Navigate / search

Dimantu meklētāji by Nikolajs Jaukutskis

Dimantu meklētāji

Arī šo grāmatu izlasīju, lai tuvinātos savam mērķim – izlasīt visas PSRS laiku megasērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas. Ja no sākuma bija šaubas vai tikšu galā, tad tagad ir skaidrs, ka ne tikai izlasīšu, bet arī pie reizes savākšu visu šīs sērijas grāmatu kolekciju. Tāpat vien, lai būtu kāds hobijs.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka būtu grēks izteikties savos vārdos:

„Stāsts vēstī par ilgajiem, grūtajiem meklējumiem, kuru rezultātā atrastas Jakutijas dimantu atradnes. Ģeologu «medības» pēc dimantiem ir fons, uz kura atainotas vairākas zinātnieku paaudzes, parādīts, kā krievu ģeologu slavenās tradīcijas pārņem jaunie padomju ģeologi, atklāti grāmatas varoņu dzīves ceļi. Tēlojot jakuta Bekē un viņa ģimenes locekļu dzīvi, rakstnieks parāda lielās pārmaiņas jakutu tautas likteņos pēc Oktobra revolūcijas — atpalikusī, nospiestā tauta uzsākusi pilnvērtīgu, brīvu dzīvi.”

Reti kurai bērnības grāmatai es atminos izlasīšanas gadu, bet šai – zinu. Gulēju Sasmakas slimnīcā ar dzelteno kaiti, un šī bija viena no tām grāmatām, kuru biju paķēris līdzi lasīšanai. Slimnīcā tad bērnam bija tikai divas izklaides – grāmatas un kāršu spēles. Tā nu šo grāmatu izlasīju desmit gadu vecumā, diez vai jelkad būtu viņu pārlasījis, ja ne šis projekts. Šīs grāmatas stāsts man ir ļoti labi iespiedies atmiņā. Iespējams, ka gulēšanai pie sistēmas ir laba ietekme uz atmiņu. Un viens no palātas biedriem pamanījās aiziet uz labākiem medību laukiem šīs grāmatas lasīšanas laikā, aizveda prom, vīri vēlāk teica, ka neatkačāja. Infektoloģijas nodaļa tomēr nav nekāda bērnu spēle.

Augstāk minēto iemeslu dēļ šī grāmata nejauši kļuva par vienu no atslēgām manas dzīves viena mēneša ne tām labākajām atmiņām. Tā nu Bekē, Aleksandrs, toijons Pavlovs un Vladimirs Ivanovičs manā galvā ir palikuši vienmēr. Grāmatas galvenie varoņi pēc savas būtības ir tikai sižetam vajadzīgas figūras. Viņu dzinuļi ir pienākums un azarts, alkatība un naids. Te ir bipolāra pasaule, buržujs meklēs peļņu, bet nabaga apspiestais jakuts tiks apjāts uz katra stūra un tā, ka vēl jutīsies pateicīgs spekulantam.

Sižets ir pavisam vienkāršs  – sākumā cara tētiņam vajag dārglietas un ģeologi meklē, meklē nesekmīgi, jo nav darbam vajadzīgo apstākļu, vietējie tirgoņi un patvalži mēģina tos izmantot savām interesēm, nevis lietas dēļ. Padomju Savienībai savukārt dimantus vajag darbagaldiem, un tā jau ir pavisam cita lieta. Akmeņi būs vajadzīgi labklājības celšanai un komunisma tuvināšanai. Vladimirs Ivanovičs ir pārejas posms starp šiem laikmetiem, viņš ir labs ģeologs, bet pārāk vientiesīgs, lai atšķirtu buržuju no proletariāta. Pavlovs ir baltgvards, kontrrevolucionārs un buržujs, viņam vajag naudu un atriebību pret tiem, kas sagrāvuši viņa jauko pasaulīti, kurā viņš bija noteicējs pār jakutiem. Bekē ir mazizglītots jakuts, kuram palaimējas atrast pirmo Sibīrijas dimantu, taču viņu apmāna pilnīgi visi. Aleksandrs un Larisa ir jaunā paaudze, te nu autors ir centies uzmeistarot proletārisku mīlas stāstu, bet seksa te, protams, nav. Ir viena buča, un apziņa, ka jāmācās institūtā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, ja nekā cita nav, bet ieteiktu nopietni pārdomāt, vai tas ir vajadzīgs. Visi notikumi tāpat ir izdomāti, pat pirmā dimanta nosaukums „Polārzvaigzne” nesakrīt ar katalogiem.

Diamonds, Gold, and War: The British, the Boers, and the Making of South Africa by Martin Meredith

Diamonds, Gold, and War by Martin Meredith

Kaut kad pasen, kādus četrus gadus atpakaļ, man bija radusies vēlme uzzināt šo to vairāk par dimantu ieguves industriju. Iepirku pāris grāmatas, dažas izlasīju, dažas palika aiz borta. Šī nu bija viena no tām – aiz borta palikušajām.

Grāmata lasītājam vēsta par Dienvidāfrikas Republikas izcelšanās vēstures posmu no 1806. gada līdz divdesmitā gadsimta sākumam. Par to, kā afrikāņi (te gan ar to ir domāti būri nevis nēģeri) cīnījās par savu neatkarību no britiem, par to, kā tika atklātas dimantu atradnes un kā notika ieguves vietu konsolidācija un par to, kā sākās zelta drudzis.

Grāmatā daudz lapaspušu tiek veltītas Britu impērijas kolonizācijas politikai Āfrikā, apskatītas tā laika ģeopolitiskā situācija, konkurence ar Portugāli un Vāciju un Cecil Rhodes sapnis par britu impērijas koloniju no Keiptaunas līdz Kairai. Protams, netiek izlaists slavenais Būru karš, tikai te šī konflikta analīze tiek apskatīta vairāk no politiskā nevis militārā viedokļa. Tiek aprakstītas daudzas aizkulišu cīņas starp Transvālas un Britu impēriju pārstāvošajiem politiķiem un mazāk veltīts tieši karadarbības stratēģijai. Stratēģija bija diezgan pašvaka, jo būri daļu savus spēkus iesaldēja pie galvenajām britu kontrolētajām pilsētām, daļa šiverējas pa apkārtni. Tomēr viņu sakāve bija laika jautājums, tajā laikā Britu Impērija vēl nebija gatava zaudēt savu prestižu un neskatījās uz nekādām izmaksām. Pie reizes tika izgudrotas arī koncentrācijas nometnes.

Nopietna sadaļa ir veltīta arī Āfrikas neatkarīgo karaļvalstiņu vēsturei. Tās bija dažādu Āfrikas cilšu teritorijas, kuras nonāca zem kolonistu un Britu Impērijas spiedienu. Militāra ekspansija parasti tika pataupīta pašām beigām, lielākoties viss sākās ar ganību paplašināšanu, tiesības uz minerāliem izpirkšanu, un tad lēnu garu kāds Āfrikas karaļvalstiņas valdnieks atjēdzās, ka viņam nekas vairs nepieder.

Kopumā diezgan interesanta grāmata, uzzināju daudz kā jauna par Dienvidāfrikas Republikas vēsturi, beidzot sapratu, kas ir visas tās Rodēzijas un Transvālas un kur tās radušās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt cilvēkiem, kurus nebaida politiskās situācijas apraksti. Interesantākā daļa ir viennozīmīgi par dimantu raktuvēm. Veiksmes stāsti par cilvēkiem, kas no rīta ienāk pilsētā, ap pusdienlaiku iedzen īpašumtiesības nodrošinošu stabiņu raktuvēs un uz vakaru atradis lielu dimantu ar divdesmittūkstoš mārciņām kabatā dodas atpakaļ. Tādu stāstu gan bija maz, bet tie palīdzēja radīt leģendas par Dienvidāfrikas dimantu raktuvēm.

Flawless: Inside the Largest Diamond Heist in History by Scott Andrew Selby and Greg Campbell

flawless

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, šoreiz stāsts būs par iespējams lielāko laupīšanu pasaules vēsturē. Protams, ja neskaita pa kādam pustrakam Āfrikas diktatoram, kuri laiku pa laikam nolaupa pat veselas valsts resursus. Tātad 2003. gada  15. februārī  ap Valentīndienu Antverpenes Dimantu centrā notika zādzība. Zādzības rezultātā laupītāji ieguva dārglietas un naudu aptuveni 100 līdz 400 miljonu eiro vērtībā. Cik īsti neviens tā arī nezina, jo nekas no nolaupītā vēl jo projām nav atrasts.

Grāmata sastāv no divām daļām. Pirmā veltīta iespējamam nozieguma plānošanas scenārijam, izpētei un laupīšanai. Tā kā iespējamais nozieguma plānotājs un vaininieks Leonardo Notarbartolo tika notverts, tad izmeklēšanas gaitā daži šie aspekti atklājās. Pats gan viņš neko sakarīgu par noziegumu nav stāstījis, ir publicēta intervija ar viņu žurnālā Wired. Tomēr tajā viņš sevi ir centies padarīt baltu un pūkainu, sak, es jau neko, tāpat gāju garām un mani paņēma ciet. Patiesībā puisis veselus divus gadus nodarbojās ar izlūkošanu uz vietas īrējot Dimantu Centrā ofisu un filmējot visu ko iespējams ar slēpto videokameru. Pateicoties ieguldītajam darbam un pamatīgai plānošanai, vīriem izdevās tikt pie iespaidīga laupījuma un notīties nepamanītiem.

Noteikti, ka viņus neviens tā arī nebūtu atradis, ja vien viņi būtu pamanījušies veiksmīgāk atbrīvoties no laupīšanā izmantoto štrumentu atkritumiem un izbrāķētajām vērtslietām. Domājams, ka jebkuram liksies dīvaini meža vidū atrast atkritumu maisu ar Indijas rūpijām un industriālajiem smaragdiem. Un, ja vēl tai maisā ir saplēsts čeks ar viena no nozieguma dalībnieka datiem, tad, domājams, jebkurš policijas darbinieks spēs atrast īstos vaininiekus. Tad nu morāle, nekad nemetiet ārā atkritumu maisus ar izbrāķēto laupījuma daļu, un, ja metiet, tad iepriekš iztīriet to no saviem iepriekšējo pirkumu čekiem un aizkostām sviestmaizēm. Beigu beigās lielākā noziedznieku grupas daļa tika noskaidrota un daļa arī apcietināta. Tagad gan Leonardo jau ir ticis uz brīvām kājām, viņu nesen aizturēja ar dimantu maišeli mašīnas bardačokā, tomēr dokumenti bija kārtībā un cilvēks var mierīgi dzīvot tālāk tērējot savu daļu.

Kopumā interesants lasāmais, noziedzniekiem izdoma strādā daudz labāk nekā filmās, pluss ir arī tas, ka notikums ir īsts. Un pasākuma beigās neuzrodas neviens idiots, kas kaļ atriebību, mēģina uzmest visus vai citāds sviests. Bonusā vēl tu tiec iepazīstināts ar dažādu seifu uzlaušanas metodēm, to kā izvest no ierindas kustību detektoru, gaismas detektorus, magnētiskos detektorus un seismiskos detektorus. Jāpiezīmē gan kā laupītājiem diezgan paveicās, sargi pilnībā neievēroja nekādus drošības noteikumus, seifa atslēga glabājās saimniecības telpās blakus pašai dārgumu glabātuvei, videonovērošanas telpā neviens dzīvajā monitorus nepētīja. Beigās palika tikai vien neatbildēts jautājums, vai viņiem kāds no darbiniekiem palīdzēja. Jo īsti nav skaidra procedūra, kā viņi uzzināja seifa kodu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

The Heartless Stone by Tom Zoellner

Pilnais nosaukums: “The Heartless Stone: A Journey Through the World of Diamonds, Deceit, and Desire by Tom Zoellner”

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir veltīta dimantiem. Grāmatas autors pētot dimantu ietekmi uz mūsdienu sabiedrību apmeklē, Centrālāfrikas Republiku, Angolu, Dienvidāfriku, ASV, Krieviju, Kanādu, Japānu, Austrāliju, Beļģiju, Indiju un Brazīliju. Ceļojuma laikā lasītājam dimants tiek pasniegts no dažādiem aspektiem – asins dimanti, dimantu ieguve, sintētiskie dimanti, dimantu apstrāde, dimantu kartelis De Bears, dimantu mārketings utt.

Izrādās, ka dimanti nemaz nav tik liels retums, viņu deficīts tiek radīts mākslīgi. Ar viņu nozīme rietumu kultūrā ir veiksmīga mārketinga rezultāts. Mūsdienās līdz ar sintētisko akmeņu ienākšanu tirgū, varenā dimantu impērija, sāk lēnām atdot pozīcijas, taču uzskata, ka dabiskais akmens vienmēr būs pārāks par mākslīgo.

Ļoti laba grāmata, interesanti pasniegti vēsturiskie aspekti, mūsdienu situācija ar dimantiem saistītajās valstīs dodu 10 no 10 ballēm.

Citāts: “Diamonds are forever”.