Sākšu ar sliktāko – man šī sērija sāk nepatikt un tiek apsvērta ideja Perumova garadarbus vairāk nelasīt.

Stāsts risinās tālāk no vietas, kur iepriekšējā beidzās. Fess atjēdzas pavisam citā pasaulē – Evial. Labāko meksikāņu seriālu tradīcijas ieturot, viņam ir daļēja amnēzija. Neatceras vairs ne savas cīņas mākslas, ne maģijas pamatus. Tomēr maga talants saglabājies un viņš iestājas vietējā magu universitātē. Protams, ka nekāds zibensmetējs viņš nevēlas būt, un izvēlas nekromantu katedru. Sanāk konflikts ar Inkvizīciju. Uzrodas arī spēki, kas vēlas atgūt koka un dimanta zobenus.

Grāmatas sižets ir kļuvis spraigāks un lasās ātri. Tomēr lasāmvielai ir tāda kā narkotiska iedarbība, tu izlasi un domā: forši. Bet uzdodot sev jautājumu, kas bija forši, tu nespēj atrast atbildi.

Autors, lai mazinātu Fessa tēla pārāk strauju attīstību, ir nolēmis viņa spējas īslaicīgi samazināt, tomēr jau redzams, ka nepaies vēl divas grāmatas un Fessam pats dievs nebūs šķērslis. Protams arī risināmo problēmu apjoms paplašinās. Turpinās dažādu multiversu, paralēlo pasauļu, mistisku spēku parādīšanas. Izskatās, ka Perumovs pieturas pie idejas – jo vairāk, jo labāk.

Arī pašas pasaules nevar uzskatīt par oriģinālām, rūķi, elfi, goblini, tipisks tolkenisms. Nekā unikāla -standarta dekorācijas, standarta sižets. Labi, nav vēl gadījies lasīt garu stāstu sēriju, kurā galvenais tēls ir nekromants, bet tas neko nemaina. Autors gan cenšas ieviest dažādus spriedelējumus, cik grūti ir būt nekromantam un būt tumsas pusē, tai pat laikā cenšoties darīt labu. Man tas izskatījās ļoti patētiski, izvēlas lietu, kas man pēc būtības riebjas un tad sev cenšas attaisnot to ar kalpošanu cilvēcei kopumā. Jeb mazākā ļaunuma princips.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, nu nav tā vairāk pelnījusi, laba lieta, ja galīgi nekā cita nav ko darīt un ir vēlme padarbināt savas smadzenes tukšgaitā.

Par pirmo grāmatu jau rakstīju. Šī ir cikla „Lūzuma Hronikas” otrā grāmata.

Ja iepriekšējā grāmatā viss gāja uz lielu “action”, tad šajā tas ir sācies. Imperators uzsāk bezkompromisa cīņu ar magu ordeņiem. Impērijā ir jābūt tikai vienam valdniekam. Gan koka, gan briljanta zobens nonāk pie to īstajiem saimniekiem. Protams, ka īstie saimnieki ir gatavi ar šo artefaktu palīdzību iznīcināt visus cilvēkus.

Papildus tiek ieviest jauni spēlētāji, paralēlās pasaules magu Ieleja, Ceļa būvētāji, kas savā ceļā iznīcina realitātes, ex-dievs utt. Darbība risinās ļoti spraigi un lasītāju aizrauj jau no pirmās lapaspuses, mani līdz 150, tikai tad attapos, ka jāiet arī kaut kad gulēt.

Autora rakstīšanas stils joprojām liekas saistošs, arī daudzās sižeta līnijas vairs nekaitina un liekas interesantas, jo ir iegūts kopskats. Nedaudz kaitina autora tendence nosaukumos visur censties iebāzt debīlus burtu savienojumus, tas laikam skaitās ekstra, bet var redzēt, ka autoram nav ne jausmas kā šīs zīmes jālasa.

Tāpat autors ir aizgājis pa standarta problēmu eskalācijas taku. Galvenais varonis Fess, kurš izskatījās kā parasts slavenas magu dzimtas atvase, izrādās mega super magu ielejas iedzīvotājs, kurš septiņus Impērijas magus nosit kā mušas vienā piegājienā. Pie tam viņš pat lāgā nav gājis skolā. Ja godīgi, man bail iedomāties, kas šis būs par vīru pēdējā grāmatā.

Tad vēl galvenie varoņu raksturi ir tādi nedaudz dīvaini, viņi mīl filosofēt par labo un ļauno, dzīvi skatās “po poņaķijam”, tu man – es tev. Rases savā starpā piekopj tādu genocīdu, kāds Hitleram nemaz nav sapņos rādījies (zīdaiņu bradāšana ar kājām ir topā). Nekromanti vispār darbojas doktora Mengelas labākajās tradīcijās. Lai ar izņēmumiem, lielākā daļa varoņu ir kaut kādu ideju apsēsti un ir tikai labi vai ļauni.

Protams, visādas paralēlās pasaules un super magi liekas nodrāzts temats, taču atslodzei ir pašā laikā. Ja tu gada laikā nelasi vairāk par piecām grāmatām, tad šo par lasāmo neņem – ir pasaulē labākas un noderīgākas grāmatas. Es lieku 7 no 10 ballēm.

Autora mājas lapa.

Šī grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir par diviem zobeniem – koka un dimanta. Visa darbība noris Impērijā; impērija ir cilvēku veidojums, kas pāris gadsimtus atpakaļ ir parādījusi, kurš šeit ir visstiprākais un visgudrākais. Parādījusi elfiem, rūķiem, troļļiem un veselai kaudzei citu rasu.

Impēriju nomināli pārvalda Imperators, bet faktiski Magu ordeņi. Tā tas ir bijis gadsimtiem, taču laiki mainās. Jaunais Imperators nolemj tikt vaļā no Magu diktāta. Magi iegūst koka zobenu (danu rases artefaktu) un nolemj tikt vaļā no Imperatora. Rūķi, savukārt, tiek pie dimanta zobena un ir gatavi parādīt visiem.

Patlaban izskatās, ka grāmatas primārās sižeta līnijas ir par Imperatoru un viņa revolūciju un Fessu, Pelēkā ordeņa algotni, kas darbojas Imperatora uzdevumā. Papildus risinās vēl vismaz četras mazākas nozīmes līnijas. Iesākumā šī lēkāšana starp sižeta līnija man diezgan maisīja prātu.

Kā jau pirmajām grāmatām ierasts, tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar vispārējo situāciju, ieskicētas galvenās sižeta līnijas. Perumova pasaule ar oriģinalitāti neizceļas, bet mūsdienās ko jaunu izdomāt jau izskatā nereāli. Ir standarta rūķi, elfi – neierasti, bet apspiedēju lomā ir cilvēki. Kaut kad pagātnē viņi ir izcīnījuši savu vietu zem saules, bet piedevuši nav nevienam. Ir dažas interesantas idejas kā lietus, kas iznīcina visu dzīvo, dažādu mošķu faunas pārbagātība.

Diemžēl jāatzīst, ka Perumovs aiziet pa standarta taku. Galvenos varoņu saviem mērķiem izmanto kaut kādi ārēji spēki, kas grāmatā neatklājas, bet viņus visu laiku var manīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka turpmāk problēmu apjoms kļūs arvien globālāks un, lai nepaliktu aizdurvē, varoņi uz grāmatas beigām kļūs dieviem līdzīgi. Tā lieta mani šajās grāmatās ļoti kaitina, pirmās tendences jau pamanīju Fessa stāstam attīstoties, sāka parādīties cik kruts patiesībā Fess ir, kādi viņam radi un kādi gali. Protams, ir arī daudzas standarta klišejas, lielai maģijai nepieciešamas bērnu asinis, elfi labi šauj ar lokiem, rūķi kalnrači, pazemes mošķi lielākoties ir kukaiņveidīgi, nezināmiem spēkiem uz galvas aug ragi un ir šķelti nagi. It kā varētu domāt, vai dies kur primitīvi, tomēr, no otras puses tas palīdz autoram bez īpašas iespringšanas un daudzu lappušu aprakstiem, palīdzēt lasītājam iejusties viņa izgudrotajā pasaulē.

Ņemot vērā visu augstāk minēto grāmata ir pelnījusi stabilas 7 no 10 ballēm, jo dažas Perumova grāmatas esmu jau lasījis un zināju uz ko parakstos.

Rakstnieka mājas lapa.