspedīcija Arktikas izpētē deva daudz lielāku devumu nekā, ja tā būtu izpildījusi savu galveno uzdevumu un atklājusi jūrasceļu. Tieši Franklina ekspedīcijas meklēšana ļāva saprast, kas tad īsti tajā Arktikā atrodas.

Visas šīs ekspedīcijas autors apraksta izmantojot ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģu žurnālus un publikācijas tā laika presē. Tas viss ļauj lasītajam saprast polārpētnieku priekus, bēdas, ekspedīcijas vadoņu raksturus un ambīcijas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ekspedīciju rīkotāju kompetence varētu būt labāka, Briti konsekventi izvairījās no jebkādu eskimosu izdzīvošanas prasmju pārņemšanas. Suņu pajūgi, iglu (sniega mājas), svaigas gaļas nepieciešamība uzturā, apģērbs – visas šīs lietas tika ignorētas. Tā vietā vīri visas kravas pārvietoja ar smagām ragavām, uz kurām parasti tika novietota kuģa glābšanas laiva, viss šis pasākums svēra tuvu tonnai, tad vēl tika iekrauta provīzija un matroži (parasti jau cingas vājināti) devās ceļā. Neiztika arī bez cilvēku upuriem, kanibālisma un brīnumainām izglābšanas epizodēm.

Otra grāmatas daļa veltīta Ziemeļpola sasniegšanai. Reiz valdīja uzskats, ka ap polu atrodas silta jūra bez ledus, kur šāda ideja radusies, neviens skaidri nezina, bet labu laiku šis izdomājums tika pieņemts par faktu. Sākumā līdz polam mēģināja nokļūt ar buriniekiem. Vēlāk izmantojot pajūgus. Aprakstīts arī gadījums, kad līdz polam tika mēģināts nokļūt izmantojot gaisa balonu. Un, protams, kā kronis visam Peary un Cook sacensība par jautājumu – kurš pirmais sasniedza Ziemeļpolu. Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens no viņiem, bet savulaik ažiotāža bija sacelta liela.

Grāmatai viennozīmīgi 10 no 10 ballēm. Biezums ap 600 lapām sīkā drukā, viena no grāmatām, kuru noteikti pārlasīšu vēlreiz. Interesantākais stāsts –Polaris ekspedīcija noritēja no 1871-1873. gadam.

Fires of Eden by Dan Simmons

Grāmatas darbība risinās Havaju salās. Miljardieris Bryan Tumbo kādā no salām ir uzcēlis lielisku viesnīcu ar mērķi pārdot to japāņu investoriem, bet ir viens neliels „bet”. Hotelī sāk pazust cilvēki, un apkārt tam notiek dīvainas lietas. Ir parādījušies senie dēmoni. Pa salu tagad klejo Suns, Haizivs un Kuilis, kas nesmādē cilvēku gaļu un vadās pēc sev vien zināmiem mērķiem. Grāmatas galvenā varone Eleanor ir labi informēta par šiem notikumiem, jo šādas lietas te nenotiek pirmo reizi, un dara visu, lai tos novērstu.

Drīz būšu kļuvis par Simmons daiļrades pazinēju, pēdējā laikā esmu izlasījis diezgan daudz viņa sarakstītas grāmatas. Teikšu uzreiz – šī nav viena no labākajām grāmatām, es pat teiktu – viduvēja. Parasts trilleris ar misticisma pieskaņu. Arī dekorācija ir standarta – nomaļš hotelis (S.Kinga „Shining”), nolādēta vieta, senču kapi, dēmoni (kurā šausmu stāstā tad tādu nav), cilvēku alkatība un pāris cilvēku, kas zina kādas lietas jādara. Tas viss kopā radīja iespaidu – kaut kur jau lasīts. Arī havajiešu mitoloģija nebūt nav attēlota tik saistoša, lai spētu ieviest sižetā novitāti.

Arī autora mēģinājums sižetā iepīt M.Tvena un galvenās varones Tantes ceļojumu uz Havaju salām mani nedaudz izbrīnīja. Neliels spoileris. Galvenā varone visu laiku vazā sev līdzi tantes dienasgrāmatu, kurā aprakstīti notikumi, kuri norisinājās uz šīm salām pāri par simts gadus atpakaļ. Dienasgrāmata visur tiek netieši pieminēta, lielākā daļa no galvenajiem tēliem viņu arī izlasa un nosaka, redz, kas te notiek, nu mēs zinām. Tajā pat laikā lasītājs nedabū uzzināt par tās saturu praktiski neko, arī lielie lasītāji, cik var noprast pēc sižeta no tās dienasgrāmatas nav ieguvuši neko daudz vairāk, cik parasts bērns izlasot Brīnumzemes pasaku grāmatu. Nezinu kāpēc, bet tieši šī dienasgrāmata mani reāli aizkaitināja.

Tumbo, iespējams, bija spilgtākais tēls. Jā, alkatīgs biznesmenis visa notiekošā galvenais vaininieks, tomēr viņš ne brīdi nezaudē optimismu par savu plānu veiksmīgu realizāciju un jāatzīst, ja autors nebūtu iejaucies viņš to hoteli visticamāk būtu japāņiem pārdevis.

Kopumā grāmata ir okei, ja negribas lasīt neko nopietnu. Es gan biju sagaidījis kaut ko nedaudz nopietnāku, bet diemžēl vīlos. Grāmatai liekamas 7 no 10 ballēm. Šo to jau par havajiešu mitoloģiju uzzinām, bet grāmatai, kas veltīta Havaju salām tā kā nedaudz par maz.

Electric Universe by David Bodanis

Labu laiku nebiju lasījis neko nopietnu. Tad nu, nedaudz pablandījies gar grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt šo grāmatiņu. Izklausījās jau diezgan interesanti, neticamā, bet patiesā elektrības vēsture. Kurš gan negrib zināt, kā tad tur īsti bija ar to elektrību.

Tātad grāmatā mums tiek pastāstīts par telegrāfa, elektriskās spuldzes, telefona, radara, radio, datoru un pāris citu elektrisko ierīču izcelsmes vēsturi. Patiesībā vairāk mums tiek pastāstīts par pašiem izgudrotājiem un viņu dzīvi.

Tas viss jau būtu jauki, ja vien autors būtu kompetents jomā, par kuru viņš raksta. No vienas puses varētu teikt, ka grāmata domāta maziem bērniem un lielajiem te nav ko līst un meklēt informāciju par to, kā histerēzes cilpa var tikt cauri vadam, bet no otras nevajag jau arī stāstīt pekstiņus par elektriskās lampiņas uzbūvi, autoram spuldzes cokols nodrošina vakuumu, dīvaino telefona darbības konceptu un vēl dažus sīkumus. Nepatikās arī mūžīgā novirzīšanās no tēmas un reizēm ieslīgšana baumu atstāstīšanā. Autors arī uzskata, ka elektrība ir tikai līdzstrāva, maiņstrāva pieminēta praktiski netiek. Tas viss kopā rada šaubas par to, cik pārējie autora minētie fakti ir patiesi.

Bija jau arī dažas labas lietas, interesanti bija palasīt par universālā datora koncepta attīstītāju Turing, par nervu signālu nodošanas mehānismu smadzenēs, atmiņas glabāšanas koncepts un par patentu kariem ASV. Vairāk gan gribējās palasīties ar to, kāpēc maiņstrāva uzvarēja līdzstrāvu, žēl, ka netika pieminēts dīvainis Tesla. Vislabākā nodaļa, manuprāt, bija tā, kas veltīta Hercam, tā iemesla dēļ, ka tā visa sastāvēja no Herca dienasgrāmatas izvilkumiem. Reāli var redzēt izgudrotāja grūto darbu vai nu slimo vai eksperimentē.

Grāmatai kopumā liktu 6 no 10 ballēm – diezgan paknapa gan izklāstā, gan faktoloģiskajā materiālā. Autoram tiešām nevajadzēja gulēt uz grāmatas „E=mc2” lauriem, bet pacensties uzrakstīt nedaudz nopietnāk. Naudu par šo darbu tērēt neiesaku.

