Navigate / search

The Hundred Thousand Kingdoms by N.K. Jemisin

The Hundred Thousand Kingdoms

Pāris fantasy saitos biju lasījis cildinošas atsauksmes par šo grāmatu, tādēļ nolēmu arī pats izlasīt un saprast, vai tā grāmata patiesi ir tik laba, kā viņu mālē.

Stāsts ir par sievieti vārdā Yeine Darr, kura cēlusies no visai barbariskas vietējās nomales, patālu no civilizācijas un kultūras. Viss gan nav tik slikti kā izklausās, viņa ir arī visas pasaules ietekmīgākā cilvēka mazmeita un viena no potenciālajām troņa mantiniecēm. Dekarta, viņas vecaistēvs, ir Arameri cilts galva un līdz ar to Simts tūkstoš karaļvalstu neoficiālais pavēlnieks.

Tā nu Yeine tiek izsaukta uz Sky un pasludināta par mantinieci, ceļš uz mantojuma iegūšanu nebūt nav viegls, jo viņa nebūt nav vienīgā mantiniece. Viņas galvenie konkurenti ir brālēns un māsīca, arī dieviem ir savi plāni. Notikumu aptvertais laika posums ir pāris nedēļas, kurās tad galvenā varone var izpausties pēc pilnas programmas. Viņu galvenokārt interesē mātes jautājums, kādēļ māte pameta Sky, kāda viņa bija – tāda pati  augstprātīga izmantotāja un aprēķinātāja kā pārējie parameri, jebšu tāda kāda viņa bija Darr karalistē.

Kopumā tāds viegls fantasy gabals, kas veidots kā galvenās varones stāstījums. Te ir viss – gan pagātnes noslēpumi, gan vecas ģimenes drāmas, augstmaņu intrigas un paverdzināti dievi. Pārmaiņas pēc šķita diezgan interesants lasāmgabals, brīžiem kā detektīvs, brīžiem spiegu gabals. Grāmata nav pārāk gara, lai paspētu apnikt. Yeine ir augusi tādā kā amazoņu sabiedrībā un tādēļ viņas skatījums uz pasauli ir nedaudz netradicionāls.

Nedaudz ir problēmas ar pašu pasauli, tā nav tik detalizēta kā to varētu vēlēties, bez galvenajiem personāžiem, praktiski nav neviena izstrādāta otrā plāna tēla, viņi labākajā gadījumā tiek pieminēti garāmejot kā perversi psihopāti. Tāds virspusējs ieskicējums, kas diemžēl izraisa minimālu fantāzijas ierosmi, lai pašu lasītāju motivētu piedomātu klāt pārējo.

Dievi gan šeit ir nedaudz savādāki nekā citās grāmatās. Viņi ir Arameri ieroči, kurus lietot pret pārējo pasauli, absolūti paklausīgi un izdabā visām savu saimnieku iegribām. Ir tikai ļoti precīzi jādod uzdevums, dieviem nepatīk, ka viņiem pavēl un vispār viņiem ir plāns kā izrauties brīvībā.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lai arī tā ir nominēta 2010. gada Nebula Award un 2011. gada Hugo Award, manuprāt, tā tomēr līdz īstam jumta norāvējam nevelk. Trūkst detalizācijas, arī pašas galvenās varones motivācija šķita tāda nedaudz dīvaina varbūt es īsti neizpratu to sāpi un mīlestību, nezinu.

%d bloggers like this: