21. jūnijs

No rīta konstatēju, ka pat Francijā rūķīši pa nakti ledusskapi ar ēdienu nepiepilda un tas ir tikpat tukšs kā vakarā. Maija par visu ir padomājusi, tepat no mājas balkona var redzēt bagešu bodi. Tagad jau var moderni – nofotografē ar telefonu, piezūmo klāt, apskaties, vai kāds pie kases stāv un tikai tad auj kājas un dodies nopirkt kādus maizes izstrādājumus. Tālu jau nav jāiet – pāri baznīclaukumam un tad jau esam pie durvīm.

Tā kā miests ir mazs, tad neviens te angļu mēli nesaprot, labi, ka Maija līdzi – viņa vismaz franču mēlē runā. Es tikai atpazīstu ciparus. Priecē, ka nekur netiek piesaukti četrreiz pa divdesmit, kas nozīmē, ka nebūs dikti dārgi. Iepirkuši zapti, kruasānus un bagetes varam doties atpakaļ. Pabrokastojuši, nolemjam doties uz vietējo bodi Super U. Tā te nav tālu, jānobrauc lejā un tur kaut kur ir, vismaz tā domā Ivars. Mēs no sākuma pagriežamies ne tur, tad atkal ne tur, bet beigu beigās esam pie bodes un varam sapirkt nepieciešamos produktus. Ar tiem vajadzētu pietikt pāris dienām. Neteikšu, ka šis process gāja ļoti ātri, jo franciski ir grūti saprast pat, kurš piens ir īstais, un ja uz bundžas nav bilde, bet tikai burti, tad vispār reizēm jūtos kā analfabēts. Nav gan tik traki kā Ķīnā.

Pēc tādas iepirkšanās mūsu pirmais apskates objekts ir Diosāzas aiza tepat blakus miestā, te tu tā nevari iet un blandīties pa aizu kā pagadās. Iesākumā ir jānopērk biļete, es gan neizpētīju vai ir iespējams noslapstīties pa žogmali bez biļetes, bet pirmajā acu uzmetienā nešķita reāli. Pirms biļetes pirkšanas gan ir paskaidrots, ka nav tā, ka taka ir tur pati par sevi, te cilvēki raujas viņu uzturot, stiprinot un pucējot. Netiek arī aizrādīts, ka stiepjam līdzi Armanda dipdapu. Vispār jau loģiski, jo to aparātu mēs vairāk stiepām, nekā viņš tika braukts.

Pati aiza kā jau aiza. Mums gadījās tāda nomākusies diena un tādēļ pastaigu var saukt pat par patīkamu. Taciņa tiešām tiek uzturēta, sākums gan sanāk tāda kāpšana uz augšu, bet ir ok. Laiku pa laikam gadās pa ūdenskritumam. Vispār jau taka te ir populāra no 1857. gada, kad zemes īpašnieks, bija izštukojis, ka tās skaistums ir jāparāda visiem. Noalgoja strādniekus, tie sadzina klintīs balstus un, skat, tūrisma objekts gatavs. Nemāku teikt, vai pasākums bija ar peļņu un vai tagadējie takas balsti ir no tā laika.

Man pastaiga pa taku vairāk ir bērnu ganīšana, jāskatās, lai tie uzvestos uz takas pieklājīgi un kaut kur nenojauktos lejā. Lēnā garā esam tikuši līdz takas galam. Un te ir tas, par ko sākumā tev nestāsta. Taka jau pāris gadus neiet tik tālu kā sākotnēji. Augšā esot nestabilas klintis un tādēļ daļa ir demontēta. Izskatās, ka uz visiem laikiem, jo nu jau ir pielikta pat šiltīte, kas līdz galam tikušajiem pavēsta šo bēdu stāstu.

Te var nofotografēt pēdējo ūdenskritumiņu un doties atpakaļ. Mēs gan vēl uzrīkojam eksprespikniku ar cepumiem un kruasāniem un tikai tad velkamies lejā. Turpat pie ieejas aizā ir vēl viens apskates objekts – vecs pulvera pagrabs ar bagātu vēsturi, tas gan nav diez ko liels, bet ir gadījies, ka tur pat esot reiz dzīvojuši vietējie nabagi.

Pēc pārgājiena atgriežamies mājās. Tā ir sen pārbaudīta patiesība, ka sīkos nevar ilgi mocīt un ir jādod iespēja atelsties. Ar viņiem krāmēties ir tas pats, kas ložņāt ap bumbu ar laika degli. Kādu laiku viss ir kārtībā un tad vienā brīdī tev pēkšņi ir brēcošs bērns meža vidū, kas vairs nekur negrib iet, un kad tu viņu aiz rokas velc, vai stiep pa taku uz izeju, tad no malas var izskatīties, ka tu viņu nupat esi nozadzis vecākiem. Tāpēc iesaku ik pa četrām stundām dot viņiem lielo iespēju atpūsties. Mūsu gadījumā tas nozīmē pasēdēt pie ekrāniem, uzlādēt sev baterijas un tikai tad doties tālākos piedzīvojumos.

Kamēr pusdienojam un atpūšamies, pār mūsu miestu savelkas negaisa mākoņi. Tiek izlemts doties uz Šamonī – vietu, kur notika pirmās ziemas olimpiskās spēles. Mūsu plānā gan nav nekāds sports paredzēts, mums ir doma pabraukāties ar rodeļiem.

Līdz Šamonī tiekam bez problēmām, atrodam pat vietu, kur pieparkoties. Aizejam līdz izklaides parkam un tur pirmā sajūta ir, ka viss ir ciet. Taču nedaudz pablandoties un papētot saprotam, ka esam bezmaz vienīgie apmeklētāji. Sapērkam biļetes rodeļu braucieniem, žetonus batutiem un dodamies izklaidēties. Man personīgi tie rodeļi tā ne visai, pirmās piecas reizes vēl ir okei, bet pēc tam nedaudz piegriežas, bet ko lai dara, kas tad cits manus bērnus vizinās? Nākas saņemties un dragāt lejā.

Pirmo braucienu mums sagandēja priekšā braucošā kundzīte, nez kas viņu bija uzdzinis uz tā agregāta, bet lejā brauca tik lēni! Bijām spiesti viņai atgādināt, ka te cilvēki maksā naudu, ne mazu, lai izklaidētos, nevis ripinātu aiz kāda, kurš visiem nozog prieku. Un ko tu domājies, aizejot uz nākamo braucienu tas sievišķis atkal mums ir priekšā! Sarunājām ar apkalpojošo personālu, lai nesteidzas ar mūsu dzīšanu augšā, jo tas cilvēks, kas nupat aizbrauca, ir liels bremze. Nākamie braucieni jau bija izcili, kā jau visi rodeļi te ar var nemaz nebremzēt, fizika neļaus tev nosisties. Armandam gan šis ātrais nobrauciens nepatika un šis aizgāja uz karuseļiem, mēs pārējie braukalējām uz velna paraušanu.

Ja tu cilvēks brauc ar rodeļiem un tu vizini bērnus, ir viena lieta, par kuru ir īpaši jāuztraucas – cepures! Tās iet pa pašizmaksu, ja nenopūtīs no galvas, tad atstāsi rateļos. Šoreiz atstājām vienu rateļos, tā gan par laimi atradās un viss beidzās laimīgi. Atstāšana rateļos viennozīmīgi ir labāka situācija nekā meklēt trases malā, man Vācijā vienreiz tā gadījās. No parka mūs aizdzen tas pats negaiss, no kura mēs aizbēgām. Kad sāk dārdēt pērkons un pilināt lietus, vācam mantas un jožam uz busiņu. Knapi esam tikuši iekšā, kad sākas nopietns gāziens.

Daļu no vakara pavadu sēžot uz balkona un vērojot negaisu. Tad nedaudz relaksējamies un uzspēlējam Wingspan, es zaudēju!