Хребты Безумия by Говард Лавкрафт

Šī grāmatiņa ir tipiskāko H.P.Lovecraft šausmu stāstiņu izlase. Šis rakstnieks ir slavens ar Cthulhu izdomāšanu, un kā par brīnumu ir atradušies daži ļautiņi, kas šim senajam briesmonim tic. Viņš ir saviem stāstiem ir izgudrojis grāmatu „Necronomicon”, kurā aprakstīti senie kulti un maģija. Lai arī autors atzinies, ka grāmata nekad dabā nav eksistējusi, tas nav liedzis uzņēmīgiem ļaudīm to sarakstīt un tirgot internetā.

Stāstiņi sarakstīti 1930-tajos gados un ir tipiski tā laika šausmu žanra pārstāvji. Stāstu varoņi lielākoties sastopas ar senu ļaunumu, ar kaut ko cilvēkam tik svešu, ka viņi vai nu beigās sajūk prātā (tad stāsts ir kā dienasgrāmatas atstāstījums) vai arī īsti netic tam, kas noticies (tad stāsts ir kā atmiņu pieraksts pēc daudziem gadiem). Kā likums stāstos ielikti daudz senu civilizāciju artefakti, pašu civilizāciju pārstāvji un dažādi sātaniski kulti. Ja nav augstāk minēto radījumu, tad ir atdzīvināti miroņi, dzimtas lāsts vai veca māja.

Izskatās, ka autors savulaik ir bijis diezgan nopietns eigēnikas piekritējs, ja cilvēkam ir kāda miesiska kroplība – skaidra lieta, ka nekāds labais tēls viņš nebūs. Daļa varoņu ir mentāli nestabili, laikam tas palīdz ieskatīties šausmās dziļāk. Gandrīz aizmirsu incestā radušos bērnus, tie parasti rada kaut kādu sātanisku kultu, noiet dzīvot pazemē, piekopj kanibālismu un upurē mazus bērnus.

Pozitīvi ir tas, ka stāstos darbība noris visai spraigi, un, lai arī mūsdienu cilvēku ar 30-to gadu šausmām īpaši nepārsteigsi, izvēlētie temati vismaz man likās visnotaļ saistoši. Nedaudz gan kaitināja stāstiņi, kuri satur vairāk par vienu nodaļu, tad katras nodaļas sākumā neliels notikumu atskats uz iepriekš notikušo, bet tā laikam tā laika literatūras īpatnība. Nedaudz uzjautrina arī biežā vārdu šausmīgs, pretīgs, nedabisks, traks, neprātīgs pielietojums. Ja ar tiem domāts radīt atmosfēru, tad autors ir nedaudz pārcenties.

Pašas šausmas kā likums notiek tā laika zinātnes jaunajās nozarēs – psiholoģija, arheoloģija. Neiztiek arī bez nopietna misticisma un dažādu kultu piesaukšanas. Kā notikumu vietas, lokālām šausmām parasti neliela pamesta māja, Jaunanglijā vai arī Britu salās. Globāliem atklājumiem, kas jāslēpj no cilvēces vieta atvēlēta Antarktīdā, Austrālijas tuksnešos vai vienkārši sapņos.

Interesanti, ka šis autors neizslēdz citu civilizāciju eksistenci kosmosā. Skaidra lieta, tās ir nedabiskas, pretīgas un cilvēkiem svešas, kas pēc savas būtības ir destruktīvas un šausmīgas, bet par laimi, ja tu nelien, kur nevajag, tev briesmas nedraud. Lovecraft civilizācijas parasti nav tehnogēnas, kosmosā lido ar spārniem, labi pārzina psiholoģiju un paļaujas uz saviem dieviem, kuri ir briesmīgāki par viņiem pašiem.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, stāsti ir galvas tiesu labāki par tā laika gotiskajiem romāniem, kur visa darbība parasti risinās ap jautājumiem, kāpēc laukā pie tuvējā kroga spokojas? (pēc 300 lapaspusēm tu uzzini „šausmīgo atgadījumu”, kad strīda laikā kāds kādu nogalējis), kā vampīri ievilina savos tīklos cilvēku? (beigās kā likums viss vampīru klans tiek iznīcināts). Iesaku izlasīt visiem, kurus šausmu stāstiņi interesē un gribas redzēt kādi tad viņi bija agrāk.

At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch

Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.

Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.

Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.

Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.

Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.

Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.

Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.

Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.

Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.

Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …